Kad
citi dodas uz grupas vai vokālistu mēģinājumu, viņam ir
mēģinājums spēlēšanā uz nerviem. Uz nerviem spēlētājos
viņam vienmēr ir pirmā vijole. Viņš piedāvā tev cigareti,
salveti vai košļeni un uzreiz saka - “nedošu”. Tas viņam
liekas jociņu kalngals. Un viņš ir pilns ar šādiem jociņiem. It
kā būtu dzimis Gaiziņā.
Ir
bīstami ko rakstīt par viņu, jo viņš var slepus skatīties pār
tavu plecu. Ir jābūt uzmanīgam, rakstot par viņu sociālajos
portālos, jo viņš pēkšņi var sākt tevi lasīt. Jo viņš
vienmēr atrod kādu, kam sekot. Brīnums, kā viņš neiet līdzi uz
tualeti un kopā ar savu upuri neapsēžas uz poda.
Viņš
uzdod jautājumus, uz kuriem nedrīkst atbildēt. Viņš žēli
jautā, vai mums liekas, ka viņš ir labs cilvēks, bet vienmēr
atbild pats, ka jā. Ja ar viņu strādā vienā birojā, viņš
sasveicinās ikreiz, kad atnāc no tualetes vai pīpjpauzes. Vai
jebkuras citas pauzes. Viņš apvainojas, ja neatbildi. Viņš čato
ar tevi no blakus istabas vai kabineta un jautā, kāpēc sēdi
datorā un apvainojas, ja atkal neatbildi. Un viņš māk apvainoties
ne pa jokam.
Viņš
ģērbjas sūdīgi, nav vārdam vietas, bet lielāka snoba neatradīsi
pat ar lupu. Viņš pamana matu uz tavas žaketes, bet ir nejūtīgs
pret savām padusēm. Jo viņš nekad nepacels rokas, lai to sajustu,
jo nekad nevienam nepalīdzēs un neko nedarīs. Tomēr virs pilsētas
jau sen ir izveidojies ozona caurums.
Galu
galā, viņam var teikt tikai vienu – par prusaku
pārvērtīsies!
Prusaks
– lietv.
2012.gada
25.oktobris, Liepāja
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru