un šovakar ir tik grūti sēdēt balkonā un ēst vakariņas, cenšoties nedomāt par neko. Es tik ļoti gribētu atslēgt prātu no visām tām mazajām atmiņu, pārdomu un ideju driskām, kas pland kā vējā pakārtas bomža drēbes.
nekāda labuma.
viss jau tā kā būtu ideāli. ja vien es tikai mācētu iekļūt vismaz stand by režīmā.

man vajag kādu. kaut vai ar kādu kopā paklusēt un nedomāt...

p.s. kādēļ es nevaru uztaisīt tādu ceļazīmi "bez domām". bet, ja es to gatavotu, tad es jau piedomātu pie tās...