Cilvēks uz koordinātu ass. Izrāde “Tonio”.

“Ir zināms, ka devītās klases izlaidumā viņi bija 16. Desmit gadus vēlāk vismaz puse vēl aizvien ir tajā pašā ciematā un “apbērnojušies” vai strādā gaterī, vai remontē ceļus. Liela daļa otras puses ir neveiksmīgi ieprecējušies un vēl aizvien nav ne pazīstami, ne veiksmīgi. Teju visi no kopējā skaita ir vai nu apvēlušies vai arī sevi notriekuši, kļūdami par pelēko masu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Skaidri zināms, ka pēc 16 gadiem situācija būs vēl pelēkāka.”

Dirty Deal Teatro izrādē “Tonio” viņi gan ir četri. Ar savām ambīcijām, saviem sapņiem un savām kļūdām. Katram no viņiem sirdī ir pelēkā masa, katram – aizspriedumi pret to. Viņi vēl nezina, kā izvērsīsies dzīve pēc sešpadsmit gadiem, bet viens gan ir skaidrs – viņi nebūs tie, kas bija.

Jāsāk ar to, ka izrādes galvenais varonis Tonio Krēgers bez citiem ir nekas. Viņā nav nedz drāmas, nedz ambīciju, ne vientulības vai iespējas pierādīties. Tonio ir cilvēks bez skalas, ja blakus nav kāda cita. Viņam vienmēr vajadzīga definēta mērvienība, lai spētu noteikt sevi kā neatkarīgu mainīgo, viņam vajadzīgi pārējie, lai saprastu, cik tolerants un pacietīgs viņš var būt. Tonio brīžiem nav nekas vairāk kā jauka paskata puika zilā žaketē un “burkānenēs”, tomēr viņš ir apjucis, un tas ir labi. Kamēr pārējie būvē smilšu pilis, ieplānodami cilvēkus sev blakus, tikmēr Tonio nepārstāj meklēt dziļāku nozīmi lietām, kas notiek.

Tomēr jau bez pieminētās, citu radītās noteiktības skalas, viņš nespēj būt konkrēts. Tonio ienīst apkārtējos par to, ka viņi ir nesaprātīgi un “blondi”, un reizē apskauž tos par šo spēju dzīvot nedomājot. Tonio sajūt stiprākas jūtas pret apkārtējiem, reizē viņš mēģina tās ignorēt. Un, lai gan tas prasa vairāk kā duci gadu, atrisinājums nepienāk, un dzīve vēl aizvien paliek pilna nezināmo.

Nedrīkst aizmirst, ka katram tēlam izrādē tomēr ir divi vienādojumi – pirms un pēc sešpadsmit gadiem. Divi atskaites koordinātu pāri, pie kuriem izdarītas paredzamas un neparedzamas korekcijas. Tonio jaunākais liekas pat stiprāks kā Tonio vecākais, un katra viņa sastāvdaļa lasās kā vienība uz koordinātu asīm un mainās attiecībā pret laiku. Cik Tonio ir T- aisns, O – mulīgs, N – ihilists, I – edomīgs un O – rganisks izlaidumā, tik pieaugušo kārtā viņš ir T – aisns ne pārāk, O – mulīgāks, N – ihilists teju nemaz, I – edomīgs kas to lai zina un O – rganisks beidzot. No asa, pat ciniska jaunekļa viņš pārvērties par domīgu, iespējams, nogurušu, bet veiksmīgu mākslinieku, un, lai arī pārējie gājuši citu ceļu, to, kuru Tonio izlaidumā bija tik ļoti nopēlis, viņš ir tādā pašā stadijā. Var vien uzdot jautājumu – vai turpinot sabiedrības ierastos gājienus, šaha spēle līdz matam būs interesantāka kā cīnoties pa savam vai otrādi?

Dmitrijs Petrenko, izrādās, ir no ādas ārā locītājs. Saviem studentiem viņš liek to darīt nepārtraukti, un viņi, pat aci nepamirkšķinot, piedalās. Ienīst un mīl, fleitē un ietur distances, slīkst sentimentā un noliedz notikušo. Tiesa, jauniešiem, kuri laika posmā “pamatskolas izlaidums – sešpadsmit gadi pēc tam” atrodas mazāk kā pa vidu, pārliecinošāk iznāk loma, kuru viņi jau piedzīvojuši. Un nav zināms, kura no varoņu laika skalām aktieriem uz jumta liekas bezjēdzīgāka – tā, kurā tu esi pilns “nekā” ar domām par visu vai esi pilns visa ar domām par neko.

Jumts, izrādās, pieder Artūram Arnim. Scenogrāfija, kā pierasts Dirty Deal Teatro formātam, askētiska un specifiskajā Arņa paņēmienā – likt aktierim kāpelēt kā klinškāpējam, piešķirot izrādei arī hierarhisko vai fizisko centienu dimensiju un scenogrāfijai ieviest savus noteikumus. Paņēmiens veiksmīgs – dažbrīd režisoram nav jāliek aktierim runāt vai sist, lai noprastu, kurš ir augstāk stāvošs vai kur sākas emocionāls šķērslis.

Jaunie “spēlmaņi” ir pārliecinoši un bezbailīgi. Kaut vai prieks skatīties, kā Alise Polačenko regulārās etīdēs pamatoti nopelna apzīmējumu “drama queen”. Ar plusa zīmi. Ir pat mirkļi (un, ja tā padomā, diezgan bieži), kad Kristapu Ķeseli, Mārtiņu Upenieku, Lieni Sebri un Alisi Polačenko gribas ienīst. Bet vien tāpēc, cik veiksmīgi viņiem sanāk pierādīt, ka Tonio, Hanss, Inge un Magda reizēm ir patiešām nepatīkami, nekonkrēti un mākslīgi “tipi”. Bet tā jau ir – dažreiz tikai skatuve atklāj tās iezīmes, kas ir mūsos pašos un reizē mums neredzamas.

Dmitrija Petrenko maģistra darbs režijā “Tonio” ir teju vai neatkarīgs. Iespējams, savu artavu pieradinātā “tautas” teātra ielikuši pedagogi, kuru gaumei galā jāatskaitās, iespējams, tā ir savādā, liekas, laikam nepiemērotā, Romualda Ivanova mūzika. Varbūt iemesls ir vien iedomāts. Bet garām skatītāju acīm mēdz paslīdēt šādi tādi uzplaiksnījumi, kas liecina par dēkainības ierobežošanu; to grūti aprakstīt, bet sajūta rodas. Varbūt tas ir vien radošās komandas mērķis nekļūdīties, godīgi aprēķināt katra mainīgā koordinātas, varbūt, lai vilks būtu paēdis, bet kaza dzīva. Nu gandrīz tieši tikpat nesaprotami kā ar pašu Tonio Krēgeru.

foto: (c) DirtyDealTeatro.lv