Šveices/ Nīderlandes komponists Franks Martēns
(Frank Martin) starptautisko atpazīstamību ieguva tikai pēc piecdesmit,
latviešu Ēriks Ešenvalds – nepilnos trīsdesmit. Abu komponistu
dzimšanas dienu starpā ir gandrīz gadsimts, tomēr mūzika vienmēr ievieš
kopējas vadlīnijas ikvienam. Viņiem – emocijas, romantismu un, reizē
ar Pūpolsvētdienas iestāšanos, arī sakrālo mūziku.
Latviešu akadēmiskā mūzika, rādās, pārvietojusies ik pēc
divdesmit gadiem. Piemēram, glaunais un ironiskais Marģers Zariņš
dominēja no četrdesmitajiem, puķu bērnu akadēmiķis Imants Kalniņš no
sešdesmitajiem, klusais dabas bērns Pēteris Vasks no astoņdesmitajiem,
un nu pienācis laiks divtūkstošajiem un Pētera Barisona vai Dmitrija
Šostakoviča galantajā stilā ieturētajam Ērikam Ešenvaldam. Komponistam,
kura vārds pat tīri fonētiski nepiestāv mūsdienu eksperimentālajai
videi, bet gan zelta laikmetam pagājušā gadsimta pirmajā pusē, tādējādi
daudzi, nezinot viņa māksliniecisko darbību, tīri zemapziņā dodas uz
koncertu, lai noklausītos kaut ko no klasikas.
Bet nevienam nevajadzēja vilties 16. aprīlī, dzirdot Svētā Jāņa
baznīcā izpildīto Ērika Ešenvalda oratoriju "Kristus ciešanas un
augšāmcelšanās". (Rakstīta īpaši 8. Starptautiskajam garīgās mūzikas
festivālam; 2005), kuru, cik gan paradoksāli izklausās, izpildīja arī
viņš pats, Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" sastāvā. Bonusā tam
dziedājuma pirmajā daļā tika nodziedāta arī Franka Martēna "Mesa
Dubultkorim".
Martēns šo darbu radīja divdesmito gadu vidusposmā, mirklī, kad vēl
nebija ieguvis pasaules slavu un aizrāvies ar Arnolda Šoenberga (Arnold
Schoenberg) dodekafoniju jeb divpadsmit toņu sistēmu. Kompozīcijas
uzbūves shēmu, kurā visi hromatiskās skalas 12 toņi tiek ierindoti kā
līdzīgi un vienlīdz regulāri izmantojami, tāpēc zūd jēga noteikt vienotu
toņkārtu.
Kamēr šāda struktūra dominēja kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem,
šķiet, Martēns to sācis pētīt jau divdesmitajos. Radot mesu, viņš
izteicās, ka "šis esot darījums ar Dievu", vien piemetinot, ka nav ne
jausmas, vai to vispār kādreiz atskaņos. Tomēr laiki mainās, mūzikā
ienāk jaunas vēsmas un klausītāji kļūst arvien alkatīgāki un alkst pēc
neapzinātām dzīlēm. Rīgai palaimējies, ka VAK "Latvija" ir tik nadzīgs
mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, kurš, īstajā laikā sajūtot
emocionālo Ešenvalda un Martēna tuvību, nolēma dienas lielajam
notikumam, "Kristus ciešanām un augšāmcelšanām", pievienot arī "Mesu
dubultkorim". Lielajam notikumam tāpēc, ka Ērika Ešenvalda oratoriju
ierakstīja Eiropas raidorganizācijas apvienība (EBU), lai pēcāk
atskaņotu 12 Eiropas valstīs.
Franka Martēna burvīgo, krāsaino mesu varētu salīdzināt ar jūras
bangām ne tikai impresiju šķautnē, bet arī tiešā nozīmē. Viena no
lielākajām funkcijām, ko veic dubultkoris, ir melodijas pārnešana no
vienas puses uz otru, tādējādi radot diezgan ierastu, bet ģeniālu stereo
efektu. It sevišķi mirkļos, kad skaņa te "redzami" pārlec no augstajām
uz zemajām balsīm, te lēnām, izmantojot ārkārtīgi daudz pārnesumu,
regulēti mutuļojot, pārslīd pa vidus kori.
Martēna "Mesa dubultkorim" atrodas impresionisma epicentrā, bet vēl
aizvien jūtami mītiskā, pārcilvēciskā romantisma atstātie nagu
nospiedumi. Šāda kombinācija, pievienojot vēl tolaik tālejošo skatienu
uz modernismu, veido vērienīgu, liturģiskiem svētkiem un notikumiem
ideāli piemērotu partitūru. Lieliskajā "Latvijas" izpildījumā tā atstāj
paliekošus iespaidus, pēc gandrīz simts gadiem skanot vēl aizvien tikpat
laikmetīgi kā vēlāk dzirdamā Ešenvalda oratorija vai, piemēram, Paula
Dambja un jau pieminētā Pētera Vaska kompozīcijas.
Ērika Ešenvalda darba izpildīšanai pievienojas "Sinfonietta Rīga" un
LNO soliste Kristīne Gailīte. Solo partijas oratorijā atvēlētas
nozīmīgai, bet nelielai daļai, lielākais uzsvars ir uz kora dziedājumu
un kameransambļa stīgu pavadījumu. Simpatizē, ka Ešenvalds lielu uzsvaru
licis uz kontrabasa skanējumu, liekot tiem kā ar melnu ogli apvilkt
spēcīgas, vibrējošas kontūras. Stāstot par savu brīvbrīžu
improvizācijām, komponists atzinies, ka tie skan kā no šausmu filmām.
Tik traki nav, tomēr mirkļos, kad visi stīgu instrumenti tiek zibināti
kā gaisu cērtoši asmeņi, sajūtas ir neaprakstāmas. Lai arī lielākais šī
brīža Ešenvalda iedvesmotājs ir akadēmiskās "trokšņu" mūzikas komponists
Maikls Finisijs (Michael Finnissy), līdzības, iespējams, tikai
subjektīvas, saskatāmas ar Hansa Zimmera (Hans Zimmera) daiļradi un
īpaši viņa darbu pie mūzikas Dena Brauna grāmatas ekranizācijai "Da
Vinči Kods".
"Kristus ciešanas un augšāmcelšanās" ir komponēts augstam soprāna
tonim, tāpēc Kristīnei Galītei nākas nepārprotami piepūlēties. Problēmas
sagādā arī pierastais latviešu izpildītāju klupšanas akmens – angļu
valoda. Šī svešvaloda "Kristus ciešanās un augšāmcelšanās" pārstāvēta
pietiekoši, lai ausīs iestrēgtu tās nepārliecinošā izruna.
Oratorijas laikā pazib kļūdas, kas saistītas ar toņa uzņemšanu, tomēr
noturēšana ir baudāma. Katra vilktā nots skan tīri un maigi kā no
toņdakšas. Garo nošu ir daudz, tas pastiprina romantisma mistisko
sajūtu. Ēriks Ešenvalds vienmēr teicis, ka viņam interesē gan tautas,
gan pasaules vēstures interpretēšana, izmantojot emocionālus,
impresionistiskus elementus ne tikai kora valodā, bet arī stīgu
kamerorķestrim. Maģiski piesitieni un šausmu filmās izmantotie
reibinošie un neparedzamie, grandiozie kāpinājumi Ešenvalda kompozīcijās
tiek izmantoti lielos apmēros. Interesanti liekas oratorijas beigu
izskaņas noformējums, kur atkārtoti tiek izpildīts Marijas vārds. Šāda
repetīcija atsauc atmiņā vēl kādu pēdējā laika ietekmīgāko koru mūzikas
komponistu Ēriku Vitakru (Eric Whitacre" un viņa 2000. gada burvīgo,
samtaino kompozīciju "Sleep".
Kamēr pasaule tiecas pēc matemātiskas kompozīciju apgūšanas un
sarežģītības meklēšanas pirkstu veiklībā, 16. aprīļa koncerts bija
pierādījums, ka pasaulē vēl aizvien valda jūtas, nevis loģika. Ja
klavierspēli var iemācīties tā, ka klausītājam liekas, ka kļūdas
gadījumā viss kārtībā, un augstu toni ar laiku ietrenēt, tad, ja nav
atbilstošās emocionālās pieskaņas, atšķirību var just nemanot. Māris
Sirmais atkal izvēlējies iespaidīgu un citā veidā sarežģītu
koncertprogrammu, kas spēj iekļaut ne tikai melanholiskas vēsmas, bet
kopā ar "Sinfonietta Riga" ar dārdošu spēku iedarboties uz klausītāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru