Femme Fatale. Anna Calvi koncertē "Palladium".

Ja uz pasaules ir kāds, kas vistuvāk spēj pietuvoties Džefa Baklija "rock'n'roll fatale" un dziedāt dziesmas tieši tāpat, ka neviļus gribas domāt - mīlestība ir visnāvējošākais pasaules ierocis un tieši šobrīd tas mani iznīcina!, tad tā ir Anna Calvi. Tērpusies un apgaismota sarkanā kā Dante Aligjēri, jaunā britu trubadūre lauž sirdis īstiem vīriešiem un propogandē neatkarību ticību zaudējušām sievietēm. 15.oktobris koncertzālē "Palladium" ir kā iekalts šā gada liktenīgākajos koncertos.

  

 Slavenais itāļu dzejnieks Dante visos mākslas darbos ir attēlots asinssarkanā mantijā. Tā simbolizē padevību mīlestībai un atdevi viņa dievišķajai Beatričei, un būtu vien muļķīgi, ja pasaules slavenākais "mīlestība bez atbildes" patrons valkātu citu krāsu.

Tas, cik ļoti "nolemta" ir Kalvi, vēl nav noskaidrojams. Tomēr arī viņā rit itāļu asinis un savu mantoto temperamentu viņa pavedinoši un reizēm pat nepieklājīgi izmanto uz skatuves. Runājot maigi, klusi un trausli, bet bliežot rokenrolu kā Patija Smita (Patti Smith) un parādot džekiem, kur vēži ziemo. Ne velti viņas muzikālais "krusttēvs" Braiens Īno (Brian Eno), britu mūzikas dižgars, kurš Annu ievēroja, viņai pielīdzinot šo titulu.

Anna Calvi ir patiesa un fatāla kā Edīte Pjafa, pilnasinīgāka nekā Cranes un tikpat skaudra kā Nina Simone. Viņas pieeja pasaules iegūšanai tiek salīdzināta ar PJ Hārviju un soloģitāras skanējums atgādina paradoksālo Kventina Tarantino traģikomēdiju skaņu celiņus. Kalvi balss dzīvajā ir kā Sirēnu maģiskie tembri, kurus klausoties, var zaudēt prātu un pazudināt sevi jūrā, kurā tās mājo. Ja ir grūti ar sevis apvaldīšanu un problemātika ar emocionālo stabilitāti, var nonākt pat līdz Odiseja līmenim. Lai noklausītos priekšnesumu līdz galam, jālūdz līdzbiedriem sevi piesiet pie kaut kā nebūt nenolaužama vai nesaliecama.

Kombinācija, ko veido pati Anna, bungu "mašīna" Daniels Meidens-Vuds (Daniel Maiden-Wood) un multiinstrumentāliste, ērģelīšu spiedēja Mallija Harpaza (Mally Harpaz), ierakstā ir matemātiski precīza. Pat tad tā spēj apstādināt jebkuru sievietes mīlošu vīrieti uz ielas un grāmatvedēm likt raudāt uz klaviatūras, jo papīrs, lai gan romantiskāks, izgājis no modes. Taču tad, kad radusies iespēja noraudzīties uz porcelāna trausluma Džimmiju Hendriksu ar neatkārtojamo balsi, rodas vēlme izdomāt un tad pārkristīties Kalvi reliģijā. Protams, tā varētu domāt vien puse sestdienas vakara koncerta apmeklētāju, tomēr tas, ka Niks Keivs, Arctic Monkeys, Braiens Īno, Interpol un citi lielie mūzikas vārdi novērtē un izmanto Annas Kalvi neizmērāmo drosmi, jau ir fakts nepaklausīt.

Koncerta ievada pirmās divas dziesmas - "Rider to the Sea" un "No More Words" - par neatkārtojamu nesatricināmību maz liecina. Pirmā nav gana iegūstoša un otrā, tāda pati kā vairumā koncertu, pārāk lēna un neveikli iesākusies. Tomēr tad, izlaižot "Desire", kas izvēlēta koncerta kulminācijai, virpulis sākas, liekot būt piekaltam pie tiem visiem mazajiem knifiņiem, ko ar ģitāru veic pati Anna un kam piebiedrojas Harpazas un Meidena-Vuda nāvējošā ritmika un perkusiju brīnumi.

Cik neparasti, ka uz skatuves neatrodas basģitāra. Tomēr to suģestējošo zemo "brr" toni, kas "Palladium" koncertzālei liek izpildīt akustikas ieskaiti uz 10, Harpaza panāk ar jau pieminētajām groteskām ērģelītēm. Jo basģitāra kopējam ansamblim vienkārši liktos par prastu. Šo neesamību uz plates saklausīt ir gandrīz neiespējami, tik cieša tekstūra ir iestrādāta katrā skaņdarbā.

Mirklī, kad episkā, saldsērīgā "Morning Light" sasniedz dobjāko epicentru, ērģeļu rūkšana un dunēšana izkausē visu, kas atrodas zem ādas, un tikai glaunās drēbes notur izkusušo, padevīgo cilvēka dvēseli kopā. Poētisms, kombinējoties ar jau pieminēto, apskaužami labo akustiku un dramatisko sarkano, caurvij koncertu kā vienota tēma. Izpildījums ir apskaužami tīrs, tikpat tīrs, cik galvenās mākslinieces izskats. Annas Kalvi priekšnesums ir pašaizliedzīga atdeve skaņai un stīgu vibrācijai. Atkarības manifestācija, kas izpildīta vienā no visprivātākajiem un romantiskākajiem veidiem, kas šobrīd redzēts.

Koncertā retu reizi palīdz vēl viena ritma ģitāra, kas, protams, nav tik intīma un reizē valdonīga. Kalvi pati atzinusi, ka ar savu Telekasteru saaugusi vienā veselumā, un šī divvienība tiecas padarīt sevi mīlošos vīriešus maziņus, bet sievietēm acīmredzami pierāda, ka daiļais dzimums arī var. "Viva la resistance!"

To, cik fatāla galu galā ir sestdienas vakara uzstāšanās, pierāda Kalvi izpildītais, sērīgās, mīlestības saraustītais Edītes Piafas skaņdarbs "Jezebel", kas gan nu kļuvis par rokenrolu. Līdzīgi kā kaverversija Elvisa Preslija "Surrender". Atgriežoties pie Piafas, šķiet, divdesmitā gadsimta vidusposms ir Annas mīļākā tēma. Uz to norāda viņas izsmalcinātā apģērba izvēle, kuru redzot, jānoelšas "Marlēna Dītriha...". Auduma saīsinātās bikses, vīriešu blūze, izteiktie vaigu kauli, vīna sarkanas lūpas... Pietrūkst vienīgi ondulācijas un Dītrihas cienīgas, dārgakmeņu brošas, lai priekšā stāvētu seksapīls ar 70 gadu kvalitātes nastu.

Džefa Baklija un Annas Kalvi mūzika ir radīta, lai to izpildītu gan viens, gan otrs dzimums. Un dziesmas sēj sērīgu romantikas noskaņu jebkurā gadījumā. Baklijs savu slavu pārsvarā ieguva pēc nāves, izlaižot vienu vienīgu, tomēr pēcāk triumfējošu albumu. Kalvi ceļš pagaidām liekas pat pārāk līdzīgs, arī tad, kad jārunā ne vien par dzīvi, bet arī pasaules atzinību. Jo, lai gan slavenību mīlēta, tauta apburošo jaunkundzi vēl debesīs neceļ.

Tomēr nenoliedzami ir vērts ierakstīt viņas vārdu blociņos un sekot līdzi aktualitātēm, lai nepalaistu garām ne nieka, kas notiek ar šo valdzinošo mākslinieci. Ne vien tāpēc, ka viņai netrūkst pievilcības, kas varētu ieinteresēt stipro dzimumu. Tas ir arī augstas raudzes poproks sevi cienošām, visa vecuma sievietēm. Viennozīmīgi, potenciāls Annai Kalvi dod visas iespējas kļūt par šī laika fenomenu.

Foto (c) Ivo Blūms