2005.gadā izdevniecība “Jumava” laida klajā slavena, divdesmitā gadsimta politiķa un diplomāta, Henrija Kisindžera (Henry Kissinger) “kluci” ar nosaukumu “Diplomātija”. Pat neiedziļinoties Valtera Sīļa vadībā radītā darba “Leģionāri” struktūrā, atliek vien minēt, kāda seja varētu būt bijušajam ASV valsts sekretāram, redzot šo diezgan neklasiski tiešo, pārsteidzošo un nekādā gadījumā ne nepamatoti ironisko divstundnieku.
Saistītie raksti:
Bet šī nav izrāde praktiskajam latvietim. Ar nacionālistiskām novirzēm, vēstures “skaidrošanas” (šķiet, uztverams kā lamuvārds) īpatnībām un vienu patiesību. Jo “Leģionāri”, lai arī stingri ieturētā latviešu karavīru attaisnošanas sludināšanā, tiecas pavērties no visām šajā mirklī iesaistītajām pusēm. Norādot vienu kļūdas, citu drošsirdību, varbūt pat banalitāti. Boļševikus, zviedru demokrātisko un pēckara mirklī apjukušo tiesu, latviešus bezdibeņa malā un nacistu pārpalikumus.
No sākuma šķiet, ka pārāk parastais, nevīžīgais, rotaļīgais, ar amatierisku smīnu pārpilnais prologs nekad nekļūs par traģēdijas rekonstrukciju ar ķirurģisku precizitāti. Par nedaudz neticamu, pat sirreālu, bet reālu paraugstundu Latvijas mūsdienu “cietējsabiedrībai”. Lai gan, galvenokārt, izrādi “Leģionāri” varētu nosaukt kā ekranizāciju diplomātiskam analfabētismam un bailēm pieņemt izšķirošus lēmumus. Un nekādas saistības ar latviešu vēstures apšaubīšanu.
Ja skatītājam ir problēmas arī ar valodām un iztēli, tad labāk nebojāt nervus. Ja viss “kārtībā”, gaidāms pārsteigums pēc pārsteiguma, ko skatuves dubultnacionālā komanda Kārlis Krūmiņš (“Jēkabs”, Jakimo “Simbelīnā”) un Karls Alms (“Aklais Randiņš ar Pilsētu”) mēģina noturēt grožos. Jo, izrādās, ka mūsu pašu vēsture pat viszināmākajās lappusēs izrādās neparasti daudzšķautņaina. Blakus Ievas Kauliņas sarūpētajiem, vairāku II Pasaules karā iesaistīto valstu karogiem. Minimālajai, bet izcili funkcionējošajai scenogrāfijai.
Divas stundas no vietas Ģertrūdes ielas teātrī risinās diezgan spraiga un interaktīva diplomātiska partija, kur ļaušanās fantāzijai un “neņemšana pie sirds” ir galvenais no uztveres elementiem. Protams, visiem ārkārtīgi patīk, ka padomju komisāri un nacistiskajam režīmam simpatizējošās personības padodas kariķēšanai un Kārlis Krūmiņš atgriežas “Simbelīnā” izkoptajā stilā – paradoksālā nerrā. Tomēr viss “Leģionāros” no sirds nebūt nav joks. Iztēlojoties pēckara apstākļus, pierādās, ka patiešām tik daudz politisko rīcību ir pilnas absurda un “bezpriģela”.
Galu galā, ir skaisti, ka “Leģionāru” vēstures debatē ieinteresēti ir visi. Gan mūsdienu zviedri, gan somi, gan latvieši. Simboliski un arī ar patīkamu atbalstu parādot ieinteresētību šāda eksperimenta tapšanā. Jo, cik dažādas ir izrādes izpildījuma valodas un vēstures skatu punkti, tik dažādi arī teātri – zviedru Turteatern un Somijas Kokoteatteri. Plus pašmāju ĢIT's. Tāpēc “Leģionāri” neaprobežojas vien ar bāleliņu izloksni, bet ļauj aktieriem runāt vāciski, zviedriski, somiski; kas to lai zina, kādā vēl mēlē izskan šad tad izlecošie žargonvārdi.
Kur tad ir kvalitātes un pārsteiguma atslēga? Aktieru meistarībā? Sava veida drosmē un materiāla sagatavotībā? Protams. Tomēr par visu vairāk var novērtēt apskaužamu komandas darbu. Valters Sīlis “Leģionāros” ir izmantojis šā brīža lieliskāko veiksmes formulu, režijas pozīciju neturot viena cilvēka rokās. Un, reizēm būdams arī aktieris, lieliski izprotot tēlus. Līdz minimumam reducēts autoritārs režisora krēsls, un to var just brīvajā gaisotnē, kas radīta uz dēļiem. Acumirklī redzams, ka katrs, izrādes tapšanā iesaistītais dalībnieks, pēkšņi iegūst ārkārtīgi lielu atbildību par darbiem un vārdiem, ko veic. Sākot no Kauliņas spēlēšanos ar simboliem, Krūmiņa emocionālajām daļām, beidzot ar Alma eksplodējošo, aukstasinīgo monologu spēles finālā.
Tomēr pāri visam ir vienkārši fantastiskais neparedzamības faktors. Notikumi, monologi, aktieru kooperācija ar skatītāju. Fiziskā spriedze, pat reizēm nesaudzīgā brutalitāte un emocionālie jaukumi. Kā Krūmiņš ar Almu plēšas viens ar otru, kā līst mākslīgās asinis, kā valoda balansē starp “pietiekami” un “pārāk daudz”. Tomēr katra, organiski izpildītā etīde, ir kā cirtiens mūsu privātajā vēstures bagāžā, katra subjektīvajā pārliecībā par to, kas ir bijis un kā tagad būt. Notikumi ir klaji atklāti. Un skatuves kailais plašums, kas paveras acu priekšā ir gan tiesas zāle, gan karceris un kabinets, gan nometnes pagalms un kaps. Un tajā visā – vien divi diplomātijas, vēstures, atbildības un cilvēces paradoksu “sagumzīti” cilvēki.
Pārsteigums ne vienmēr ir baudāms, bet pārsvarā ikreiz paliek atmiņā. Tiem brīžiem, ko sagādā “Leģionāri”, prātā lemts rotēt vēl ilgi. Gan diskutētajām tēmām, izrādes pretrunīgajiem zemslāņiem un videi, gan neparedzamajām rīcībām un brīžiem šermuļus radošajam klātbūtnes efektam. Jo stingri definētas skatuves šeit nav. Kārlis Krūmiņš un Karls Alms izmanto katru telpas kvadrātmetru, liekot vērotājam būt visu procesu sastāvdaļai. Šī klātbūtne ir vissvarīgākā, pat būtiskākā uzvedumā. Skatītājs ir publika politiķu uzrunām, skeptiskās zviedru sabiedrības masa un “ķīķerotāji”, kas kā caur atslēgas caurumu vēro latviešu leģionāra emocionālo nespēju.
Šobrīd izrādei ir pauze. Bet, goda vārds, nedrīkst nokavēt seansus 24., 25., 26. un 27.novembrī, jo Valtera Sīļa “Leģionāri” ir “must see”. Ja arī nepatīk diplomātija, ja riebjas vēsture un tās kariķēšana. Bet kā ir ar cilvēcīgu patiesumu? Un kā ar alkām pēc citu skumjām?
Publicitātes foto.
Publicitātes foto.
Tieši tā: etīdes... Kaut kā pietrūka struktūras...
AtbildētDzēst