Nepiespiests komentārs par Dirty Deal Teatro izrādi “Labākais cilvēks Tahkurannā”.

Pēdējās divas Andra Kalnozola dramaturģijas un savā ziņā arī režijas Dirty Deal Teatro izrādēs - “Laika Jautājums” (kopā ar UMKA.LV) un “Labākais cilvēks Tahkurannā” -, ir salīdzināmas ar pēdējā pieminēto ierīci – kakapults. Kamēr vienā tās pusē Radītājs atstāj savus sagremotos, apstrādātos, izmaltos un izsūktos ķermeņa izejas pārpalikumus (kas no otras puses ir labs mēslojums), tikmēr otrā pusē tas pats Radītājs uzmet visu sevi, lai atbrīvotos no iepriekš minētajiem pārpalikumiem diezgan primitīvā, bet ērtā veidā – pāri sētai kaimiņa dārziņā. Ja jautājums ir, kur atrodas kas, tad nav šaubu - “Labākais cilvēks Tahkurannā” noteikti ir iespaidīgā, tiešā un nesaudzīgā Radītāja pusē.

No sākuma jānorāda, ka abas izrādes ir kā diena pret nakti, taču, kā pieņemts bērēs un sezonas noslēgumos – runā labu vai nerunā neko. Tāpēc atliek vien “labākais cilvēks” (to vietas nosaukumu ir burvīgi dzirdēt, bet izrunāt ir kā dabūt dubultnelsonu), un ir jāsāk domāt, kas tad “labo cilvēku” padara par to tiešo un nesaudzīgo bliezienu, kas tik ļoti nav “Laika jautājums”?

Pilnīgi noteikti tas ir jau UMKA.LV iestrādātais un turpinātais rokraksts, tikai bez kompromisiem un dilemmām – “Labākais cilvēks” ir Kalnozola maģistra darbs un veikums gan režijā, gan dramaturģijā, un Kalnozols tad arī ir viens no spilgtākajiem UMKA.LV rokraksta veidotājiem. Tā pamatā teju vienmēr absurds un realitātes parodēšana, dažos mirkļos pat klaja atspoguļošana bez aizspriedumiem, norādot uz tām vietiņām, kur mēs neskatāmies vai pat izceļot apēnotos laukumus un pašu galveno galvenāko – PERSONĪBAS un personības attīstību. Jo, mirklī, kad uz skatuves radītā realitāte kļūst tāda pati kā “īstā”, draud sabrukt arī Kalnozola un Umkas visums – tas pēkšņi kļūst līdzīgs mūsu pasaulei. Ar pieņēmumiem bez pamata, ar skatu bez mērķiem un, tik bieži, ķermeni bez personības.

Izrādes “Labākais cilvēks Tahkurannā” galvenais tēls Madis (Ivars Krasts) ir ne tikai pietiekami aktīvs/neaktīvs priekš igauņa, bet caur dramaturģiju atspoguļo pašu režisoru un pieminēto UMKA.lv raksturu (tomēr uzmanību – šī izrāde nav UMKA.lv darbs!).

Bērnišķība un puiciskums, kas tiešām ir bērnišķība un puiciskums, nevis tikai centieni izklausīties bērnišķīgam un puiciskam. Tas ir nekaunīgs, pat banāls tiešums, ar kādu tiek sauktas lietas, pat nepamirkšķinot acis, jo viņiem pašiem no sevis vairs nav, ko kaunēties, un skatītājam spraigajā darbībā neatliek laika padomāt, vai kauns vai nē (a priekš kam?). Tas ir tīņu laiku jūtīgums, kas liek pārspīlēt, un pārspīlējumā dzimst tās hiperbolas, tās pārnovas, kas savā uzliesmojumā ir neprognozējamas vai to sadegšanas process ir iestrēdzis mūsu pašu pieklājības n-stūrī. Kā nekā – izrādē viņi visi ir neapdomīgi, sapņaini puikas (Ivars Krasts, Edgars Kaufelds un Jurģis Spulenieks; izņemot Lienīti Osipovu, bet viņa taču arī runā Kalnozola valodā).

Un tas strādā, tas viss strādā, jo Krasts strādā. Pēc pēdējās neatkarīgā teātra izrādes (Oļesjas Rubenes “Kroplī”) viņam iestrādājies tāds amizants, apjukušā/jukušā tēls, kas no vienas puses ir trauksmains, no otras puses koncentrēts un nopietns. Tieši “Labākā cilvēka” leļļu teātra etīdē Krasta absurdā nopietnība sejas vaibstos un tajā pašā laikā garīguma meklēšana scenogrāfijas detaļās ar pievienoto laika vērtību (Kristīne Vītola) un pāris totāla dumjuma etīžu piestāv viņam un tikai viņam. Laikam tikai Ivars var būt reizē izskatīgs, nopietns, inteliģents, smieklīgs un totāli dumjš. Un reizē nozīmē tā, ka visi īpašības vārdi uz sitienu raisās dažādos skatītājos un turpina dialogu pat šādā pakāpē.

“Labākais cilvēks” patiešām ir īsts dialogs. Saruna, kas risinās, darbība, kas notiek, kas neliek atslābt, kas liek gaidīt vēl un vēl notikumu pēc notikuma, sagadīšanos pēc sagadīšanās. Gaidīt kā bērnam, neapzinoties ne nieka no tā, kas varētu notikt, kā tas varētu beigties un apvainoties vien uz īsu brīdi, jo jautrība ir vērtīgāka kā lepnums - tās ir ne tikai leļļu teātra stiprā puses, bet arī Umkas un Kalnozola raksturs bīdīt lietas, veikt notikumu, piešķirt dzīvo nedzīvajam, mājīgumu nemājīgajam. Dziļdomība ir ietverta simbolos, bet kas gan tur var būt dziļdomīgs – nav vajadzīgs dziļi rakt, lai saprastu, ka cilvēks grib mīlēt un grib būt mīlēts, cilvēks grib sapņot un grib būt kāda sapņos.

Kalnozola un UMKA.LV raksturi ir ārkārtīgi līdzīgi, tāpēc šo tekstu var pielīdzināt kā vienam, tā otram veikumam. Tikai atceroties “Laika jautājumu” un izrādes vienmuļību, pārāk lielo, vienkrāsaino tekstuālo bagāžu un pārāk dziļo leļļu iedzīvināšanu un vēlmi pietuvoties šai pasaulei (tur arī rodoties to pārāk lielajam plastiskumam), skaidri redzams, ka savā pēdējā izrādē Kalnozols ir pārņēmis to, ko viņš ar umkiešiem prot vislabāk – izklaidēties un izklaidēt.

Nav divu domu, ka tikai uzzinot, ka izrāde ir par igauņiem, mēs gaidām diezgan mistiskus, absurdus un neierastus tipāžus ar tikpat mistiskām patiesībām, kas, zinot igauņus, nevar tikt izklāstītas pusotrā stundā. Bet skatītājam pietiek ar to pašu, ar to visu jau ir pārāk daudz vienai dzīvei. Pats galvenais – šīs personības, lai arī cik lēnas un principos ieciklējušās, skatītāju priekšā attīstās. Mainās. Pieaug un iemācās kādu mazu daļiņu no tā lielā kosmosa, kas viņus aptver un audzina. Droši var likt roku uz sirds un teikt – katrs no tēliem no skatuves noiet ar citu bagāžu, ar pieredzi, un tas šķietami ir viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc valstī vēl skatās izrādes – lai atkal un atkal piedzīvotu, kā teātris, dzīvs cilvēks tavā priekšā pāris stundu laikā cenšas cilvēkus padarīt vienkārši labākus.

p.s. Un, ja kādam ir problēmas ar lamuvārdiem un citiem rupjiem paspilgtinājumiem “Labākajā cilvēkā” (sākot ar klasisko 'ej dirst' un beidzot ar to pašu triviālo kakapulti), tad tā ir viņu pašu apziņas šaurība. Kā reiz teicis slavenais angļu humorists Stīves Frajs (Steven Fry), tad pareiza lamāšanās un labi izfantazētas rupjības norāda uz inteliģences līmeni. Nemaz nav tik viegli to darīt pareizajā vietā, pareizajā konsistencē un vienmēr esošā jaunradē; tā spēj vien slīpēti tipiņi.