fubiz

emuārs ar labu devu saulaina humora. bildēs, cienītie. un tad uz "home". ;)

esmu ārzemēs

Re.
Šeit ir arī mans ārzemju dzejolis. Publicēts te.

Latviskā versija:

Mūri

Es esmu pasaules klīdis,
Redzējis pilsētas brūkam,
Bet rītā glāstošiem dārziem
Man jābūt pateicīgam.

Lai tik nāk, kas nākdams
Šajās mūra sienās,
Kas pār mums liekušās,
Tēvzemes sūrās dienās.

(15.maijā. 2009 (angļu valodā); 29.maijā - tulkojums)
.

dzīves skaņu celiņš

manā dzīvē var ierakstīt dažas dziesmas, kuras es laikam atcerēšos visu mūžu. Tās man saistās ar spēcīgiem notikumiem. Atceroties skumji pasmejos. Izņemot trešo, kurā smejos pilnā rīklē :) Bet pirmajās divās ir tikai smagi...

1. Beck - Everybody's gotta learn sometimes (Aizbrauca Aina)
2. Blur - Out of Time (pēdējā tikšanās ar Veru)
3. Ed Harcourt - visit from a dead dog (skanēja plejerī, kad nozaga pirmo klēpjdatoru)
4. Richard Hawley - Coles corner (pēdējie divi visvientuļākie Ziemassvētki un Mārīte)
   

kad pa radio SWH paziņoja, ka uz interviju parādīsies Guntars Krasts, Es noģību, jo likās, ka Guntars Račs.

Dārgie autobraucēji!

Man ir patiess prieks, par to, ka vienīgie kas mani, velobraucēju, respektē gaitā, tie esat jūs, nevis kaut kādi tur aptaurētie gājēji. Bet lūdzu pārstājiet būt tādi tupaki un beidzot iemācieties satiksmes noteikumus!!!!!!!

Beidzot parādiet pagriezienu pirms, paskatieties spogulī, vai tiešām kāds neseko, ievērojiet ceļa prioritātes, pārkārtojieties joslā nevis palieciet starp un beidziet būt par dulburiem!!!!!!!

Paldies, erlends.

Free your mind state

īstenībā cilvēks var radīt pats savu zemi. un dzīvot viens. tāpēc laikam arī ir radies teiciens "free your mind" un "state of mind".

katrs no mums var izveidot pats savu pasauli un dzīvot tikai prātā. kaut kur, kur vietas nosaukums nav svarīgs. audzēt kokus savā zemabziņā, lai kādā krāsā tie vien nebūtu, jo neviens jau nezina, vai zaļu krāsu nevar pēkšņi nosaukt par oranžu. tikai sabiedrība tam nav gatava. visur tiek mācīts dzīvot pēc principiem, ko varētu nosaukt par refleksiem - līdzīgiem kā dzīvniekiem. kā ēst, kā medīt, kā izdzīvot. šis ir auksts, tas ir karsts, tas sāp, tas ne.

sabiedrība nemāca un mēģina sevi aizsargāt, šādus īpatņus, kuri pāragri ir sapratuši prāta atbrīvošanu, izolēt. tā aiziet ģēniji, dažādi augsta ranga mākslinieki, zinātnieki, arī raganas. tā rodas vientuļnieki, kas sabiedrībā tikai refleksu rezultātā tiek nievāti un atzīti par nepieņemamiem. un lai sevi pasargātu (protams tikai zemabziņā iestrādātā pārliecībā) cilvēki seko. un padodas.

par to varbūt ir arī mana pēdejā epifānija

īstenībā mēs pat nezinam, vai tas ko mēs redzam ir tas ko vajag, vai tas ko mēs gribam. šizofrēniķi, kas redz, to ko citi "parastie" cilvēki neredz, iespējams ir vieni no iedīgļiem sava prāta atbrīvošanai. jo viņi redz, jūt un izdzīvo to, ko vēlas un kas ir tikai viņu pašu izveidotajā pasaulē. un vēl uz šādas pasaules esamību norāda tas, ka šizofrēnija nav ārstējama. apārstējama, paārstējama, saārstējama, bet ne ārstējama. iespējams, ka tā ir tā prāta brīvības pienenes sakne, kas, ja "neārstēta", spēj izplesties un ir iesakņojusies mūsu prātos no laika gala. tas, ko cilvēkiem ir jāsasniedz, ja jau ar to nevar cīnīties. ja nāks pasaules gals un saule uzsprāgs, mēs jau to arī nespēsim apturēt. es domāju, ka nespēsim. bet, cerams, mēs jau spēsim savu prātu novietot kur vien vēlamies. un varbūt tad mēs spēsim dzīvot mūžīgi. jo prāts ir tik pat ilgs, cik ilga ir pasaule. tava prāta valsts pastāvēs, kamēr sabruks vai arī tu pats vai sabiedrība to iznīcinās.

EP8

***

Tēvam bija trīs dēli – divi gudri, trešais muļķis. Par ceturto nestāstīja.

Tēva divi gudrie dēli nodeva tēvu, iezīdās viņa bagātībā (vai arī nebagātībā, bet tomēr garšīgi iezīdās), gribēja dabūt princesi, bet ar cūku tak kalnā neuzjāsi. Trešais tēva dēls, par muļķi būdams, vārguļoja un paļāvās uz laimi, kas, kā zināms, tādiem niekkalbjiem arī nospīd, dabūja trīs zirgus, sudraba, zelta un dimanta, princesi ar pūru un pilnīgām lūpām un puskaraļvalsti par pliku velti un par labu sirdi.

Par ceturto nestāstīja.

Bet visi zina, ka bija arī ceturtais. Nav ratu bez ceturtā riteņa, vilks uz trijām nemedī, debespuses par trijām netop, gadalaiki trijos neizplešas. Bija ceturtais. Bet viņš nevienam nerūpēja. Jo ceturtais tēva dēls mājās nesēdēja un neviens viņu nepazina. Sapelnīja pilnu paunu un devās ceļā. Un nevis laimi meklēt. Laime viņam jau bija. Ceturtais tēva dēls bija brīvs.

Aizgāja no tēva, pat atļauju neprasīdams. Pateicās par radīšanu un devās. Un tēvs arī neprotestēja. Jo ceturtais dēls no viņa neko nepaņēma. Tikai pēdējo skāvienu un labus ceļa vārdus. Viņam nevajadzēja sētu, krēsla kājas, laimes atslēgas, redzēt, vai mājas durvis vaļā, sajust tēva pēdējo elpu un tad berzēt rokas. Par tēva nāvi ceturtais dēls arī neraudāja. Jo viņš saprata, ka visi no šīs saules aiziet. Ātrāk vai vēlāk. Sāpīgāk un nesāpīgāk. Viena patiesa asara norita pār ceturtā tēva dēla vaigu ar ierakstītu paldies, tēvs, un tiksimies.

Ceturtais tēva dēls visu laiku gāja. Viņam nebija māju. Jo viņam tās jau piederēja. Ceturtajam tēva dēlam pajumti deva māte Zeme. Apsedza ar dadža lapām lietū, paslēpa zem lapenēm karstā dienā, nomazgāja ezerā un atmodināja avotā. Ziemā piedāvāja kādu lauku sētu, kur pārciest sniegu un puteņus. Par riecienu maizes viņš maksāja ar darbiem un ar patiesu paldies. Krāja sudrabu runājot, zeltu klusējot, bet dimantu ieklausoties. Un darīja visu, kas padarīja mājiniekus patiesi laimīgus.

Ceturtais tēva dēls bija ceļotājs. Viņš lidoja kā kaija. Dzīvoja bez mājām, cerēja uz nāvi bez kapa. Jo kaps mums visiem ir tikai viens. Mātes Zemes skavās. Un pēc tam viņš atkal satiktu tēvu un teiktu – tēvs, es redzēju pasauli, es redzēju laimi, nelaimi, prieku un bēdas. Es mīlēju visus, bet reizē nevienu, jo lieka vai nepietiekama mīlestība rada nesaskaņas un karus. Skaudību, pārlieku mīlestību, asinskāri, vienpatību. Un tēvs saprastu. Pirmos divus dēlus viņš bija mīlējis pārāk daudz. Un pēdējo pārāk maz.

Tāpēc par viņu nestāstīja. Aizmirsa. Slēpa. Izdzēsa un nosvītroja. Varbūt kāds pasaku teicējs atcerējās, bet tam iedeva dunku sānos un teica – liecies mierā! Tā tu ļaudis sabojāsi, neviens vairs nesēdēs mājās un nestrādās. Visi klīdīs nevis par laimi sapņos. Neviens necerēs, visi tikai dzīvos.

Jo arī ceturtais tēva dēls dzīvoja. Dzīvoja nevis izdzīvoja. Piedzīvoja nevis sadzīvoja. Nodzīvoja nevis pārdzīvoja. Īsto un vienīgo mīlestību gan viņš neatrada. Jo arī nemeklēja. Gaidīja to vienu, bet nesagaidīja. Bet nemeklēja. Jo mīlestība pati atnāk, kad vajag. Pieklauvē pie durtiņām saulainā dienā ūdeni pastrēbties vai saltā dienā kaulus sasildīt. Un paliek. Bet ceturtajam tēva dēlam nebija durtiņu. Nebija nekā. Tikai dzīve, ko dzīvot un laime, ko pašam kalt. Un viņam arī nevajadzēja kadu ar pielocītu pūru līdz malām, kas pēc tam mantrausībā sapūst no apakšas. Viņam vajadzēja kādu ar pūra pilnu sirdi. Sirdi no kuras līda ārā jostas, vēlās pērļu segas, un lidoja dūnu mēteļi. Tik pilnu. Bet neatrada.

Varbūt tomēr viņš bija muļķis. Jo, ja jau divi gudri brāļi, tad jābūt arī diviem muļķiem. Lai viss būtu līdzsvarā. Muļķis tāpēc, ka neatrada. Un varbūt tāpēc, ka nemeklēja. Bet varbūt tāpēc, ka neredzēja. Un nejuta. Bet vai tu esi gudrāks? Vai esi atradis to, ko meklē? Un vai tu tiešām vēl meklē viens?

8.05.2009.

- es baidos no ēnām.
- no ēnām nevajag baidīties, bet no cilvēkiem tajās.

- mammu, mammu, es ziemassvētkos varēšu dabūt to lācīti?
- uzdāvināšu tev "ē, izgriez no talona lācīti" talonu.

Laiks

Kā pamests pabērns izvarots,
Uz mana skausta sēž
Laiks, ko visi nosit,
Bet kurš mūs visus plēš.

Plēš uz visām četrām,
Pēdīgi sit līdz galam,
Izsūc no tevis dzīvību,
Zārkā triec krustu līdz spalam.

Un, ja nu tev nelāgi sanāk,
Neatstiept kājas pavisam,
Laiks nav tverams kā mauka
Uz siltam bordeļa cisām.

Negaidi, pats tevi noķers –
Tas katra adresi zin,
Kā ubags pakaļ slāj,
Uz papēžiem lempīgi min.

Un tusnī tad atkal uz kakla,
Ar nagiem stiepj krunkas sejā,
Velk uz visām četram,
Līdz pēdīgi novelk lejā.

20.oktobris. 2008. Rīga

atvainojiet, bet šis patiešām ir maģisks vakars...

EP7

Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Uz tās mēs mīlam, ciešam. uz tās mēs kaujamies un izlīkstam. Uz tās kā vēnas tek upes un baro mūs, nabagos cilvēkus, ar spēku un dzīvību. Uz tās aug ceriņi un pienenes, kas padara mūs aplamus, apreibušus un nektāra pilnus.
Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
mēs varbūt domājam, ka mums ir bikses kājās, rātni sukāti mati, nešķiebtas tupeles un brilles zelta ietvarā. Mēs varbūt domājam, ka maks pārpārēm pilns, tāpēc bērni paēduši, amats uz matu tikpat svarīgs kā prezidentam, tāpēc tiesības vairāk kā citiem. Bet tie taču ir sīkumi, salīdzinot ar šo milzīgo lodi, uz kuras mēs esam nekas un gadsimti tikai planētas žāvu ilgumā. Viss šis milzums, viss šis diženums, šis spēks, kas caurstrāvo mūs, bet mēs kā nelāgi kokcirtēji nocērtam savas saknes.
Bet kas ir dzimis pie zemes, tam arī pie zemes ir jānomirst. Un tas nomirs tieši tāpat kā tie augļotāji, kā tie bagātnieki un tāpat kā tie arēji un ūdens smēlēji. Un nonāks mātes dabas klēpī. Un viņa tikai aptīs un ievilks sevī. Apsegs simtiem smilšu segu. Un tad mēs varēsim teikt, ka viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Bet mums pieder arī tās kārtas, stāvi, kādos tie augļotāji un tie bagātnieki, arēji un ūdens smēlēji ir kārtoti, rakti, apbedīti un par zemes sūnu pataisīti. Mums pieder šīs viņu ceļasomas. Gadu simti un tūkstoši. Gara desmittūksoši un miljoni. Miljardi. Viņu prāta paliekas un gara vēsmas zāles skaņā un vēja diženumā, viļna glaudās un koku lapu pieskārienos.
Jo ne jau velti tieši uz lapas mēs rakstām. Jo no lapas mēs nolasījām pirmoreiz.

18.05.2009.

šie bija skaisti, bet vientuļi ziemassvētki...

Eirovīzija

Sastāv no:

1. kalbass (tože kaut kāds arābu pieskāriens)
2. akrobatika
3. dažas pārspīlētas transpersonas vai homo
4. pārāk liela skatuve, tā ka nevar neko citu redzēt kā tikai skatuvi
5. pilns ar kliedzējiem , ne dziedātājiem

bet man iekrita ausīs norvēģu baltkrieviešu puika. tā dziesma tik tiešām bija tādā foršā norvēģu tautas mūzikas stilā, jo pārsvarā tāda tā mūzika viņiem ar ir.

Rīga

es atklāju, ka man nav gandrīz neviena dzejoļa par Rīgu. Par to Rīgu, kas ir kļuvusi par manu patvērumu un sargātāju. Izklaidētāju un maizes devēju.
Šis ir atmiņā ierakstītais Grīziņkalns. Tāds, kāds tas paliks uz mūžiem.

( Noziegums un sods )

ak...

es jau nu noteikti būšu tas cilvēks, kas, ja būs iespēja iegādāsies kaut ko līdzīgu kā šo te , šādu , šādu te vai šiten to .

par šādu es sapņoju dien'un nakt'

atlaides

esmu nepārspējami priecīgs par man tuvā izdevēja "Valtera un Rapas" grāmatnīcas kārtējo atlaižu maratonu.

jau iegādājos "Bailes un riebums Lasvegasā" un "Āķis 22".

par jaukām kājām

dārgās sievietes!!!!

velciet platus svārkus garumā līdz ceļiem!

es gribu sajukt prātā!!!!!

00:33

Kāda smarža...

un šovakar ir tik grūti sēdēt balkonā un ēst vakariņas, cenšoties nedomāt par neko. Es tik ļoti gribētu atslēgt prātu no visām tām mazajām atmiņu, pārdomu un ideju driskām, kas pland kā vējā pakārtas bomža drēbes.
nekāda labuma.
viss jau tā kā būtu ideāli. ja vien es tikai mācētu iekļūt vismaz stand by režīmā.

man vajag kādu. kaut vai ar kādu kopā paklusēt un nedomāt...

p.s. kādēļ es nevaru uztaisīt tādu ceļazīmi "bez domām". bet, ja es to gatavotu, tad es jau piedomātu pie tās...

Māmiņdiena

pagājušajā gadā es pazvanīju savai māmiņai un nodziedāju "māmiņ, mīļo māmulīt, lūdzu paskaties tu ar.."
viņa neizturēja.
man viņa ir tāda jūtīga bez sava gala...

nu es neko nesaku par grupas "Sigma" mūziķu izpildprasmēm un virtuozitāti, bet tā kopēt Radiohead nu gan nav brīv'! Protams, klavieru virtuozitāte ir jauka, basa līnija spēcīga un bungas ritmiski precīzas, bet tomēr besī, ka uz "Bodysnachers", "Paranoid Android", "15 steps" u.c. zināmām ziļģēm virsū dzied par kaut kādu tiltu, aiz kura es tevi satiku un lidojošām bezdelīgām. Plus vēl Mākslinieku dienās piedalījās grupa "Triānas parks", kas atbrauca ar savu limuzīnu Audi-100 un spēlēja kaut ko akustisku, bet mēs ar Bētiņu burtiski neizturējām un gājām uz ļeņingradu, kur vismaz skanēja Voiceks Voiska ar "Kamieli" un citām dziesmām no viņu repertuāra.

Spīdoši.

man ļoti gribētos zināt, vai mans dzejolis vēl stāv pielikts pie filoloģijas fakultātes dēļa Visvalža ielā.

jo man šķiet, ka mani nožuļī uzreiz pēc uzlikšanas :)

šodien Vidzemes tirgū sešos ir kaut kāds deju priekšnesums.
Vecajā gaļas paviljonā.
Nu tad tiekamies.

***

Māte man teica,
Kad es vēl augu -
Dari ko darīdams,
Apdomā galu.

Domā ko runā,
Mīli, kas labs,
Neskrien kā Dauka
Uz jūras malu.

Pēc katra neprāta
Asarās sacīja -
Drošais ņem pasauli,
Pārdošais kapu.

Todien es vaicāju,
Ko ņem bailulis,
Un par brīvu
Cilvēku tapu.

17.janvāris. 2009. Rīga

un es atkal sapratu, ka rīga ir brīnumaini debešķīga svētdienu rītos. kāds miers un kāds klusums. zaļo apkārt un daba ieiet pilsētā un ieaug dvēselē. kā zemeņu stāds, kas nes gardas ogas.

vispār ir interesanta tā lieta platforma mjūzikā, ka var ielādēt dziesmu ar īsziņu.

ļoti ērti un jauki.

tagad man ir Latvian Blues Band - take that :>

Papieres {vienādības zīme} paģiras

Izlasīju Marģera Zariņa "Viltoto Faustu jeb pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu".

Divi secinājumi.

Pirmais. Visnotaļ lielisks darbs, ko varu nosaukt kā latviešu "moskva-petuški".

Otrais. Apstiprinājušās jau sen esošas aizdomas, ka latviešu valoda varētu būt pat daudz bagātāka nekā angļu vai krievu. Tā ir tikai pārāk daudz noslīpēta un notrulināta laika gaitā. Ja pat dažāda lieluma katliem ir aptuveni pieci nosaukumi. Plus vēl nosaukumā minētais.

Riņķotāji

Kad Saule būs apmetusi kūleni jumā,
Un mēness vēl reizi pakaļ tai aizklibos,
Es varēšu padoties ceļam, ko eju,
Es varēšu nesteidzīgs projām skriet.

Putekļi klāsies uz kājām, laimi meklējot,
Iestrēgs krūtīs, dziesmās skaļās sapīsies,
Bet iesteigšos dzidrā verdošā upē,
Un atkal būšu mūžības atpestīts.

Māt, tu mani gaidi, jūtu pār kalniem,
Tēvam mana darba roka trūkst,
Es zinu to, un, ja likten's tā lēmis,
Būs kādreiz man atpēdes jāiemin.

Kad saule jau kūleņus metusi būs gadiem,
Un mēness nodilis noplucis mākoņos svils,
Es varēšu atgriesties atpakaļ mājās,
Es varēšu no jauna dzimt.

8.aprīlis. 2009. Rīga

jaunā dziesma. drīz meklējiet tekstu.

EDE - riņķotāji

The Bourne Identity

Oo! Es tikko atklāju, ka man mājās ir Roberta Ladlema "borna identitāte". Borns gan ir pārtulkots kā Buens :>

EP6

***

Man nevajag neko vairāk. Tikai vilcienu.

Vienīgais transporta līdzeklis, kurā es jūtos patīkami. Jo tev ne par ko nav jāuztraucas. Tas ir tik pieredzes bagāts, tik liels un masīvs kā vecākais brālis, kas tevi pasargās pat tad, kad notiks avārija. Vismaz daudz vairāk nekā tajās skarda tupelēs automašīnās. Un tur arī nevar izstiept kājas.

Sastāvs viegli peld pa sliedēm. Sliedes ir zemes vēnas, pa tām no zemes dzīlēm tek viņas dzīvība. Ogļu struklas, naftas plūdumi, apcirptie bērzi un priedes. Tu sēdi vagonā un sajūti smaržu. Un tad tu sajūti šos garus. Viss iztek tev cauri un tu atdzīvojies. Atver logu, ieelpo gaisu un raksti. Nav citas vietas, izņemot mājas, kur man ir tapuši tik daudz dzejoļu.Vilciena liegums apvij tavu prātu un atver to. Tu peldi. Peld simtiem citu cilvēku. Un tavā atvērtajā prātā sakrīt visas viņu rūpes un prieki, baumas un patiesības. Smaidi un nošķieptas sejas. Es no tām adu pantus. Noadu pantu plostu, un mēs peldam tālāk. Domas ir patiesas un stingras. Mēs esam negrimstoši.


Aiz vagoniem paliek veseli lauki. Vilciens ir taisnīgs kā tā asie un cietie riteņi. Un vēl tas ir saudzīgs. Vilciens ir vistīrākais kustinātājs bez velosipēda un kājām. Bet tur tu stūrē. Vadi. Koncentrējies un satraucies un domā taisnē. Vilcienā neviens nestūrē. Tikai vadītājs un tavas kājas uz izeju vai ieeju. Tad manas domas iet trapecē. No viena loga līdz otram. Esmu trapeces viduslīnija. Šaurie leņķi aiziet uz sastāva sākumu, platie stāsta par aizmuguri. Tad es atkal atveru savu prātu, un viss notiek tā kā tam ir jānotiek.

Apkārt lido brīvība. Brīvība paver tukšumu. Un tukšumā es ielieku ko vēlos...

Ja jūs lasāt šo dienasgrāmatu tādēļ, ka esat atradis manu piesprausto dzejoli, tad nebēdājiet - tas ir tikai sākums ;)

Vanna

Esmu tīri tāds "zaļš" cilvēks, bet šodien dvēsele vai kliedza pēc vannas. Nevis ātras un nejūtīgas dušas, bet pēc klusas, mierīgas, dompilnas un ar grāmatas lasīšanu apveltītas slapjas relaksācijas.
Man vienkārši vajadzēja sakopot visu tajā orgānā, kas atrodas virs pleciem...

Mūzika: Max Bruch - ViolinConcertoNo1inGminor 3,Finale: Allegro ener

Meitene un kuprītis

Parki pēc lietus ir skaisti. Ko vēl vairāk var vēlēties. Pastaiga pa mitriem šķembu celiņiem un ieelpa ar svaigu, izskalotu gaisu. Apkār smaidoši cilvēki. Oāze. Sapnis mūža vidū. Vismaz viena medus lāse darvas mucā.
Un meitene skrēja. Smalkie kociņi zibēja kā ceļa stabiņi, lielie koki, kā pilsētas. Tauriņu ķeramais rokā. Medījums lido pa priekšu, bet medniece nopakaļ. Garām aizlido soliņi un tajā sēdošie ļaudis. Ķeramā cirtiens, un aizlido visi ziedi, uz kuriem mazais lidonītis nosēžas. Ak, nelaimīgais ziediņš. Meitene ikreiz pieskrien pie katra saplosītītā brīnuma, pārliecas pār to un norausta lūpu. Bet tad skrien tālāk. Vēl viens zieds. Un vēl viens. Krēsla atzveltne un pirmā saplosītā kalme. Celiņa apmale un pirmā ūdensroze. Slapjas kājas un pirmais akmens pie parka dīķa.
Meitene šausmās atlēca atpakaļ un pakrita uz muguras. Tā parāpoja dažus soļus ačgārni, bet tad sāka izbīlī raudāt. Akmenis pakustējās uz viņas pusi. Un klusi norūca. Tauriņu ķeramais mežonīgi tika norauts, bet tad pēc nelielas pauzes saudzīgi nolikts atpakaļ. “Akmens” lēni kustināja dīķī iebāztās kājas un, sēdēdams uz laipiņas, neizdvesa ne vārda. Tikai smagi elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja.
Pagāja laiciņš, un meitenei apnika raudāt. Neviens nebārās, neviens nevilka aiz auss un neviens neuzbruka, kā bija domāts. Viņa izberzēja iekaisušās acis un parīvēja sasistos sānus. Tad piecēlās. Un atguva elpu.
- Kas tu esi? - klusi jautāja meitene.
Neviens neatbildēja. Ūdens zem laipiņas virmoja kāju ritmā.
Meitene stāvēja un ziņkārīgi skatījās. Tad, neuzdrošinādamās pacelt ķeramo, pagriezās un
lēnām čapoja prom.
- Es esmu Kuprītis, - atbildēja Kuprītis.
Meitene trauksmaini pagriezās. Taču straujā sirds ātri vien nomierinājās.
- Kāpēc tu te sēdi? - viņa jautāja.
- Es te vienmēr sēžu.
- Es tepat netālu dzīvoju un parkā esmu bieži. Neesmu tevi redzējusi.
- Mani jau arī neviens nepamana, ja neuzmet ko virsū, - un viņš norādīja uz ķeramo. Kājas turpināja kustēties tajā pašā ritmā.
- Es paņemšu.
- Un atvainošanās?
- Ā, jā, nu... tad piedodiet.
- Puķem gan tu atvainojies. Vai tevi tā mācīja māmiņa?
Meitene stāvēja apjukusi. Tas bija ļoti dīvains jautājums.
- Puķes ir skaistas. Man to ir žēl.
- Un manis tev nebija žēl... Nu jā, es taču neesmu skaists. Arī krupji šajā dīķi nav skaisti.
Meitene sarauca seju. Pelēkajās drēbēs un beretē paslēptās acis to pamanīja.
- Fūīī, krupji ir glumi un viņi čurā.
- Un nātre, kaut arī garda zupā, kož.
Meitene vēl aizvien bija krietni apjukusi.
- Vai tad nečurā?
- Čurā. Bet tikai tad, kad baidās. Kad baidies, tu taču kod, vai ne? - un Kuprītis pavērās uz bērnu. Tā sejā parādījas, neliela piekrišana, par spīti valdošajam apjukumam.
- Bet krupji tāpat ir pretīgi, ziedi ir skaisti.
- Ak tā? Un ar ko tad ziedi ir labāki? Ar ko visi pārējie ir īpašāki un mīļāki? Krupis elpo to pašu jauko pēclietus gaisu, kuru elpo tava puķe. Krupis gaida to pašu lietu, ko tava puķe. To pašu sauli, to pašu maigumu. Tas varbūt izskatās atbaidoši, bet, tici man, arī tas gaida mīlestību. Arī tas raud par aizgājušu draugu. Arī tas... Tāpat kā tu...
Meitene nedroši apsēdās.
- Un, tvārstot tauriņu, tu padomā, ka ar viņu ir tāpat? Un kur nu paliek tavs skaistums, kad tauriņs tiek sasists vai saspiests? Vai tu darītu tāpat, ja tā vietā būtu tavs draugs?
- Un tev nav draugu... - pēc klusuma ierunājās meitene.
- Ir. Krupis un nātre. Un tauriņš, kas apsēžas man uz pleca. Un puķes, kas nekad nav spiestas zem manas kājas. Un kalme, kas gaida manu glāstu.
- Bet tie tak' nav cilvēki.
- Tie draudzību ir pelnījuši. Tie nevienam nedara pāri. Cilvēki dara. Visiem. Gan paši saviem biedriem, gan pārējiem.
- Tu varbūt tā saki, jo esi Kuprītis.
- Un tu to, jo tevi tā mācīja māmiņa. Viņa arī ir vienkārši cilvēks. Ja manā vietā būtu viņa, tu droši vien klausītu uz vārda.
- Māmiņa tā nekad neteiktu.
- Jo viņa par to nekad neaizdomājas. Jo māmiņa taču ir cilvēks.
- Un kas tad esi tu???
Kuprītis paraudzījās uz meiteni. Un tad smagi nopūtās.
- Es taču esmu tikai akmens.

15.janvāris. 2009

beidzot rakstāmmašīna pēc 10 mēn. pārtraukuma ir atpakaļ manās rokās.

mēs visi taču gaidām Moriseju, ne?

Dārzs

Botāniskā dārza direktors domīgs staigāja pa parku. Blakus viņam pavisam uzticama tipināja paša direktora asistente. Viņai gan iešāvās prātā pajautāt, ko gan viņš domā, taču, zinot viņa personību un domas, kas mutuļoja mazajā galvā kā vārošs katls, asistente neuzdrošinājās ko iebilst. Sarunu uzsāka direktors pats.
- Manā parkā kaut kas pietrūkst, - viņš izmeta.
- Interesanti, kas? - sparīgi pajautāja asistente.
- Botāniskais dārzs nekad nav bijis populārs, to vajadzētu kā uzlabot, atjaunināt, padarīt tādu kā Playboy Mansion. Jūs taču zināt, cik tā ir populāra!
- Nu jā, - asistente nesaprašanā jautāja. - Bet kā jūs domājat...
- Mums apkārt ir visādi koki un meži un krūmi, un miers. Mieru ļaudis var meklēt parkā vai pie jūras. Mums vajag ko aktīvāku, ko aizraujošāku, kaut ko tādu... tādu... spicy...
- Kā jūs to domājat?
- Nu kaut kādu tādu... asumiņu.
- Ak, ja jūs vēlaties šeit asumiņu, varam iestādīt Mozambikas piparu kokus...
- Tak ne jau ko tādu! Kaut ko tādu... intīmi... spicy...
Viņš paskatījās uz asistenti un to domīgi vēroja. Asistente pārsteigti skatījās pretī.
- MUMS VAJAG PIE KOKIEM MODELES. Un būtu labi, ja kailas. tas tā, lai cilvēki nāk un brīnās. Kā Playboy Mansion, nu ja!
- Bet kā jūs kaut ko tādu varēsiet dabūt gatavu???? - asistente izbrīnīta jautāja.
Direktors viņā tā pavērās. Tā divdomīgi un kaislīgi.
- Paklau, vai tad mūsu grāmatvede nav bijusi modele?
- Jā, bet tas bija 1974. gadā...
Viņš mazliet saduga, bet tad atkal saslējās.
- Nu ziniet, - viņš koķeti pasmaidīja. - jūs jau arī nemaz neesat peļama...
- Ak, ko nu es...
- Nē, nē, tieši jūs! Šāds augums. un gurni...
Asistente manāmi nosarka. Viņa bija gatava padoties kārdinājumam, jo ko tādu viņai visā mūža bija teicis tikai Botāniskā dārza direktors.
- Labi!
- Labi! Iesim un piemeklēsim jums tīkamu bižutēriju, jo ne jau apģērbta jūs tur stāvēsiet...

5.jūnijs. 2008

The story about Hound and Swan. Death and destiny

...

- DEATH: Deaths for people are planned with a help of huge system. Information sistem. It calculates the time of everyone's death. And this system is called my brain. Why in this minute? The same thing. Following your destinies I know the last moment to lead people to me.
- HOUND: There is no such thing like destiny...
- DEATH: Oh, my dear, there is. I know all futures on the world. Because I need to see the exact time to take you off the race.
- SWAN: But why then you... kill some innocent and... clever, succesful and well-minded ones?
- DEATH: Like I said. It's the destiny. No matter how good or bad are you, If your time has come, you can not stop the clock. And from the other side, maybe there is no usuage for them into the future also. And I am not even killing in random. Death cases are specially found. For example, there are two people, from which one is very useful for the future, or a bit better than the second, and if their lifes can get into the crossroads, after which the “Good” one will change his life according to the other one's points of view, or there is no possibility to avoid of the come-accross, the worse one will be killed before it happens. Actually is very difficult to explain. Destinies are very complicated stuff. At first every birth is written in my memory, considering all the birth information I... (FADE)

..

Lauki

biju aizbraucis uz laukiem.
zāģējām vecīšiem malku.
un tad man radās tāda sajūta, ka es kliegtin kliedzu strādāt. kad biju mazāks, man pat riebās nest tur tos stulbos mazos sprungulīšus, gribēju ķerties klāt lielajiem, bet biju pārāk mazs. īsāk - pavisam stulba padarīšana.
bet tagad - es gribu strādāt, man vajag darboties. es nevaru izdzīvot bez kustības.

Es tiešām esmu noguris...

Mugursoma

Steigšos izdzert pēdējo lāsi
Alus un došos tālāk;
Nemanīs ne kaimiņi gultās,
Ne priekštelpā aizsnaudies suns.

Atvēršu mugursomu un likšu
Visu, kas ir pie sirds:

Tikko ausušu vasaras sauli,
Ābeļu ziedus svaigi plūktus,
Kurpes, ko dāvāja vecmāmiņa,
Kad vēl mina šiszemes ceļus.
Nederīgas cigaretes
(Tās, lai jokotos paņemšu līdzi)
Un sausas ozollapas siltas,
Lai nobirst pa druskai uz zemes
Tur, kur es iešu,
Nobirst un saka –
Viņš tur ir nācis un aizgāja tālāk.

Ņemšu līdzi dzeguzes traļļus,
Kaut daudzi saka – dzeguze maita.
Viņa ir cietēja, viņai ir grūti,
Dzīve piespēlē mūžu smagu
Iznīdēt ļaunu un pašai tapt ļaunai,
Un ja vēl to „maita” saukā.

Aizvēršu somu, kaut knapi var aizvērt,
Un ievilkšu kājas zābakos mītos,
Pateikšu ardievas dzimtajai pusei
Un iešu,
Iešu, kur vējš mani nes.

Nemiršu badā, ēdīšu sauli,
Kura kā kukulis svaigi cepts,
Un, ja mazliet sausi paliks,
Dzeršu rasu no ābeļu ziediem.
Dzeguze kūkos un aizkūkos laiku,
Teiks, kur doties, ja vēji rims,
Un, kad guršu no gara laika,
Aizkūkos Šopēna sonātes.

Zābaki ies un aizvilks mani
Projām tur, kur nav ne ziņas,
Jo esmu dzimis, lai ietu uz priekšu,
Un dzīvoju lai varētu iet.


Bet, paga,- tu brīnies.- kur tad es tevi?
Tevi kā mazu zileņu mētru
Likšu krekla kabatā,
Jo tā skāba, tad kad kožu,
Bet, kad smaržoju, uztur možu.

Kurā kabatā? – tu jautā.
Kur gan citur,
Tur pie sirds.

gaiķu māris man teica, ka es plūkšu laurus, ja atradīšu stilu un veidu kā rakstīt.

Es laikam atradu. Dzeja ir mana dzīve. un viss, kas ar to saistās.


Tautas romantisms...

p.p.c.*

Kur ir prieks?
Un kur ziemu tas pārguļ?
Kur ir laiks?
Kamdēļ tas beigu tiecas?
Mēs taču dzimuši esam
Un dzīvojam, lai mirtu,
Bet vai maz atminies,
Kas ir bijis pa vidam?

Vējš, kas iepūš sirdī
Vasaras algstošu smaidu,
Vectēvs, kas sirmu bārdu
Noraugās šūpulim pāri,
Dubļi, kas, pirmoreiz brienot,
Padodas brāļa varai.

Un tu atkal esi,
Tur kur līdumi briest,
Pēdas, kas strāvo spara,
Sūkta no mīkstuma valga.

Mežs izsoļo cauri
Izplesistiem roku pirkstiem,
Vaigs ik reizi tik mirkli
Ezera atspulgā smeļ.

Tas ir tas, kas pa vidu,
Tā ir tā vieta, kur prieks,
Guļ, kamēr tavs laiks
Tek uz mūžības jūru.

Nepalaid garām ne mirkli,
Kaut ziemā azotē bāz,
Re, mana bērnība sildās,
Vai tava nesalst nemaz?

7.aprīlis. 2009. Rīga


*p.p.c. - pour prendre conge (parakstos, lai atvadītos)

šodien, braucot uz Mangaļsalu sapratu, ka vecām tantiņām autobusā vienkārši nav ko darīt, vai arī viņām ir uzmanības trūkums.

lieta ir tikai tur, ka katrai no viņām ir savs viedoklis un vienmēr tas ir pareizs, neskatoties uz to, kāda ir taisnība vai arī tevis pateiktais. šodien divas reizes vajadzēja vienkārši pateikt: "ai, gudrais piekāpjas", jo tādas stulbības nebūšu dzirdējis, kopš nomira mana vecmāmiņa... ja vispār būšu.

bet nu tik pretīga pārliecība un deguns mākoņos, kaut var aizstiepties tik līdz durvjukliņķim...

Tēva dvēsele

Turies līdzi,
nepadodies,
Tēva dvēsele lido līdz.
Pacel galvu,
nenožēlo,
Tēva dvēs’le kā saulains rīts.
Cīnies pretī,
nekrīti ceļos,
Tēva dvēsele uzvarai sauc.
Iemīli citus,
neaizmirsties,
Tēva dvēs’le ar vējiem trauc.

Vienmēr jūti, gan tuvu, gan tālu,
Un, ja truls un neass ir prāts.
Pat priekos, bēdās, nogurumā
Tēva dvēsele stāvēs tev klāt.

2006. Upenieki


varbūt tomēr vismaz kādam šis dzejolis būs vajadzīgs, jo man nenoderēja....

***

Es nemīlu ziemu, jo mīlu tevi,
Es nemīlu vasaru, es mīlu tevi,
Es nemīlu rudeni, bet gan tevi,
Es pavasari mīlu, jo tad es iemīlēju tevi.

Es negriežu matus, jo mīlu tevi,
Es nedzenu bārdu, es mīlu tevi,
Es nevelku cimdus, jo mīlu tevi,
Es apgriežu nagus, jo negribu savainot tevi.

Es nemīlu mārītes, bet gan tevi,
Es nemīlu lapsas, jo mīlu tevi,
Es nemīlu dzērves, es mīlu tevi,
Es mīlu zirnekļus, jo no tiem pasargāju tevi.

Es nemīlu jūrnieces, bet gan tevi,
Es nemīlu kasieres, es mīlu tevi,
Es nemīlu ārstes, jo mīlu tevi,
Es nemīlu sevi, jo gribu mīlēt nevienu citu Kā tikai tevi...

2007. Upenieki

SLUMDOG MILLIONARE

pilnīgi piekritīšu spiritualized. Tik tiešām paviegls, un garlaicīgs sižets un ļoti slikti izvēlēts filmas skaņu celiņš.

Un pārsvarā filma domāta amerikāņu un citu zemju neintelektuāļiem, kas nezina, kas ir bolivuda un, ka tāda veida dejas kā pēdejā ir kaut kāds kičš. Tik tiešām uz ASV tendēta filma un man pat bail, ka oskars tiks izdalīts arvien vairāk šāda veida filmām, kas ir pavisam vājas un parastas trīszvaigžņu, bet tikai dēļ nezināšanas un bezintelekta tiek uzskatītas par meistardarbiem.

taču, ja boils vēlējies panākt bolivudas efektu, tad ar to deju un stulbu aktierspēli tas ir izdevies pa 120% (tie divdesmit procenti dēļ tā, ka viņš nav indietis.

Uzbrukumā.II

Pēc kro lūguma...

- Un šeit, Tēvijas Kara laikā, dižie padomju karavīri, piespieda kapitulēt Ādolfu Hitleru... - monologu turpināja gide no mūsu pašu Savienības. - vēlāk apskatīsim Berlīnes mūri, kas atdala mūsu dižo padomiju no buržuāziskās, kapitalistiskās un jau vairāk nekā trīsdesmit gadus saindētās Rietumu pasaules...

Īstenībā cik tieši saindēti tie “kapitālistu cūkas” bija, mēs neviens nezinājām. Par to tikai liecināja mūsu valstsvīru dziļā nepatika, kas ātri savu naidu bija aizvedusi līdz iedzīvotājiem. Es, pats būdams kara veterāns un apbalvots ar ordeni kā viens no gūstā saņemtajiem, varēju būt no šiem vislielākajiem nemiera cēlājiem, bet es to nedarīju. Pirmkārt, es pēc dabas biju tāds mierīgs tips. Otrkārt, neko sliktu, gūstā esot, neatceros. Par mani rūpējās patiešām apsveicami, neskatoties uz to, ka nacisti, man atrodoties pie viņiem, lēnām bet neatgriezeniski zaudēja.

- Un lūk te ir viens no valsts cietumiem, kur ieslodzīti Nacistiskās Vācijas kara varmākas un izpildpersonas... - teica gide, nostādamies pie lielām dzelzs durvīm. Tajā pašā mirklī pavērās tajās iebūvētas mazākas durvis un uz ielas iznāca diezgan bārdains sirms kungs, mazliet vecāks par mani. Diezgan drūmā paskatā, ieelpojis gaisu, viņš devās garām mūsu grupai. Tātad tikko izlaistais kara tribunāla notiesātais. Gaja vīrs sakumpušu muguru. Mirklī, kad gandrīz bija sasniedzis mūsu grupu, viņš paskatījās uz dažiem no mums ar savu nošļukušo skatienu; arī uz mani. Tad novērsās, bet, kā par spīti, paskatījās atkal man acīs. Pēkšņi tās iepletās lielas kā pēc tikko redzēta spoka. Bet tas jau biju tikai es. Ar to pašu skatienu un neglīto sēkšanu viņs man tuvojās līdz iesaucās:

- Ak tu komunistu pretekli, tu vēl esi dzīvs!! Lauzītā vācu valodā centos atbildēt:
- Vecā cūka, kāpēc lai miris?
- Tu biji tas leitnantels, kāpēc mani iesēdināja uz trīsdesmit diviem gadiem! Tu, pretīgais suns! Es tevi zinu! - un sēkdams viņš pietuvojās pavisam tuvu.
- Es atvainojos, kas jūs ir?
- Es tev tūlīt pateikšu, kas jūs ir. Es ir Nacistiskās Vācijas oberštrūbers, 35 pulka komandieris, Hanss Šternhūbers, tas es esmu! - Nu un? - atzīšos, ka tādu vārdu dzirdējis biju pirmo reizi. Vēl jāatzīst arī tas, ka nevienu vārdu no vāciešiem neatceros tāpat kā daudzus citus faktus un notikumus, jo jau no pašas pirmās gūsta dienas biju pilnīgā tvanā, un atguvos tikai pēc frontes pārraušanas. Pat kad tas bija. Un šito sakārni es arī neatminos.
- Kas nu un? Es tev, suns, visu savu labo šņabi atdevu, pamanījies arī gandrīz visu tehnisko izlakt. Ne kripatiņas nepalika! Un tu vēl neko nezinot, nolādētais spiegs! - viņš jau atradās pavisam tuvu, spieķis nokrita un roka salocījās sitienam ar dūri. Acis bija pilnas asinīm un seja sarkana kā babuļas vārītā biešu zupa. Likās, ka tūlīt no dusmām uzsprāgs.
- Es zin tikai to, ka jums vārgs bet labs šņabs. Un ka jums ne sūda kartes nav! - atcirtu un grasījos zvelst pretī, jo kā gan viņš mani var nosaukt par spiegu. Par dzērāju tobiš var, bet nu par spiegu!
Vecis pēc tā kļuva gandrīz vai traks, pacēla roku, pats saspringdams kā tērauda statuete, sakodis zobus un putodams uz velna paraušanu.
- Mirsti, sūds!!! - viņš iekliedzās un katavojās zvelt, bet tad acis sastinga, vīrietis ievilka asu elpu un pēkšņi saķēra sirdi. Ar kaulainu skatienu manī vērās un gārdzošs novēlās uz asfalta. Gide izsauca medicīnisko palīdzību un tie veci ātri savāķīja. Bet visi uz mani paskatījās tādu skatu, ka pats pat nezināju, kur likties.
- A kas ir, es savā mūžā tik taudz fričus esmu nokniebis, ka ne sūda kādu atceros!

Lieki gan piebilst, ka vecais aizgāja ar sirdi.

30.marts. 2009. Rīga

šī dziesma tāpat kā visas pārējās ir ierakstītas ar pirmo reizi, tā kā būs gaidāmas arī kādas nelāgas muzikālas novirzes. Bet nemaz jau nav tik traki...

EDE - pasaules bērns

Laimīga diena

Cik jūs lapiņas ņemat,
Tualetē dibenu slaukot?
Esmu tautietis kārtīgs -
Ņemu deviņas skaitot.

Pirmā par Godmani sasistu galvu,
Otrā kā Lembergu glaudīt pa spalvu,
Trešā par Kalvīti un trekniem gadiem,
Ceturtā Plineram un viņa radiem,
Piektā par Zalānu Latvijas glābēju,
Sestā par Repši nelabā kāvēju,
Septītā Zatleram filozofam,
Astotā Slakterim filologam,
Devītā man – vēlētājam,
Un kā saka viņi -
Pakaļas drillētājam.

Tad nu ar deviņām kārtām
Drillēju, kamēr sarkans,
Mūsdienās jau nevajag vairāk,
Ja nabags, tad nenāks tev makans.

28.marts. 2009. Rīga

Sinopse lugai "the story about Hound and Swan"

Meet Swan.
Arthur Swan.
He works in the shop.
Meet Hound.
Stewart Hound.
He also works in the shop.
Every day they spend their evenings on the couch, watching soaps and TV shows with a beer can in hands. Every day they go to their jobs and every day they come back. No problems. And no kids. “ I am getting used to. And I like it. No huge responsibilities. AND I am getting paid. It's brilliant!” says Hound.
But is it realy brilliant? Doing nothing for becoming a respectable person in society? And what about real life, real happiness? Can if falls from the sky? Or is it in a form of a deer? And if you don't get it lifelong, maybe you can count on afterlife?
But is it the best choise?
Come to the world of Hound and Swan. And see, how correct choises in the best time can change your or maybe others'life. How a simple turn can roll it upside down. For better living.
Or maybe it's better to die?
But will you do it in someone's place? And even if you love to live?


gaidiet lugu vai fragmentus...

vissliktākais ir tas, ka mana dzīve tiecas vērsties tā kā šis dzejolis.

un es nespēju apstādināt procesu. It kā jau saprotu, ka kaut kas jādara lietas labā un cenšos, bet... es tomēr esmu nespēcīgs. Tas notiek dabīgi.

Tāpat kā dinozauru izmiršana.
Saites mirst...

iespējams, ka pēc laika es jums piedāvāšu iemest aci lugai, ko es rakstu radio BBC konkursam.

bet vēl viņa ir jāpabeidz..

Uzbrukumā

- Oberštrūber! (Protams, seko „Heil, Hitler!”) Paskatieties, ko mēs noķērām! – štābā ienesās divi karavīri.
Štāba tika iegrūsts kāds krievu leitnants. Pavisam noplucis, taču vēl aizvien cīnīties spējīgs.
- Oho! – priecīgi berzēdams rokas oberštrūders teica. – Kā tad noķērāt?
- Krievi nāca uzbrukumā, apšāvām, vienīgais izdzīvoja, un nevienas skrambiņas.
- Lieliski, tad jau noteikti zinās, kur šie drāzīsies virsū šonakt. – oberštrūbers piegāja pie leitnanta un lauzīta krievu valodā jautāja. – Kur šovakar nakt?
Krievs viņam tādā pašā lauzītā, tikai vācu mēlē, atbildēja. – Neteikt!
- Sūds, melot.
- Pats sūds, nemelot, neteikt!
- Aiziet! atnesiet karti! Piespiedīsim šo runāt!
- Karšu nav, oberštrūbera kungs, vakara uzbrukumā krievi iemeta bumbu glabātuvē.
Dzird leitnantu nosmejamies, oberštrūbers ar plaukstu iesit tam pa pakausi. Krievs nomierinās. Vācietis paķer krievu aiz matiem. Vāciski.
- Jūs sūdi, zin kā bumbas mētāt. Mēs tagad nevaram pārraut līniju un ieņemt Krieviju.
Tad pēksņi iejaucas viens no karavīriem.
- Pagaidiet, paskatieties tam krievam uz seju! Viņa mute izskatās kā mūsu pašu ieleja! Un deguns vairāk līdzinās blakus esošajam kalnam, nevis cilvēka purnam.
- Tik tiešām... – oberštrūbers pētoši noskatījas. – Un acis ir kā tie abi sūda ezeri, kuros mēs šoruden iestigām.
- Precīzi, šonakt mēs tos pat varētu apiet. Sals.
- Tad mēs iesim tā, - oberštrūbers paņema ogles gabalu un zīmēja uz leitnanta sejas. Leitnants mazliet pretojās.- Vispirms izliksim artilēriju pie ielejas, - un viņš iezīmēja mazas līnijas pie katra mutes kaktiņa.- Tad iesim pa kreiso vaigu, pāri acij, - un visu monologu papildināja uz sejas vilktas svītras.- Mašīnas laidīsim pa deguna labo sānu, tanki lai iet pa labo vaigu.
- Idioti! – Leitnants ierunājās.
- Ko?
- Mūsu lidmašīnas bum - bum jūs.
- Tev būt labāka plāns?
- Protams,- leitnants izrāva no oberštrūbera rokām ogli un zīmēja tālāk. – Atiet atpakaļ no ezeriem un nostādināt armiju zem acīm kopā ar tankim. Izvilināt mūsējie uz ezera ar saviem sūda zaldātiņiem. Mēs skrien uz ezera, un jūs tad ar tankim būkš! būkš! bļin! bļeha muha...
Vācieši saskatījās.
- Nudien labs plāns, tā mēs iegūsim visu rajonu.
Oberštrūbers pavēlēja gatavoties. Abi kareivji aizgāja.
- Mēs tevi ņemt līdzi. Par ķīla.
- A jums vācu šņabs ir?
- Mēs ir vācietis. Protams. Daudz, daudz.
- Dodiet, jums ir vieglāks. Mūsu kaklā kož.
Abi sadzēra.
- Eh, te labi, - krievs noteica. – jūs mani turēt līdz beigam?
- Kamēr vinnēt.
- Ku labi, tad tik dzeram.

12.jūlijs. 2008

lai nu kā, bet man liekas, ka padomju laikā mani konkrēti ņemtu pie dziesmas...

Kaujas dienasgrāmata

Še tev nazis, lūdzu, ņem
Bet cik tālu zemē dursi?
Še tev iela, lūdzu, ej,
Bet cik reizes vēl tu iesi?

Te ir vējš, bet cik koku,
Jānogāž, lai orkāns sauktos?
Te ir saule, bet cik ūdens,
Jālej, lai tās gaisma rauktos?

Te ir cilvēks, un cik vārdu
Jāteic tā, lai nerunātu vairs?
Un mūžam viņa pateikto
Pilnu muti rītu gaiss?

Tur ir naids, bet cik ložu
Jāizšauj, lai sāktos karš?
Un cik dienu jādzīvo,
Lai mūžs tev beidzot sauktos garš?

Bet, ja vējš ir beidzot orkāns
Un saules vietā maza guns,
Cik tu censtos vārdus dot,
Lai spētu mani atkarot?

7.septembris. 2008. Rīga

***

Visi iet,
Kā tev iet?
Veikalu durvis jau veras ciet.
Pārbaudiet,
Vai drīkstat liet,
Vai drīkstat raudāt
Un drīkstat smiet?
Kā suņi var riet,
Tā tautas iet diet.
Pirms lietošanas izlasiet,
Vai auklu mudžināt vai siet.
Nu pagaidiet!
Neplēsiet!
Tā jau nevar tālāk iet!
Un, ja nu lēnāk saule riet,
Tad ejiet, laiku apsteidziet.
Un ziniet,
Notiek cituviet,
Kas šeit kā plate,
Kā lenta iet.

2005. Upenieki

Augstais Kalns

- Mamm, mēs šodien kāpjam kalnos!
- Tev taču bail no augstuma.
- Es zinu, bet Ruta kāps un...
- Un tu negribi palikt muļķa lomā,- smejoties teica māte, taisīdama pusdienas vēl neatbraukušajam tēvam.
- Es savādāk nevaru,- Māris teica. – Kāps vesela grupa, un, ja es tur nebūšu, Ruta nojautīs...
- Un tu, protams, negribi būt tas vārgulis, kas...
- Mamm!
- Labi, labi! Es tik smejos! Pasveicini Rutiņu no manis un tēva. Un skaties, ka nesapinies ar mafiju...
- Tas nav smieklīgi, mam.
- Labi, labi, paliec sveiks!
Māte nolika klausuli. Pasmaidīja. Kā tie bērni izaug. Te viņi ieķeras tavā kleitā, lai pasargātu sevi no kāda ļauna skata, tad sāk iet uz kino un diskotekām, kuras rīko pašu skolā, bet tad, kā studenti sāk braukāt apkārt, lai pavadītu laiku ar saviem mīļajiem un mīļajām. Šajā gadījumā otrais variants. Vienskaitlī.
Atbrauca tēvs. Viņs atvvēra pamatīgās ozolkoka durvis un, pakārdams žaketi uz āķa, nolika uz bufetes priekštelpā divas biļetes.
- Tā dāvana. Mārim. Tulīt jau būs divdesmit. Lai abi aiziet uz to koncertu, par kuru viņš man stāstīja.
- Nesen zvanīja.
- Un...
- Kāpšot kalnos. Ar Ritu un vēl dažiem citiem...
Tēvs pasmīnēja.
- Nu, Viktor, viņi taču ir samīlējušies. Lai jau zēns cenšas.

Pulksteņa dzeguze lēni sita astoto stundu. Itālijā tagad ir septiņi, māte nodomāja. Viktora vēl nebija. Kā aizbrauca pēc pusdienām, tā pazuda. Seminārs ministrijā par kvotām lauksaimniekiem. Aiz gara laika viņa ieslēdza televizoru. Varbūt rādīs par Viktoru. Taču tajā rādīja pavisam ko citu.
- Šodien, plkst. sešos pēc Latvijas laika, Itālijā, Sicīlijā, no Mesīnas klintīm nokritusi Latvijas studentu grupa. Miruši divi studenti, trīs guvuši smagus miesas bojājumus. Studenti uz salu bija devušies šo ceturtdien augstskolu apmaiņas programas ietvaros. Klinšu kāpšana organizēta kā parasts izklaides pasākums, tāpēc gidi neesot aicināti. Iespējams tāpēc...
Sarkanā poga nospiedās pati no sevis. Roka atlaidās, un pults, smagi krakšķēdama, nokrita uz grīdas. Māte sēdēja nekustīgi, tad pieskrēja pie telefona un zvanīja. Zvanīja nepārtraukti, taču neviens neatbildēja. Vai tas var būt! Vai tas var būt!
Viņa saļima uz ceļiem un skaļi raudāja. Ķermenis raustījās bēdu agonijā, un asaras vēlās pār padzīvojušajiem vaigiem. Pēkšņi iezvanījās telefons. Māra numurs.
- Māri, tu? – māte caur asarām izdvesa.
- Mamm, es nekāpu. Kāju sastiepu...
Pēksņi viņai likās, ka viss, kas tikko likās sabrucis, atkal pārvēršas par to, kam vajadzētu būt. No pelniem gaismas pils. Nemanot viņa paskatījās uz bufeti. Biļetes! Ak, tad nu tomēr abi varēs iet...
- Mamm...
- Nu dēliņ? – māte svētlaimīgi jautāja.
- Viņa nositās tieši pie manām kājām...

2006

pulkstenis tālrunī, rādot 11:30, izskatās cerīgāks nekā tas, kas uz rokas saka, ka ir pusdivpadsmit

dienu no dienas
lapas no rīta
nekā vakarā
lēnāk krīt.

un ja tev glāze
pustukša rādās,
trīsdesmit minūtes
ātrākas slīd.

17.marts. 2009. Rīga.

piedodiet, bet krievu dzeja latviešu dzejniekiem mūsu zemē tagad brutāli ieliek, un tajā pašā satorī ir parādījies arī mans blogs. Ar vienu vienīgu pieticīgu ierakstu... paši sapratīsiet...

Smagums ( no cikla Taustes)

Ir reizēm krustceles.
Un tajās cilvēks.
Un spriež un domā,
Kuru ceļu iet.

Ko daudz tur prātot –
Katru ņemt un mīt,
Bet ko tad darīt,
Ja ceļu sešpadsmit?

3.decembris. 2008. Rīga

manā bērnībā man potēja, patiesumu, čaklumu un Druvas saldējumu.

mūsdienās bērniem potē makdonaldu, kolu un neiecietību.

manos darbos ir grūti atrast daudz laimes, prieka, saules, vai laimīgas mīlestības.

Jo tas viss vienkārši ir jau nodeldēts kā vecu bikšu pakaļa.

Laimīgais tēvs

Ginekologa kabinetā viss bija tik maigi un pliekani balts, ka jaunskungam sametās nelabi ap dūšu. Viens vienīgs krēsls pie rakstāmgalda, vairāki skapīši, sieviešu „ehem” plakāti, produktu reklāmas, dzemdību apraksti un tā tālāk un tā joprojām. Stūrī tā jokainā kušete ar tām dīvainajām kājām, kuras turēja grūtnieci kā dzemdībās un uz kuras notika izmeklēšana. Pilns nezināmu un nomācošu štruntu.
Domu lidojumus pārtrauca ginekologa ierašanās. Viņs mierīgi atnāca un apsēdās pie galda. Klusi vēroja jaunskungu tieši acīs.
- Labdien.
- Labdien.
Mazs neveikls klusums. Dakteris saprata, ka no šādiem tipiņiem nav nekādas jēgas.
- Nu?
- Ko nu?
- Kādā jautajumā. Nu?
- Es tikai... pēc padoma.
- Kāda.
- Sievai būs bērns. Drīz un.. gribēju uzzināt... Cik aborts maksā...
Ginekologam acis gandrīz izsprāga ārā no pieres, bet viņs nomierinājās.
- Kurā mēnesī?
- Es nezinu, nedzīvoju pie viņas. Varbūt kādi deviņi, tas jau nav daudz, ne?...
Ārsts klusu piecēlās. Šis varētu būt numurs. Apgājis apkārt „pacientam” viņš to atkal uzrunāja:
- Kāpēc tāds lēmums?
- Nu, redziet... viņas mājās bērnam vieta nav, un man mājās māte neļauj...
- Māte neļauj??
- Viņa saka, ka viņas mājā jau pietiek ar vienu zīdaini.
- Un tas domāts kā jūs...
- Laikam jau...
- Cik jums gadu?
- Janvārī būs apaļi divdesmit pieci.
- Ko?? Divdesmit pieci? Un vēl dzīvojat pie mātes?
- Nu tā... sanāk.
- Bet jums taču ir iespējas pašam sākt dzīvi. Padomājiet par savu jauno sievu. Viņa kaut kā jāuztur!
- Mani uzturēja māte...
Pēc šī teikuma ginekologs nenoturējās, viņš ar varu aizvilka krēslu ar jaunskungu pie spoguļa un no aizmugures apķērās viņam ap pleciem.
- Paskatieties spogulī ko jūs redzat?
- Sevi...
- Sevi? SEVI? 25 gadus jaunu jaunskungu, kurš var, bet negrib. Var, bet negrib!
„Pacients” novērsās no spoguļa un satraukti elpoja. Tāpēc ārsts saķēra viņa galvu un piespieda skatīties spogulī.
- Jūs varat, kas visu laiku domājat dzīvot pie mātes?
- Jā... – jaunskungs nīkulīgi un raudulīgi novilka.
- Nekā nebija! Jūs varat dzīvot savā dzīvoklī ar savu sievu, tam nav vajadzīgs aborts. Jūs varat, JŪS VARAT!!!! – un ginekologs tik sparīgi kratīja jaunskungam galvu, ka pats sareiba.
- Es... Es... varu?
- Protams, ka varat! Jūs esat tāds... tāds... (velns, es laikam tūlīt pamatīgi samelošu) spēcīgs, gudrs un atjautīgs jauneklis. Jums visas durvis vaļā, jūs varat!!
- Es varu??
- Jūs varat.
- Es varu!
- Pareizi, un gribat arī!
- Un gribu arī!!
- Vēlriez atkārtojiet, līdz rodas pārliecība!
- Es varu un gribu! Es varu un gribu! Es varu, varu, varu, varu!!! ES GRIBU!!!!!!
- LŪK, TĀ JAU IR RUNA! Nu, tad aborts būs?
- Nebūs, nebūs, nekāda aborta nebūs!!!
Ginekologs atvilka jaunskungu pie galda un pats apsēdās iepretīm. Piespiedis pogu uz telefona, viņs asistentei pateica: „Viss nokārtots” un vērsās pret viesi.
- Un ko jūs tagad darīsiet?
- Došos mājās un pateikšu mātei, ka viss, pietiek!! Tā es, vot, arī darīšu!!!
- Ļoti labi! – teica ārsts un piegaja pie durvīm. Jaunskungs bija tik ļoti sacerējies, ka nemaz nemanīja atveramies durvis un ārstu ar kādu pārmijam dažus vārdus.
- Starp citu, jūsu draudzene tik tiešām bija devītajā mēnesī. Bija. Apsveicam, jums ir puika!!!
„Pacients” noģīpst.

12.jūlijs. 2008

Aklums. ( no cikla Taustes)

Es atgriežos mājās.
Pie sarkanām sienām,
Pie stārķu ligzdas
Un pie bērnu dienām.

( tālāk... )

Ziniet, kas ir īsta dzeja?

Morrisejs ir teicis, ka tev vajag rakstīt dzīvi, jo katrs muļķis var atrast vārdus, kas rīmē.

Pamēģiniet kādreiz...

Sirdi spogulī neredz

Un noteikti kāds gribēs pirmais būt,
Kas pateiks to, ka dzeja sabiedrībai spogulis,
Tik tiešām – seklumu un derdzi redzēt var,
Bet to, kas sirdī sēž, vai asins?

Un jautā man, kas svarīgākais dzejā,
Es atbildu – stulbs jautājums.
Jo dzejā ir kā dziesmā un kā dzīvē –
Svarīgs viss, bet reizē it nekas.

Ar to kā dzīvesziņu rītos mosties vajag,
Brandavam no krūtīm līstot, gunīm šķīstot, deklamēt,
Un tas, ka papīrs tikai vien, lai nolasītu,
Tad labāk tādu dzeju piespraust atejā.

Tagad droši vien jūs gaidāt epitetus,
Hiperbolas, Metaforas, visu to, kas šodien dzejā,
Bet galu galā teikt es varu tikai vienu –
Man gribas raudāt.

Jo dzeja tak’ ir sabiedrībai spogulis,
Bet dvēseli spogulī neredz...

16.novembris. 2008. Upenieki

Sliktais cilvēks

Man nepatīk, ja suņi rej. Un uz mani. Es vispār uzskatu, ka tie rej tikai uz sliktiem cilvēkiem. Pat visniknākais suns stāv mierā pie labsirdīgā. Un ikreiz, kad kāds rej uz mani, es cenšos to pielabināt. Dažreiz izdodas. Bet vienu reize bija savādāka.

Viņa sēdēja uz ielas. Ietinusies kaut kur rautā vatenī, biezās, novazātās džinsa biksēs un izspūrušiem, sirmiem un netīriem matiem. Tai pretī bija vecs deserta šķīvis, kura malas bija apdrupušas. Naudiņai. Un dažreiz, kad viņa uz ielas nesēdēja, tas kalpoja kā dzeramais šķīvis. Sievietes melnajam puskranča, pusvilka sunim. Viscaur melnam, tikai ar sirmu šlipsi zem skausta.
Viņš bija mierīgs. Šad tad uzrēja garām braucošajiem velosipēdistiem. Pareizāk sakot, uzkauca. Taču reizēm suns arī rēja. Un tajos mirkļos ubadze, cilvēkus, ko tas aprēja, nopakaļus sauca par ļauniem.
- Ļauns cilvēks, ļauns cilvēks... – viņa riebīgi teica. Lieliska taktika, kas nākošreiz tam pašam cilvēkam maksāja kādu grasi.
Un tad pienāca mana kārta.
Es gāju garām. Un, protams, suns sāka riet. Jau no šā mirkļa man kļuva neomulīgi, bet kad viņa atkal sāka zākāk „ļauns cilvēks” es nobijos.
- Ko muldi? – es viņai atcirtu.
- Pat suns aprej. Tādiem melna sirds, melna sirds...
- Kādiem tad? – es sāku baidīties vēl vairāk.
- Tādiem kā jums. Naudas vergiem. Sapuvusi.
- Un kā tad man, vecen, tagad vajadzētu darīt?
- Nu varētu kādu monētiņu iedot...
- Ooo! Ko vēl negribēsi? Pašai tā sirds sapuvusi! – es izspļāvu, bet suns tik sirdīgi kauca.
- Man ta sapuvusi, bet tev vēl pūst.
- Ko tu ar to domā?
- Es vairs nespēju neko labot, bet tu vēl, muļķi, spēj...

15.septembris. 2008

Padomju savienībā seksa nav

Man patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tā nu bija traki noveicies, ka tēva draugs, kas bija savā ziņā paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, man bija noorganizējis šo te dzīvoklīti. Tiesa, tur vēl dzīvoja viena tante, kuru es labi nepazinu, kāds pāris, kuri abi bija ģeogrāfi un vienmēr braukāja apkārt un es. Filoloģijas students.
Un visādā ziņā pacifists. Taču tīri erotiski noskaņots. Un, kā teiktu tēva draugs, paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, - deģenerāts un sabiedrības uts. Tikai to viņi nezināja. Tēvs tomēr bija pārliecināts kolhozists, bet tas pajoliņš pie tādiem deģenerātiem kā es ciemos nenāca un uz ielas skatījās tikai uz mūsu superīgajām saīsinātajām biksēm, foršajām saulenēm un spļaudījās no vienas vietas. Un tad, protams, sausu muti staigāja.
Man tik tiešām patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tikai viņas tēvs, kaut kāds partijas komrāds, kas bija iegrozījies kultūras jomā un svītroja tādus čaļus kā Imants Kalniņš un Bulgakovs, viņu pamatīgi bija audzinājis īstā Padomijas stilā. Viņa zināja, kas ir Kaupušs un Furceva. Mēs, cilvēki, kuri no jūrniekiem pirka aizliegtās grāmatas un plates, kas nāca no buržuāzijas, spēlēja rokenrolu piepilsētas privātmājās un šņabi dzēra ne tikai tīrajā, bet arī ar rosolu un kagoru, arī zinājām. Protams, mēs arī zinājām, kas ir Solncedar. Arī tas šad tad gāja. Manā istabā ar čaļiem bijām pat salīmējuši plauktiņam palikni no tām pudelēm vien. Domājat, ka mēs sapratām, kas tie tādi biedri Kaupušs un Furceva tikai no avīzēm un TV hronikām? Muļķības. “Nepareizu” dzeju lasīšana un deklamēšana fakultātē, Brīvās Latvijas un zviedru kanālu klausīšanās pārāk lielā skaļumā un dzīvā ģitāru metināšana tieši tāpat vienmēr noveda pie vismaz Kaupuša. Bet no tēva drauga, meitenes, kas dzīvoja komunalkas pretējā dzīvoklī un kura man patika, tēva, paietekmīgā komunāra kaut kur partijā, es nekādus brīdinājumus nebiju saņēmis. Jo viņš pie savas meitas un viņas draudzenēm uz dzīvokli nāca ļoti reti. Ar to meitu es gan satikos diezgan bieži, kāpņu telpā un arī dažreiz uz ielas, kad viņa man šad tad “pārmeta” par to, ko es klausos vai par to, ko es daru ar draugiem savā dzīvoklī. Viņa varēja radīt man arī dažas tādas problēmas kā Furceva (Dievs nedod! Ak, pareizi PSRS Dievs nepastāv. Partija nedod!), jo bija izcili kārtīgi audzināta. Pat pārāk. Bet tā mana kaimiņtante gan netraucēja un nekādas problēmas radīt nevarēja. Es viņai šaušalīgi patiku. Ak jā, un viņa bija arī šaušalīgi kurla.
Un kādu laiku man tā meitene tā patika, ka es nolēmu viņu mazliet pieradināt un tad, kā saka, viņas tēvs, un mēs jau zinām, kas viņš ir, deģenerēt. Un, lai nu kā būtu, tas meitenei gauži patika. Protams, arī pirms tam biju pamanījis, ka viņa droši domā tieši to pašu, tikai ne par deģenerēšanu, jo gēni bija devuši ļoti parastu padomju kautrīgumu un pasivitāti. Sāku viņu vairāk satikt, pārmijām dažus vārdus kāpņu telpā, tad uz ielas. Tad satikāmies dažos “pieklājīgos” koncertos, uz kuriem bijām sarunājuši kopā aizstaigāt. Dažreiz paēdām kādā bistro, jo sanāca, ka dažas lietas sanāk pa ceļam. Protams, katrs no mums gatavoja ēdienu mājās. Vienu dienu gan viņai tas nesanāca līdz galam.
Pie durvīm klauvēja. Kā vienmēr apstādināju un aizvēru “Rigondu”, pajautādams, kas tur ir, aizvēru arī pierakstu un dzejas kladi.
- Labdien, Māri! Tā esmu es, Ligita.
O, dritvaikociņ! Un piegāju pie durvīm.
- Sveicināti, man te tāda ķibelīte. Mēs ar meitenēm zupu vārījām, bet sāls tad nav, -
teica tā burvīgā, slaidā un tumšacainā kā mežonīga amazone meitene. Protams, kā jau vienmēr mazliet ieturēta un kautrīga. - Nodomāju, ka jums jau nu noteikti būs.
- O, būs gan, nāc tik iekšā. Labdien.
Tā, mazs samulsuma brīdis. Jārīkojas. Neviena nav mājās.
- Meitenes domā, ka es uz veikalu aizgāju. Bet atcerējos, ka jūs tepat...
- Lūdzu, neesam pensionāri, runāsim uz tu.
- Ā, nu labi, - mazs samulsuma brīdis. Viņa, var redzēt, drebošām acīm paskatās uz mani. Nu ko var sevi mānīt.
Kur tad tā sāls? - Ligita, mulsi smaidot, saka. Es pavicinu savu jauko matu lociņu uz virtuves pusi. Viņai mazliet noraustās elpa. Redz, kā te viss tik vienkārši notiek. Vienā mulsā klusumā. Var redzēt, ka Ligita jau jūt, ka atrodas kā lauvu krātiņā. Bet es pārliecinoši paņemu sāls trauciņu un, turēdams ar savu roku viņējo, zem kura ir arī Ligitas roka, pārliecinoši beru. Mulss smaids pēc mulsa smaida. Tu esi ellē, meitenīt.
- Es tagad laikam iešu..., - viņa klusi deklamē.
- Es ceru, ka es ar savām izdarībām nevienu no jūsējām neesmu traucējis, - sāku uzbrukt.
- Nē, nē, mēs jau arī šad tad uztaisām balli.., - kā tad. Atnāk pāris meitenes ar kladēm un skaļi zubrās.
- Vai jūs zināt, kas ir Dekamerons?
- Tā ir... - mazs saprašanas mulsumiņš. - grāmata?
- Jā, un kāda vēl! Tādas jūtas un tādas SAjūtas! Nāciet, es jums mazliet palasīšu, - paņēmu Ligitu aiz rokas un vilku uz savu, tālāko istabu. Protams, maza nevēlēšanās un protestēšana bija pieļaujama, bet viņa neko nepanāca un tika apsēdināta blakus man uz gultas malas. Cik stratēģiski! Paņēmu grāmatu un sāku lasīt. Deklamēt. Ar visiem patosiem un intonācijām. Un Ligita tik blenza. Es jau arī nebiju muļķis, izvēlējos noveli par garīdznieku un to, kā viņš netiklojas ar kādu jaunkundzi. Ik pēc brīža atrāvos no grāmatas (jo zināju šo noveli ļoti labi) un zem uzacīm kaislīgi skatījos, apēzdams viņu gabaliņu pa gabaliņam. Ik sekundi Ligita kusa un kusa. Vietā, kur notika pirmais akts ar jaunkundzi, viņa gandrīz sabruka ģibonī un kļuva karsta un sarkana kā upes vēzis verdošā ūdenī. Pie otrā akta, viņa garīgi neizturēja. (tā, lūk iet, ja sapinas ar cilvēku, kurš ar intonāciju vien spēj pieveikt...)
- Es, es... nu laikam... iešu! - Ligita bezgaisā iekliedzās. - Iziešu pati! - Bet viņu apstādināja manas iztabas durvis, kas reizi pa reizei ieķeras. Nelielā apjukumā Ligita grozīja galvu, kas nejauši aizgrozījās līdz manai plašu kolekcijai, kur, protams, vēl aizvien stāvēja tikko atskaņotās plates mape. Elviss Preslijs.
- To taču nedrīkst klausīties! - viņa paskatījās uz mani un čukstēja. Tad pielika roku pie mutes, it kā tverdama nākošos vārdus. Bet neko vairāk neteica. Palika kā sālstabs un sāka elpot straujāk, kad es nācu tuvāk. Pienācu pavisam tuvu. Ligita atspiedās pret durvīm un skatījās tieši virsū. Kad pieliecos pavisam tuvu, ievilka elpu. Pasniedzos pēc Rigondas vāka un atvēru to. Acs kaktiņš rādīja, ka šajā mirklī viņa satraukti iekož lūpā. Lai uzliktu attiecīgo dziesmu, vajadzēja nedaudz atkāpties. Tajā mirklī Ligita atrāva durvis un dreboši gāja pa gaiteni uz izeju. Uzreiz sāka skanēt “Love me tender”. Vajadzēja tikai nedaudz ieklausīties sākumā, kad tā viņu apbūra. Elviss sāka klusi dudināt, un arī es biju klāt. Piegāju no muguras un klusi un saldi iečukstēju ausī.
- Kur tad ir tā sāls? - un viegli paņēmu Ligitas tukšo labo roku. Trauciņš bija atstāts pie gultas.
- Māri! - viņa iesēcās un strauji apsviedās apkārt. Tad es viņu saķēru ap vidukli, un mēs bijām cieši tuvu. - Ko... ko jūs klausāties!!!!
- Un ko tad es klausos? - tāds pat čuksts.
- Tā... tā taču ir... - un, it kā atcerēdamās tēva teikto, bet nenovērstama skatienu. Pavisam klusu balsi un nestabilu elpu. - Tā ir... siekalainu kapitālistu suņu draņķis.
- Vai tad izskatās, ka es siekalojos? - teicu pavisam klusi un tuvu. Viņa izrāvās un elsodama piesteberēja pie plašu atskaņotāja. Neviļus varēja redzēt veselu karu vienā cilvēkā.
- Es siekalojos? Man liekas, ka šeit, rupji sakot, siekalojas kāds cits!
Viņa ieplēta acis. Tad apjukumā, pēdējās drosmes paliekas sagrābusi, nobēra.
- Jūs neko nedrīksta uzsākt! Jums jābut kārtīgam padomju pilsonim!
Paskatījos un nobrīnījos. Mans mērs bija cauri.
- Kārtīgam padomju pilsonim? Es katru dienu esmu kārtīgs padomju pilsonis! Paklausieties tikai, ko es runāju! Tā nerunā neviens šajā savienībā! Es uzsveru! Dzīvosim saticīgi un veltīsim visu darbam! Jo esam taču darba ļaudis! Viss, ko mēs darām, ir tikai un vienīgi partijas labad! Nē, es neticu Dievam, jo esmu labs komunists! Man nav laika ticēt! Jo man jāstrādā! - un sāku iet viņai virsū, bīdīdamies uz gultas pusi. - Mums ir jāstrādā! Un jārada ģimenes ar padomju vērtībām! Interesanti, kā tad tās ģimenes rodas. Tik tiešām atnes stārķis? Jo mums taču nav laika! Mums taču ir jāstrādā! - saķēru viņu pavisam cieši. Varēja redzēt, Ligita padevās pavisam. Tagad tikai pēdējais sitiens pa vārtiem. - Es esmu vispatiesākais pilsonis šajā pilsētā, to zini, Ligit! Un neuztraucies, mēs nedarīsim neko tādu, par ko tev būtu kauns! Tas ir tikai neliels piecgades plāns! Tikai kā vienmēr izpildīts gaužām ātri! - pieplaku pie lūpām, tikko skardams tās. - Tas nebūs nekas sevišķs. Tev par to pat nevienam nebūs jāstāsta. Draudzenes neuzzinās. Jo, ja tauta ko nezina, tad tās lietas nemaz nav, - tad pacēlu galvu un skaļi kliedzu, lai visur mājā dzird. - Nekā šeit taču netrūkst! Esam paēduši! Savienībā bezdarba nav! Bomžu nav! Slava partijai un biedram ģenerālsekretāram Hruščovam! - tad atkal noliecos, pavisam cieši un burtiski apsedzu viņu. - Un pats galvenais... Nav taču arī seksa...
Elviss gavilēja “Love me tender” un es triumfēju. Vien puskails pagriezu skaļāk mūziku, ja nu Ligita skaļi uzvedas.

21.janvāris. 2009

Latvia in NATO – 5 years experience

It is not about economical crisis, at first. That is my answer to them, who think, that NATO is just a resorce of money like EU or has some deal with that problems, what come into every country, but a lot of latvians think, it is just in our land. If you ask, what NATO has done to Latvia since 2004, I can be shore, that many will answer the same – nothing or has made situation worse. And, on question “Why do you think so?” answer comes like first sentence of my essay. They are affraid to admit their own unperformance. At second, North Atlantic Treaty Organisation has never started something with practical fighting, like most latvians think. Five years back everything was based on stereotypes. Is it now? And how NATO is going till this time? Here? In Latvia?

Seven countries. Seven sisters, that went similar history for 50 years in one union. And back than, in March of the 29th, 2004, were united again. But now not against their wish. Not against world's possition. But with a long time to think about it and scale their possibilities and futures. That is it. That is the situation, what NATO stands for. To be in one piece, but with free options to choose. To fight for it's rights, not to be influenced from the sidefacts, but from other hand – to be tolerant. Far, far, a lot of years ago, when Latvia reborn, these features did not stand in any mind. There was just thoughts about freedom. About independence. Time passed, and, when the possibility to take a part of Alliance appeared, people became affraid again. If you have lived in something large, where you with your 1,4 million people of your nationality are small like a flea and you have no rights to choose and even speak one's mind for a half of the century, than it is very normal to fell like that. But that is why NATO had 45 years to prove, that they are the freedom callers, emancipators. Not just a new conqueror.

Of course, we have some sceptics. But we had two three, five times more. People in Latvia are tended to forgot about new, timid things, if it does not made something worse. And it did not. Yes, at first, in 2003/2004, the most tensed times, I was quite sceptic also. But that is ok. Because I was just fifteen years young and a lot of great and serious things was quite frightening, but now, looking back then, I understand, that Latvia did the right choise. And facing the situation with South Osetia war, I become more sure about that. After that, contacting with many people during this year, I felt, that latvians are still affraid of the Soviet ghost living next to. That there could be possibility, that someday our “Great old Pal” in form of Russia, can come again and take it. And the impatience of this country we already know. But now, after diplomatic conversations, thanks to NATO, and also after peace providers, latvians feel safe now. Similar events speaking about Izrael and Palestine conflict. Yes, we have complete and 100% different situation, but also. In spite of long process. Latvian nation starts to believe fully, that NATO has come to defence and calm, not to charge and force. If there would not be such kind of organisation, previous conflict could last in the same dinamics for much more time. Some of my friends remembered, how they were affraid, when 1991 came. But it was NATO. Then support of former Yugoslavia. Then sad story about Bosnia. Kosovo. But now even average latvian can say, that, if there would not be something like this organisation, there would not be that kind of world, we see today. There would no be that kind of Latvia also.

We are growing. I mean about population. But babies born not always about, that their parents feel more comfortable in case of money, but even they feel much more safer. Much more. Living here, where all the Iraq, Osetia, Afganistan or Uganda are quite far and do not affects us, we do it. I am just twenty. And as a “new era” child I have a lot of peers. More than every other year since colapse of USSR. And they like me hardly think about deep future. And I think about my children. I want to see them growing in safe country on safe land. And now I, like all my contemporaries, realise how huge was the acquisition of year 2004. If something goes wrong and we start to feel very unsafe, come on, there are millions and millions of people and in the worst case - troops, that will land a helpfull hand. Will help, fight for, secure, consultate, defend, manage.

But what about terrorists? What about earthquakes? Are they realy endanger us? Of course. But here, in Latvia anyone gets much more inteligent. We understand, that they are spontaneous accidents, which usually can not be predicted. No organisation can do this. But we know now, that NATO will be the first one, who will respond. In nowadays latvians hundred percently know – troops are not just to fight. They are made to responce. To help. Helping is not killing at all the times as we see. There are no such better hands than soldier's.

And another stereotype, that NATO gets everything worse, is overturned. Look on the earth. How it could be without NATO? If there would be something small, but free and self-contained like we? Like Latvia? And how many facts and numbers do you want? I think you know those without any help of me. The power comes not from facts and numbers. They come from people. Human beings, who can speak, cheer, cry, fight for and calm down. Beings, that is the greatest fortune, and much more greater than frightening numbers on white sheet. We were suppresed. Now we have the choise to set freedom. We might have the power to destroy. But, hey, we can do opposite, can't we?

February 24th, 2009

iesaku visiem nogaršot brīnišķīgās siguldas maiznieka vafeles ar šokolādes strīpiņām.
mmmarvelous

Virtuve

- Un šeit ir virtuve. – teica pārvaldnieks.
Nemaz jau tik slikta māja nebija. Trīs istabas katrā stāvā plus vēl liela dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi. Pat šiki. Nebijām plānojuši kaut ko tādu, jo naudas līdzekļi neatļāva izplesties, bet, kad painteresējāmies par mājas cenu, tas mūs pilnībā apmierināja. Nav centrā, Mārupē. Arī labi, svaigs gaiss. Un pārvaldnieka ekskursija bija kļuvusi tikai kā formalitate.
- Tātad, virtuve, - pārvaldnieks turpināja. – Visas sildvirsmas jaunas, iekārtas atjaunotas, daudz ar virtuvi nedraudzējāmies, kad pirkām, šeit tā jau bija tāda, kādu redzat. Parasti ēdām ārpusmājas. Tāpēc ar kaut ko sevišku šī telpas daļa man nesais... tās...
Pārvaldnieks apklusa, tad mazliet mīļi pasmaidīja.
- Stāstiet, stāstiet! – es lūdzu.
- Nu ko tur stāstīt, - viņs kautri atbildēja.- Nu... Redziet, šeit, uz šī galda... Mēs ar sievu ieņēmām mūsu pirmdzimto...
Pārvaldnieka seja kļuva gauži sārta, bet mēs pat paguvām viņu apsveikt. Pēc šāda pavērsiena viņs kļuva atraisītāks un mazāk oficiāls.
- Nu paldies, paldies, iesim tālāk. Šī ir dzīvojamā istaba. eL Sī Dī ekrāns, stereosistēma, jauki gaiši un plaši logi, kuri kontrastē ar tapetēm un ļoti plašs samta dīvāns četrām personām. Un... – pārvaldnieks atkal apkaunējās.– Tur pat, uz tā dīvāna mēs ar sievu radījām savu otro bērnu..
- Oho, - es tik paguvu iesaukties un tad saskatījos ar savu laulāto.– Mums no jums ir tikai jamācās, varbūt pat turpināsim tradīciju! – pavisam nerātni ieteicos un nokrekšķinājos. Visi, protams, smējās. Pārvaldnieks bija neticami sajūsmināts, un es sapratu, ka ir iespēja cīnīties pat par zemāku cenu. Bet tad viņš palaida grožus.
- Ak, jūs esat tik jauki, ka varu jums pavisam uzticēties! – viņš pilnīgā priekā sacīja un sāka vadāt mūs pa pārējām istabām.- te, lūk, ir divas viesu guļamistabas. Pēc kādas no ballītēm es ar savu otro sievu ieņēmām trešo bērnu, tikai nezinu, kurā tieši. Darbība notika abās... Bet tas tā. Šeit ir manas mātes bijusī istaba. Lai miers viņas pīšļiem...
- Jūs taču šeit neko neesat ieņemis? – mana draudzene jautāja.
- Kā nu ne! – viņs atzinās.- Kad ar otro sievu uzzinājām, ka māte nāks dzīvot šeit, uzreiz nolēmām piekto bērnu ieņemt tur. Tas tā, lai svaigāk un ir ar stāstiņu.
Mēs bijām mēmi. Pirmā attapās viņa. Ar diezgan matemātisku jautājumu.
- Pagaidiet, jūs teicāt piekto? Kur tad ceturtais?
- Atcerieties, ēkai ir divi stāvi, - pārvaldnieks noteica un sparīgi mūs uzveda augšā. – Šeit ir divas bērnu guļamistabas un mūsu guļamistaba. Ceturto mēs ieņēmām pirmo trīs bērnu istabā. Visas meitenes un tikai gada starpība – tas gan burvīgi. Aizvedām pie vectēva uz laukiem, un kamēr bija brīva istaba, tikmēr... Labi tas nav tik svarīgi, šeit sākumā bija guļamistaba pārējiem pieciem bērniem, kad māte nomira, vecākās meitas aizsūtījām lejā uz viesu istabu...
- KO? Jūs teicāt pārējiem pieciem?
- Protams, kur tad jūs domājāt, es ar trešo sievu varētu ieņemt sesto bērnu?
- Sesto? Ak, varbūt tad jums bija arī pašiem sava guļamistaba, priekš tam, man liekas, tās arī ir domātas...
- Kā tad jūs domājat radās dvīņi no ceturtās sievas? Stārķis neatnesa.
Pilnīgs šoks. Viņam varēja dot tikai kādus trīsdesmit gadus, bet paspējis iegūt labu māju, tātad arī karjeru, ir precējies un šķīries četras reizes, jo pēdējo sievu pēdas nekur neredzēja.
- Jūs ziniet, kas ir prezervatīvs?
- Tas nav vajadzīgs, jūs radiet bērnu un pēc tam ar seksu var nodarboties bez tā.
Tiešām absurda, bet patiesa teorija. Taču pastāv vēl AIDS draudi un tā tālāk. Kā nekā viņš ir nomainījis četras patiesi ekscentriskas partneres.
- Jūs droši vien pārdodat māju, jo tā saistās ar pārāk daudz atmiņām...
- Muļķības. Vienkārši palika pārāk šauri. Iedomājieties – astoņi bērni un četras civilsievas. Ak jā, vēl mums ir arī kaķis...

12.jūlijs. 2008

Tikai nabagam cilvēkam, kam galva tukša, garlaicība ir nāvējoša.

Saltums ( no cikla Taustes)

Es tevi mīlu līdz galam.
Pasaules galam.
Mūža galam.
Piecstāvu mājas pašam galam.
Uz jumta malām
Stāvot, es protos,
Ka nu ir gals.
Bet neesmu muļķis, lai tālāk ietu –
Neesmu mīlējis tevi patiesi
Vai nebiji tā vērta,
Jo pārkāpt šo malu tīšām
Var tikai tad,
Ja mīla pret citiem lēta,
Bet tikai pret sevi
Līdz galam.

24.novembris. 2008. Rīga

tā vien šķiet, ka dažām meitenēm es vienkārši esmu par "lielu".

Malro un cerība

Es tagad lasu Andre Malro "Cerību".
Pareizāk - mocu.

Grāmata ir par spāņu revolūciju, par komunistiemm, anarhistiem, sjestu un pretiniekiem fašistiem. It kā jau notikums ir tīri inčīgs un tiešām interesants, valodā un domās tieši filozofiskā un nedaudz arī ciniskā veidolā Malro ir lielisks, bet...
Ikreiz, kas es to lasu, man nez kāpēc galvā sāk raisīties citas domas. Tik ļoti grūti nokoncentrēt prātu uz to grāmatu ilgu laiku.
It's quite killing me.

Esmu ticis līdz pusei, pēdējās lapas bija pat aizraujošas. Bet caurmērā - ir grūti...

Rudens

Zinu, tu guli, kad ceļos,
Un starp kokiem skumji uzaust rīts,
Tā kā zvaigznes, klusi dziestot,
Ar lietu kļavu lapas lēni krīt.

Vējš izpūš dvēseli uz āru,
Kamēr tevi sega klusi sedz,
Bet es kā tāds ubags bez graša,
Bez sirds klīstu tur, kur acis redz.

Rudens kā patvērums klejo,
Rudens kā nabags, kā es,
Rudens mans patvērums? Smejos.
Rudens ir paslēpes.

Laiks nāk kā bumerangs vēlreiz,
Atmiņas kā akmens pa galvu dod,
Triecot pie zemes un ņemot
Visu, kas sirdij mieru dod.

Un es tāds apdauzīts skrienos
Ar vēju, līdz skumji saule riet,
Un tā katru dienu bez tevis,
Vien ar atmiņām, par kurām asras liet.

Man tagad sastinguši pirksti,
Un lapas, pa kurām ejot, mūžu lemt,
Man nav bijis laiks, lai glābtu sevi,
Par spīti laikam, tevi atpakaļ ņemt.

Rudens jau vienmuļš bez sejas,
Rudens jau vienmuļš kā es,
Rudens ne raud līdz, ne smejas,
Rudens jau vairs nekas.

2007. Liepāja

"Valdība pieņem lēmumu atcelt bezmaksas operācijas. Vienīgi nav skaidrs, vai runa ir arī par operācijām, kuras neveicot, pacients var zaudēt dzīvību"

Nez kāpēc man liekas, ka lielākā daļa parastu operāciju glābj dzīvību.

O, BANANA

Egils neapzinās lietu būtību. Ar savām seklajām angļu valodas zināšanām atnācis uz Starptautisko Darījumu institūtu un vēlas iegūt darbu. Kāpēc? Maciņā vējiņš pūš. Jau kādu laiciņu nav darba. Hostelī, kurā viņš strādāja par apkopēju, iestājās bankrots. Tur arī ir cēlusies Egila pašpārliecinātība, ka angliski viņš kaut ko poņī, bet, tā kā runājis ar nevienu nav, tad viņš pats nesaprot, cik daudz. Tā nu, uz to pašu labāko cerēdams, tumšmatainais, ar rugājiem apveltītais un visā ziņā ar Vidusjūras standarta cilvēka īpašībām apveltītais (jo vectēvs bija tur čigāns vai kas) Egils devās uz biroju X ielā vienpasmit A. Varbūt varēs kļūt par apkopēju internecionālā uzņēmumā.
Viņš atvēra durvis un devās pie administratora. Uzzinājis, kurā kabinetā ir kadru daļa, spērās tieši uz turieni. Egils pavēra durvis, bet aiz rakstāmgalda neviena nebija. “Jūs tik droši sēdieties, nodaļas vadītājs tūlīt ieradīsies”. Tā bija teikusi administratore. Un Viņš arī apsēdās. Pēc neilga brīža telpā viegli ieplūda žirkts jauneklis, tik pat tumšs un Vidusjūrniecisks kā pats Egils. Bet viņš nenojauta, ka firmā tajā pašā laikā tiek meklēts pārstāvis ārējiem sakariem Spānijā.
- O, buenos dias, senjor. Como estas?
Egils, protams, apjuka, bet tas profesionāli tika slēpts.
- No, no džast ingliš, - vēl pie tam angļu valoda Egilam kliboja kā vecs runcis pēc runču laika. Tātad – pavisam dimbā.
Nedaudz apjuka arī pats nodaļas vadītājs. Viņa angļu valoda kliboja mazāk. Kā nepārāk vecs runcis. Bet tomēr.
- Okēj. Dats nais. O jēs.
Abi stulbi sasmaidījās.
- Ai laik, - Egils sāka. - tū... tū... vork... te.
- O... nais. Verī nais.. jū... are... nais. Kūl. Jū ār vid... peiper?
- No, no, Ai am... aloun, jes, aloun.
Un tā viņi mocījās. Vadītājs, protams, paspēja uzjautāt “Parle vu fransē”, bet tas bija tik pat produktīvs jautājums, kā visa pārējā saruna.
- No, no, nou frenč, Ai spīk ingliš kūl.
Pagāja pustunda. Četrdesmit minūtes. Egils juta, ka ir pamatīgi izgāzies.
- Bļaģ, vajadzēja man te nākt... - viņš pie sevis noburkšķēja.
- Ko? Ko jūs teicāt?? - iekliedzās firmas vadītājs.
- KO? Jūs runājat LATVISKI?
- Un es domāju!!!!....
- Un MĒS domājām!!!!...
- O banana!!!...
- Nu tad ķeramies pie tās īstās lietas!
Un, acumirklī, visas lietas arī ķērās pašas pie sevis, un viss tapa nokārtots. Vēl tikai promejot, nodaļas vadītājs uzjautāja Egilam.
- Es atvainojos, vai jūsu senčos tiešām nav kādu vidusjūras iedzīvotāju gēns?
- O, domāju, ka nē, - atteica Egils. - mans vectēvs bija gruzīns.

5.februāris. 2009

Vot, es vēl aizvien nesaprotu - kāpēc cilvēki kaut ko slēdz divreiz?
Vai tā viņi domā, ka tas pasargās no zagļiem?

Vai cilvēkiem var ticēt?
Un ja nevar, vai ir vērts stāstīt patiesību par sevi?

EP5

***
Laiks ir kā bērns. Es ucinu viņu un lūdzos, lai nebrēc tik ātri. Bet viņš brēc. Brēc ikreiz, kad ir labi. Un cieti guļ, kad slikti. Laiks ir gudrs un laicīgs bērns.
Es iedevu laikam pudelīti. Un viņš norima. Zīda no prieka sulu no mana darba augļiem un norima. Taču tad, kad Laiks zīž, viņš jāuzmana. Ka neaizrijas, un tad man pašam atkal viss būs cauri. Atnāks bāriņtiesa ar sirpi un spriedīs savu tiesu.
Kad Laiks zīda, tad es atdzīvojos. Ne man bija slikti, ne labi. Bet bija. No rīta cēlos bez stresa. Tikos ar meitenēm garos vakaros. Spēlēju ar čaļiem klubā džezu. Laiks tikai zīda, bet es dzīvoju.
Tad viņš aizmiga. Un ziniet, miegs nāk par labu. Bet ne jau tad, kad guļ Laiks. Un viņš guļ ilgi. Tad es turpināju nevis dzīvot, bet sāku izdzīvot. Cīnījos, bet Laiks tikai gulēja. Darbs vilkās kā veca vecene pa karstu vasaras dienu. Nāca nelaimes un viena pēc otras. Gribējās man viņu piecelt. Bet tad, kad Laiku piecēlu, viņš sāka brēkt. Laiks brēca, un pat vairs nebija laika uzdzīvot. Viņš brēca tik ātri, taču gribēju, lai mierīgi brēc. Lai šņukst. Bet viņš jau maita neklausa – dara, kā grib.
Kad Laiks brēca, brēca arī mana dzīve. Brēca dienu pēc dienas. Iedevu pudelīti, un viņš atkal zīda. Un tad man bija laiciņš tev. Un bija tik labi. Bet laiks atkal sāka brēkt, jo biju iedevis par maz manu darba augļu sulas. Es saskaitos. Jo tad, kad tev blakus brēc, viena stunda vēršas par vienu minūti. Miļjons skūpstu pārvēršas vienā. Čuksti salīp kopā un gaisā paklūp.
Un tāpēc man apnika. Gribēju atdot Laiku savam brālim. Viņš neņēma. Tu, muļķi, ko tad es ar tavu laiku darīšu! Ko tad zirgs dara ar segliem, ja vieni jau mugurā? Neko nedara. Katram pašam savs Laiks. Tev pašam viņš jāaudzina, jāucina un jābaro. Un tikai tev viņam jābrēc.
Bet man tagad atkal tik labi. Un atkal te esi tu. Ak.. Un Viņš atkal možas. Paliec sveika, mana dārgā, man laikam jāiet. Jāsameklē pudelīte. Un augļi arī jau izbeigušies.
6.02.2009

Atmiņas un

Ja godīgi - traki pietrūkst tāda lieta kā halva, kas bija iepakota tādā pamatīgā eļļas kārtā un kuru varēja nopirkt ciema veikalā. Plus vēl bija tāda maizes desa, kuru es arī tā kā maizi ēdu - šķēlēm.
Šodien atcerējos, ka kādreiz bērnībā ābolu sulu ar minīti jauca, un tad bija tāds dzirkstošš ņamūdens. Tagad to izmanto pohu remdēšanai.
Un žēl, ka bērni vairs nespēlē knipeli, nezina, ko nozīmē raušanās ar rādītājpirkstiem, krokodilu spēle. Varbūt tikai kaut kur laukos. Toties visi toč zina konterstraiku un bārbiju.

STOKMANĀ lētais marcipāns.
ejam un pērkam.

Ievērot!

1. Izvairies stāstīt cilvēkiem par sevi.
2. Pēc iespējas vairāk atbildi ar to, ko no tevis negaidīs.
3. Neļauj sevī iemīlēties, kamēr pats tam neesi gatavs.
4. Nenobīsties, ja pazaudē visu. Tev pieder pasaule. Sāc no jauna.
5. Nekad nestāsti par nākotni, ja tā nav skaidri zināma.
6. Esi pats.

taxi

DRAUSMĪGI RIEBJAS BRAUKT AR TAKSI. tāpēc nepatīk to arī izsaukt.
savā mūžā ar to esmu braucis 5 reizes - trīsreiz darba darīšanās, vienreiz ar Elīnu, vienreiz ar Kronbergiem.
bet enīvej riebjas

jāiet iečekot to jauno Metro bāru.
draugs spēlēs akustisko.

houston, houston, we have a toilet paper!

EP4

***
Viņš taču to akmeni nemeta cilvēkam. Viņš taču neizsita ēku logam. Tā bija lelle, kurai trāpīja. Un tā leļļu mājiņa. Trāpīja un norāva roku. Vai saplīsa lodziņš. Nekas. Iestiklos tavu māju un lellītei diedziņiem piešūs visu atpakaļ.
Bet Viņš taču bija tikai muļķis. Kāpēc nemeta šķēres? Kāpēc neņēma izsisto stiklu un nelidināja kā bumerangu? Aklais muļķis, nu nav ko citu sacīt. Kur tu esi redzejis, ka teātrī marionete pārstāj spēlēt bez vienas rokas? Nekur nepārstāj spēlēt. Atvainojas par neērtībām un dejo tālāk. Tiek dancināta, tā jāsaka. Bet kur tu esi redzējis, ka tā spēlē bez diedziņiem un griežas virpulī nevadīta? Nekur Tu neesi redzējis. Jo tad, kad meti to akmeni, Tu biji muļķis. Tu gribēji tai lellei kaut ko noraut, izsist sirdi. Sāpināt. Bet lellei taču vienalga. Viņa jau tikai dejo tālāk, jo viņu tak' vada. Tu savā muļķībā gribēji izrādīties. Tu gribēji izlikties varens un dižens. Bet tikai tagad saprati, ka neesi nekas. Visu salabos. Un visu aizmirsīs. Un marionete salabota dejos, un stikls nelaidīs cauri vēju. Un diedziņi karāsies. Bet Tos vajadzēja noraut, Tos vajadzēja plēst!
Kaut kur leļļu meistars smejas. Kaut kur taisa jaunas lelles un jaunas izrādes. Salabo vecās un ieliek otrā plāna lomās. Bet Tu tikai mētā tai izrādei. Bet viņš tik taisa. Un Tu mētā. Viņš raud no smiekliem vēderu turējis, bet Tu tik' mētā. Attopies! Ņem šķēres un griez! Pārgriez visu lai krīt tā lelle! GRIEZ TAČU! Vai tiešām Tu esi tik akls, ka neredzi, ko griezt? Vai pats esi kļuvis par lelli, ka vairs nespēj?
15.01.2009

Latvijā atklāts vienlatnieku un divlatnieku viltošanas sindikāts, kurā iesaistījušies divi pensionāri.
Nu bāc, labais!

pikets

kas tad tur ārdās?

alkaholiķi un krievi.

ja paņemtu visus protestētājus uz alkometru, 90% nedrīkstētu vadīt auto un zīdīt bērnu.

Vai tad mūsu tautas drosme rodas grādos?
Un ko tad jūs darīsiet, kad dabūsiet jaunu Saeimu? Jums pat nav ne jausmas, ko jūs tajos krēslos gribat redzēt.

kas var būt labāks par banānu saldējumā...

tikai divi banāni

EP3

***
Tu lasi mani kā grāmatu, tu saki. Ne velna tu nelasi, neesi pat vāku atvērusi. Skaties tikai un tīksminies. Izņem no plauktiņa un ieliec atpakaļ. Izņem un ieliec. Bet atvērt gan nevari. Jo es esmu kā veca bībele. Ar atslēgu slēdzama. Bet atslēga starp lapām. Tā ir mana sirds. Tā ir mana dvēsele, bez kuras es vairs neesmu grāmata. Es vairs neesmu lasāms un pēc manis vairs nav ko tiekties.
Jā, tev ir lauznis. Kad tu paskaties ar savām lielajām, zilajām un kā Marianas dziļvaga dziļajām acīm, atlūst visas slēdzenes. Atlūst Donžuāns un d'Artanjans. Dons Kihots iegriež dzirnavas un marķīzs de Sads atgūst prātu. Bet mani tu nevari atlauzt. Tavas acis, mani verot, asaro. Tavi nagi, mani plēšot, lūst. Jo tev liekas, ka mēs visi tev esam tādi lasāmi un atlaužami.
Mani gribēja atlauzt tava miesa. Tavu miesu gribēju arī es. Bet tikai ar vāku. Manai atslēgai tava dvēseles slēdzene bija par mazu. Vai arī tava slēdzene par lielu manai pieticīgajai slēdzējai. Laikam jau tā. Jo manu atslēgu tu caur maniem vākiem nejuti. Ņēmi kā visas grāmatas un teicies lasām arī šo. Bet tu jau nevari lasīt, ja nezini dvēseli. Nevari teikt, ka pazīsti cilvēku, ja esi redzējis, kur tam rētas, un ka tēju viņš vienmēr dzer ar pienu. Nevari teikt neko.
Bet tu saki. Un lauz. Ar acīm, dziļām kā Marianas dziļvaga. Bet es taču esmu slēdzams. Ar slēdzeni. Un ja gribēšu, tad pats sevi atslēgšu. Bet tad gan vēl nepriecājies, manī daudz ko lasīt. Manī daudz ko lauzt un slēgt. Manī daudz ko domāt. Jo es taču esmu bībele.

11.01.2008

Pat bez LSD

Šorīt no rīta izsapņoju pavisam dīvainu sapni.
Es ar Mārīti gāju uz kaut kurieni. Man rokā paliela soma. Spīdēja saule un bija jauki. Tad mēs nonācām kaut kādā parkā, kurā soliņi bija sadalīti zonās. Pats nezinādams, apsēdos VIP zonā, kur tāds matains vecis man atdeva savu vietu. "Nē, nē, jūs man netraucējat, sēžaties!" Es tā sākumā nepoņīju, kāpec tāds zvērs tādam "parastajam cilvēkam" atdod savu vietu. Bet tad es paskatījos uz savām drēbēm un sapratu, ka esmu karavīra tērpā. Tad, kā kaut kādā ASV beisbola mačā starp VIP zonas soliņiem sāka staigāt tantiņa un pārdeva porno fotogrāfijas "tikai" pa trīs lati. Ieraudzīja mani, un pardislocējās uz "nē, nē, jums būs par velti".
Tad es atvēru somu un tur iekšā bija šotgans. Kā izrādījās, plastmasas, bet to jau neviens nezināja. Bet visi teica, ka vienam džekam arī ir pistole. Es piegāju pie viņa un paņēmu. Īsta. Pavisam īsta.
Mēs pēkšņi aizgājām uz kādu nelielu parciņu, kas izskatās pēc mana lauku māju dārza. Es sāku šaut pa brillēm, kas bija novietotas dārza otrā galā uz galda. Melnas lielas plastmasas saulenes. Bet, kā izrādījās, pistole šāva lielas krāsainas sniegpārsliņas, kas atgriezās kā bumerangi. Tas pienāca tas pirmais matainais ar saviem čaļiem un parādīja, ka man nav īsts šotgans.
Tālāk karoče kaut kāda migla, bet zinu, ka viss beidzās laimīgi :D

Nu normāls sapnis bez narkotiku palīdzības. Es tikai nezinu, kur palika Mārīte. Viņa pazuda uzreiz pie VIP soliņa.

4 mēneši, 3 nedēļas, 2 dienas...

Kādas divas nedēļas atpakaļ noskatījos šo pašu filmu.
Jāsaka, ka man ļoti patika. Bet ne traki. Dažbrīd ainas šķita īpaši garas. Taču tikai uz mirkli.
Šausmīgi sajūsmināja filmas reālisms. Visas sarunas, sižeti un situācijas likās tā kā uz vietas radītas.Improvizētas. Viesības pie galda, saruna ar aborta veicēju. Jāuzteic izcilais aktieru darbs un operatora veikums.
Arīdzan režisors un scenārija autors pacenties. Ļoti traka tēma. Un tiešām uzdrošināšanās. Nemaz nenožēloju, ka noskatījos.

Dariet to arī jūs. Vēl ir viena nedēļa laika.

tu nevari pateikt, ka pazīsti cilvēku, ja zini kur viņam rētas un ka viņš tēju dzer ar pienu...

Orsons Skots Kārds - Endera Spēle

Jau kādu laiku atpakaļ nopirku šeit, Cibā, izslavēto grāmatu. Izlasīju arī jau kaut kad novembrī.


Neesmu nekāds īpašais satura izstāstītājs un nepatīk man arī kaut ko mēģināt iztirzāt par, jāatzīst, lielisko O.S. Kārdu, tāpēc te būs recenzija. Taču pateikšu gan kaut ko par noformējumu utt.
1. Nākošreiz grāmatas izdevējam, vai pareizāk tulkotājam, vajadzētu piestrādāt pie stila kļūdu labošanas. Vienbrīt piebesīja rindkopu pēc rindkopas lasīt teikumus, kuros visu laiku vienā pēc otra atkārtojas: Viņš, Viņš, Viņš, Viņš... un tā no vietas. Tulkojums gan ir ļoti labs, visu cieņu, tikai stilu gan skatāmies.
2. Mazliet jāuzlabo grāmatas datorsalikšana. Ir ļoti nekvalitatīvi rindkopu nākošajā lapā beigt ar pēdējā vārda izskaņu. Piemēram, lapa beidzas ar "aku-" un nākošā sākas ar "-rāts". un ar to beidzas pati rindkopa. Nejēdzīgi.
3. Kā būtu ar grāmatas fonta palielināšana vismaz par vienu skaitli? Ne velti 2006. gadā Dienas slavenā 30 grāmatu sērija tika atzīta par visstulbāko, jo tās fonts bija nepielūdzami mazs. Tas nekas, ka grāmata paliks biezāka un dārgāka. Tāpat mēs par literatūru maksājam milzu naudu.

Tā lūk.

Dažreiz man šķiet, ka ir varen stulbi sarakstīt brīnumu lietas blogā ar dažnedažādiem saitiem, informācijām un bildēm un tēlot baigi sašutušo, cinisko vai gudro, kamēr tas viss ir ņemts no cita bloga.
Tas nepadara par baigo blogotāju vai rāda krutumu.
Tu jau tikai skrien līdzi mēdijam - dari tieši to, ko viņi grib.
Un norakstot citu blogu, vairs neizpaud viedokli, kas ir tavs. Tipiska cilvēka rīcība - piekritīšu tam, kas ir lecīgāks vai kam ir krutāka kamera vai pazīšanās.

jā, forši. Menti dažreiz dara muļķības, taču degvielas daudzuma apgriešana no 500L uz 100L ir pilnīgs apsurds. Turklāt prezidenta vizītēm nākamajos trijos mēnešos tiks iztēreti 100 tūkstoši.

dump?

dārgās meitenes, ja gribat seksu, nevelciet līdzi draudzeni, vai arī solīdi laikus no viņas tieciet vaļā. Tas pamatīgi traucē mērķu sasniegšanai.


Ja vien draudzene nav noskaņota uz ko trijatā :>

elbow - seldom seen kid

it's killing time

elbow - friends of ours

jauno gadu pavadīju slimojot.
paldies dievam, man tā gadās vienreiz gadā - slimot.

huh
es to elmāra bijušo klasesbiedreni J**u tik tiešām gribēt saplosīt vēlreiz...

EP2

***
Bet varbūt jau arī nav tik traki. Tāds mazumiņš jau no tevis sanāk. Nieciņš. Uzvelc savu nieka kreklu, ieslīdi nieka kombinezonā un kāp pa plikām nieka trepītēm, pažarniek. Vai ņem vien nieka īlenu un uz koka pēdas uzauj zābakus par nieka desmit latiem, kurpniek. Sargā kārtību, kārtībniek. Dari ļaunu, noziedzniek. Un strādā melnu muti, melnu darbu kā visi citi nieki, strādniek.
Jo tu esi ceturtais. Zemākais. Puteklis no visiem putekļiem. Darba cilvēks. Dzīves rakstnieks. Sāpju mākslinieks. Un tu vienmēr strādā priekš tiem trešajiem. Tiem dullajiem. Izlecējiem. Izsitējiem. Atnāk karatists un izsit savu tiesu. Izlecējs nāk un pārlec visam pāri ar lepnumu fasādē. Kā nekā sportists. Kārtībnieks nodod sardzi un atskaitās policistam. Žurnālists ņem savu tastatūru un izsit visas pogas rakstniekam. Iedur pildspalvu dzeltenajās lapās, kā kārtslēcējs pārlido katru zilbi, katru vārdu un salauž kā kaulus pa savam prātam.
Otrajiem gan nevajag sist. Viņiem nevajag ko pierādīt. Viņi jau no laika gala ir bijuši kārtīgi vīri. Cilvēki. No rīta kārtīgi ceļas, izmazgā zobus, kārtīgi darbu dara un kārtīgi tiek guldīti koka mētelī.
Nāk kārtīgs karavīrs un kārtīgi aizstāv valsti. Nāk biznesmenis un kārtīgi visu salaiž dēlī. Kārtīgi ielej bārmenis. Ielej, lūk, tādam veikalniekam un žurnālistam. Un tie lūdz, lai ielej. Tā kārtīgi ielej. Un tad tie kārtīgie iedzer. Iedzer un piedzeras. Kārtīgi piedzeras. Un tad dara nekārtības.
Bet bārmenis gan paliek kārtīgs. Kārtīgs gan tiklīdz kā pats nosēžas bāra letes otrā pusē. Tad gan viņš par tādu nieku vien paliek. Tās pats strādnieks.
Bet uz tādiem pirmie pat neskatās. Viņiem nevienam nav jāatskaitās. Nevienam jāatrādās. Kur sper soli, tur droši vien, spers arī nākamo. Bet par aiznākamo gan neko zināt nevar. Tu nezini, vai gleznotājs pēc pirmās gleznas nenolaidīs rokas un nekļūs par bezdarbnieku. Dziedātājs par domnieku. Klejotājs par biznesmeni un izvarotājs par cietumnieku. Kalpotājs uzkalposies par bārmeni. Augļotājs par juristu.
Taču ir vēl piektie. Tie, kas kā ceļmallapes aug blakus un lieki ar pārējiem laiku netērē. Viņiem pašiem sava dzīve. Taču, tad kad tie vajadzīgi, tad aptur asinis. Dvēseles asiņošanu.
Uzspēlē man savu dzīvi, diskžokej. Liec man tev noticēt, deputāt. Dod man Dieva maizi, pavār.
Atbrīvo manu garu, kapraci.
Un gan jau pienāks laiks, kad tu arī viņu satiksi. Tad tu satiksi arī mani. Mēs visi visus satiksim.
Un reiz... Arī viņš satiks.

28.12.2008

mana nakošgada apņemšanās ir izbaudīt dzīvi un izdot grāmatu.

vienīgais ko krievi māks spēlēt tunelī, ir zvjezda po imeņim solnce

EP1

***
Cilvēka vārdam nav nozīmes. Tu vari cilvēku nenosaukt vārdā. Bet atcerēties. Ejot pa ielu un skatienus mijot. Autobusā sasaucoties. Pusdienas ēdot. Guļot. Vien vajag atminēties, kā tu jūties. Blakus viņam. Tuvumā. Kaut vai uz dažādiem ielu stūriem, bet tuvumā. Vārdi jau apkārt stūriem neliecas. Tie ir cieti kā akmens. Kā cirvji. Noskaldi un pats aizmirsti, ko esi skaldījis. Kā no ratpakaļas izsvied. Jānis. Līga. Valters. Mareks. Ksenija un Beatrise. Made. Artūrs. Žermēna un Mečislava. Salvis un Jekaterina.

Malka. Vairāk nekas. Un kas tad katru malkas pagali atceras? Varbūt kāds. Bet dažas. Pārējās sadedzina un izkvēpina pelnos. Bērziņa pelnos, alkšņa. Vējš aiznes pelnus un nosēdina kur varbūt svarīgāk vai mazsvarīgāk. Mežos. Purvos. Pļavās. Un tad tos kopā ar puķi vārdā Pienenīte, Saulmeitiņa apēd govs. Brūnaļa. Bērze. Ogre. Poga. Gotiņām vārdu jau nedod tele vai bullis. Viņas jau iesauc. Un nevis iesaukā. Iesaukā – tas ir no ļaunas dabas. Bet cilvēks jau ir kā gotiņa. Arī mīlams un iesaucams. Zaķukiņš. Runčuks. Bārda. Vanags. Asais. Vecais. Bonds. Čiepa. Zīlīte. Vārdiņā. Nevis vārdā. Tā lai visi uzreiz zina, kas tas par tādu fruktiņu/-ieni te apkārt staigā.

Ir jau tūkstošiem Jāņu un Annu. Bet nav jau tūkstošiem Aso un Blondo. Gan jau kādreiz kādu Aso var nosaukt par Garo un Blondo par Mazo. Lūk, tā jau ir vizītkarte. Dosjē. Dvēseles spogulis. Tā kā brūnu gotiņu par Brūnaļu, tā veiklu puiku par Spico, kā lempīgu runci par Kukuli, tā skaistu meitu par Rozīti.
Un atcerēsies. Melnos. Ašos. Un Rozītes. Un pieminēs. Pierakstīs uz burtnīcu malām. Un sirds nostūros. Bet ko tad darīs tad, kad Bārdu un Veco būs parāk lielā skaitā, vai Puķītes izbeigsies? Neko nedarīs. Sauksim atkal visus Vārdos. Taču mēs ātrāk nomirsim, nekā to piedzīvosim. Puķīšu tak’ nekad nevar būt par daudz.
21.12.2008

2008. gada labākā grāmata/mākslas ieraksts

Man diemžēl nav vārdu, kā raksturot šo pērli Latvijas pelēkajā mākslas gaisotnē.

Ideāls dizains. Ideāls saturs. Ideāli cilvēki.

Un tādai precei - vienkārši unikāla cena.

Ieraksti nogalina. Nav komentāru.

pēdējā laikā ar tām meitenēm kaut kas notiek, jo dažas sūdzās par īpašajam reizēm un veselību īpašajās vietās tieši tad, kad kaut kas notiek..
Bet esvaru mēģinat vismaz uzmundrināt.
Baumo, ka labi masēju un skūpstu vitalos punktus uz muguras:>

par apģērbu

Atveru Dienas "Sestdienu". Un tur kā vienmēr kāds tirliņš un tirliņa rāda ko nu var un kā nu viņš prot apģērbties. Un viens par otru šikāk.

Dažbrīd liekas, ka ir baigi stilīgi nosaukt veikalu(pēc iespējas zināmāku un krutāku), kurā tā veša ir iegādāta un par pēc iespējas lielāku naudu. Un galvenais - visas bildītes tādas spīdošas un, lai cik šiki arī nebūtu un kruti negribētu - stili vienādi.

Gribat zināt, ko tieši tagad velku es?

• Tēva ziemas mētelis (debešķīgs)
• Onkuļa jaunības sporta svīteris
• Krekls īsām rokām, kuru pirku kaut kur, bet neatceros
• Diesel bikses(jā gan, tie gan man patīk, tāpat kā Lee un Bossini džinsi) pirku sen un cenu neatceros
• Kedas, nopirktas Rimi hipermārketā pa 8 latiem
• Vecāsmātes māsas adītas zeķītes un dūrainīši
• Berete, pirkta tirgū pa 6 Ls
• Siksna pirkta sen no drauga pa 2 Ls
• protams, apakšbikses.
• Bērnu pērlīšu rokas sprādzes, kuras visi nezkapēc dievina un grib atņemt

un visi nesaprot, kur to var nopirkt, jo baigi patīk. Tur jau tā lieta, ka nevar.

U23D

Noskatījos to U23D filmu uz ParexPlaza 12. zāles krēsla.

Verdikts šāds:

Bija dažas pavisam mazā skaitā esošas fīčas, kas man tā kā patika, taču nekādu baudījumu no tā 3D neguvu. Vēlpietam spieda brilles un pašā sākumā mazliet acis gāja katra uz savu pusi.

Taču tad, kad aizvēru acis... Ojē, skaņa bija ideāla. Ļoti bieži jutos kā īstā koncertā, kur basu līnijas tā iekutina sirsniņu tīri fiziski.

Pēc šīs filmas esmu sapratis, ka, lai kādā veidā, bet U2 man ir jāredz dzīvajā.

labākais pirkums @ tagad

MP4 plejers ACME V520 vision

Pilnīgi atzīstu, ka tas ir gandrīz ideāls.

Raksturojums:

• 2.8 inču ekrāns
• MP3, MP4
• lasa .txt failus (ebooks)
• radio, no kura var ierakstīt wav formātā
• diktofons, kurš ir ļoti labas kvaltātes
• dažas spēles (tostarp vecie labie tanciņi, jūhū), kas papildināmas
• ievietojamas mini SD kartes līdz 2GB
• iekšējā atmiņa 4GB
• latviešu valoda
• 252K krāsu displejs
• divas austiņu ligzdas
• utt.

kā, jau teicu, tas ir gandrīz ideāls. bet gandrīz. daži mīnusi.

1. kad ilgi skan mūzika, ļoti grūti atmodināt pašu plejeri (izslēdz gaismas un grūti atslēgties)
2. ilgi jātur poga, lai ieslēgtu vispār
3. pēc ieslēgšanas neatgriežas iepriekšējās skanēšanas vietā
4. nesaprotams shuflle
5. ne īpaši nozīmīgi, bet skaņa varēja būt ar lielāku decibelu skaitli.

iesaku visiem nopirkt, jo, ja arī video ir maziņš, bet ļoti labas kvalitātes.

cena interneta veikalos ~ 46 Ls.

trīs jaunas filmas (DVD)

12
eastern promises
dear wendy

koncerti, uz kuriem gribēju, bet nesanāca

Iggy Pop
Muse
a silver mt. zion orchestra
efterklang
goran bregovic (pirmais koncerts)
the pogues
emir kusturica & no smoking orkestra

un protams, antony and the johnsons, kurš nenotika...

par priekšā lasīšanu

Pagājušo gadu rudenī Dobelē notika Miera diena, kad jaunieši gāja un lasīja pasakas bērnudārzos un arī slimnīcās.
Es pats biju vienā bērnu dārzā, un slimnīcā pasakas lasīju kādai kundzei jau gados un ,iespējams, uz miršanas sliekšņa. Ļoti stulbi likās, ka viņa ņēmās mani mācīt par to, ko man vajag novērtēt un kā man dzīvot, jo, redz, viņai kara laikā bija tik sūdīga dzīve, tik sūdīga... Ikreiz pēc pasakas ņēmās demagoģēt par to:"ak, ko es saskatu šajā pasakā un kā es to saprotu", bet, vienalga, ko es teiktu, viņa tapat mala tikai par sevi un par savajām ārprātīgās dzīves likstām.

Sieviete, būdama meitene, bija lasījusi pasakas saviem mazajiem, raudošajiem un badā esošajiem brālīšiem un māsiņām, par kuriem viņa kā māte rūpējās. Es pajautāju, vai kāds viņai pašai ir ko lasījis priekšā? Viņa atbildēja, ka nē...

Būtu vismaz uztvērusi mani kā kaut kādu dāvanu, ka, redz, arī savā dzīvē tu beidzot vari justies kā bērns, un nav svarīgi, ko tev lasa priekšā, un tas ŠĀDĀS situācijās nav jāķidā kā beigts lasis. Izbaudi situāciju, kad no laimes un sirds siltuma vai raudāt gribas. Varbūt tā bija tava pēdējā pasaka mūžā...