Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Jau gandrīz piecus gadus vienā un
tajā pašā punktā, bufetē “Gauja”, pārmiju sarunas ar ģitāristu Jāni
Vanadziņu. Neregulāri, kā nomainījušās valdības, mēs tiekamies viņa
koncertos un sazvanāmies. Apmaināmies ar platēm, 2008. gadā dodamies uz
Bobu Dilanu Tallinā. Uz jautājumu “Kā iet?” viņš nereti atbild: “Ja ietu
labi, tad jau nebūtu par ko dziedāt.” Tas Jānim Vanadziņam piešķir
papildus vērtību, lai gan neviens no viņa laika biedriem jau sen nevar
un nedrīkst apstrīdēt to, ka Vanadziņš ir blūza un roka ģitārspēles
ģēnijs – visu nodēvētais “blūza profesors”. Cilvēks, kam pieder puse
Latvijas instrumentālās muzikas gadsimta (un kurš nekad nelieto vārdu
“mūzika” ar garo “ū”), cilvēks, kurš, ja nokritis no skatuves, ne mirkli
neļauj pārplīst melodijai, un cilvēks, kurš naktīs bijis apsargs, bet
dienās remontē dzīvokli, muzicē un plāno doties uz Maroku.
1951
“11. aprīlis. Redz, Staļins vēl bija dzīvs. Tēvs bija partijas
darbinieks, strādāja pie Eduarda Berklava un, pa starpu visam, bija arī
džeza mīļotājs. Kā partijas darbiniekam, viņam bija vienreizēja iespēja
tikt pie platēm. Toreiz vēl “Shellac” – biezas, septiņdesmit astotais
ātrums.
Galvenais, ka apkārt bija foršas lietas, nebija jāklausās Padomju
marši. Neoficiāli bija aizliegts rakstīt skumjas dziesmas. Minorīgas.
Padomju dzīve taču ir laimīga! Tālab sērīgās dziesmiņas netika bīdītas
cauri. Paklausoties piecdesmito un sešdesmito gadu estrādi, pārsvarā
nevienu tādu neatradīsi.
Tēvam patika Luiss Ārmstrongs, Djūks Elingtons, kurus es zināju jau no bērnības. Savā ziņā tas formēja manu gaumi.”
1956
“Muzika vienkārši bija un tika uzņemta kā organiska, dabiska
sastāvdaļa, man tas nelikās nekas īpašs. Jau no bērnības tiku vests uz
koncertiem, vectēvs, profesors Nikolajs Vanadziņš, spēlēja ērģeles,
vecmāmiņa Helēna Viļumane bija koncertmeistare operā.
Pirmais man, protams, bija patafons. Bet, tā kā “sienām bija ausis”,
klausījāmies zem segas – ar vatēto deķi pa virsu. Bērnībā man gudri
cilvēki iemācīja klausīties muziku kompleksi. Vectētiņš teica:
“Neklausies tikai savu instrumentu, klausies visus kopā.” Vēl man
iemācīja, lai “nekad neklausos, ko pats spēlēju, jo to es jau zinu, lai
klausos labu muziku, ko nezinu”.
Man jau no viena gada vecuma sākās redzes problēmas, bija tāda
slimība kā šarlaks. Tā varēja “krist” uz dažādām vietām, man – uz acīm.
Bērnībā kategoriski aizliedza lasīt, bet nebija tomēr tik traģiski, līdz
šim brīdim lasu vienu grāmatu pēc otras. Šī vaina tomēr sagrāva visas
manas ieceres – protams, būt par jūras braucēju, lidotāju. Kā jau visiem
sīčiem. Pēc desmit gadiem es jau biju pietiekami cinisks, lai nevēlētos
kļūt pat ne par kosmonautu.”
1959
“Muziku es mācījos “Dārziņos” [Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā].
Protams, sevišķi nevēlējos, tomēr ģimene uzskatīja, ka Vanadziņiem jābūt
turpinājumam. Iestāšanās notika elementāri – paņēma zīmuli, klauvējot
pārbaudīja ritma izjūtu, dzirdi. Visi parametri bija ideāli!
Nevienam taču negribējās iet muzikas skolā, tikt sēdinātam pie
klavierēm, tādēļ es kategoriski pieprasīju saksofonu. Ietekmējos no
saviem bērnības ideāliem, piemēram, Čārlija Pārkera (Charlie Parker).
Tomēr tajos tālajos laikos bija teiciens “Šodien spēlē saksofonu, rīt
nodod dzimteni”, tāpēc instrumentu nekur nepasniedza, un man cerību
nebija. Būtībā visi tābrīža saksofonisti spēli apguva pašmācības ceļā.
Ja viņi pūta klarneti vai fleiti, tad sistēma bija līdzīga.
Es izvēlējos fagotu. Bet, lai tas biķeris būtu pilns, pēc pāris
gadiem izrādījās, ka acu dēļ es vispār neko pat pūst nedrīkstu. Varot
pārplīst radzene, tālab ir jāpārorientējas.
1961
Pārgāju uz kontrabasu. “Dārziņos” bija tikai divi instrumenti, kamēr
kontrabasistu bija vairāk. Iegādāties arī nevarēja. Katram skolniekam
kontrabasu uz kādām dienām deva uz mājām, kas bija pilnīgs “sviests”.
Iedomājies, sīkajam staipīt to milzu instrumentu, turklāt tramvaju
kāpnēm tolaik pa vidu bija rokturi – nu nekādi nevarēja to dabūt iekšā,
trolejbusā arī ne! Kontrabasu vajadzēja vilkt pa bruģi. Instruments bija
neērts, bet spēlēt man patika. Bija lielais kontrabass un mazais.
Otrais bija uz izķeršanu, bet man kā kautrīgam zēnam palika tas pirmais.
Piecdesmitajos starp platēm, ko klausījos, bija arī blūzs, tas manā
dzīvē bijis jau no sākotnes. Bet tad atklāju rokenrolu, un ar visu
iepriekšējo bija cauri. Ar džezu, ar klasisko muziku, arī ar blūzu.
Tikai vēlāk man pieleca, ka, piemēram, “The Rolling Stones” sākumā
spēlēja blūzu un veco rokenrolu. Taisnā ceļā “mellīši” līdz mums
neatnāca.
“Uzrāvos” uz tekstiem. Sešdesmitajos gados blūzs bija avangarda
muzika. Baltie to atklāja kā no jauna. Amerikāņu folkloras studenti
piecdesmito gadu beigās sāka braukāt pa štatiem ar magnetofoniņiem un
rakstīt. Līdz ar ko izraka veselu gūzmu melodiju un tekstu.”
1963
“Ģitāru bums sākās ar “bītliem”, lai arī tāda mūzika nebija nekas
jauns. Kamēr viņi ņēmās pa Hamburgu, tā vēl aizvien bija instrumentāla,
kaut gan mums kas nedzirdēts. Rokenrolu spēlēt sāka amerikāņu dīdžejs
Alans Frīds (Alan Freed). Tajā laikā Amerikā bija
“raganu medības” – visur meklēja “sarkanos”, rēgojās komunisti un viņu
sazvērestības. Tālab ne velti piecdesmito Amerikā rokenrols ar Presliju
priekšgalā bija Padomju slepenais ierocis, lai grautu Amerikas jauniešu
morāli. Pie mums stāstīja, ka viņš ir imperiālistu aģents, tur – ka
sarkano. Pilnīgā nopietnībā. Pirms tam bija “Bigbendi”, Frenks Sinatra,
un rokenrols uz saldās amerikāņu estrādes fona bija dumpinieciskais.
Sešdesmito sākumā, kad “bītlu” menedžeris Epšteins (Brian Epstein) cīnījās, lai noslēgtu kontraktus, viņam bieži paziņoja, ka ar ģitārmuziku ir cauri, tā iet ārā no modes.
“Dārziņos” mācījos tajā laikā, kad klasi augstāk studēja “Eolikas”
pirmais sastāvs. Jāatceras, ka sākumā viņi bija bītgrupa, pilnīgi kas
cits nekā vēlāk. Zigismunds Lorencs spēlēja ģitāru, bet Boriss Rezņiks –
taustiņus un dziedāja Džeimsu Braunu! Tas absolūti nebija estrādes
ansamblis. Mana māte strādāja par mācību daļas vadītāju un reizē par
“Eolikas” audzinātāju, es ar tiem džekiem varēju bieži kontaktēties.
Šobrīd principā visi, izņemot Rezņiku, ir ASV, Kanādā.
Lorencs daudz ierādīja uz ģitāras. Tolaik vispār neviens neko daudz
nemācīja, es pajautāju, kā spēlēt šo un kā to, viņš man atbildēja –
spēlē, kā jūti. Kultūras namos bija kaut kādi ģitāras skolotāji, bet
visi vien sagrabējuši veči, kas mācīja valšus. Umpapā, umpapā bija
visaugstākais līmenis!
Klausījāmies radio stacijas. Visdažādākās. Lai arī sakarus centās
pārtraukt, tuvākais slāpētājs atradās Krišjāņa Barona ielas galā. Centās
izjaukt rietumu signālu, tomēr īsviļņus teju nekad nevarēja pārtraukt
pilnībā. Varēja “Amerikas Balsij” uzlaist “zāģi”, bet bija arī zviedri
un daudzi citi.
Mūsu iecienītās stacijas bija pirātiskās – radio “North Sea”, nedaudz
vēlāk “Caroline”. Tie bija kuģīši, kas kursēja neitrālos ūdeņos un
cauru diennakti raidīja tikai foršu muziku. Bet tā kā tie dreifēja, visu
laiku antena bija jābīda līdzi. Protams, zinājām arī radio
“Luxembourg”.
Nekādu nošu nebija, nekāda drukāta materiāla. Cik varēji caur šņākoņu
noklausīties, tik viss bija tavs. Muzikālā izglītība un dzirde tur
noderēja. Ja tu pašmācības ceļā nevarēji iemācīties, tad nekā.
Dzīvojām uz Valdemāra ielas, blakus kādam taksistam, kam arī bija
magnetofons. Toreiz jau taksistiem naudas netrūka, un viņš tika pie
ierakstiem. No jūrniekiem, spekulantiem. Dzīvojām “hruščovkā” ar finiera
sienām. Izurbu caurumu, ievilku vadu un visu no viņa ierakstīju. Mana
priekšrocība bija tā, ka tēvs, iespējams, viens no pirmajiem Latvijā,
iegādājās lenšu magnetofonu.
Klausījāmies arī radiolu “Sakta”. Īstenībā tās radiolas bija kā
mūslaiku lampu pastiprinātāji, ko vēlākos laikos izmantojām ģitārām. Pie
mums instrumentus nevarēja nopirkt. Labākajā gadījumā bija septiņstīgu
krievu akustiskās. Tad pēdējo stīgu vienkārši rāvām nost. “Muzicenē” no
klavierēm griezām ārā stīgas basģitārām, bungu vietā nereti bija spainis
un atslēgu saišķis. Man paveicās ar spožiem draugiem – valodniekiem,
matemātiķiem un fiziķiem, visi diemžēl jau ir zem zemes. Bet viņi spēja
norakstīt tekstus, ģitārām salodēt elektroniku. Paši rasējām ģitāras, no
fotogrāfijām palielinājām dabiskā lielumā. Izzāģējām. Viss bija uz
mēģināšanu.”
1966
“Blices radās nepārtraukti. Mainījās un zuda. Viss gāja pa riņķi, jo
tas notika mūsu sētas bērnu līmenī. Mēs ļoti elementāri sadalījāmies –
tu spēlēsi uz bungām, es uz solo ģitāras, viņš uz ritma. Bet neviens
nemaz nejautāja, vai mācēsi vai nē. Kas kam sanāk – to sapratām vēlāk.
Tolaik koncertēšana notika pagalmā uz soliņa, tur jau mums bija
pateicīga publika. Spēlējām visu, kas toreiz skanēja – “Rolling Stones”,
“The Animals”, “The Beatles”, Bulatu Okudžavu, pa vidu Vladimiru
Visocki. Parādījās Frenks Zappa ar savu “Freak-out”. Pilnīga eklektika.
Un tad man veicās. Garām gāja divi vecāki krievu džeki, apstājās un
klausījās. Tad pienāca klāt un teica: “Tu varētu spēlēt mūsu grupā.” Es
vēl biju skolnieks, bet viņi jau studenti, pat vecāki, ar savu grupu. No
viņiem es daudz ko mācījos. Vienu es atceros – Borisu Popovu.
Sešdesmitajos latviešu ansambļu praktiski nebija. Tikai ebreju un
krievu. Grupas dibināja entuziasti. “Eolika” pēc “Dārziņiem” iestājās
konservatorijā, tad Pauls viņus savāca savā “REO” (Rīgas Estrādes
Orķestrī). Cik ātri viņš viņus savāca, tik ātri arī izmeta ārā. “Eolika”
jau nespēlēja savus gabalus, bet gan “firmu”. Piemēram, Dzintaru
koncertzālē pirmajā daļā viņi izpildīja savu repertuāru, otrajā nāca
REO, kur Ojārs Grīnbergs dziedāja vācu šlāgerus. Izrādās visi
apmeklētāji ir prom, jo ar “Eoliku” viņiem jau bija pieticis.
Tam pašam taksistam, kas dzīvoja blakus Valdemāra ielā, parādījās arī
pirmie Boba Dilana ieraksti. No sākuma mēs viņu dzirdējām radio.
Nevarējām saprast – kas tas ir par cilvēku, kas krīt ārā no bildes. Pēc
tam informāciju par viņu savācām ātri.
Īstenībā informācijas nebija, bet to varēja dabūt. Māte man abonēja
čehu un poļu muzikas žurnālus, un tur viss bija. Joprojām vēl varu
tekoši lasīt šajās valodās, jo vajadzēja iemācīties. Vēl vācieši
austrumu daļā izdeva žurnālu “Melodie und Rhythmus”. Tā kā Rietumberlīne
atradās turpat blakus, viņi bija spiesti sekot tam, kas notika. Latvijā
nebija neviena tāda žurnāla.”
1969
“Toreiz grupas gāja uz kopēšanu, spēlēja klubos un dejās. Tad bija tā
– ā, šitie visforšāk “noņēmuši” bītlus, ejam uz tiem. Uzvarēja tie,
kuri spēja precīzāk atdarināt. Tādēļ dzīvā muzika faktiski kalpoja kā
informācijas nesējs. Bija arī tādas grupas, kas iepriekšējā vakarā pa
radio noklausījās jaunāko gabalu un nākamajā jau spēlēja. Ja papētītu
sešdesmito beigu topus, neskanēja nevienas drazas. “Zepelīni”, Dženisa
Džoplina, “The Doors” – gandrīz visās pirmajās trīsdesmit vietās bija
tikai pērles.
Turpretī, kad Aldis Ermambriks Latvijas radio uzlika pirmo “Led
Zeppelin” albumu, viņam bija lielas nepatikšanas. Bet vispār tolaik mēs
varējām atļauties vairāk – pie varas bija iesīkstējuši veči, kuri neko
nesajēdza. Toreiz varēja teikt, ka “nākamā spēlēs Anglijas komunistu
vokāli instrumentālā grupa Be-at-les no Liverpūles”, un viņi ticēja.
Pašmāju kompozīciju nebija daudz. Visas vajadzēja nest apstiprināt,
un tikai pēc tam drīkstēja spēlēt. Gandrīz vienmēr tas risinājās tā:
“Jūsu vietā es rakstītu tā, šeit tā, šeit izdzēstu. Negribat pārrakstīt –
brīvs!” Kalniņam bija savas dziesmas, bet tās kopā ar filmu “Četri
balti krekli” arī aizliedza.”
1970
“Septiņdesmitajā ebrejiem atļāva pamest Padomju Savienību, un pēkšņi
roks izzuda. Tukšums un totāls panīkums. Tad varēja izvēlēties – spēlēt
vai nespēlēt. Vairs nebija, ar ko, varēja vien mājās strinkšķināt.
Tobrīd arī es noliku ģitāru, uzstājos vien nedaudz – restorānos, līdz
kolhozi sāka formēt ansambļus un savā starpā rīkot sacensības. Es biju
Pabažu kolhozā, pie Saulkrastiem. Zintis Ekmanis, nākamais bobslejists,
bija pie bungām, kamēr viņa māte – Pabažu kluba vadītāja. Basu spēlēja
mans labākais draugs, nelaiķis Visvaldis Zaharkēvičs. Fenomenāls
matemātiķis. Viņš nebija muziķis, tādēļ izrēķināja, kā spēlēt uz
basģitāras.
Toreiz ansambļiem nedrīkstēja būt nosaukumi. Un ja bija, tad tie
jānodēvē kolhoza vārdā. Tāpēc arī grupa “Pērkons” kādu laiku saucās
“Padomju Latvija”.”
1975
“Zaķumuižas cāļu kopšanas saimniecībā sāku strādāt par estrādes
orķestra vadītāju. Mazais Aigars Grāvers vēl zem galda skraidīja un nāca
mūs klausīties.
Tagad var pasmieties, bet toreiz viss nemaz nebija tik vienkārši.
Veco funkcionāru vietā nāca jauni – mūsu paaudze, kura zināja, kas tā ir
par muziku un ka nevienai no tām grupām ar komunistiem nav ne mazākā
sakara. Un tie sāka žņaugt, jo viņi paši klausījās un ļoti labi
orientējās. Sāka stingri sekot, ne velti septiņdesmitos sauca par
stagnācijas gadiem. Visus piežmiedza, cik maksimāli vien varēja. Par
repertuāra lapām bija jāatskaitās, tika kontrolēts, vai izpildām visu
to, ko rakstījām. Kamēr uz papīra bija Raimonds Pauls, spēlējām tomēr
pavisam ko citu. Laukos tauta ņēma pretī visu. Tad nu mēs nospēlējām
dejās arī kaut ko no “King Crimson” un “Cream”.
Vēl bija tā, ka atļāva uzrakstīt grāmatu, parādīja kontroleksemplāru,
ka ir iespiesta, bet pārdošanā nekas neparādījās. Un rakstniekam nebija
iespējas protestēt un brēkt – jo grāmata taču tev ir rokās, lai gan tās
nemaz nav. Tā turpinājās arī vēlāk, līdz pat astoņdesmito gadu beigām.
Manas sievas, jaunas mākslinieces, neordināros darbus izstādēs ņēma. Bet
gadījās arī tā, ka atklāšanā darbi ir pie sienas, bet jau nākamajā
dienā pazūd. Sūdzēties viņa nevarēja, jo gleznas taču pieņēma un tās
parādījās atvēršanas dienā.
Viens vecs draugs no Jelgavas bija vienīgais cilvēks, ko pazinu, kurš
cietumā sēdēja par dīkdienību. Bundzinieks, “ietupināts”, šķiet, uz
diviem gadiem. Ja tu spēlēji restorānā vai kolhozā, oficiāli skaitījies
kā darbā ar darba grāmatiņu. Bet ja tu spēlēji apkārt, tu neskaitījies
nekas. Un viņš gribēja tikai bungot, bet oficiāli darbā neskaitīties.
Tālab sanāca – dīkdienis.
Parādījās pirmās īstas grupas. “Līvi”, “Credo”, jaunā “Eolika”, bet
tie jau estrādes ansambļi. Ar roku saistība maza. Tas tādēļ, ka, ja tu
kur gribēji oficiāli spēlēt, bija jāievēro simtiem kompromisu ar
sirdsapziņu. Jādara tā, kā liek.
Pirms kāda laika biju krietni sašutis, jo tika runāts par Latvijas
roka vēsturi septiņdesmitajos, bet nekāda roka taču nebija! Tas viss
bija kā no pirksta izzīsts, jo, piemēram, Kalniņam bija akadēmiskas
kompozīcijas, bet nez vai roks. Vēl deviņdesmito sākumā uz afišām
rakstīja – rokgrupa “Eolika”. Vai tiešām? Tajā četrinieka sastāvā?
Tāpat man liekas smieklīgi, ka daudzus no tā laika dēvē par
dumpiniekiem. Vairums uzskata, ka arī es tāds biju, bet es to uzņēmu kā
savu normālo stāvokli, neviens toreiz nezināja, ka viņus tā nokristīs.
Tas mums likās normāls dzīvesveids. Mēs bijām jauni – tātad jūra līdz
ceļiem. Un daudzkas “izgāja cauri” tikai tāpēc, ka mēs nezinājām, ka
nedrīkst.”
1979
“Kad ap septiņdesmito gadu uzstāties aizliedza grupai “Naturālais
produkts”, spēlēt beidza arī Pits Andersons. Strādāja kā mākslinieks,
dzīvoja Imantā. Mežsaimniecības institūta “Silava” paspārnē savu grupu
bija nodibinājis ģitārists Uldis Fārts, arī es tajā spēlēju. Es pazinu
Pitu un mēs iedomājāmies viņu kā žanra pratēju piesaistīt savai grupai.
Reanimēt. Radās grupa “Dopings”, pēc kāda laika arī Andersona “Arhīvs”.
Kopā nospēlējām vairākus gadus.”
1981
“Mūsu grupai formāli aizliedza spēlēt, Latvijā izsūtīja apkārtrakstu.
Uzstāšanās laikos notiekot zāļu demolēšana, tiekot lauzti krēsli un kas
tik vēl ne. Lai gan nekā tāda nebija. Pirms tam braukājām pa visu
Latviju, un tad pēkšņi šis kultūras nodaļas rīkojums.
Tad arī man piegriezās, visu atlikušo mūžu spēlēt rokenrollus nebija
mans dzīves nodoms. Kādu laiku uzstājos krogos, līdz aizgāju arī no
tiem. Nauda kā spaļi, bet sapratu, ka tas mani nobeigs. Citi centās
atrunāt, teica: “Kur tu iesi, tev taču ir darbs un nauda!” Bet es
redzēju, kā cilvēki nodzeras līdz kliņķim un sapratu, ka jāiet uz
priekšu.”
1983
“Kad “Gorbijs” [Mihails Gorbučovs] parādījās, uzplauka arī tāds
jēdziens kā “neformāļi”. Izlēmām, ka varētu sev “piekārt birku” –
muziķi, kuri spēlēja to, ko gribēja, nevis to, ko vajadzēja.
Nodibinājām “Rīgas rokklubu”, kas reāli bija vaļā līdz kādam 1988.
gadam. Tur atkal spēlēja kokteili. Gan indiešu muziku, gan hārdroku, gan
pankroku, jauno vilni, uzstājās krievu grupas. Tur sāka “Zig Zag” un
spēlēja Ingus Baušķenieks. Klubs atradās Latvijas komjaunatnes komitejas
telpās, Gorkija ielā (pretī Kongresu namam), un Valērijs Kargins bija
kurators. Tas pats, kuram tajās telpās vēlāk bija “Parex” kantoris. Un
es teikšu, ka – cepuri nost – viņš mūs bieži pasargāja no lielām
nepatikšanām. Kargins bija no jaunās paaudzes un saprata, kas notiek. Uz
kurieni deguns jāgriež, un nekļūdījās.
Ar koncertiem bija gandrīz tāpat kā ar tām grāmatām un mākslu. Tie
notika, bet publika netika iekšā. Blakus vienmēr atradās milicijas
kordoni. Līdz ar ko beigās “paši pūta, paši dega” – paši spēlēja un
reizē klausījās. Aizliegts jau nebija, bet klausītāji klāt netika.
Aizbildinājās, ka milicija ir tālab, ka visi apkārt daudzās, visi
garmataini, ir nekārtības.
Komitejā bija arī bēdīgi slavenais Ivars Priedītis, galvenais
Latvijas komjaunietis. Jānis Urbanovičs arī, līdz pēdējam brīdim “pa
partijas līniju” gribēja “taisīt” karjeru, īsts partijnieks. Kargins gan
bija savs džeks.”
1985
“Rokklubā ar Andreju Jahimoviču un ģeniālo bundzinieku Igoru
Fomenkovu (pēc tam ar Juri Gorodjanski) nodibinājām grupu “Cements” un
Kargina paspārnē sākām braukt tūrēs pa Padomju Savienību. Uzņēma mūs kā
latviešu grupu, lai gan es tur biju vienīgais latvietis, pārējie –
Latvijas krievi, bet dziedātāja Leonora uz Latviju bija atbraukusi no
Kazahijas.
Pārējā Vissavienībā gan neviens nezināja, ka es esmu aizliegts.
Varbūt tāpēc nospēlējām teju visus astoņdesmitos. Gadiem ilgi bija tā,
ka katru nedēļu braucām uz Maskavu. Es strādāju Zinātņu akadēmijā, visu
laiku lūdzu atļauju, lai mani atlaiž uz koncertiem. Jo, ja tu ceturtdien
izbrauci, tad divas darbadienas pazuda. Galu galā pēc leģendārā
Podoļskas festivāla – krievu Vudstokas – mūs aizliedza arī Krievijā.
Akadēmijā vienkārši strādāju, nekādas augstākās izglītības man
nebija. Zini, kad Haraldam Sīmanim jautāts par izglītību, viņš teicis:
“Vai pirmo vīrieti kāds mācīja?” Vienkārši strādāju tikai tādās
darbavietās, no kurām bez problēmām varēju tikt uz mēģinājumiem un
koncertiem. Tās bija tikai kaut kas formāls. Reiz strādāju “Latvenergo”,
tāpēc ka grupas basģitārista tēvs bija priekšnieks. Līdz ar to mani
vienmēr varēja palaist, kad vajadzēja.
Nodibināju savu pirmo blūzbendu “Rīga”, lai gan blūzs dzīvē skanēja
visu laiku. Džekiem teicu– ar šito mēs neko nenopelnīsim, bet viņi teica
– spēlējam! “Rokklubā” uzstājās arī ansamblis “Lauku Stunda”. Izpildīja
country, bluegrass, viņu solists bija Andrejs Marders. Ļoti talantīgs bluegrass ģitārists, perfekti pārzināja angļu valodu. Apvienojām abus sastāvus, un radās blūza grupa “Bluesband”.
Anglikāņu baznīcā, kas toreiz bija klubs, sākās festivāls “Bildes”.
Kopprojekts starp muziķiem un māksliniekiem, nebija pat domas, ka tam
varētu būt ilgs mūžs. Mākslinieki muzicēja, bet muziķi mālēja.”
1989
“Andrejs Marders emigrēja uz Ameriku, un tad es teicu – nu ir viss.
Viņš bija grupas zvaigzne, arī ļoti tuvs draugs. Amerikā gribēja
“taisīt” karjeru, bet tā vieta viņu ātri nolika savā vietā un ne jau
tāpēc, ka neprastu spēlēt. Neko analogu piemeklēt nespēju, otra tāda
talanta nebija. Viņš bija arī no nemierīgajiem, grupas motors, bet mani
turpretī vajadzēja iespiest stūrī, lai es ko darītu. Viņa aizbraukšana
bija personīgā traģēdija.
Mums paveicās ar Mirtu Krupeņinu, kas pirms tam dziedāja hārdroka
grupā “Ševiot”, bet mēs viņu pievērsām blūzam, un dzima mana
ilgspēlējošā apvienība “Hot Dogs”. Viņa nebija no gaišākās ģimenes,
tāpēc bija, par ko dziedāt. Un tas nav mazsvarīgi.
Astoņdesmito beigās valdīja baigais sajukums. Vecās grupas spēlēt
vairs nevarēja, jo nevilka, jauno grupu nebija. Sabruka rūpīgi būvētā
sistēma, uz kā viss balstījās. Apmēram tāds stāvoklis.
Pašam nebija vēlmes doties prom. Teiksmainā Amerika nekad nav bijis
mans sapnis. Tādas domas vairāk radās septiņdesmitajā, kad braukt nekur
nevarēja. Bija pat tāds sauklis “Brauksim uz Angliju un parādīsim
viņiem!” jo toreiz mēs nemaz nejutāmies sliktāki.
Skaidri zināju, ka tur noteikti nav tas labākais. Labākais ir tas, ko tu pats sev atklāj vai izdomā.”
1991
“Parādījās pirmie muzikas klubi, un tad jau varējām aktīvi turpināt.
“Kabata” faktiski bija vadošais, bez tā vēl “Poligrāfiķi” [Poligrāfiķu
Centrālais klubs], kur Ainārs Mielavs lika diskotēkas, “Ala”, “Ola”
blakus kinoteātrim “Rīga”, ko vārtrūmes pagrabā atvēra Olga Rajecka ar
Aigaru Grāveru, bet pēc laika vietējie sāka protestēt, jo esot par
skaļu. Vēlāk arī “Alcatraz”, un vēl un vēl...
Dzīvās muzikas klubi savā ziņā bija Arņa Medņa pirksts. Viņš ar
“Odis” aizbrauca uz Ameriku, un saskatījās, kā tās lietas tiek darītas.
Arī Mielavs aizbrauca, “Jaunais Mēness” dabūja Grand Prix
tolaik popularitāti zaudējošajā “Sopot” festivālā, Polijā. Un viņam
likās – vārti ir vaļā, tagad jākaļ dzelzs. Aizbrauca uz Ameriku un
“aplauzās”.
Deviņdesmitajos uzstājos arī country grupā “Jūlija un
draugi”. Bija tāda dziedātāja Jūlija Jostiņa, maskaviete, iepriecējusies
Latvijā. Valodniece, tālab perfekti runāja latviski.”
2003
“Rīgas Doma skolā gadu lasīju lekcijas par blūzu. Jānis Erenštreits
nodibināja džeza nodaļu, bet džezs taču sākas ar blūzu – vajadzēja
pastāstīt par saknēm. Izveidojas lielisks kontakts ar skolniekiem, jo
viņus interesēja, no kurienes “tās kājas aug”.”
2012
“Šad tad aizceļoju arī uz citām zemēm, uz koncertiem, bet lai baudītu
tās un muziku, nevis, lai spēlētu. Maijā biju Parīzē, uz īru rokabilli
dziedātājas Imeldas Mejas (Imelda May) koncertu Olimpijā (l'Olympia),
septembrī došos uz Maroku. Izstaigāšu arī “Rollingstounu” un “Zepelīnu”
takas. Tur jau viņiem tie labākie brīži bijuši. Okeāna krastā Essaouirā
vēl tagad stāv mājiņa, kur Džimmijs Hendrikss (Jimmi Hendrix) it kā braucis nodoties baudām. Tur var nokļūt tikai ar kamieļiem.
Tagad, ja gribi uzstāties bez atalgojuma, tad iespēju ir ļoti daudz,
grēks būtu sūdzēties. Ja grib par nelielu atlīdzību, tad maz. Man jautā,
kāpēc es nespēlēju biežāk, es saku, ja to darītu, nebūtu naudas, par ko
nopirkt stīgas. Daudzi nesaprot, ko ar to domāju.
Vismaz labi tas, ka Eiropā blūzs ir sinonīms vārdam “kaut kas foršs”.
Varbūt ne latviešiem, bet ja spēlē ārzemniekiem, tad viņu piegājiens
ir: “O, te spēlē labu muziku.” Turpretī Amerikā blūzs un džezs mirst.
Jau sešdesmitajos gados daudz amerikāņu leģendu pārvācās dzīvot uz
Eiropu, jo te bija pieprasījums. Luters Elisons (Luther Allison) uz Parīzi, Čempions Džeks Djuprī (Champion Jack Dupree)
uz Vāciju un viņi jau ietekmēja gan somu, gan vācu un dāņu muziķus.
Šobrīd lielākā daļa foršāko amerikāņu blūza un džeza disku tiek izdoti
Eiropā, labākajā gadījumā “jeņķi” ierakstu sev pārspieduši no kādas vācu
firmas. It kā absurds, šī muzika viņiem liekas novecojusi, vecmodīga.
Nupat uz Latviju no Amerikas atbrauca Marders. Un viņš man stāstīja:
“Jā, kad aizbraucu uz Ameriku, es spēlēju. Bet tukšos bāros. Iedomājies,
ka tu ilgi un dikti spēlē vietās, kurās esi tikai tu un bārmenis. Tad
manī kaut kas apdzisa... Es, protams, saņēmu par vakaru 50 līdz 60
dolārus, man sita uz pleca un teica – tu esi virtuozs, menedžeri sacīja,
ka kaut ko varētu bīdīt. Bet ko viņi gribēja? Intervijās būtu vēlams,
ka tu stāstītu, ka Padomju laikā sēdēji cietumā par to, ka spēlēji
bandžo.” Runa vairs negāja par muzicēšanu.
Rokenrols nemirst, bet man liekas, ka roks gan. Šķiet, ka ir vien
Džeks Vaits, mēs nekad neaizmirsīsim arī Kurtu Kobeinu un Džefu Bakliju.
Man ir stāstīts par “The Black Keys”, bet vēl neesmu paguvis viņus
noklausīties. Par Latvijas nākotni es absolūti nešaubos, priecē, ka mums
ir tik daudz jaunu, talantīgu muziķu. Es to zinu, jo daži no viņiem pie
manis ir nākuši mācīties – piemēram, Iļja Krūmiņš, Jānis Ruņģis. Bet
visus nosaukt grūti, viņu ir daudz.
Gadu pie manis spēlēja un dziedāja Valdis Indrišonoks, bet viņa
kādreizējais skolnieks Edgars Rubenis man patīk īpaši. Indrišonoks reiz
sniedza interviju, kuru lasot es viņam teicu: “Klausies, tu esi mani
citējis visos sīkumos.” Bet es jau neapvainojos, tikai smējos.
Man patīk spēlēt ar jauniem cilvēkiem, ko tagad arī daru, jo veči
lielāko tiesu ir tik pareizi un prognozējami. Foršā muzika ir tā, kuru
tu uzreiz jūti. Tas nav bieži, bet tu intuitīvi saproti, ka tas ir tas,
un tev nav par to jādomā. Reizēm stulbi jautā – kas ir roks? Johaidī,
tas ir tas netveramais, kas tevi paņem.”
(c) arterritory.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru