Sešus gadus atpakaļ es
laukos skaldīju malku, kamēr Džeimijs Stjuarts no mp3 atskaņotāja
zāģēja un kliedza man ausī "Lighting it up, You were so
cool!" no "Crank Heart" vai apšaudīja ar “Jenifer
Lopez”. Kopš tā laika man bija nerealizēts sapnis - redzēt "Xiu
Xiu" dzīvajā koncertā, kura laikā viņi saskalda savus
instrumentus, “sapidžina” skaļruņus un beigās pamatīgi
iecērt arī skatuves dēlī. 5.augustā, Dirty Deal Cafe notiekošais
tomēr nebija tik traks, jo laikam kaut kas pietrūka. Man liekas, ka
tas cirvis.
Lai nu kā - "Xiu Xiu"
tomēr ir un būs manu jaunības dienas trakums. Un tāpēc jāsaka
milzīgs paldies Mikam Magonem par to, ka viņš vainojams pie blices
viesošanās Rīgā. Prāts mani viļ, bet pirms pāris gadiem man
gandrīz parādījās iespēja viņus redzēt Londonā. Varbūt arī
ne, bet svarīgākais ir tas, ka plāns neizdevās.
Taču beidzot tas ir
noticis, un es vēl aizvien nespēju noticēt. Pat tagad. Laikam
tāpēc, ka koncerts izrādījās pārlādēts ar visādiem lādiņiem
un devām, skaņām un trokšņiem, sviedriem un pēckoncerta
ekstāzi, bet tā krūzīte tomēr nepalika pilna – pietrūka vel
kādas divdesmit minūtes, lai vilnis būtu tik liels, ka prieks
šalkām veltos pāri malai.
“Xiu Xiu” koncertu Rīgā
var salīdzināt ar brīnumsvecīti bērnībā. Kad visi bērni
apstājās ap vienu no nedaudzajiem, tobrīd grūti atrodamajiem
brīnumiem, kamēr kāds, labāk zinošs, ņēmās to mantu
aizdedzināt. Acis spīd, visi pie sevis mudina “davai davai, veči,
zažigajem!”, kamēr brīnumsvecīte beidzot piedzīvo ilgi gaidīto
uzliesmojumu. Tomēr degšanas ilgums izrādās pārāk īss
cerētajam, sirsniņa silta, bet tik ļoti gribas vēl.
Kopējai viedokļu
dažādībai piebildīšu, ka kāda no manām paziņām, kura par
“Xiu Xiu” nezināja neko, novērtēja sevi kā 3/4 laimīgu.
Turpretī kāda cita, kurai apvienība atklājās vien pirms kāda
pusgada, atzinās mīlestībā (ne jau man), bet Džeimijam Stjuartam. Bet lai
nu kā - skaņa bija baisi laba, hits pēc hita un arī nehita, jauns
un vecs. Varbūt tā krūzīte būtu pilna un trīs ceturtdaļas
pārvērstos par vienu veselumu, ja sintētisko ritmu vietā būtu
vairākas, īstas drobenes, tomi un makteni liela basbunga, ar kuru
varētu jaukt māju sienas.
Tomēr labi, ka bija
vismaz šķīvji, zāģējoša ģitāra, spiedzošs sintezators un viena
drobene, ko pāris reižu sašokēt ar nūjiņu piesitieniem. Galu
galā - “Xiu Xiu” koncerts Dirty Deal kultūras namā ir
nekaunīgs āķis lūpā. Kaut kas, kas tevi tomēr pilnībā
neapmierina, tomēr tikt vaļā nav iespējams. Sajūta, kad esi
paēdis, bet vēl gribas ēst. Un visas pārējās sajūtas, kas likt
justies nedaudz neapmierinātam, tomēr atkarīgam no savas
neapmierinātības avota. Gribu vēlreiz redzēt koncertu! Nē, divus!
p.s. Vismaz nopirku kreklu, jāiet nosvinēt.
Foto (c) Dirty Deal cafe
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru