Es aizmiegu, būdams saules apspīdēts, harmonijas noturēts un vienmēr iemīlējies. Cilvēki man jautā, kāpēc esmu tik laimīgs. Es atbildu, ka tāpēc, ka savos sapņos es esmu neveiksminieks.
Kad acis cieši aizvērtas, es kļūstu aizmirsts. Kad guļu gultā, dīvānā, hosteļos, guļammaisos, ciemos, pie kāda, nav svarīgi, bezsamaņa man atgādina, ka esmu nekam nederīgs.
Sapņos man nekad nelaimējas loterijā, sapņos es nekad neuzkāpju kalnā, nekad nepārlecu jumtam, nekad nenoķeru ļaundari. Es skrienu kādam pretī, bet liekas, ka telpa izplešas un tēls paliek tikpat tālu. Bēgot no kāda, mani nekad nenoķer, bet es arī nespēju aizbēgt – jāskrien kā pret nejūtamu vēju.
Šonakt gan mani noķēra policija par ātru braukšanu ar velosipēdu. Mani palaida vaļā, jo es pazinu galveno inspektoru. Šonakt es mīlējos ar tevi, bet mēs tikām iztraucēti skaistākajos mirkļos. Pirms rīts bija mani piecēlis, vēlējos sagrābt pēdējās miega paliekas, cik vien varēju, bet gaisma acīs izrādījās nepieklājīgi ātra - es sniedzos pēc skūpsta, bet tu izgaisi pa logu ienākošajos saules staros.
Savā miegā man nav patiesu emociju. Es nespēju iemīlēties, es nespēju priecāties. Man nav žēl cilvēka nomirstam, man nav prieka piedzimstam. Es nesaņemu dāvanas, jo nesvinu dzimšanas dienas. Manas dienas nedzīvoju kā pēdējās, manus rītus nesagaidu kā pirmos.
Lai arī mani sapņi ir pilni krāsām, atmiņas vienmēr ir drūmi melbaltas. Es vienmēr redzu sevi tavu acu atspulgā, bet vienmēr sliktā gaismā. Es vienmēr baidos meža, lai gan zinu, ka vienīgais, no kā baidīties, ir cilvēks.
Savos sapņos es vienmēr un visur esmu neveiksminieks.
Bet vai tad tāpēc jābūt nelaimīgam?
Šonakt gan mani noķēra policija par ātru braukšanu ar velosipēdu. Mani palaida vaļā, jo es pazinu galveno inspektoru. Šonakt es mīlējos ar tevi, bet mēs tikām iztraucēti skaistākajos mirkļos. Pirms rīts bija mani piecēlis, vēlējos sagrābt pēdējās miega paliekas, cik vien varēju, bet gaisma acīs izrādījās nepieklājīgi ātra - es sniedzos pēc skūpsta, bet tu izgaisi pa logu ienākošajos saules staros.
Savā miegā man nav patiesu emociju. Es nespēju iemīlēties, es nespēju priecāties. Man nav žēl cilvēka nomirstam, man nav prieka piedzimstam. Es nesaņemu dāvanas, jo nesvinu dzimšanas dienas. Manas dienas nedzīvoju kā pēdējās, manus rītus nesagaidu kā pirmos.
Lai arī mani sapņi ir pilni krāsām, atmiņas vienmēr ir drūmi melbaltas. Es vienmēr redzu sevi tavu acu atspulgā, bet vienmēr sliktā gaismā. Es vienmēr baidos meža, lai gan zinu, ka vienīgais, no kā baidīties, ir cilvēks.
Savos sapņos es vienmēr un visur esmu neveiksminieks.
Bet vai tad tāpēc jābūt nelaimīgam?
25.11.2011
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru