Es
nestāstīšu Tev par zīlīšu sugām un šūnu dalīšanos. Es
nestāstīšu Tev par to, kā aprēķināt Zemes masu un izskaidrot
krāsu sajaukšanos.
Es Tev
stāstīšu par nāvi un laimi. Es Tev stāstīšu par mīlestību.
Par to, ko nevar izskaidrot ar formulām un kam nav vienotas
formulas.
Tas ir
pārāk nopietni, Tu teiksi. Tad parunāsim par to nenopietni. Uzliec
roku uz sirds un skaiti.
Festivāla
“Laiks dejot” izrādes – “It's not
Enough” un “Telenovele”.
Tovakar
es klusēju. Viss, ko es būtu gribējis Tev teikt, bija ieliets
divos kausos.
Viens
kauss bija pilns loģikas un vārdu. Tas bija pilns skaistu seju,
sarežģītības un “Tvnet sievietēm” sadaļas. Tas bija
pieliets ar ūdeni, un pāri tā malām liecās nekļūdīgi ķermeņi,
apskaužama tuvība un platoniska mīlestība. Viens kauss bija pilns
pārāk nopietnas nenopietnības.
Otrs
kauss bija piepild'īts ar meliem un iekāri. Ar šķībiem
skatieniem, asinsgrēkiem un sāpīgu kaisli. Šajā kausā lija
dzīvsudrabs, skaidrs kā spogulis, un tajā es redzēju visus
vārgos. Tas runāja valodā bez vārdiem, tas palika nenopietns savā
nopietnībā. Otrs kauss bija pilns cilvēcības.
Kad Tu
man jautāji, kurš ir īstais, es atbildēju – neviens.
Kad Tu
man jautāji, kurš man lika ticēt, es atbildēju, ka pēdējais.
Pirmajā
es redzēju tehniku un materiālu, bet neredzēju atrisinājumu. Es
redzēju kombainu un graudus, bet neredzēju maizi.
Otrajā
man nevajadzēja redzēt neko, priekšā jau stāvēja cilvēki. Viņu
kustība bija tehnika, dzīvība bija materiāls un viņu negausība
– atrisinājums.
Un tad
es sapratu formulu.
Tajā
mirklī es kļuvu kas vairāk.
Vai nu
tie bija viltotie teksti vai neviltotās sejas... Bet es redzēju
atbildi.
Jo
lielākas bailes, jo lielāka kaislība. Jo lielāka mīkla, jo
skaistāk to neuzminēt.
Un es
apjautu, ka mīkla slēpjas Tevī. Un formula bijām mēs.
Kontrasts
man ļāva saskatīt skaidru apziņu. Banāla ironija un ironiska
banalitāte vienā un otrā kausā nostājās līdzsvarā, un es
redzēju ceļu uz atbildi. Pārlieka un nepamatojama koncentrēšanās
izlīdzinājās ar apgūstamu un pamatojamu impulsivitāti.
Estētiska
sakārtotība sakārtojās ar estētisku nesakārtotību.
Un es
zināju, ka man noteikti nevajag zināt tik daudz un, tajā pašā
mirklī, nevajag darīt vēl vairāk.
Un tas
es gribēju, lai pasaule izgaist, un mēs esam vieni. Bet pasaule
nedrīkstēja, jo tad mēs nespētu pārbaudīt formulas vērtību.
Mums bija vajadzīgi cilvēki. Ne tikai sievietes un vīrieši, ne
tikai gribētāji un nīdēji. Mums bija vajadzīgi ticīgie un
ateisti, uzdzīvotāji un askēti, pabērni un lutekļi. Mēs
nevarējām visu ielikt formā “viens vai otrs”. Mēs
nedrīkstējām tikai atļaut vai aizliegt.
Un tajā
mirklī mēs varētu mīlēt pa īstam. Un tad mēs būtu prožektoru
gaismās. Tad gan mēs varētu visu.
Tu man
vēl pajautāji - dejot vai nedejot? Protams, dejot. Bet, kad nedejot
– tad mazāk runāt.
*157
sirdspuksti, un mēs esam galā.
(c) Publicitātes foto.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru