piektdiena, 2011. gada 23. septembris

EP14 (papildināts)

Lai es justos pilnīgi laimīgs, man vajag publiku, mūziku un gaismu.

Un vēl jūru, jo bez tās nevar nekad.

Un kamīnu, kur manai gaismai patverties, jo dabiska liesma dzīvojamajā istabā atmodina garus. Visi pulcējas pie mūžsenās liesmas, stāsta stāstus, dzied dziesmas un ada mazbērniem nākotni. Tā ir mana publika. Tā ir manas esības virtuve.

Un kas tā vispār par dzīvi bez jūras? Tā ir kā harmonijas etalons, paraugs apjukušajiem, pārāk daudz iemīlējušajiem, pazudušajiem un pārāk atrastajiem. Viļņi ieaijā, atspirdzina, izklaidē un, cik skarbi, pazudina. Bet kas tas būtu par mūžu nekad nebūt pazaudētam vai zaudējušam. Jūra to saprot. Vai okeāns. Abi ir vienlīdz gudri. Un viņi paņem savu tiesu to, kuri ir ļauni un to, kuri pārlieku labi. Un to, kuri gudri un to, kuri muļķi. Jo jūra taču ir kā harmonijas etalons.

Gandrīz pāri visam ir vajadzība pēc divriteņa un grāmatām. Bez ratiem zem manis jūtos neveikls, lēns un izsists no līdzsvara. Bez grāmatām jūtos, pazaudēts, aplams un neuzticams. Man vajag manus plauktus pilnus ar darbiem, ko atvērt jebkurā mirklī, sajust šīs informācijas un vieduma vienmēr klātesamību. Tāpēc es nemāku apmeklēt bibliotēkas. Nemāku aizņemties idejas un zinības un pēc tam atdot atpakaļ. Tāpat, kā palicis bez riteņa, es jūtu nespēku un pārliecības zudumu.

Un vispār, lai es patiešām justos laimīgs, man vajag arī saldumus. Daudz saldumu. Kalnus ar bulciņām, cepumiem, biskvītiem un šokolādes batoniņiem. Mana vājība ir hematogens, mana apsēstība Emihla Gustava šokolāde, mana mantrausība lazdu rieksti šokolādē un mans skopums saldējums. Ja manās rokās būtu valsts, un tās pirkstos revolūcija, es pavēlētu aizliegt ārstiem aizliegt saldumus un izsludinātu vēja kūku ramadānu.

Protams, es apzinos, ka tā nekad nenotiks. Un arī nedrīkst notikt. Jo cukurs ir kaitīgs zobiem, veselībai un pašcieņai. Tāpēc to vajag atļaut ēst tikai tiem, kuri to iztērē. Tiem, kuri skrien, minas, airē un mīlējas. Tiem, kuriem liekais svars ir normā. Tiem, kuri pazīst savu ienaidnieku un ciena tā spēku. No fruktozes šautenēm līdz glikozes patruļām un saharozes tamahauka raķetēm.

Un vēl man vajag Tevi.

Manu blondo, rudo, kastaņbrūno. Manu īsāko un garāko, zili, brūni vai pelēki zaļi acaino. Manu runātīgo un klausīties gribošo. Manu trauslo, silto, atsaucīgo un mīlošo. Man vajag kādu, kas būtu tikai mans un kam es būtu tikai viens. Man vajag kādu, kas ir nogatavināts kā vīns, nav svarīgi, kādā mucā. Man vajag tevi rudenī un pavasarī, vasarā un ziemā.

Jo man vajag kādu, kas būtu mana publika, mana mūzika un gaisma. Mana harmonijas jūra un lielais okeāns, siltais kamīns ar grāmatu gudrībām un ģimenes pavards. Mans našķis, buberts un šokolādes torte, no kā nebojājas zobi un negurst sirds. Un man vajag kādu, kam es varētu būt tā pati jūra, tie paši pūļi, revolūcijas dziesmas un ugunskuri. Tā pati “Cielaviņa” un bērnības sapnis buberts.

Un vēl man vajag ārprātīgi daudz mīlēšanās. Himalajiem un Gaiziņiem. Gulta ir mana svētnīca, mīlēšanās ir mana meditācija. Citi to sauc par sportu, es to saucu par gara atjaunotāju. Citi to sauc par grēku, es to saucu par brīvību. Katru nakti man jāizbauda nianse pa niansei, lai atgūtu sevi. Katru rītu man jāatver acis, lai redzētu, kā blakus atgūsties tu. Protams, tā nenotiek ik dienas, bet, kad notiek, tad divtik, trīsreiz stiprāk. Mīlēšanās nav egoistiska parādība, tā ir vislabākais dialogs.

Lai es justos pilnīgi laimīgs, man vajag publiku, mūziku un gaismu.

Vien aizmirsu, ka tas viss esi tu.

23.09.2011




2 komentāri:

  1. Man vajag kādu, kas būtu tikai mans un kam es būtu tikai viens.

    AtbildētDzēst
  2. man šķiet, ka tev vajag tikai sevi, tajā visā spoguļojas liels egoisms.

    AtbildētDzēst