Kad laulības dzīve ir iesīkstējusi, jāmeklē
risinājums. Normāli. Citi iet pie psihiatriem, citi dzer zāles. Toties
Jurijs Djakonovs "Dirty Deal Teatro" izģērbj Harolda Pintera lugas
jauno pāri līdz apakšveļai un ne tikai drēbju ziņā. Un lai risina
problēmas paši.
saistītie raksti:
Kārtējais rīts. Olas. Pipars. Tomātiņš. Ričards neēd Sāru.
Viss ir acīmredzams.
Pat, ja šķiet, ka priekšā ir ārkārtīgi skaists pāris un divi jauni, iekārojami cilvēki, viss ir acīmredzams.
Ģimenes dzīvē notikusi nelaime, un, kā nu citādāk, ja par to nepastāstīs tā, kā par to ir jāstāsta.
Ar diviem skaistiem ķermeņiem, to rotaļām, iekāri un vilšanos.
Jo tik daudz pāru dzīvo nelaimīgu ģimenes dzīvi tikai tāpēc, ka viņu seksuālās dziņas nav piepildītas.
Jurijs Djakonovs ir pārvērtis angļu dramaturga Harolda Pintera darbu
gandrīz līdz nepazīšanai. Galvenās vadlīnijas tomēr paliek. "Mīļākie –
Akts" ir pikants stāsts par to, kā meklēt alternatīvas iesīkstējušām
attiecībām. Kad vienam zūd iekāre, kad otrs nezina, ko darīt. Par dzīves
cikliskumu un rutīnas negatīvo ietekmi. Par to, ka ir laiks darīt ko
jaunu un, iespējams, pat ārkārtīgi neloģisku un neordināru.
Izrāde ir par Ričardu, tikai no cita skatu punkta. Par diviem Andrejiem Filipoviem.
Izrāde ir par Sāru, tikai no cita skatu punkta. Par divām Elīnām Lutcēm.
Ričards ir vīrs, Sāra ir sieva.
Ričards ir sievas mīļākais, Sāra ir vīra mīļākā.
Viņi krāpj viens otru ar viens otru. Viņi viens otru grib, bet nedabū.
Rūdolfa Baltiņa un Jāņa Sniķera vizuālās un luminiscējošās skatuves
kompozīcijas ietērpj abus dejotājus krēmīgā, uzvelkošā kodoskopa gaismā,
izceļas ķermeņu labākās īpašības, dažbrīd redzamas un neredzamas. Ik pa
brīdim uz ekrāna parādās dažādas pārprotamu un pervelīgu simbolu
kombinācijas, kuras liek justies vēl neomulīgāk. Bet tikai tāpēc, ka
visu laiku šķiet – tu esi ielīdis kāda skapī, lai kā lūriķis, kur tūlīt
varētu pieķert, novērtētu, kas nu kuram ir gultā. Kādi lielumi, kādas
kustības un visi citi parametri.
No Elīnas Lutces auguma līnijām un ķermeņa virāžām apmeklētājiem sāk
celties asinsspiediens. No Andrejs Filipova torsa un sejā atspoguļotā
valdnieciskuma apmeklētājām piebriest kakls. Īsāk sakot, paelpot nevar.
It sevišķi tad, kad abi dejotāji ir tuvu viens pie otra un nemaz
nemēģina uztraukties par apkārtējiem, kuri varbūt siekalojas, varbūt
svīst vai pavisam vienkārši vēlas būt vienā no dejotāju vietām. Ļaut,
lai Ričards spaida un Sāra berzē.
Un tā Andrejs Filipovs un Elīna Lutce tēlo mīļākos un padauzas. Viņš
ir izmeties apakšbiksēs, mainījis ego un rāda frontālos izciļņus, kamēr
viņa, uzvilkusi augstos papēžus, zibina tvirtumus. Parastā, pelēkajā un
nepiepildītajā ģimenes dzīvē Sāra ir basām kājām, bet Ričards – ar
koferi un darba kreklā, tomēr ar laiku viss mainās.
Tēlu transformācijas notiek nepārtraukti.
Kamēr Jurijs Djakonovs, Ata Erica un Andreja Zālīša ierakstīts un
samiksēts, pats naratē lugā notiekošo, tikmēr abi iesilušie dalībnieki
trinās un grābstās, atļaujot vien nojaust, kas atrodas zem tā jau
trūcīgā apģērba.
Un rīta brokastu teflona panna kļūst par Sāras fetišu un Ričarda traucēkli.
Un tad panna kļūst par Ričarda fetišu un Sāras rotaļlietu.
Šis elements, atkarībā no ainas un pozīcijas, nomaina Harolda Pintera
"The Lover" izvēlēto bongo kā centrālo totēmu, kuru pielūdz vai nievā.
Lutce to izmanto, pilnīgi anatomiskiem nolūkiem un, lai pastiprinātu
estrogēna daudzumu asinīs, kamēr Ričards to pārsvarā uzskata par svešu
un nevēlamu lietu ģimenes midzenī. Lai gan pannas vietā varētu būt arī
tas pats bongo vai termofors, izrādē pielietotais sadzīves priekšmets
vislabāk saskan ar Sāras mājsaimniecisko dabu un slēptajām virtuves
izvirtībām.
Nevajag arī domāt, ka šī "The Lover" versija ir dziļi erotiska. Kaut
gan, patiesībā tā arī ir. Tomēr nereti gadās brīži, kad intīmā
pievilcība tiek nomesta aiz muguras, un priekšplānā izvirzās
eksistenciālās vērtības un cīņa par cilvēku blakus un harmoniju. Par to,
lai laulības dzīve būtu nebeidzami mirkļi aizrautības, padevības,
dvēseles siltuma un, galvenais, godīguma un atklātības.
Kaut kā tāda, kas ir acīmredzams.
Taču tik grūti bez šīm lietam iztikt. Ja turies kopā ar savu tuvāko
un neparedzamajos dzīves līkločos esi gatavs ņemt šo cilvēku līdzi,
neskatoties uz visu un neskatoties kā.
Vienīgā nelaime ir tā, ka vasara vēl tikai sākas, bet "Mīļakie-Akts"
jau beidzas un skatītāju līdzi šajā apburošajā, neparedzamās dzīves
līkloču ceļojumā vairs neņem. "Dirty Deal Teatro" lugu izrādīja vien
divās tās versijās, kaut gan, pilnīgi noteikti vajadzētu vēl. Tie, kuri
interesējušies par dejas festivālu "Laiks dejot", noteikti zināja tajā
iekļauto izrādi "Melot nedrīkst izlikties" un mēģināja iegūt vēl
papildus sajūtas. Arī šajā priekšnesumā ar performatīvām un, iespējams,
provokatīvām kustībām nodarbojas divi jauni un iekarsuši cilvēki, tikai
Djakonovs ar Lutci apmainījušies vietām. Viens ir aktieris/dejotājs,
otra – režisore/horeogrāfe.
"Mīļākie-Akts", kā jau vairākas mazo teātru kompaktā koncepta lugas,
ir viendienīte. Bet ļoti gribas, lai šo izrādi rādītu vēl un cilvēki
nāktu, skatītos un justu, kā viņiem ceļas asinsspiediens vai piebriest
kakls, vai lai karsti metas, vai lai kas. Jurija Djakonova spēja
iejusties kustību teātra pasaulē jau pierādīta ar versiju Klodīnes Galeā
lugai „Naktī it nemaz nav bail", kas pirmo reizi tika atrādīta
festivālā "Patriarha Rudens 2010" kā atklātais mēģinājums, un vēlāk arī
Francijā. Tāpēc, kamdēļ prasīt komentārus. Ļoti cerams, ka "Dirty Deal
Teatro" rīkosies tāpat kā Ģertrūdes ielas teātris ar maģisko Mārtiņa
Eihes "Sāru Keinu", un atkārtos to reizi pa reizei. Lai jau latvieši
svīst no dejas, vasara ne visu laiku mēdz būt pietiekoši karsta.
Foto (c) Monta Liepa
jeej,man ir (c) :D
AtbildētDzēstizlasīju ar aizgrābjošu interesi - forši gan tu raksti :)
wow. Nice...
AtbildētDzēstTomu Auninu aizmirsat =/
AtbildētDzēst