saistītie raksti:
Lai izveidotu džeza "big band" nepieciešami vismaz desmit mūziķi.
Big benda zieda laikos, kas iezīmējās ar svinga uzplaukumu (1930. gadu
sākums) uz skatuves atradās līdz pat 25 izpildītājiem. Tomēr tad katrs
no viņiem parasti spēlēja savu instrumentu.
Šobrīd mākslinieki kļūst instrumentāli elastīgāki, bet ekonomiskie
apstākļi, tieši pretēji, ne pārāk, un koncertu apskaņošana iespaida
sasniegšanai prasa mazāk trokšņa. 2011. gadā "European Jazz orchestra"
pulcina "vien" 17 izpildītājus (+diriģents Jere Laukkanen), bet, kā
vienmēr, liela daļa no viņiem izpildās ar vairākiem instrumentiem.
Piemēram, saksofonisti spēlē ar vairāku toņkārtu instrumentiem un
flautu, bungām, kā neatņemama mūsdienu džeza ansambļa sastāvdaļa,
piepulcējies perkusionists, bet tromboniste iepūš arī tūbā.
Viss kopā rada ansambli, kuru mūsdienās tik bieži vairs neredzēsi.
Pie tam vēl visi izpildītāji (izņemot trompetistu no Kanādas) nāk no
dažādām Eiropas valstīm. Un tā, jau četrpadsmit gadus un divus ar
pārstāvjiem no Latvijas - Intaru Busuli 2004. (vadītājs Pedro Moreira)
un Staņislavu Judinu 2007.gadā. (vadītājs Lars Møller) Šogad tuvākais ir
Igaunijas zemo melodiju virtuozs – kontrabasists un basģitārists Peedu
Kass, kurš, kā noskaidrosies vēlāk, kļūs par vakara naglu.
Katrs gads ienes jaunas vēsmas Eiropas džeza orķestra izpildījumā.
Jeres Laukanena sagatavotā un daļēji komponētā programma ir visnotaļ
mūsdienīga, krāsaina un izteikti Skandināviska. Tā mēģina atturēties no
klasiskā rakstura džeza kompozīcijām – svingošanas, pierasta rakstura
ritma struktūrām, atkārtotām pārejām un piedziedājumiem utt. Tieši
pretēji, tajā izceltas daļas, kuras nekad neatkārtojas, ritma tekstūras
mainās ik pēc minūtes tāpat kā solisti mainās cits pēc cita, reizē
nesaglabājot iepriekšējo skanējumu. Protams, pievienoti arī pasaules
mūzikas elementi, bez kuriem mūsdienu mūzika vispār neeksistētu. Pats
Laukanens vada somu/afro/latīnmūzikas džeza ansambli, tāpēc šogad daudz
izcelti Āfrikas un Latīņamerikas ritmi un elementi, kā arī nedaudz no
Balkānu mūzikas, tomēr – pavisam nedaudz. Nobeigumā var teikt droši –
šis džezs nav domāts dejošanai, bet gan tieši pretēji – atslābšanai.
Būdams no Somijas, kur džeza kultūra vēl aizvien turas pārsteidzošā
un inovatīvā līmenī, Laukanens izvēlējies izspēlēt tikai savus un vēl
pāris kāda somugru izcelsmes komponista, igauņa Raula Sūta (Raul Sööt)
darbus. Prātā nāk šobrīd vispār esošā Skandināvijas džeza tendence radīt
nedaudz ledainus neparasta taktsmēra darbus, kuros gandrīz nemaz
neparādās svinga ritmiskums un pirmatnējā popa iezīmes – svarīgu vietu
ieņem parasti aiz voltām, it kā nobeigumos atrodamo takšu atkārtošana un
partiju cilpas. Arvien vairāk tiek izcelts gandrīz matemātiski
ieprogrammēts un grūvīgs mūzikas skanējums, tieši instrumentālā
virtuozitāte, bet diezgan bieži noliegts vokālais materiāls. Citos gados
tas izmantots pat vairākkārtīgi, šoreiz Jere Laukanens to kā izteiksmes
līdzekli nav izvēlējies.
Kā jau vienmēr uz solo partijām kompozīcijas laikā tiek uzaicināti
gandrīz visi orķestrī spēlējošie mūziķi. Šajos mirkļos izpaužas katra
mākslinieka skola un spēlēšanas manieres, sākot no saksofonistes un
flautistes Marikes Van Daikas (Marike Van Dijk) Beniluksam raksturīgās,
avangarda un bieži aritmiskās spēlēšanas stila, beidzot ar franču
trompetistu Kventinu Gomarī (Quentin Ghomari), kurš atsauc atmiņā Ērika
Trefāza (Erik Truffaz) romantisko un individuālo spēlēšanas manieri.
Bulgāru perkusionists Ivans Tsonkovs piešķir skanējumam pasaules
mūzikas fonu, jo tieši tas ir perkusiju galvenais mērķis – radīt vidi
etnogrāfiska rakstura izpausmēm. Pretēji lielākajai daļai orķestra,
pilnīgi brīvi un apgaroti jūtas basists Peedu Kass. Ar savu emocionālo,
nesamāksloto izturēšanos viņš paņem skatītājus vienā kampienā un tieši
tad, kad Kasa rokās parādās lociņš, Raula Sūta darbs "Ice Breaker Son"
liek publikai gavilēt. Šis kontrabasists pierāda tikai to, ka spēlēšana
ārpus rāmjiem un pieņemtām struktūrām pievilina daudz vairāk klausītāju
nekā matemātiski precīzs izpildījums, bet bez emocijām. Tikai piecās
minūtēs Kass ar dažādiem paņēmieniem izspiež sulu no instrumenta un
skatītājiem, tomēr atstājot tos veselus – tāds ir rezultāts, ja
emocionālā palete valda pār loģisko domāšanu.
Pretēji kontrabasam diezgan mierīgu partiju nospēlē vienīgais ne
Eiropas pārstāvis, trompetists Haidens Pauvels (Hayden Powell) no
Kanādas. Viņam raksturīga rāmā, estētiski baudāmā, ne avangardiskā
atzara Kanādas pūtēju skola, kurai pieder, piemēram, flautists Bils
Makbirnijs (Bill McBirnie) vai arī Latvijā dzīvojošais saksofonists Niks
Gothams (Nick Gotham). Ar spēlēšanu nevedas vācu brīnumbērnam,
pianistam Pablo Heldam, pilnīgi klusas izrādījās vairums orķestra
sieviešu – čehu saksofoniste Marketa Smejkalova, trombonistes Kristīne
Karlsone (Christine Carlsson) no Zviedrijas un Juliane Gralle no
Vācijas.
Tomēr visu laiku smaidīgs un šķelmīgs bija trombonists no Skotijas –
Patriks Kenijs (Patrick Kenny) un viņa biedrs, slovēnis Vids Zgajners.
Vēl bez viņiem solo numurus veica saksofonisti Jūlija Šreitla (Julia
Schreitl) no Austrijas, Miroslavs Popradi no Slovākijas un baudāmais,
relaksētais Emanuele Di Nardo no Šveices, kā arī trompetisti Bjarke
Nikolajsens no Dānijas un Simons Millerds no Norvēģijas. Visbeidzot,
pašā koncerta izskaņā atskanēja džeza koncertos vienmēr gaidāmais bungu
solo – tā autors, nosvērtais, entuziastiskais Horvātijas bundzinieks
Janko Novoseličs (Janko Novoselic). Žēl, ka šāds izgājiens bija tikai
vienu reizi.
Mūziķi atraisījās pēc Kasa kontrabasa partijas, t.i, precīzi otrajā
pusē, kad gandrīz stunda no izpildītā materiāla bija ļoti saspringta.
Mākslinieki izskatījās statiski, tomēr, atskatoties uz šajā
koncertturnejā paveikto, kad koncerti ir katru dienu divas nedēļas pēc
kārtas, to drīzāk varētu saukt par nepārspējamu nogurumu. Varbūt tas ir
arī uztraukums, jo "Rīgas Ritmi" ir starptautiski atzīts festivāls, uz
kuru ierodas ja ne vienmēr prasīga, bet vismaz izmeklēta publika, kuras
priekšā vajadzētu būt nevainojamam.
Eiropas Džeza orķestra uzstāšanos tomēr var vērtēt kā lielisku
notikumu. Lai gan tā vadītāja Jeres Laukanena un viņa kolēģa Raula Sūta
rokraksts bija diezgan vienveidīgs, tomēr arī tādi vēsturiski personāži
kā Glens Millers (Glen Miller), turoties pie saviem ieskatiem, reizē
nemazināja aizraujošo un lielisko skanējumu. Paldies arī Peedu Kasam par
lielisko solo. Paradoksāli salīdzinot to ar Intara Busuļa vokalīzi jau
gadus atpakaļ, jānonāk pie secinājuma – baltieši var. Un kā vēl.
Foto autors Vladislavs Punculs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru