Par šķībajiem un šķībākiem. The Tiger Lillies koncertē "Palladium".

Kad pilsētā ierodas cirks, visi gaida dīvaiņu parādīšanos. Dažbrīd tik ilgi, ka bērni nograuž visus nagus un tēvi ir normālā cukurvatē. "The Tiger Lillies" dīvaiņi nav ūsainas tantes, liliputi un ziloņcilvēki. Tie ir trīs minūšu savādnieki ar nelielām vai lielām psiholoģiskām vai izturēšanās novirzēm no normas. Slepkavas, ielasmeitas, pašnāvnieki, pirāti un krustā sitēji un, galvenais, viņiem visiem iet diezgan labi.

Ja kārtīgs, svētīgs un ticīgs latvis gribētu, lai "The Tiger Lillies" savas dziesmas izpilda latviešu valodā, iespējams, tas viņam būtu pēdējais koncerts mūžā un rezervēta vieta kapsētā. Jo tie ir teksti par cilvēkiem, kas nodarbojas ar visu septiņu nāves grēku piekopšanu un zaimošanu, neieslīgstot pārdomās, vai tā drīkst vai ne – diezgan reāli apskata pašnāvības iespējas ar aukstajiem ieročiem, izklaidējas kapsētās vai izbauda mesijas ciešanas. Tiesa, jau pieminētie savādnieki nav tie, kas staigās pa vecpilsētas ielām, fotografēs jūgendstila mājas un brauks ar kabrioletiem. Tie ir cilvēki, kuri var atļauties grēkot – padibenes bez sirdsapziņas, šķības padauzas un nostūru un tumšu šķērsielu iemītnieki, kas izlien ārā no sabiedrības noslēgtos pagalmos un izklaidējas Vaitčapelas stilā. Bet, pats galvenais - par viņiem var jauki pasmieties - šis taču ir cirks, un, lai arī cik nopietni pieminētie dīvaiņi censtos iedvest bailes, visi tos uztver ar saldu ironiju.

Arī mēs, tāpat kā tie tur – Tīģerliliju pasaulē, esam gan nikni, gan alkatīgi, slinki, lepni, iekāres pilni, skaudīgi un rijīgi un arī mūsu mīlestība un romance no malas liekas patētiska. Tomēr neviens nevar noliegt, ka pat tad, kad Mārtina Žaka falsets asi smeldz kopā ar melanholiskajām klavierēm, šī romance liekas neviltota un dziļi sāpīga visiem. Protams, "neviltots" definīcija ir krasi pakārtota pēc saprāta līmeņiem un kastām.

16. jūnijā "The Tiger Lillies" dzied par šiem savādniekiem. Ne par krustmāmiņu Meiblu, kurai ir krāniņš, ne par Jēzu. Nu, tiem īstajiem "frīkiem". Viņu stingrā notikumu un likteņu dokumentācija ir kā kriminālie dosjē, kā liecinieku liecības, un mēs esam klātesošie. Un spēlējošā trijotne izrādās tā kompetentā tiesu ekspertīze, kam ļauts izvilt jokainos tipiņus dienasgaismā un pagrozīt pa trīssimt sešdesmit.

Rezultāti ir cirsti akmenī un aprakti zem grīdas:
Mūzika 10
Skaņa 10
Izpildījums 10
Šovs 10
Pašironija 10
Sarkasms 10
Apmeklētība 4
Skatītāju atsaucība 10
Dejas 6
Iemesls dejām 10
Pēcgarša 10

Koncerts ir spīdošs. Reti gadās redzēt, ka kāda grupa, lai arī šoreiz nepieklājīgi vidēji apmeklēta, spēj iegūt ovācijas pēc katras dziesmas. Tīģerlilijām koncertu laikā ir paradums teju vai neapmīt ne vārda ar apmeklētājiem, tomēr viņi nebūt par tiem neaizmirst. Trijotne (tiesa, šoreiz bez pamatsastāva bundzinieka Edriana Hjūdža) visu jūt un reaģē nekavējoties. Mazās replikas, Žaka jau tā ar kosmētiku izceltā sejas mīmika acumirklī notver skatītāju uzmanību un aizrautīgajiem neļauj atslābt no blenšanas tumšā kabarē meistaru ģīmjos.

"The Tiger Lillies" ir piedzīvojums. Piedzīvojums pasaulē, kuru mēs neredzam, kas mīt visos kaktiņos un stūrīšos un pārtiek no tumsas. Tomēr tad, kad šie garnadži, cietumnieki un pāšnāvnieki izlien no pagrīdes, dziesmas un ironija viņiem liek aizmirst savu tumšo misiju un padoties šai lieliskajai mūzikai, kas reiz dzimusi Soho virs bordeļa. Pārējiem vien vajag saglabāt tīru prātu un pasmieties. Cepuri nost un šņabi rīklē!

Foto: The Tiger Lillies uzstājas Palladium. Foto (c) Vladislavs Punculs