Ar vienu cilvēku ir par maz. Cilvēks bieži ir
pārāk inerts, lai justu trauslās mūzikas nianses līdz galam, un, tāpat
kā smalkas smaržas paslīd garām degunam daudz biežāk kā spēcīgās, arī
sarežģītam flamenko vajag daudz lielāku rezonanses lauku, lai spētu
saviļņot dvēseli arī šajos platuma grādos.
Ar vienu cilvēku ir par maz. 26. novembra koncertā vajag kādu, ko paņemt aiz rokas.
Visente Amigo ir un, iespējams, būs nozīmīgākais flamenko virziena
karognesējs šajā gadsimtā, droši pārņemot stafeti no sava elka,
progresīvā Pako De Lusijas (Paco de Lucia), kas spāņu ģitārspēles
klišejas salauza tautas mūzikai grūtajos septiņdesmitajos, kad ļaužu
prātus vairāk nodarbināja mūzika diskotēkām.
Atšķirībā no pārējiem laika biedriem, Amigo raksturīga uzstāšanās ar
"lauku kapellas" piedalīšanos - ar aizsmakušo, arābu kultūras ietekmēto
vibrato vokālu daudzbalsību, fascinējošo, maģisko plaukšķināšanu,
kahoniem, reizēm arī ar akordeonu, harmoniku un kādu pūšamo. Tas vizuāli
samazina viņa pozīciju starp pārējiem (tikai šķietami), tomēr
neizmērāmi palielina flamenko pieskāriena un autentiskuma jaudu. Slēgta
svinīguma un saldsērīgas laimes+mīlestības noskaņu, ko tik lieliski vēl
nesen pasaules kino mīļu publikai atrādījis Pedro Almadovars etīdē no
savas filmas "Hable con Ella".
Tomēr šo naturālo idilli draud sabojāt nereti metāliski skanošā
basģitāra, kas tāda veida koncertos un ierakstos pasaules mūzikā parādās
arvien biežāk. Koncerts Rīgā tomēr nav viens no tiem – Huana Ruiza
(Juan M. Ruiz) basa līnija uz skatuves sevi pierāda ļoti virtuozi un tā
tomēr nav uzmācīga, kā iepriekš varētu likties. Perkusiju, neilona stīgu
un balsu/plaukstu regulārajās kulminācijās bass piešķir to nepārtraukto
dunoņu, ar kuru tad mūsdienu flamenko cenšas spiest uz jūtām un dabiski
normalizē sintētiskās piedevas.
Visente Amigo un viņa komanda ir jaudīgi. Kad viena partija seko
otrai, kad pazūd tie klusuma mirkļi, kurus ievada lēni nospiestas notis,
kad flamenko kā lielgabals sagrauj cilvēku mūri, tomēr netiekot tā
porās un putekļos. Dažbrīd pat liekas, Amigo ar saviem "amigosiem" kur
steidzas, aizpilda operas kaktus ar Andalūzijas karstumu, iekļūst mūsu
prātā, bet neiedegas apziņā. Atskanot "Tangos del Arco Bajo", skatītāju
pārņem siltā atpazīstamības sajūta, "Azules y Corinto" ieskanas
Vidusjūras pulss, bet pietrūkst maģisko klusuma mirkļu Amigo solo spēlē.
Nav tā spilgtā kontrasta starp skaņu un pauzi, kas, paralēli juteklisko
solo skaņdarbu un kopējā ansambļa sparīgo nobeigumu okeānam, iztrūkst
kā mierinoši gaisa burbuļi.
Beigās paliek nedaudz par karstu. No visa. Atmosfēras, kopējās
melodijas, Amigo nekautrīgās un nekaunīgās spēlētprasmes, pilnasinīgās
un graujošās Rafaela de Utreras (Rafael de Utrera) vai ventilācijas. Un
šis karstums nāk bez laika skalas, laiks nav jūtams, var apjēgt vienīgi
telpu, kurā mutuļo vibrācijas un triumfē flamenko, retumis novērst
skatienu uz zeltaino skatuves apmali un sešiem mūziķiem piekaltajām
cilvēku sejām.
Lai arī šis tomēr nebūs gada koncerts nr.1, Visentes Amigo leģendas
ierašanās Latvijas Nacionālajā Operā noteikti ir viens no nopietnākajiem
notikumiem brīvvalsts koncertu vēsturē. Nav lielāka pagodinājuma, ja
Rīgu apmeklē Brūsa Springstīna mērogam līdzīga zvaigzne pasaules mūzikas
laukā un nav lielāka prieka jaunā valstī saņemt dubultu "atkārtot".
Acīmredzot un ausīmdzirdot, Visentes Amigo klātbūtne lika aizmirst par
drūmo pirmdienas noskaņojumu uz ielas un, kas to lai zina, atcerēties
par to kādu, kuru paņemt aiz rokas, lai, mājās ejot un mājās esot,
degošā flamenko rezonanse turpinās arī dziļāk prātā un apziņā.
(c) Publicitātes foto.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru