Nelaimju sakne. Izrāde “Dzin” iekš DDT.

Vladislava Nastavševa režisētajā izrādē “Dzin” aktieru grupa mēģina uzvest izrādi bērniem. Galvenais uzdevums tajā ir izglābt mūzikas lādīti, jo pasakas motīvos minēts, ka galvenais varonis puika kārbiņu atvērs un sabojās mehānismu. Tās glābšanas operāciju plānošana ilgst divas stundas no vietas, liek iztēlei uzsprāgt kā apkures katlam un rada nebeidzamus strīdus un nesaskaņas, pietuvojoties gandrīz vai globālai kataklizmai. Pieci aktieri gaida puikas ierašanos kā Maiju kalendāra beigas, jo pēc tā vairs nebūs nekā.

 saistītais raksts: 

Zēni smaržo pēc apelsīniem, bet meitenes sūkā citronus.

Bet tā vien liekas, ka pie visa vainīgs ir tēvs. Cilvēks, kurš puisēnam nopērk mūzikas lādīti.
Cilvēks, kurš pats reiz bijis puisēns. Ziņkārīgs un zinātkārs pēc dabas. Augošs, vecāku cilvēku apgalvojumiem neticošs un kārdinājumiem pretoties nespējošs. Tēvs, būdams pieaudzis,  zinādams riskē puikam nopirkt dāvanu, kas sastāv no ārkārtīgi trausla mehānisma un reiz tiks izpētīta. Tam līdzi nāk arī nojauta, ka, uz piekodināto “Neatver, saplīsīs!” darbojas miljons reižu lielāka bērna vēlme darīt pretējo, un tas nenoliedzami notiks.
Minētā tēva rīcība izsauc to trauksmi, kura valda Ditā Lūriņā, Mārtiņā Brūverī, Jānī Āmanī, Arturā Krūzkopā un Jurģī Spuliniekā. Vēlmi paglābties no puisēna rokas, aizbēgt no stāstā ierakstītā likteņa. Tomēr, būdami lādītes sastāvdaļas un reizē personas, kas uztraucas par savu eksistenci, aktieri mēģina novērst tikai “soda izpildītāju”, aizmirstot par pašu nelaimju sakni. Vienīgi pašā izrādes finālā praktizētā “stāsts atpakaļgaitā” taktika noved gandrīz pie atklāsmes - ja nav lādītes, nav arī nenovēršamās glābšanas misijas.
Nastavševs turpina realizēt arvien mazāk komentāru un kritikas, bet arvien vairāk pārdomu radošas izrādes. Un “Dzin” atkal ir viena no tām, kas paredzēta vairākkārtīgai apskatei. Skatītājiem, kuri tic, ka jāmeklē metafizika, tiem, kuri tic, ka tā ir spogulis mūsu pašu iracionālai realitātei un racionālajam visumam, vai tiem, kam interesē apziņas plūsmas neparedzamie līkloči. Grūti rakstīt par to, kas jāredz un jāsaredz, ja vērtību ir vairāk nekā drīkst palaist garām. Un grūti tāpēc, ka, informācijas daudzuma dēļ, katrs klātesošais no pārpildītās zāles izvilks ko pilnīgi citu - citātus sevis papildināšanai, humora līmeņa uzturēšanai vai negatīvai mēles trīšanai. (Nospļaujies trīs reizes pār plecu, jo izrāde to nav pelnījusi.)

Cilvēks ir kā zvaniņš. Gan kā Ķīnā ražotais knapulītis, gan kā tas, kuru pārkausē no Liepājā uzstādītā Ļeņina pieminekļa un atdod kā dāvanu, gan baznīcas velvēs paslēpies likteņa skandinātājs. Cilvēks skan no katra kairinājuma. No skaļi rūcošas smagās mašīnas viņš dun, no operas ārijām zvans vibrē estētiskos, nostādinātos toņos. Tomēr tad, kad pār cilvēku stāv vagars, zvaniņš kliedz. Klusajā mietpilsonī nostrādā nedrošības, neērtību un protesta reflekss, kas izlaužas nepatikā pret kārtību. Kāds saka, ka, pasaules miera labad, to nedrīkst izjaukt, turpretī tautas teiciens vēsta - “tikai beigta zivs peld pret straumi”. Kur tad ir patiesība?
“Dzin” mūzikas lādīte ir kā hierarhija. Kā Indijas kastu sistēma, par kuru vairs neaizdomājas, tomēr attiecīgajos brīžos tā parāda savu nepatīkamo raksturu. Lai gan ar lādīti ir nedaudz citādāk. Tā funkcionē pēc tehniskā laikmeta darbības un Kārļa Marksa nostiprinātajiem principiem – katram sava vieta, bet katrs ir vienlīdz vērtīgs. Visi ir vienlīdzīgi, jelkāda diktatūra šeit nestrādā. Lai arī āmuriņš ir kā ierēdnis, kas baksta vienmēr džinkstošo pilsoni, virs viņa vienmēr ir pašpārliecināts priekšnieks veltnītis, kurš, neskatoties uz savu ego, apzinās prezidentu atsperi un ķēdes neizjukšanas nepieciešamību. Katram karalim vajadzīgi savi padotie, un katriem padotajiem vajadzīgi savi karaļi. Ja sistēma sabrūk, izpostīta ir arī uz priekšu ejoša virzība.
Tēvs Vladimira Odoevska pasakā netieši kļūst kā augstāks spēks. Neredzama Dieva loma viņam dod iespēju radīt lietas mazā puisēna acu priekšā, norādot viņa izredzētību un dāvanas nozīmīgumu. Tomēr tad, kad mums ir radusies iespēja justies īpašākiem, it sevišķi tad, kad kas augstāks to stimulē, pieaug vēlme valdīt par pārējiem. Vēlme norādīt mūsu pakļautībā atrodošajai sistēmai, kā jādarbojas. Vēlme izjaukt kārtību savas nesavaldības dēļ. Vēsturē ir bijuši desmitiem nepatīkamu piemēru, kur kādam tikusi dota iespēja valdīt pār notikumiem, un tie vienmēr noveduši pie valsts sabrukuma, kraha ekonomikā vai cilvēciskuma iznīcības.
Pret to arī cīnās aktieru piecinieks. Par bailēm un cieņu no augstākā, bet pret hierarhijas iziršanu un haosu. Jo, lai arī zvaniņam sāp, lai arī āmuriņam “besī”, lai arī atsperīte saspringumā tracina veltnīti, tomēr, ja nav mehānisma, nav esības. Nav kopības sajūtas, nav būtības. Ja tu neesi sabiedrībā, nezini, cik līdzcietīgs, laipns vai greizsirdīgs esi. Tu nevari sevi saukt par mākslinieku, ja kāds tevi tā nenovērtē. Tu neesi labs cilvēks, kamēr neesi atzīts, jo nekad nevar būt tik objektīvs, lai sev atzītos pats.
Un Vladislavs Nastavševs ir tas režisors, kam varētu interesēt, cik ļoti cilvēks spēj cīnīties par saviem principiem, ideoloģijām un pašcieņu, turpinot apzināties savu individualitāti un īpašumu. Un “Dzin” patiešām ir par tevi, mani, mums un viņiem. Par mūsu attiecībām, dievināšanu, dumpjiem, bailēm un unikālo vērtību ierādītajā sistēmā. Šī izrāde, kas tapusi Latvijas Nacionālā Teātra un DDT kopprojektā “Tests” ir vēl kāds nepieradināts meistardarbs prāta kutināšanai un sirdsapziņas šaubām.

Kā reklāmas rullītī teicis Arturs Krūzkops: “Šeit tiešām nodarbojas ar profesiju”. Dirty Deal Teatro ir viens no retajiem teātriem, kam sen neinteresē tēlojošs aktieris, bet viņa nelabojamā cilvēcība. Drošsirdība, gļēvums, melanholija un atdzimstošs brašums. “Tests” ir aktiera un režisora interpretācija par notiekošo, aktieris kā pasaules iedzīvotājs, kuram patīk rīta bulciņas, tēja un “proletāriešu” badminons. Ne velti tēliem kājās ir parastas “pļūtenes”, kedas, kuras iekārot, (Kur Nasvaševs tās gan dabūjis??) un vienkāršs paskats.
Jo šajā mūzikas kastītē novērtē skaņas īstumu un uzdevumu, nevis laicīgas vērtības. Svarīgāks ir ziņojums, ko zvaniņš-cilvēks spēj nodot nākamajām paaudzēm. Tas mutē esošais smeldzīgais šansons Nastavševa darinājumā. Tā melodija un tās vērtība, kuru dzirdot, mainās visums. Sokrāts nebūt nav atrodams “Skaistuma vēstures” sarakstos, tomēr viņa tūkstoš gadu vērtīgā kapsula, par kuru dzirdējis gandrīz ikviens, skaistāku padara šo pasauli.
No neaizsniedzamās, skarbās un iespaidīgās scenogrāfijas “Sņeguročkā”, Navstavševa arvien dziļāk rokošais meistardarbs “Dzin” dzeļ skatītājam ar kailu, bet siltu skatuvi. Vistiešākajā nozīmē  - tā ir kā būvlaukums. Jo, lai uzceltu ko jaunu, ir jānojauc vecais. Tomēr ar norunu, kam mēs paliekam tie paši, kas bijām. Tas pats zvaniņš, tas pats plāksteris un prusaks. Un ar norunu, ka mēs vēl aizvien vēlamies būt tie, kas esam. Neviltoti un patiesi.
Un lai ir tāds tēvs. Reiz bijis puisēns, ziņkārīgs un zinātkārs pēc dabas. Augošs, vecāku cilvēku apgalvojumiem neticošs un kārdinājumiem pretoties nespējošs.
Jo tad arī izrādei “Dzin” ir esība. Jo bez tēva nebūtu ne puisēna, ne mūzikas lādītes, ne šīs pasakas. Un tad viss tajā vairs nebūtu tik īpašs kā nekad.

(c) Publicitātes foto.