Pastāv septiņas cilvēka vajadzības, kuras
nepieciešamas, lai dzīve būtu visaptveroši pilnvērtīga. Subsistence jeb
esības apjausma, drošības sajūta, pieķeršanās, saprašana, dalība,
izklaide, radīšanas dziņa, individualitātes apzināšanās un, visbeidzot,
brīvība. Neskaitāmi simti miljonu šīs vajadzības neīsteno visā dzīves
laikā. Bobijs Makferins Kongresu namā 30.aprīlī to paveica nepilnās
divās stundās.
Uzstāšanās Rīgā jau ir unikāla ar to, ka pasaules slavenākajam a
cappella izpildītājam piepulcējas četrdesmit Čikāgas bērnu kora
vokālisti un diriģente Džozefīne Lī (Josephine Lee). Šāda koncertpakete
jaunā Makferina albuma "VOCAbuLarieS" notikumu sērijā netiek piedāvāta
gandrīz nevienā citā valstī, izņemot vēl vienīgi Helsinkus Somijā, kur
"Chicago Children's Choir" uzstājās trīs dienas iepriekš. Un pāris
Vācijas priekšnesumos Bobijam piepulcējas Eiropas Kamerkoris. (Chamber
Choir of Europe) Tomēr viņš nesteidzas un savu tieši pusgadu garo
koncertturneju ar vien 45 koncertiem izbauda nesteidzoties. Tāpēc tikai
īstens koka pālis, skatītājs, nespētu pamanīt un sajust no skatuves
plūstošo relaksēto, harmonisko un harizmātisko enerģiju.
Bobijs Makferins klausītājam piedāvā visu. Būdams "muzikālais
kosmopolīts", viņš pat nemaz nedomā atļauties ieslīgt noteiktās formās,
struktūrās, rutīnā un, lai gan ierobežotās, bet arī ne oktāvās. Bet
mirkļos, kad šķiet, sabiedrība vēlas sagaidīt visu, piedevām vēl arī
neiespējamo no cilvēka, kurš vairāk kā 30 gadus ir racis, cēlis un
trenējis, izpildās Sokrāta teiktais, ka "es zinu to, ka nezinu neko" -
viss sasniegtais kļūst mazsvarīgs. Un klausītāja gaidītās grandiozās
vokalīzes, "Don't worry, be happy" izdeldētais celiņš un mūžīgās uz
skatuves dēļiem esošo mūziķu atskaites par to, kas mēs esam, kas es
esmu, ko mēs šeit darām un cik ļoti man patīk būt Rīgā, klaji tiek
nomainītas uz suģestējošām pasaules mūzikas šūpuļdziesmām, verbāli
izpildītu Bahu vai viegli hipnotiskām kora partitūrām.
Drošības sajūtu skatītājs iegūst jau pirmajās desmit minūtēs, kad,
izpildot "VOCAbuLarieS" pirmo melodiju "Baby", publikas džungļos sāk
raudāt bērns. Tieši tajā mirklī visi, cik nu tie daudzie simti, cilvēku
noelšas mātišķā pieķeršanās burvībā, kad Bobijs, kā ar likteni sarunātā
mirklī, maigi atkārto "baby, baby, running running, baby, baby,
watching, watching..." Un pēcāk, arī pārējie notikumi, līdzi dziedāšana,
uzaicinātie cilvēki un visi publikas pieprasījumi liekas kā iestudēti
un izdodas nevainojami. Iespējams, izpildot tik naturālus skaņdarbus,
Makferins iemācījies ieprogrammēt laiku pēc savas inteliģences
neizdomātas laika skalas un universāla cilvēces iekšējā pulksteņa.
Bobijam vairs neinteresē, ka viņa izpildītajā programmā nav gandrīz
nevienas pašas popdziesmas. (Ja vien "Ave Maria" prelūdija vai
improvizācijās ar skatītājiem izpildīti Sinatras meldiņi un Neta Kinga
Kola (Nat King Cole) "Unforgetable" skaitās.) Bet viennozīmīgi var
teikt, ka viņš nemēģina būt iedomīgs vai pašpārliecināts. Pareizais
vārds būtu organisks. Vai dabīgs. Pilns miera, siltuma un personiska
pieskāriena. Ik mīļu brīdi Makferins piedāvā izklaidi, dalību, radīšanas
dziņu un saprašanu, lai mūsu septiņas cilvēka vajadzības tiktu
piepildītas. Un bieži pat ar kaudzīti.
Bobija attiecības ar skatītāju netiek nodibinātas. Tās vienkārši ir.
Uzstājoties Pasaules Zinātnes festivālā, 2009.gadā, viņš divu minūšu
laikā pierādīja, ka cilvēku starpā ir nepārtraukts kontakts.
Nepārraujama mentāla saite, kura liek mums visiem kļūt par vienu veselu,
bet reizē nejusties apspiestam, un nav svarīgi, kurā pasaules malā mēs
esam. Šis vienkāršais iekšējā beznosacījuma ritma princips izpildās ar
jebkuru skatītāju, jebkurā valstī. Kā āderes un zemes magnētiskās līnijas, kuras ietekmē ikvienu nu mums.
Un šo, nu jau leģendāro, Pasaules Zinātnes festivālā prezentēto
pentatonisko skaņkārtu, Makferins, pēc kāda skatītāja pieprasījuma,
demonstrē arī Rīgā – katram solim pa kreisi vai pa labi piešķirot vienu
toni no piecu nošu oktāvas. Atkarībā no kāju pozīcijas, auditorija
atkārto toni, kamēr pats Makferins ikdienišķi nodungo kādu melodiju.
Kongresu namā, kur Bobijs no vienas oktāvas izpletās, šķiet, trijās,
atskanēja arī latviešu kora mūzikai vienmēr padevīgās augstās skaņas.
Tāda pilotāža atkarīga no individuāliem tautas balss saišu garumiem, bet
tā vai citādāk – tas padodas visiem.
Četrdesmit cēlieni krēslā un urā! pienākas "Chicago Children's Choir".
Izpildījums, neskatoties uz to, ka lampu drudzis uznāk vienmēr, it
sevišķi tad, kad esi pusaudzis, ir tāds, ka nav kur piesieties. Jo
pretēji visiem pārējiem Makferina vokalīžu ierakstiem, Baha vai Mocarta
interpretācijām un soft jazz kompozīcijām ieraksta "VOCAbuLarieS"
materiāls ārkārtīgi dziļi saknējas afro skaņu radīšanas kultūras
pamatmetos un sabiedriskās mūzikas izpildījuma priekšnosacījumos, kurus
tā vienkārši no papīra neiemācīsies. (Ar sabiedrisko mūziku nav domāta
populārās mūzikas kustība, bet gan arhaisks masu sadziedāšanās princips –
viss ciems milzīgā pulkā, paļaujoties uz intuitīvu tempu, saturu,
emocionālo uzbudinājumu u.c.)
Biežas poliritmikas kārtas, daudzbalsība un visam pāri "highlife"
bezbēdnīguma un mažora elements – tāds ir šis koncerts. Būdams
amerikānis, bet ar pārkontinentālām saknēm, Bobijs Makferins dziļi izjūt
savu senču iekšējos pulksteņus un tos kontrolē ģeniālā līmenī. Tāpēc
tikpat daudz cēlienu, cik visam korim, pienākas arī tā diriģentei
Džozefīnei Lī, kas šo Makferina brīvības un ģenialitātes lidojuma
partitūru viens:viens pārliek no papīra uz vokālistu balsīm. Nav zināms,
bet izklausās, ka mēģināts līdz nemaņai. Taču rezultāts, kas par
rezultātu...
Bet koris aiz Bobija Makferina muguras varētu arī nebūt. Bet tikai
tāpēc, ka lielu daļu koncerta viņš sēž uz krēsla skatuves centrā
un kā ģeomagnētiskais lauks rezonē ar klausītāju jūtu gammu. Kad pieklust krāšņā un spēcīgā
pirmatnējā gospeļa kompozīcijas, Makferina naksnīgā vokalīze, dungošana,
rūkšana, pieliekot mikrofonu pie kakla (piemēram, versijā par
kompozīciju "Drive") un citas aktivitātes rada nebeidzama mēģinājumu
iespaidu. Bobijs sev piedāvā dažādas partijas, reizē apdomīgi noraida,
bet nekad neaizmet projām pavisam. Viņš pat uzaicina pāris dalībniekus
no kora, lai izpildītos kopā, kā arī sniedz mikrofonu klausītājiem un
arī kādam bērnam, kurš, ne nieka nesaprazdams no angļu valodas, bet,
radīšanas dziņu vadīts, iesaistās šovmeņa spēlītēs. Kā izrādās
bērnišķīgās, bet tikai tāpēc – saprotamās, bezgala patiesās un
neviltotās.
Bieži, klausoties kādu mākslinieku, kura skaņdarbi ir diezgan
līdzīgi, pēc kāda laika parādās pirmās garlaicības pazīmes. Turpretī
Bobijs Makferins, izmantojot tikai un vienīgi savas vokālās un skatuves
dotības, atlaiž klausītāju krēslā, atslābina, bet ne iemidzina. Tas ir
lērums šūpuļdziesmu, kuru starpā nav ne "Don't Worry, Be Happy",
"Kalimba Suite", ne arī šī brīža singla "Say Ladeo". 30. aprīļa koncerts
ir pierādījums tam, ka dabiska skaņu mūzika vienmēr ir universāla. Tā
neprasa standartus vai sabiedrības pieņemtas vērtības, bet gan paļaujas
uz desmitiem tūkstošu ilgu civilizācijas ģenētiku un, protams,
pozitīvismu. Pasaulīgu, nenovērtējamu pozitīvismu.
Foto (c) Vladislavs Punculs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru