Šodien paspēju aizskriet uz DērtīDīlu un reizē nokavēt kora mēģi, jo tur rādīja vai pareizāk atrādīja Elmāra Seņkova režisēto lugu "Klusā Daba".Aizgāju tikai viena, paša galvenā iesmesla dēļ - Elmārs bija mans režisors, ja kāds vēl atcerās tādu improvizācijas teātra un teātra sporta studiju "Laiva". Nu lūk. Ai nē, vispār divu iemeslu dēļ. Tik tiešām gribējās redzēt, ko viņš būs iesācis, jo Elmi es vienmēr esmu bijis izcilās domās, un zinu, ka viņš ļoti tālu tiks un daudz iesāks.
Un, pilnīgs goda vārds, tik lielisku pārdzīvojumu un piedzīvojumu nebiju redzējis. Pat varēja just, kā manis paša seja dažreiz paplešas no smiekliem, bet tad izdzīvo smagos pārdzīvojumus, ko izdzīvo Inese Pudža un Jurijs Djakonovs. Tiešām, nekautriga, izaicinājumu pilna, nesamākslota, nevaldāmu iekšējo cīniņu un sižeta pavērsienu pārlādēta izrāde, kas gan ilgst vienu stundu un ir vienu cēlienu ilga, taču ar to pietiek. Lai rastos priekštats. Nemaldīgs un spēcīgs. Noteikti vēlos redzēt arī turpinājumu, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka Elmāram ir viens no spēcīgākajiem potenciāliem latviešu visteātra pasaulē. Un ne tikai latviešu. Un jāuzteic arī jaunais dramaturgs Jānis Balodis un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Pie visa ir strādāts pamatīgi jo pamatīgi. Un pat ļoti šiki. Nedaudz gan sasmējos par to, ka visa izrāde gan vizuāli, gan saturiski izskatās pēc "Laivas" garās formas ekranizācijas. Bet briljantas ekranizācijas.
Neko nestāstīšu par to, kas notiek lugā. Lai nebojātu kādu priekštatu, vai lai novirzītu domas uz tās neapmeklēšanu. Smagākais brīdis iestājas tagad - šī bija pēdējā izrāde. BET tikai šogad, jo ir viena lieta, kas liecina par izrādes obligātu turpināšanos vismaz vēl divos apļos nākošgad. Šodien uz to bija ieradušies, negribu melot, aptuveni simts cilvēku, un visa mazā DDC otrā stāva zāle bija piepildīta ar skatītājiem, kuri kā milzīga ģimene, pieplakusi pie maza tālrāža kineskopa, jūt un elpo līdzi līdz pēdējam nervozitātes triecienam. Skaisti. Skaisti. Skaisti.
Vienā mirklī pēc izrādes es sajutos pavisma draņķīgi, jo atcerējos, kā tas ir - būt uz dēļiem. Tās sajūtas ir pavisam debešķīgas, bet, laikam šo dzīvi nesanāks. Aktiera karjeru es nevaru atļauties. Taču, nezinu gan, varbūt nākošgad ideja, kas riņojusi ap mani un vēl dažiem cilvēkiem pārvērtīsies kādā jaunā skatuves piedzīvojumā. Turēšu īkšķus, lai izdotos. Ai, neturēšu, ja gribēšu un centīšos, izdosies. Vajag tikai darīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru