Rīgas Ritmi '11 mākslinieki par salsu un nedaudz par latvieti.

Šodien starptautiskais džeza festivāls "Rīgas Ritmi 2011"piedāvāja tradicionālās mediju un darbnīcu dalībnieku tikšanās ar vairākiem šī gada mūziķiem. To starpā – Latīņamerikas džeza pianists no Lielbritānijas Alekss Vilsons (Alex Wilson) ar komandu un džeza un pasaules mūzikas vokāls Filips Hamiltons (Philip Hamilton).

saistītie raksti:

1. 2214 vārdi par džezu. Rīgas Ritmi 2011

2.Bobijs Makferins Rīgas Ritmos 2011

  3.Mākslinieki par salsu un latvieti

4.European Jazz Orchestra Rīgas Ritmos 2011

Neskatoties uz klasisko jautājumu par to, kādi tad ir latvieši, kuri piedalās meistardarbnīcās, un uz to, kā viņiem ir ar ritma izjūtu, Alekss Vilsons un viņa "orķestris" vokāliste Naomi Phillips, bungas un perkusijas Davide Giovannini, kongas Edwin Sanz un trompete Paul Jayasinha un Filips Hamiltons atbildēja arī uz jautājumiem par latviešu balss materiālu, salsas uzplaukumu mūsdienu pasaulē un akcentiem pasaules mūzikā vispār.

"Cilvēki šeit ir kautrīgi, bet ātri uzkarst," secina Hamiltons. "Un ļoti ātri rada melodijas un dziesmas." Viņš arī izsakās, ka latviešu muzikālie, tieši vokālie priekšnesumi, viņu vienmēr sajūsminājuši. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka katrai valstij ir savs muzikālais akcents, kas bieži vien nav vienā un tajā pašā nišā. Kad runa ir par ritmu, ļoti daudz tautu Latīņamerikā piedzimst ar ritmu, kas nenotiek šeit, ziemeļos. Jāpiebilst, ka var nepiekrist Māra Briežkalna secinājumam par to, kāpēc tas tā ir Latvijā. Jo mums ir viens, smagnējs tautasdziesmu ritms. Taču, arī ne salsa, ne ča ča ča vai samba nemaz nav etnogrāfiskā mūzika, tāpēc salīdzināt reģionu ritmus šādā kontekstā ir nedaudz pārsteidzīgi.

Kad saruna ievirzās diskusijā par salsas izplatību mūsdienu pasaulē, mākslinieki viennozīmīgi atzīst, ka ļoti iepriecinājis fakts arī par lielo atsaucību šeit, Latvijā. "Salsa ir romantiska, ritmiska un bieži pavedinoša. Iespējams, tāpēc tā ļoti ātri ieguvusi popularitāti. Un, skatoties no sievietes perspektīvas šī deja ir ļoti droša. Ne reizes neesmu redzējis, kad kādā salsas ballītē "čaļi" būtu sakāvušies," secina Alekss Vilsons. Pilnīgi iespējams, ka šo nepiedienīgo deju latvietis alcis gadu desmitiem un, kad tā beidzot atnākusi pie viņa, salsa izrādījusies alternatīva parastajiem zaļumbaļļu vakariem, vien ar nedaudz pikantāku piesitienu.

"Tomēr šobrīd ir problēma ar pašas salsas pietuvošanos cilvēkiem. Bieži vien apmeklētāji izvēlas samaksāt, piemēram, trīs latus, lai dotos uz salsas klubu un dejotu pie dīdžeja nekā klausīties orķestri dzīvajā," atzīst Alekss Vilsons. Viņš vēl piebilst, sakot, ka kontakts ar skatītāju ir vajadzīgs vienmēr, ļoti svarīgi, lai dejotājs jūt ritmu uz skatuves sadarbojamies ar viņa paša ritmu. "Arī sēdošie koncerti nav slikti, dažos gadījumos man tie pat patīk labāk. Tad tu vari atļauties improvizēt desmit divpadsmit minūtes, kamēr, spēlējot klubos, cilvēki tomēr vairāk vēlas dejot, nevis klausīties."