Nepastāvīgi siltajos 30. jūnija – 2. jūlija
vakaros festivāla "Rīgas Ritmi 2011" vasaras sesijas ietvaros Rīgas
Kongresu namā notika vairāku ievērības cienīgu vārdu bokss. Vienā ringa
pusē, iekarsuši un bīstami - leģendārā producenta Kvinsija Džounsa
daudzinātais pianists no Havannas Alfredo Rodrigess, Karmena Souza un
viņas Kaboverdes muzikālais piedzīvojums un Alekss Vilsons ar savu
salsas orķestri. Otrā – galanti, solīdi un ambiciozi kopā ar kvartetu
spēlējošais, pēdējos desmit gados vispārdotākais, vairākkārt Grammy
balvai nominētais trompetists no Vācijas Tils Breners, norvēģu fusion
jazz galma dāma Beady Belle un tumšais flamenko bruņinieks Eduardo
Niebla. Kurš kuru?
saistītie raksti:
Pieklājīgais pašpuika
Temperamentīgajos flamenko koncertos parasti viss notiek tā – mūziķi
nostājas skatītāju priekšā, lūkojas viens uz otru ar "Aiziet, veči,
maucam!" tipa skatienu un sāk priekšnesumu ar pirmo, kā sitienu notēmēto
skaņdarbu. Tomēr 30 .jūnijā viss izrādījās pilnīgi pretēji. Eduardo Niebla
ar liegu, purpura viļņošanos iesāka skaņdarbu, kas veltīts viņa otrajai
mīļākajai zemei bez Spānijas – Indijai. Un nemaz nelikās, ka festivāla
mākslinieciskā direktora Māra Briežkalna teiktais varētu piepildīties ar
uzviju. "Lūdzu, pēc pirmās, daļas neejiet prom, būs arī otrā. Jo mēdz
gadīties, ka emocijas jau ir tik daudz, ka vairs nevar..". Promejošo
nebija, bet kas par emocijām...
Eduardo Niebla, būdams spānis, savā mūzikā ieliek ļoti daudz no
dzimtās tautas un reizē nesmādē visas Vidusjūras piedāvāto skaņu
kombinācijas. Viņa mūzika nav kā pieņemtais flamenko, karstasinīga,
silta kā Spānijas nakts un izteikta solistu padarīšana. Un viņa skatuves
apvienība ar nosaukumu "The Eduardo Niebla experience" ir perfekti
sabalansēta un disciplinēta. Kā cimds un roka. Katram ir sava vieta,
katram sava nozīmība un izpildījums.
Eduardo Nieblas spēli varētu izteikt ar trīs citiem māksliniekiem.
Visiem pazīstamo Pako de Lusiju, spāņu virtuozu, robežu jaucēju un
flamenko atdzīvinātāju. Alu Di Meolu un viņa vēlmi tiekties pēc pasaules
mūzikas ģitārspēles apvienošanas. Un Sun Kil Moon jeb Marku Kozeleku,
kurš vairāk pazīstams kā arpeggio izpildītājs neatkarīgās popmūzikas
plašumos. Arī Niebla, tāpat kā de Lusija liek flamenko skanēt citādāk,
svaigāk un nemēģina atkārtoties ar klasiskajām akordu partijām. Tāpat kā
Di Meola, viņš neuzsver ģitāras bravūrību, bet gan liek tai skanēt
lēni, pat ambienti, mēģina iepludināt Indijas, Latīņamerikas un arābu
pasaules influences. Tāpat kā Kozeleks, Niebla nekaunas samazināt šādos
koncertos vienmēr gaidīto, dievišķo virtuozitāti līdz izteiktām
melodijām un atkārtotām taktīm, kas vairāk raksturīgas populārajai
mūzikai.
Perfekta šķiet viņa skatuves dalībnieku kombinācija. Pat nevainojama.
Eduardo Nieblas un Karla Herringa (Carl Herring) ģitāras pikantums tiek
samaisīts ar Darmeša Parmara (Dharmesh Parmar) gaisīgo indiešu tablu.
Veroties uz Parmara matemātisko, bet nepiespiesto performanci, koncerts
sāk likties kā turku lukuma, maiga, bet ar pistācijām un riekstiem, kas
liek baudītājam ne mirkli neatlaisties krēslā un nesākt sapņot. Nereti
perkusiju daba pārlec uz ģitārām un, kad Niebla iesāk skaņdarbu "Rumba",
kopā ar šī Kubas stila ritmiku stīgās, iezogas arī driblēšana,
bungošana un skrāpēšana uz instrumenta karkasa.
Nieblas un Herringa ģitārspēle, kompozīcijā ar maģisko perkusiju
bangošanu, piepilda zāli ar tumšu, uzvelkošu un mistisku versiju par
flamenko, bet tablas neapstādamās tur klausītāja ausis pie pārsteidzošās
pasaules mūzikas artērijas un acis pie Parmara visu paspējošajām rokām.
Ne velti citos aprakstu plašumos Niebla tiek saukts par flamenko Nikolo
Paganini. Sava noslēpumainā, nedaudz velnišķīgā spēlēšanas stila dēļ,
kas lieliski kombinējas ar izjustajām sejas vaibstu maiņām. Acīm
redzams, kad Eduardo Niebla spēlē, notiek kontakts ne tikai ar ģitāru un
skatītājiem, bet vēl ar ko citu, tikai māksliniekam zināmu.
Koncerts ilgst vien aptuveni 50 minūtes, un šis formāts, neapšaubāmi,
ir lielisks. Niebla ar savu "experience" ansambli atgriežas uz vēl
vienu kompozīciju, un apmeklētāji, tik tiešām, kā vēstījis Māris
Briežkalns ir uzvilkušies perfekti; tā gadās reti. Kā vēlāk
noskaidrosies, Karmena Sauza to izmantos, bet tad zaudēs, vien knapi
noturot publiku ar savu gandrīz divu stundu uzstāšanos. Tas liks jautāt
subjektīvu jautājumu – vai mazāk tomēr nenozīmē vairāk?
Džeza Glens Gulds
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pie pasaules debesīm
iemirdzējās kāda leģendāra zvaigzne. Tā bija kanādiešu klasiskās mūzikas
pianists Glens Gulds (Glenn Gould), kurš izmainīja klausītāju un arī
pārējo pianistu uztveri par izpildījumu, nekaunoties mainīt Haidnu, Bahu
vai Bēthovenu pēc sava prāta un veikt šo komponistu lasījumus ne tikai
ar pirkstiem, bet arī ar kājām, ķermeni un muti.
Skatoties, kā 1. jūlijā izpildās Kubas brīnumbērns Alfredo Rodrigess,
prātā nāk Gulds un tikai Gulds. Rokas, kuras, šķiet, nekustas, jo
necilvēciskā ātrumā spiežot taustiņus, tās it kā paliek vienā pozīcijā,
un instruments skan pats no sevis. Kājas, kuras nestāv uz vietas, un
ķermenis, kas katru nospiesto kauliņu uztver kā elektrības kairinājumu
un liek neparedzami reaģēt. Seja, kura, nepārprotamos vaibstu
izteicienos, novēršas no taustiņiem, jo skaņas kļūst pārāk intīmas,
pikantas vai pat nepieklājīgas.
Rodrigess sāk dungot, izpildīdams solfedžo pat skaļāk nekā klavieres,
neņemot vērā, ka pasaulē pieņemts dzirdēt vien flīģeli. Tieši tāpat,
gandrīz visos Glena Gulda ierakstos var dzirdēt viņa maigo "dum dum" zem
katras atstātās nots. Turpretī, lai būtu vēl pārsteidzošāk, Rodrigess
sāk spēlēt arvien bagātīgāk un sarežģītāk tā, ka rokas zib ātrāk nekā
var izteikt vārdu. Bet murmināšana nebeidz beigties, stundu garais
koncerts atspoguļojas sviedros un sejā un liekas kā varoņdarbs, tomēr
fascinējošais kubiešu ģēnijs, kā Dāvids ar uzvaras garšu uz lūpām,
pieveic melno "Steinway & Sons" Goliātu.
Pa vidu savām oriģināldziesmām Alfredo Rodrigess izpilda
neatpazīstamus aranžējumus noteikti zināmiem skaņdarbiem. Tos grūti
sazīmēt, viņa pirmais klausāmais ieraksts iznāks vien šī gada rudenī,
bet, ja labi saņemas, garā variāciju un emocionālu uzplūdu mežā
sadzirdama vismaz "Guantanamera" melodija; dzīvajā neatkārtojama liekas
arī Rodrigesa paša "Crossing the Border". Viņa mūzikai piemīt
mutuļojošais un jutekliskais Kubas gars un sambas ritmika, kas
kombinējas ar maģisku, hipnotisku nošu izspēli. Jebkurā mirklī tā var
būt nogurusi kā salsas balle rīta pusē, tramīga kā spietojošs bišu bars
vai mežonīga kā iekarsusi, pavedinoša dejotāja. Tomēr jūs ne mirkli
nedrīkst atstāt sajūta, ka ar šo mūziku vajag apieties uzmanīgi, jo, ar
visu pieminēto, raksturojošo lielumu kombināciju, Rodrigesa izpildījumā
tā var kļūt bīstama un atkarību radoša.
Alfredo nereti tiek salīdzināts ar Herbiju Henkoku (Herbie Hencock),
kurš slavas zenītā nonāca tieši tajā pašā vecumā, bet tas bija aptuveni
50 gadus atpakaļ. Pilnīgi noteikti, līdzības spēlē ir acīmredzamas,
tomēr daudz detalizētākai salīdzināšanai Kubas pianistu vajadzētu
dzirdēt ar viņa trio. Henkoks bieži izpildījies džeza sastāvos, bet
"Rīgas Ritmos" Rodrigesam ir vienīgi klavieres. Tāpēc piektdienas
koncertā dzirdamais priekšnesums būtiski atšķiras no tā, kurš tiktu
veikts ar grupu. Kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša - uzstāšanās laiks
netiek dalīts ar pārējiem instrumentiem, un Rodrigess var izpausties,
nemazinot spēlēšanas intensitāti, bet gan palielinot.
Džeza solo pianistu koncerti Latvijā gadās gaužām maz, un, ja gadās,
tad izmeklētiem gurmāniem. Arguments, pie kura apelē netīkotāji, ir
apnicīgā, vienmuļā spēlēšana, ko, protams, nevar aizvietot ar
romantiskiem un dūdojošiem džezmeņiem. Taču salsa nav žanrs klusuma
pauzēm, bet gan bagātīgai un neapstādināmai kustībai; ja nav cita
instrumenta, ar ko to radīt, jāmēģina izspiest maksimālo no tā, kas ir.
Alfredo Rodrigesam ir vienīgi rokas, pēdu piesitieni, klavieres un
kubiešu temperaments. Un pēc koncerta pierādās, ka nav ne jausmas - kas
vēl būtu vajadzīgs, lai ar šo nepietiktu patiesai laimei?
Glaunais orķestris ar smukiem solistiem
Īsi konkretizējot, Tila Brenera (Till Brönner)
džezbends ir no zeltītas raudzes kā skatuves dzeltenie prožektori un
muzikālajā tekstūrā – raibs kā dzeņa vēders. Vien žēl, ka to dzeni visi
jau sen pazīst. Vispārīgā kontekstā koncerta skanējums nemaz neatšķiras
no ģeniālo Ninas Simones un Erika Trefāza (Erik Truffaz) triku
kombinācijas, kas šos, Brenera vadībā spēlējošos, smooth salondžeza
mūziķus padara citādākus no pārējiem parastajiem. Ir šovs, individuālais
izpildījums un šo individualitāšu sadarbība.
Lai gan pats Tils Breners ir vakara spīdeklis, bez savas "labās"
rokas, saksofonista un flautista Magnusa Lingrēna viņš iztikt nevar. Abu
spēlētās solo līnijas veido skaņas tekstilu un kolāžas, lai trompete,
ko pūš Breners, neskanētu pārāk vienmuļi, bet lieliski kombinētos ar
tenora saksofonu. Abu sadarbība ir pat nekaunīgi precīza. Šķiet, gandrīz
visos koncertos izpildītā "Blue Eyed Soul" popūrija (Diavolo, No fusion
generation, Oscar said) tonis pūšamajos instrumentos no viena mūziķa
lieliski guļ uz toni no otra. Bet, kad iestājas solo izgājieni, Lingrēns
tomēr nestāv pretī slavenajam, vairākkārt Grammy balvai nominētajam
trompetistam. Breners ne vien izpilda ļoti precīzi, atslābinājies un pat
taktiski koķets, bet arī ar stilu un profesionālu tehnikas disciplīnu.
Viena Brenera trompete ir salda kā Nils Peters Molvērs (Nils Petter
Molvaer), bet otra, kurā šad tad ieslīd surdīne, - skaļa kā Luiss
Ārmstrongs. No abām viņš izvilina ne vien romantiskus zemo toņu
horizontus, bet arī vēsi "pārspļauj" instrumentam paredzēto toni ar
manierīgu vēsumu. Šajos mirkļos izceļas arī gaidītais īpašais
pieskāriens, ko rada Brenera uztrenētā, koķetā harisma un šovmeņa
talants, jo tādos koncertos katra tehniskās meistarības atkāpe ir kā
performance cilvēku iepriecināšanai. Viņa dažādotā spēle spēj iegult
ausīs kā ne viena vien popmūzikai raksturīga, simpātiska tēma, bet arī
atļaujas noturēt nemainīgi augstus toņus ilgos intervālos vai lecīgi
atkāpties no bundzinieka noteiktā ritma kā pazīstama kino dīva ar
untumiem.
Pie visiem, vismaz četros dažādos veidos skanošiem
taustiņinstrumentiem, nosēdies Jaspers Zoferss. (Jasper Soffers) Viņa
dēļ kvintets dažbrīd skan kā Rejs Čārlss ar Rhodes ērģelītēm vai "Deep
Purple" un viņu ērģeļu ievads dziesmai "Speed King". Bet, tam pāri,
flīģeļa virtuozās improvizācijas un sintezatora nepārtrauktās skaņas
līnijas. Pašās beigās pats Tils Breners nosēžas pie Rhodes Mark V, un
tad brīžiem liekas, ka viņš šo, 45 kilogramus "vieglo" instrumentu
dievina un pārvalda pat aizrautīgāk nekā Zoferss.
Pilnīgi čābīgs izrādās Dīters Ilgs (Dieter Ilg), kurš izpilda
simpātisku fona basslīniju, bet nenospēlē gandrīz nevienu pašu, atminamu
solo izvilkumu. Toties bundzinieks Volfgangs Hafners (Wolfgang Haffner)
lieliski izpaužas aritmijas plašumos un mirklī, kad klausītāji jau
iegrimuši savos dīvānos, jebšu Kongresu nama krēslos, veic, pilnīgi
iespējams, koncerta skaistāko un intriģējošāko solo piecminūti Stīva
Gada (Steve Gadd) kolorītajā manierē. Un, priecīgs kā apbalvots bērns,
Hafners to pilnībā saprot arī pats.
Uz vairākiem mirkļiem Tila Brenera kvintets pārvēršas par sekstetu,
jo uz pāris skaņdarbiem uz skatuves piebiedrojas, šķiet, visiem jau
pārāk labi zināmais perkusionists no Brazīlijas - Tjago Loei. Viņš ne
tikai piesit papildus etnogrāfisko ritmu, bet palīdz Breneram un
Lingrēnam aizpildīt vokāla nepilnības portugāļu valodā, nodziedot ļoti
siltu un kustinošu sambas/bosa novas kompozīciju. Vēlāk šķiet, ka šis
dziedošais trio ir visnobriedušākais vokālais piedzīvojums pusotras
stundas laikā. Jo, mirklī, kad, trompeti pie malas nolicis, dzied pats
Breners un viņam atkal palīdz Lingrēns, duets izklausās ļoti maigi, pat
pārāk pēc puišeļiem, nevis nobriedušiem, stingriem džeza vokāliem.
Pēkšņi prātā iezogas vārdu "smooth jazz" nelāgais tulkojums –
pieglaimīgais džezs. Vismaz šajā ziņā neko pārsteidzošu sagaidīt
neizdodas.
Aleksa Vilsona salsas bārs
Kad netipiskais britu salsas pianists Alekss Vilsons
(Alex Wilson) ar savu komandu uzmaršē uz skatuves no skatītāju rindām,
nevis aizkulisēm, sirdī iedegas sajūta – nu gan būs citādāk. Iesākumā
plaukstiņas, tad trompetes uzsaucieni, "labvakar, bungas!", klavieres,
iedriblējas kongo; visas piecas mohito sastāvdaļas tiek samestas kopējā
traukā. Nospiežas miksera poga, un nedaudz dīvains, bet sajūsminošs
salsas koncerts var sākties.
Vilsona komandā ietilpst piecas komponentes, tāpat kā zaļajā,
atspirdzinošajā kokteilī. Viņš pats, Davide Giovannini pie bungām un
perkusijām, Davide Mantovani pie basiem, Paul Jayasinha ar trompeti un
Edwin Sanz pie kongām. Džiovanini sevi jau parādījis, pirms pāris dienām
uzstājoties kopā ar Karmenu Souzu, šoreiz ir uzkāpis uz skatuves dēļiem
ar savu ierasto komandu un gatavs parādīt visu, ko no viņa vien var
sagaidīt.
Šim mohito ir arī sestā sastāvdaļa, kuru droši vien piešauj
greizsirdīgās kubiešu sievas, lai viņu vīri labāk klausītu. Slepeno
esenci neviens droši vien nezina, bet 2.jūlijā tā parādījās skatītāju
acu priekšā kā fascinējošais vokāls Naomi Philips. Viņas ierašanās vien
izdara vairākas korekcijas skatītājos, šokolādīgā balss piešķir
atspirdzinošu soul piesitienu, bet ne ilgi. Skāde. Filipsas uznāciens
atkārtojas vēl pašās beigās, salsas zaļumballē. Un, lai gan pa reizei
visi puiši, kā no "Buena Vista Social Club" nākuši, iedzied vienu kopīgu
partiju, paliek tāda mazuma piegarša vismaz vokālajā izpratnē.
Vilsons ir lielisks uzkurinātājs un kā dzimis salsai. Kā jau anglim,
viņam vārdus no mutes ārā vilkt nevajag, birst ne tikai dažādi izteikumu
vairākās valodās, bet arī Vilsona paša jociņi, lai uzturētu klausītājus
pie moža gara un pozitīvas saprašanas. Turpretī, lai gan zinot, ka
vakara nagla tā vai citādāk ir viņš pats, pianists atļauj izpaustiesarī
saviem cīņu biedriem, cik vien tīk.
Pola Žajasiņjas trompete skan dzīvespriecīgi, viegli, bet neizceļas.
Edvins Sanzs un viņa kongas ir tikpat kā nemanāmas. Uz koncerta beigām
notiek neliels bungu un kongu duelis, kur Sanzs izmēģina to pašu veco
paņēmienu ar klausītāju plaukšķināšanu, kuru, šķiet, nav mainījis pāris
gadu, bet pilnīgi nesekmīgi un neveikli. Tikmēr Džiovanini viņu satriec
pīšļos ar enerģisko ritmikas paraugkursu, pat nepakustinot ne vaibsta.
Abi itāļi vispār liekas kā vakara naglas. Cik ironiski, abi Davides.
Vispirms jau aukstasinīgās bungas, nepazīstot klusumu un rāmjus, tad
burvīgie basa triepieni Mantovani izpildījumā. Kad Vilsons piesaka
nākamo skaņdarbu, Stinga dziesmas "We work the black seam" kaverversiju
no viņa trio topošā albuma, pārņem neizmērojama interese. Bet, kad
Mantovani sāk iespēlēt kontrabasu, gardajā melodijā var pazaudēt galvu.
Šī versija kombinācijā Vilsons/Džiovanini/Mantovani vai gluži pavēl iet
pēc koncerta pie visiem misteriem un lūgt iekļaut sevi adrešu sarakstā,
uz kuru tiks nosūtīts vēl neizdotais albums.
Viens, liels mīnuss gan ir. Tas izpaužas jau pieminētajā, koncerta
izskaņas zaļumballē. Lai gan paši mūziķi ir minējuši, ka sēdošiem
klausītājiem vieglāk izpildīt improvizācijas, tomēr tad, kad trīs
drosmīgi pāri, pēc Vilsona uzaicinājuma, sāk dejot un pārējie solos
šūpojas, tik ļoti gribas atteikties no glaunas tehniskās parādes un sākt
īstu deju zāles grautiņu. Ar milzīgu placi vai telti kādā lauku pagastā
un tieši tādu pašu, kristāliski perfektu salsas blici pie
instrumentiem. Latvieši jau dejo visu un visur, bet sēžot, nostrādā
psiholoģiskais aspekts. Ko nu es, vai man vajag. Pasēdēšu un paskatīšos,
tāpat labi spēlē. Tomēr tad, kad krēsli atrastos gar zāles malām un
limitētā skaitā, apkārt esošajiem nebūtu kur likties. Tas nu gan būtu
jandāliņš, un Aleksa Vilsona salsas anamblis kļūtu neatkārtojami
leģendārs. Šobrīd šo titulu vēl iespējams gāzt. Un kuri tie būs?
Foto: (c) Vladislavs Punculs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru