Koncepts gan tāds pats kā pirms gada. Čellists Metjū Bārlijs
(Matthew Barley) un klavieres, vēlreiz Bahs, Šūmanis un Perts, un
vairāki. Tomēr koncerts vairs nenotiek sakrālā telpā (pērn - Svētā
Pētera baznīca), Bārlijs iztiek bez elektronikas un Hertu Hansenu pie
flīģeļa nomainījis Antons Ļahovskis (Anton Lyakhovsky; Антон Ляховский).
Ar drošu sirdi var teikt, viens no pašreizējās paaudzes dižākajiem
karognesējiem visā pasaulē. Un, kā par necerētu laimi, jau vairākus
gadus rezidents tieši Latvijas koncertzālēs.
I
Izpildot Gevina Braiersa (Gavin Bryars) "Tre Laude Dolce", Metjū
Bārlijs kļūst kā elfs. Kā ķeltu druīds, apstājies atpūsties meža ielokā,
un, pirms doties tālāk, nolēmis nospēlēt kokiem kādu svētu dziesmu.
Braiersam raksturīgas ne vien rāma rakstura partitūras, bet arī vēstures
smaguma, romantiskās, neizskaidrojamās un pat bīstamās pasaules
pārspēka skanējums. Apjausma, ka aiz katra mūža līkloča liktenis, visa
pamats un formula, var nākt kā dievišķa apskaidrība vai nezināma nāve.
Bet katru reizi komponists tomēr atgādina, ka dzīvot vispār nav vērts,
ja cilvēks gaida vienu vai otru letālo iznākumu, nebaudot dzīvi.
Apkārt, protams, valda klusums. Bārlija radītais dziļa biezokņa
klusums. Vien nomaldījies vējš liek kam iečīkstēties vai ievaidēties.
Apbrīnojami, bet, "Tre Laude Dolce" atmosfēras dēļ, šī krēslu pašizlāde
ir pieļaujama. Pozitīvi, ka, tāpat kā koki mežā, arī apmeklētāji klusē,
smeļas enerģiju no grīdas un klausās XIV gadsimta mūzikas paraugos –
laudās. Vienbalsīgos dziedājumos bez pavadījuma vai vienbalsīgā
pavadījumā bez dziedājuma; skaņdarbos, kurus tik ļoti iemīlējis Gevins
Braierss un kurus tik viegli vajag iemīlēt arī "Ad Lucem" viesim.
Tomēr laimes brīdis ir tikpat īss, cik šīs burvīgās, Visuma skaistuma
pilnās un sērīgās melodijas. Jau otrā komponista, Bendžamina Britena
(Benjamin Britten), radītās trešās čella svītas opusa 87 laikā
klausītāji sāk neiekļauties pieklājības normās. Neskatoties uz to, ka
nav nemaz tik grūti apjēgt, ka, jo vairāk dīdies, jo vairāk Mazajā Ģildē
krakšķ neērtie, saliekamie krēsli. Piedevām kāda dāma pa laikam no visa
svara ieklepojas, vēl cita pačabina kādu maisiņu. Kāds jaunskungs, lai
gan tērpies diezgan galanti, nespēj nosēdēt uz vietas ne mirkli, un
katra viņa garlaicības māktā sānsvere noved pie blakus sēdošās pavadones
svārstīšanās un tirpām ne tikai parketā.
Tik ļoti žēl, ka vien ap Antona Ļahovska uzstāšanās vidus periodu,
t.i. pusotru stundu pēc koncerta sākuma, vairums ļaužu apgūst patiesību –
iekārtoties tikai pēc skaņdarba beigām. Līdz tam nākas "izciest"
Domeniko Skarlati, pēc izcilas virtuozitātes prasīgās dubultsonātes, un
turēt īkšķi par Ļahovski, lai viņam no katra krakšķa - līdzsvara jaucēja
skaņdarbu laikā nenodreb pirkstgali. Baroka perioda skaņdarbi ir
ārkārtīgi prasīgi tieši precizitātes ziņā un kļūdas mēdz nepiedot.
Atgriežoties pie Bārlija izpildītās Bendžamina Britena "Suite No.3
for solo violoncello Op.87", jāsaka, ka tas noteikti bija pārbaudījums
arī pieredzējušiem klausītājiem un sēdētājiem. Vesels 25 minūšu tēlojums
par Bārlija sievas, krievu vijolnieces Viktorijas Mullovas dzimtās
tautas daiļradi un dāvana pasaulslavenajam čellistam, Britena tuvam
draugam Mstislavam Rostropovičam. Mežonības pazīmes lasījums izrādīja
vien reti, pārsvarā būdams līdzsvarots, inteliģents, sakrāls un nebūt ne
skaļš. Svītā iekļautas trīs krievu tautasdziesmas Pētera Čaikovska
apdarē un viens pareizticīgo dziedājums; pirms sācis, visu četru
melodiju motīvus Bārlijs arī nodemonstrē.
Taču, tiklab šajā darbā var saklausīt arī kaut ko no Baha "Pirmās
svītas čellam bez pavadījuma Sol mažorā" vai arī ko steidzīgu un
trauksmainu, līdzīgu Šostakoviča pirmajiem stīgu kvartetiem. Pirmskara
un kara laika politiskajām komplikācijām, kuras atstājušas komponistā
neizdzēšamas paliekas. Mūzika, kuru klausoties, liekas, ka jāpaspēj
izdarīt viss iespējamais, lai pasaulē beidzot iestātos miers.
II
Antona Ļahovska klavierspēle no malas atgādina pagājušā gadsimta
vidus kino. Kad aktieris sēž nekustīgi, bet klavieres skan. Pretēji
ļoti daudziem ekstravagantiem pianistiem, kuru ķermenis izpildoties ļoti
saasināti uztver katru sīkāko noti, Ļahovskis ir apskaužami
koncentrēts. Mierīgs un pacietīgs, vienīgi viņa vaigu muskuļi izstāsta to
pretestības pakāpi, kuru rada ātrums. Domeniko Skarlati un Johana
Sebastiana Baha diktētais ātrums.
Kā pirmās no sava repertuāra Antons Ļahovskis izpilda divas Skarlati sonātes – re minorā K. 1 un mi minorā K. 98. Pēc
tām seko Baha ārija ar variācijām itāļu gaumē (BWV 989) Un, cik ļoti
Bārlija popūrijs bijis mierīgs un askētisks, tik Ļahovskim tas ir
krāšņs, ārišķīgs un aristokrātisks. Šie trīs skaņdarbi klavierēm radīti,
kad itāļu mūzikas gaume sita augstu vilni ne tikai dzimtajās provincēs,
bet arī Vācijas un Austrijas galmos. Vitalitāte, temperaments,
neregularitāte. Ja pierasts pie baroka cimperlībām, tad tā skanējums
kļūst par vienmērīgu harmonisku dvēseles stāvokli. Citādāk pārsteidzošā
detalizētība var pārsteigt un pat izjaukt šo līdzsvaru.
Kamēr astoņpadsmitā gadsimta sākuma krāšņums rada gaisīgu, lollīgu
atmosfēru, Ļahovskis satriec visu pīšļos ar Sergeja Prokofjeva (Sergey
Prokofiev; Сергей Прокофьев) veltījumu savam pāragri pašrocīgā nāvē
aizgājušajam draugam Maksimilianam Šmithofam. Otrā sonāte re minorā
Op.14 ir impulsīvs, līdz mielēm emocionāls un ļoti iespaidīgs darbs,
kuram, šķiet, pat vajag sagatavoties, pirms plānots doties uz koncertu.
Ļahovska izpildījumā šī ritmiskā, saspringuma pilnā un ārkārtīgi modernā
kompozīcija izrādās pat pārāk ietekmīga. Pirms simts gadiem, kad
pasaulē vēl aizvien valdīja pārāk iesīkstējušā Jūgendstila glītā fasāde
un skaistie meli, Prokofjeva darbus krievu publika sauca par
futūristisku krāmu un zākāšanos par apmeklētājiem. Tomēr tad, kad pats
Stravinskis, pēc iziešanas caur aprobežotās sabiedrības ērkšķiem, Eiropā
sāka spert zibeņus un radīt monolītu neoklasicisma paraugu pēc parauga,
tauta nomierinājās un atskārta, ka viņu priekšā stāv divi ģēniji.
Trešais, kopā ar šiem grandiozajiem un dārdošajiem ģēnijiem, ir
Antons Ļahovskis. Skatītāju nebeidzamie aplausi to apliecina. Vēlreiz un
vēlreiz.
III
Ja esat pazīstami ar mūsdienu romantiķi "Antony and the Johnsons" un
būsiet dzirdējuši viņa saldsērīgo, lēno un sāpīgo dziesmu "Mysteries of
Love", Olivjē Mesiāna darbi jums liks justies līdzīgi. 5.jūlija vakarā
nepārspējamais duets, Metjū Bārlijs un Antons Ļahovskis, izpildīja
Mesiāna "Slavinājumu Jēzus mūžīgumam" no "Kvarteta laika galam" (Louange
à l'éternité de Jésus; Quatuor pour la fin du temps). Šis nesteidzīgais
meistardarbs tika radīts, kad Mesiāns, kā kara cietumnieks, atradās
Polijā, Otrā pasaules kara laikā. Pēc tam, kad viņš, ar trīs citiem
sagūstītajiem, sarakstīja šo, tam laikam un arī sev netipiski rāmo himnu
tuvojošajai apokalipsei, tā kļuva par vienu no visgaidītākajām mūzikas
lietpratēju lokā.
"Slavinājums Jēzus mūžīgumam" ir brīnuma gaidās izpausts sirdspuksts.
Iespējams, bezcerīgs. Vidi, kādā dzimis šis kamermūzikas skaistums, var
sajust, pat nezinot tā stāstu. Drūmās kara nometnes platības, nolemtos
acu skatienus, pelēkās, aukstās sienas un koncerta pirmatskaņojumu, kurš
tika veikts uz sagrabējušām klavierēm un stindzinošā temperatūrā.
Taču tad, kad ir lemts iepazīties ar slavinājuma tapšanas impulsa
avotu, domas mainās. Olivje Mesiāns bija dziļi reliģiozs cilvēks,
daudzas savas kompozīcijas viņš dēvēja par "brīnumainām ticības
šķautnēm". Atrodoties ieslodzījumā, tapa opuss par godu Svētā Jāņa
Atklāsmes grāmatas 10.nodaļas rindām: "Un es ieraudzīju citu varenu
eņģeli nokāpjam no debesīm, tērptu mākonī kā apmetnī. Un virs viņa
galvas bija varavīksne, un viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa kājas
bija kā uguns stabi. Viņa rokā bija atritināts rakstu tīstoklis, un savu
labo kāju viņš lika uz jūras, bet kreiso – uz zemes. Un eņģelis pacēla
savu labo roku uz debesīm un zvērēja tam, kas ir dzīvs mūžu mūžos, kas
radījis debesis un visu, kas tajā, zemi un visu, kas uz tās, un jūru un
visu, kas tajā: laika vairs nebūs! Bet tajās dienās, kad skanēs septītā
eņģeļa balss, kad atskanēs viņa taure, tad Dieva noslēpums būs
piepildīts."
Turpretī Roberta Šūmaņa (Robert Schumann) "Pieci skaņdarbi tautiskā
garā" op.102 izskanēja pilnīgi citādāk nekā iepriekšējais Mesiāna
meistardarbs. Nedaudz ķecerīgi, dzīvespriecīgi tautas melodiju pārnesumi
uz čella un klavierēm, kuru rašanās nebūt nav saistīta ar kādu
reliģisku atklāsmi. Deviņpadsmitā gadsimta vidus iezīmējās ar nacionālo
identitātes pacēlumu visās tagadējās Vācijas zemēs, tauta vēlējās būt
vienota. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Šūmanis, tāpat kā daudzi citi
romantisma perioda komponisti visā Eiropā, meklēja tautasdziesmās
apslēpto spēka kodu.
Neskatoties uz folkloras un nacionālisma ietekmi "Fünf Stücke im
Volkston", komponists sevi tomēr pierādīja kā delikātu un estētisku
meistaru, pieturoties pie romantisma mītiskās un galantās kompozīcijas.
Lai gan valstī kaut kas sāk šķobīties un ļodzīties, šīs piecas
miniatūras, lai gan maķenīt sērīgas, tomēr nezaudē tautas allaž esošo
dzīvesprieku, pozitīvismu un organisko skaistumu.
Liekas, ka Bārlijs un Ļahovskis, pamatojoties uz "Ad Lucem" rāmo,
iekšēji vērsto konceptu, pirmās apdares pat nedaudz piebremzējuši. Bet,
kad izskan pēdējā, "Stark und markirt (markiert)" jeb "spēcīgi un
empātiski, uzsvērti", tās nosaukums pilnībā attaisno izpildījumu. Tomēr
arī tad koncerts ne mirkli nezaudē harmoniju un dvēselisko raksturu.
Tomēr par visa kulmināciju pārvēršas pēdējais, pasaulīgais Arvo Perta
(Arvo Pärt) ģenialitātes pierādījums – minimālisma kamermūzikas brīnums
ar nosaukumu "Spogulis Spogulī" (Spiegel im Spiegel). Nosaukums
lieliski izskaidro kompozīcijas dabu – klavieru trijskaņi jeb
"tintinnabuli" (ritmiski, atkārtoti taustiņu pieskārieni) atspoguļojas
viens otrā, kamēr čella maigās, meditatīvās pasteļu gammas rada gaismu,
kas nepieciešama, lai spogulī ko saskatītu.
Brīžiem "Spiegel im Spiegel" skan kā mūžīga, krēmīga Pētera Barisona
"Atlantīda". Taču, ja dzirdēts par slavenā rakstnieka un mūziķa Nika
Keiva un vijolnieka Vorena Elisa (Nick Cave; Warren Ellis) kopdarbiem,
pēkšņi nākas atskart, kur viņi, iespējams, smēluši iedvesmu. Šī dueta
radītais skaņdarbs "The Road" no skaņu celiņa tāda paša nosaukuma filmai
par pasauli pēc tās bojāejas ieturēts identiskā tintinnabuli manierē.
Klavieru trijskaņi un čella toņkārtas.
"Spiegel im spiegel" ir klusums klusumā, gaisma gaismā. Bārlija un
Ļahovska izpildījums liek sažņaugties sirdij, it kā katrs nospiestais
taustiņš, notrīsošā stīga ievilktu sevī gaisu, atstājot cilvēku vakuumā.
Dueta radītā atmosfēra kļūst pārcilvēciska, neiespējama, neticama.
Gribas domāt, ka Arvo Perts ir viens no tiem, kas atklājis metafiziskās
mūzikas iespējas, augstāko mākslu, kuru mēs uztveram pastiprināti,
spēcīgāk nekā citas, taču vēl aizvien to nespējam nedefinēt, atrast un
atpazīt ķīmiskās reakcijas, kas notiek mūsos, kad dzirdam šādus
skaņdarbus.
Ja izdodas atbrīvoties, sajūta tāda, ka šīs desmit minūtes nemaz
nebūtu. Ka nebūtu laika. Tas izrādītos neesošs, būtu ieturējis pauzi,
atdūries kā pret mietu. Mēģinājumi atgriezties saprāta plaknē, loģiskajā
"es" izrādās nesekmīgi. Tik spēcīgi savā varā sagrābj Perta "Spogulis
Spogulī". Tik spēcīgi, cik to būtu izdarījis viņa minimālisma kanons
"Alīnai" (Für Alina), kas komponēts pāris gadus pirms "Spiegel im
Spiegel", bet tajā pašā tintinnabuli tehnikā. Tomēr jau viens Arvo Perts
ir pārāk ietekmīgs.
Kādā intervijā pirms nepilna gada Latvijā pazīstamais gruzīnu
komponists Gija Kančeli atzinies, ka: "Būtu laimīgs, ja koncertā publika
neklepotu". 5.jūlijā tā varbūt pat nebija lielākā problēma. Noskaņu ik
pēc brīža jauca nepareizi izvēlēto krēslu un programmas kombinācija.
Iespējams, ka vainīga organizējošā puse, izvēloties nepiemērotas
sēdvietas vai zāli. (Tik tiešām skāde, ka koncerts nenotiek Sv.Pētera
baznīcā) Iespējams, ka cilvēki, kuri vēl aizvien neprot padomāt par to,
ko dara.
Klīst baumas, ka "Latvijas Koncerti" plāno izdot bukletu, kā pareizi
uzvesties koncertā, lai netraucētu citiem. Cerība muļķa mierinājums, bet
ir kārtējā ticība, ka publika Latvijas koncertos spēs novērtēt tās
saturu un, ja vēlēsies būt dabiska, tad pacentīsies izklepoties,
izčaukstināties, izčīkstēties, izraudināt bērnus un izgāzēties mājās pie
mūzikas atskaņotāja nevis izteikti jūtīgos koncertos.
(c) Publicitātes foto
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru