Lasāmgabali 9gadniekiem (un vecākiem) jeb pasakas par Šampēteri

1.Pasaka par to, kā kādā garlaicīgā dienā princeses nolēma iet ciemos pie raganas.

Reiz tāltālā zemē, tikpat tālā kā Šampēteris, dzīvoja princese vārdā Princese. Viņa bija tikpat parasta princese, kā visas pārējās. Tiesa, šī ne reizi netika nolaupīta, viņas mati nebija zeltaini un tik gari kā filmās un viņa nedzīvoja pilī, bet gan mitinājās daudzdzīvokļu mājas trešajā stāvā tieši blakus citām daudzdzīvokļu mājām. Vienā no tām, starp citu, mājoja arī Ragana, Pīķa Dāma un citi sliktie pasaku tēli.
Tādi un šitādi, šī bija pavisam parasta pasaku zeme.

Kādu rītu princese Princese piecēlās tā paagrāk, apēda kelogsu, nomazgāja muti, atkal šķendējās par zemo spiedienu dušā un nolēma iziet ārā pastaigāties, jo citu jau nebija, ko darīt. Ne ciemos nāca prinči, ne risinājās kari, ne bija karaliene un karalis ar ko patriekties, jo viņa dzīvoja kopā tikai ar divām citām princesēm – princesi Vienu un princesi Otru. Tikmēr ārā, ārā jau valdīja pavasaris!
Kad princese Viena no rīta piecēlās, viņa pamanīja, ka princeses Princeses gultiņa ir tukša. Viņa pagriezās uz princeses Otras pusi, kura pa miegam šad tad mēdza šņākt, un viņu pamodināja.
Abas, pilnīgi tukšā dūšā, tāpēc laikam tik neapdomīgi, uzreiz nolēma doties princesi uzmeklēt. Jo bija taču zināms, ka ārā šad tad mēdz pastaigāties arī Ragana un viņas draudzene Pīķa Dāma, kuras bija izslavētas kā lielākās naida kurinātājas visā pagalmā. Redz, arī viņām nebija nekā labāka, ko darīt kā tikai kurināt naidu. Un retumis ugunskurus arī. Un pērno zāli. Un šad tad cept šašliku.
Abas meitenes atrada Princesi sēžam rotaļu laukumā un makšķerējam pie smilšu kastes, kas bija piepildījusies ar ūdeni no izkusušā sniega. Abās rokās viņa turēja zariņu un pa laikam raustīja.
- Labrīt, princese! - sauca princese Viena.
- Labrīt! Mēs par tevi uztraucāmies! - piemetināja princese Otra.
- Man bija tik garlaicīgi, ka es iznācu pastaigāties.
- Ko tu dari? - jautāja princese Otra.
- Kā, vai tad tu neredzi? Es makšķerēju.
- Te taču nedzīvo neviena pati zivs! - ieteicās princese Viena.
 -Un vai tad tev nav bail nākt ārā? - ieteicās arī princese Otra.
- Makšķerēju, jo nekā cita jau nav ko darīt. Bail man nebija, jo no šīs garlaicības taču var nomirt!
- Vai tā gan nesaki! - skubināja princese Viena. - Gan jau mēs varam kaut ko izdomāt!
- Piemēram?
- Piemēram... Piemēram mēs varam pamest smilšu kastē akmeņus un skatīties, kā ūdens viļņojas.
Princeses iesaucās: “Jā!” un sāka mest smilšu kastē akmeņus un skatīties, kā ūdens viļņojas. Tomēr tas viņām pēc brīža apnika.
- Mēs varētu tev saķemmēt matus! - ierosināja princese Otra.
Sacīts, darīts! Meitenes izpina Princeses matus un sāka tos ķemmēt un sukāt. Tomēr, tā kā viņa ne reizi netika nolaupīta un viņas mati nebija zeltaini un tik gari kā filmās (vēl pie tam viņa nedzīvoja pilī, bet gan mitinājās daudzdzīvokļu mājas trešajā stāvā tieši blakus citām daudzdzīvokļu mājām. Vienā no tām, starp citu, mājoja arī Ragana, Pīķa Dāma un citi sliktie pasaku tēli! - Bet tas tā.), tad ķemmēšana un sukāšana beidzās gaužām ātri. Tā nu viņas visas trīs – Viena, Otra un izķemmētā un sasukātā Princese, atkal sēdēja, garlaikojās un katra, pamīšus turot zariņu un pa laikam raustot, makšķerēja.
Tajā pašā mirklī Princese nāca klajā ar izcilu ideju. Tik pat izcilu, cik izcila bija viņa pati.
- Klausieties, meitenes. Es izdomāju. Mēs dosimies ciemos pie Raganas!
Viena un Otra, to dzirdēdamas, no pārsteiguma palēcās un teju vai iekrita smilšu kastē, kurā, kā jau zināms, bija piepildījusies ar ūdeni no izkusušā sniega. Gaužām slapja bija šī smilšu kaste!
- Neuztraucieties, meitenes. Esmu pārliecināta, ka arī Ragana būs gatava no garlaicības vai nomirt, tāpēc viņa būs pārāk nogurusi. Un pie Pīķa Dāmas tagad nav ko iet, jo visi pagalmā zina, ka pavasaros viņa ir pārāk kautrīga. Es galvoju, nuka!
Princeses Viena un Otra saskatījās, un tad abas vienbalsīgi piekrita doties ceļā tūlīt pat. Jo, redz, viņām taču nebija nekā cita, ko darīt. Tā nu princeses aizgāja uz veikalu, nopirka četras bulciņas ceļam (trīs pašām un vienu raganas ciemkukulim), katra pa sulai, un devās pāri pagalmam pie raganas.

Tajā pašā laikā, arī Pīķa Dāma bija piecēlusies tā paagrāk un garlaikojās tikpat daudz cik princeses. Ja ne vēl DAUDZĀK. Vienīgi viņai ar spiedienu dušā viss bija kārtībā.
- Ir tik ārprātīgi garlaicīgi, - pie sevis sprieda Pīķa Dāma. - pavasaris nāk, cilvēki paliek priecīgi, princeses iziet ielās un raganai vairs nav laika, jo viņas siltumnīcā nogatavojas pirmie saindētie pavasara augļi. Bet ko tad darīšu es?
Tā viņa domāja ilgi un dikti, apmēram tik ilgi, kamēr tējai uzvārījās ūdens, līdz beidzot nosprieda – ir jāpaveic kaut kas liels.
- Ir jāpaveic kaut kas liels!
Viņa atkal apdomājās, kas varētu būt vislielākais, ko varētu paveikt, līdz beidzot saprata, ka nav nekā lielāka par vispārēju varas pārņemšanu pagalmā. Taču tad Pīķa Dāmai nāktos tikt galā arī ar raganu, neskatoties uz to, ka visi zināja – viņas ir labākās draudzenes un izslavētas arī kā lielākās naida kurinātājas. Un ugunskuru arī. Un pērnās zāles. Un šad tad cep šašliku.
Tomēr, fakts paliek fakts - garlaicības apkarošanai der viss. Tāpēc Pīķa Dāma nolēma riskēt.
Pats svarīgākais, kas viņai bija jāizdara tūlīt pat, bija nogaidīt. Jo, kā zināms, garlaicīgi bija teju visiem pasaku tēliem. (Ja nu vienīgi izņemot Onkuli no labo tēlu daudzdzīvokļu mājas, kurš visu laiku skaitīja zvaigznes un pēc tam to piereģistrēja.) Tad nu kādiem no tēliem paliks tik garlaicīgi, ka šie nolems riskēt un doties ciemos pie Raganas (visticamāk līdzi ņemot vismaz vienu bulciņu) un iekritīs lamatās. Jo pie Pīķa Dāmas neviens svešs tā īsti negāja, jo visi pagalmā zināja, ka viņa pavasaros ir pārāk kautrīga. Taču tad, kad kāds pieklauvēs pie Raganas durvīm, Pīķa Dāma to jau būs gaidījusi, saņemsies drosmi un tad varēs rīkoties!
Un par godu šim lielajam plānam Pīķa Dāma uztaisīja dubultstipru tēju ar medu un nolēma ieziet uz balkona un pagozēties pavasara saulītē, ik pa laikam tomēr metot acis uz pretējo daudzdzīvokļu māju, kurā dzīvoja princeses (3.stāvā) un arī vēl kāda viņas lielākā ienaidniece – Pelnrušķīte (4.stāvs).

Par Pīķa Dāmas lielāko ienaidnieci Pelnrušķīti zināja arī Ragana. Kā par spīti, izrādījās, ka arī viņai ir sasodīti garlaicīgi. Tā, ka var nomirt! Tomēr Raganai vēl bija cerība uz negarlaicīgiem laikiem – viņas siltumnīcā bija nogatavojušies pirmie pavasara augļi, ar kuriem iemidzināt visus pagalma iedzīvotājus un pie reizes arī Pīķa Dāmu. Jo arī Raganai prātā bija ienācis liels plāns par vispārēju varas pārņemšanu pagalmā, un viņa, garlaicības apkarošanai, bija gatava riskēt ar draudzību slavas un varas labad.
Tā nu Ragana devās uz siltumnīcu, ko bija ierīkojusi uz saulītei vistuvākās vietas pagalmā – uz savas daudzdzīvokļu mājas jumta, lai sarautu pāris gardu, īpaši audzētu miega augļu. Skāde vien tāda, ka Raganai bija pataloģiska tieksme saindēt pilnīgi visu, ko vien varēja apēst. Reiz viņa kādai citai pelnrušķītei gribēja pat iesmērēt kokosriekstu. Tāpēc Raganai šodien nācās novākt tos gardumus, kuri bija nogatavojušies pirmie. Par nelaimi – tā izrādījās paprika nevis āboli, tomēr viņa nebēdāja. Paprika bija sarkana, ja ne pat sarkanāka kā ābols, un Ragana Pelnrušķītei vienmēr varēja piestāstīt pilnas ausis, ka paprikā ir daudz C vitamīna, un tas palīdzot pret gripu, tāpēc jāēd dūšīgi. Bet daļa tiesas jau tur bija – ābolos ir divpadsmit reizes mazāk C vitamīna nekā paprikā, nuka!
Tad nu Ragana pielasījās pilnu grozu paprikas, tik pilnu, ka knapi pati spēja ķērpīt, un devās uz pretējo daudzdzīvokļu māju, kurā dzīvoja Pelnrušķīte (4.stāvs) un, pie reizes, arī princeses (3.stāvs).

Tikmēr, tajā pašā laikā vismaz vēl vienam pasaku tēlam visā Šampēterī (Ja nu vienīgi izņemot Onkuli no labo tēlu daudzdzīvokļu mājas, kurš visu laiku skaitīja zvaigznes un pēc tam to piereģistrēja.) nebija garlaicīgi. Tā bija Pelnrušķīte, kura dzīvoja ar abām savām neglītajām, dibenus atšāvušajām māsām, kuras vienmēr atrada vismaz vienu darbu, ko Pelnrušķītei izdarīt.
- Kas tas par pleķi uz grīdas!
- Man ir jāizmazgā vakardienas veļa!
- Kāpēc nestrādā internets?
- Nospodrini sauli, fiksi!
Tā nu Pelnrušķīte plēsās melnās miesās, lai tikai visi pleķi būtu pazuduši, visas vakardienas drēbes smaržotu pēc svaiguma un internets strādātu tā, ka varētu ieiet vismaz draugos. Un nomazgāja logus, jo tad saule likās spožāka.
Bet par to viņa nesaņēma neko, vien tikai sliktus vārdus un draudus, ka, ja māja nebūs tīra, māsas Pelnrušķīti nobloķēšot draugos.
Taču šodien, kā par laimi, viņa bija īpaši čakla un sakopa māju, pirms abas neglītās, dibenus atšāvušās māsas, bija piecēlušās. Un Pelnrušķītei pat ienāca prātā, ka varētu pagarlaikoties, jo nebija jau vairs nekā cita, ko darīt. Pelnrušķītes pārdomu brīdi pārtrauca zvans pie durvīm.
- Kas tur zvana? - viņa jautāja un uzreiz nodomāja, ka atnācis ir princis. - Manas māsas vēl guļ...
- Vai, vai, ielaid vecu vecenīti pasildīties! - balsi pārvērtusi un sagšu uz galvas uzmetusi, mānījās Ragana. - Ārā gan silts, bet vēl tāds dzestrs vējš caur pagalmu svaidās!
Un Pelnrušķīte, būdama ārkārtīgi atbildīga un labi audzināta (vismaz līdz 9 gadu vecumam), ielaida vecenīti istabā.
Tā nu viņas tur sēdēja. Ragana stāstīja atgadījumus iz savas dzīves, Pelnrušķīte viņai pasniedza ļauno tēlu iemīļotāko dzērienu – dubultstipro tēju ar medu, jo tādu Ragana esot gribējusi. Pelnrušķīte jau sāka aizdomīgi skatīties, vai tik vecenīte ar viltu nemēģina ko pasākt, bet Ragana veiksmīgi atrunājās - sak', palīdzot pret reimatismu. Ik pa laikam.
Pēc kāda laiciņa vecenīte jau cēlās, lai ietu uz durvju pusi, bet pirms to darījusi, viņa pagriezās atpakaļ un teica:
- Vai, meitiņ, tev laba sirds, tev vajadzētu piedalīties Eirovīzijā! Bet par tavu labo rīcību es varu vien atbildēt ar kādu ābolīti no mana dārziņa! – un Ragana pasniedza Pelnrušķītei sarkano augli.
- Vecmāmiņ, tā paprika.
Savā pataloģiskajā tieksmē saindēt visu, Ragana jau sen bija piemirsusi, ka viņai tādu klasisko ābolu vairs nemaz nav, bet ieradums vēl bija palicis.
- Vai, tad jau es savās pataloģiskajās tieksmēs esmu kaut ko sajaukusi savos groziņos un paņēmu neīsto artavu. Bet nekas, paprikā ir divpadsmit reizes vairāk C vitamīna nekā ābolos. Nuka!
- Upenēs piecpadsmit.
- Nu vai tu beigsi tielēties, Pelnrušķīt, ņem taču to dārzeni un ēd! - tikko savu ļauno balsi valdot, noskaldīja Ragana.
Pelnrušķīte tā sabijās un reizē juta ārkārtīgi lielu pienākuma sajūtu pret vecenītes lielajām pūlēm izaudzēt šādu gardu dārzeni, ka apēda papriku vienā rāvienā, vien pieklājīgi izmetot sēklas un kātiņu miskastē. Tieši tajā pašā mirklī viņa sajutās tik miegaina, tik viegliņa, ka lēnām noslīdēja virtuves krēslā atpūsties, un jau pēc sekundes tur tā arī palika sēžam un guļam ciešā miegā.
Tieši tajā pašā mirklī, tikpat samiegojušās kā Pelnrušķīte un vēl aizvien neglītas un dibenu atšāvušas, no savas istabas iznāca abas viņas māsas. Ieraudzījušas veco vecenīti, guļošo Pelnruškīti, paprikas grozu un visu to postažu, meitenes ne aci nepamirķškināja, jo vēl tā īsti nebija pamodušās. Tāpēc, pirms ko teikušas, māsas uztaisīja stipro tēju ar medu, jo izrādījās – viņas vēl nav tik ļaunas, lai dzeru dubultstipro.
Nedaudz padzērušās, neglītās māsas ar atšauto dibenu pēkšņi atžirga un sāka brīnīties.
- Kas tad te ir noticis?
Ragana nedrīkstēja zaudēt laiku un veiklību, tāpēc uzreiz piedāvāja māsām pa paprikai.
- Vai, mazmeitiņas. Pelnrušķīte mani tik vēlīgi ielaida un sasildīja. Tiesa, viņa bija ārkārtīgi nogurusi, jo šorīt piecēlās tā paagrāk, tāpēc atlaidās uz diendusu, bet pirms viņa atlaidās, man tika izstāstīts, ka šajā mājā dzīvojot vēl divas brīnumdaiļas lēdijas, kurām drīz pakaļ braukšot prinči, jo dzirdējuši par izslavēto skaistumu!
Neglītās māsas aiz lielā prieka un pārsteiguma reizē izdzēra visu stipro tēju ar medu vienā rāvienā un acu mirklī (jo vēl nevarēja iedzert dubultstipro), un manāmi apreiba.
- Vai tiešām tā ir patiesība? - māsas grīļodamās staroja.
- Pilnīgi balta, kā es šeit stāvu! Bet jūs neuztraucieties, man ir brīnumlīdzeklis, lai jūs padarītu vēl skaistākas.
- Vai, vecmāmiņ, tu nāc kā saukta, rādi šurp!
Un Ragana iedeva māsām katrai pa vienai paprikai, bet teica, ka tas ir brīnumābolītis.
- Vecmāmiņ, tā paprika.
- Vai, tad jau es savās pataloģiskajās tieksmēs esmu kaut ko sajaukusi savos groziņos un paņēmu neīsto artavu. Bet nekas, paprikā ir divpadsmit reizes vairāk C vitamīna nekā ābolos. Nuka! - Ragana atkārtoja jau iestrādāto tekstu.
- Upenēs piecpadsmit. - bet arī māsas nebija uzreiz zemē metamas.
- Nu vai beigsiet tielēties. Ņemiet taču to dārzeni un ēdiet! Tas C vitamīns līdz skaistumam! - atkal, tikko savu ļauno balsi valdot, noskaldīja Ragana.
Un māsas aprija papriku vienā rāvienā un atkal apreiba. Taču viņas bija tik ļaunas, ka inde uz meitenēm pirmajā reizē nespēja iedarboties. Bet Ragana bija uzdevumu augstumos un iedeva vēl vienu papriku.
- Re, te būs vēl viena – uz otru kāju!
Tikai pēc šīs, neglītās, dibenu atšāvušās māsas, apreiba tā pa īstam un nokrita guļam turpat uz zemes. Vienīgi atstājot vēl lielāku nekārtību kā pirms tam, jo viņas jau nebija radušas pieklājīgi izmest sēklas un kātiņu miskastē.
Ragana vien nevarēja beigt priecāties par šo lielisko guvumu un sāka jautri lēkāt. Tomēr viņa neaprēķināja, ka plecos vēl aizvien ir krietnā nešļava, no kuras viņa knapi ķērpī. Un Ragana lēkāja tik smagi, tik negausīgi skaļi un dikti, ka iegāzās dzīvokli zemāk pie Princesēm. Un, kā par nelaimi, krītot viss viņas krietnais grozs pacēlās gaisā tāpat kā raganas pārvērstā balss un sagša, zem tās esošā cepure, Raganas protēzes un pat svārki. Pārvērstā balss ar kliedzienu izlidoja pa logu, protēzes līdzi, bet paprika sakrita kur nu kurā, bet, kā par dubultu nelaimi, viena ievēlās tieši Raganas mutē.
Viņa par šādu likteņa pavērsienu bija tādā šokā, ka to ar visu papriku vienā kampienā aprija. Nekam jau nevajadzētu notikt - no viena dārzeņa sliktajai Raganai vien vajadzētu apreibt. Bet viņas izbīlis bija tik liels, ka Ragana no bailēm noģība, kā es te stāvu! Un tā viņai bija dubults miegs, tāpēc arī Ragana ņēma un aizmiga cieši, cieši. Tik ļoti, ka pat sāka šņākt kā princese Otra. Tikai divpadsmit reižu skaļāk un rūpīgāk.

Tajā pašā laikā visas trīs princeses bija noklauvējušās pie raganas durvīm pilnīgi beigtas. Skaidri zināms, ka pastnieks klauvē divreiz, tāpēc princeses to bija darījušas vairāk nekā pastnieki parasti dara – lai ragana nesajauktu un aiz bailēm neielīstu pagultē. Jo no pārāk augstiem rēķiniem, ko nesa pastnieki, taču baidījās visi, un raganai pēc ziemas sezonas reti kad bija tik daudz naudas, lai samaksātu par lielo siltumnīcas apkuri. Tā nu princeses noklauvējās tikpat daudz cik viens tūkstotis astoņdesmit trīs pastnieki viens pēc otra. Veselas DAUDZAS reizes, bet neviens durvis neatvēra.
- Tas nu gan neies krastā! - pikti ieteicās princese vārdā Princese.
- Ko mēs tagad darīsim? - viņai jautāja princeses Viena un Otra.
Visas trīs meitenes apsēdās padomāt. Pirmā lieta, ko viņas izdomāja, bija šāda: Ragana nav pelnījusi savu bulciņu, tāpēc to brālīgi (māsīgi) vajadzētu sadalīt starp princesēm. Viņas jau bija gatavas ko darīt lietas labā, kad pēkšņi lifta durvīs parādījās Pīķa Dāma.
Kā iepriekš nolēmusi, viņa bija sagaidījusi klauvēšanu pie Raganas durvīm, bet, tā kā pavasaros bija gauži kautrīga, nolēma doties lejā vien pēc pēdējā klauvējiena. Kas to lai sazina – varbūt Ragana pēc visiem viena tūkstoša astoņdesmit trīs pastnieku klauvējieniem vēl atvērs!
Un tā nu Pīķa Dāma, kautrīga un apstulbusi, stāvēja lifta durvīs, kuras ik pēc brīža vērās ciet, bet atdūrās pret Pīķa Dāmu, viņu gandrīz saspiezdamas, kamēr princeses pie sevis sprieda, vai notiekošo ignorēt un turpināt dalīt bulciņu, vai rīkoties.
Tā nu viņas tur tā kautrīgi un apstulbumā stāvēja un sprieda visu pusdienas laiku.
Pēkšņi princeses nāca klajā ar ārkārtīgi lielisku atklāsmi – tā kā viņam vienām pašām vēl aizvien nebija, ko darīt, bet Ragana durvis tā arī neatvēra, princeses saprata, ka jāizmanto Pīķa Dāmas klātbūtne. Kazi, varbūt viņa nemaz nav tik kautrīga, kā pagalmā izslavēts.
- Esi sumināta, Pīķa Dāma! Šī diena ir tava laimīgā diena! - princeses, sākumā nedroši, bet pēc tam ar joni iesaucās.
Pīķa Dāma no lielā spiedziena teju ievēlās liftā augšpēdu, ja vien nebūtu ar savu spieķi aizāķējusies aiz tā malām. Viņa klusītiņām pavērās ap durvju stenderi un klusītiņām sacīja:
- Laimīgā diena, vai tiešām?
- Tieši tā! - braši un apmierināti ieteicās Princese. - Tā kā Ragana mums neatver, droši vien tāpēc, ka gaida pastnieku ar rēķiniem, tad nu mēs visas trīs nolēmām, ka neiesim ciemos pie viņas, bet gan pie tevis, Pīķa Dāma!
- Vai, pie manis? - viņa satrūkās. - Pie manis nevar iet, istaba vienā putenī un mēbeles kur nu kurā. Nekārtības kalngals, nuka!
- Labi, tad nāc pie mums! - princeses saskatījās un vienā balsī atbildēja.
Šādu pavērsienu, goda vārds, Pīķa Dāma nebija gaidījusi. Ka princeses viņu pašas uzaicinās uz tēju. Un droši vien dos tikai stipro tēju ar medu, nevis dubultstipro, lai pasmietos. Tomēr, lai kā viņai liktos, ka princeses tomēr mēģina viņu izjokot, Pīķa Dāma saņēmās.
- Man jau šis tas pēcpusdienā bija sarunāts, bet – līkop. Došos ciemos!
Tā princeses Pīķa Dāmai pasniedza vēl nesadalīto bulciņu, un Pīķa Dāma bezgala nopriecājās, sev tomēr piekodinādama, ka ar ienaidniekiem nevar draudzēties. Bet, ja jau princeses viņu ved pie sevis, būs vieglāk sākt savas ļaunās izdarības un pārņemt varu pagalmā!
Meitenes izskrēja cauri pagalmam, nedaudz pakavējās pie smilšu kastes, kas bija piepildījusies ar ūdeni no izkusušā sniega un taisnā ceļā devās uz labo varoņu daudzdzīvokļu mājas trešo stāvu.
Tomēr viņas sagaidīja pavisam nepatīkams pārsteigums. Pat nepatīkamāks kā paslepus izēsts cepumu trauks. Princeses atvēra sava dzīvokļa durvis un, ieraudzījušas visu šo postažu, gauži apraudājās. Apraudājās arī Pīķa Dāma, jo viņa saprata, ka varas pārņemšanu pagalmā kāds ir sācis pirms viņas.
Tā nu meitenes nedaudz paraudāja, bet, tā kā bija pavasaris un spīdēja saule, viņas ātri samierinājās ar aktuālo stāvokli un nolēma ko darīt lietas labā. Pīķa Dāma vien nopriecājās, ka princeses nu vairs nemēģinās viņai uztaisīt stipro tēju (nevis dubultstipro) ar medu, lai paņirgātos. Priekšā bija svarīgākas lietas, ko darīt.
Princeses pārrāpoja pāri visādiem būvgružiem, pēc izskata tā kā Raganas sagšai un teju vai neiekrita milzīgā grozā, kuru nesot, neviena no meitenēm nevarētu ķērpīt. Tik liels tas bija! Pēkšņi viņa ieraudzīja nedaudz apputējušo un  šņācošo Raganu (kas šņāca divpadsmit reizes skaļāk un rūpīgāk nekā princese Otra), bet viņai apkārt – papriku, kas mētājās kur nu kurā.
Raganu nebija vērts modināt, jo kurš gan var zināt, ko viņa pasāks, kad piecelsies, tāpēc Princeses nopriecājās, ka būs no kā uztaisīt ar C vitamīnu bagātus salātus (divpadsmit reižu bagātākus kā ēdot svaigus ābolus!) un pēc tam likt galdā par godu Pīķa Dāmai. Tiesa, vispirms galdu no gruvešiem vajadzēja izrakt, ko visas kopā viņas arī izdarīja.
Princese sašmorēja papriku, piepildīja ar rīsiem un uzlika uz galda. Pie reizes viņas pajautāja, kādu tēju Pīķa Dāma vēloties, jo pašas ņemšot dubultstipro ar medu, jo esot baigais stress. Pīķa Dāma manāmi atplauka, jo arī viņai bija baigais stress. Un vēl pie tam ne tikai par šo neparasto situāciju ar princesēm un sagrauto dzīvokli, bet arī par to, ka meitenes varētu viņai mēģināt iesmērēt tikai stipro tēju (nevis dubultstipro). Bet redz, viss nokārtojās uz ūsiņu!
Tā nu tika uzvārīta tēja, atrasti četri šķīvji, kuri vēl nebija saplīsuši un četras krūzītes, kas vēl bija piepildāmā kārtībā. Princeses no gruvešiem izraka arī krēslus un piedāvāja Pīķa Dāmai apsēsties. Viss bija pa četri, jo princese vienmēr gaidīja ierodamies princi, kurš tā arī nekad nemēģināja ierasties. Tad viņas visas uzsauca tostu par šo aizraujošo pēcpusdienu, iedzērdamas tēju. Noskurinājās un nedaudz noreiba, un, galu galā, ķērās pie paprikas.
Pirmā paprika aizgāja kā nebijusi, jo Princese tās bija krietni izšmorējusi, bet, kad otrā paprika jau bija pusē, un Pīķa Dāma jau gribēja sacīt, ka tūlīt plīsīs vai pušu, (tik pilna viņa bija) pie princešu trešā stāva dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Meitenes pavisam grīļodamās piegāja pie tām un atvēra. Pretī, pavisam sarkans no dusmām, blenza Onkulis. Tas pats, kas no labo tēlu daudzdzīvokļu mājas, kurš visu laiku skaitīja zvaigznes un pēc tam to piereģistrēja. Tā jau nebūtu nekas traks, Onkulis savā dabā bija lāga zēns, bet šoreiz viņa blakus bija arī bargais Policists ar ūsām kā Francim Ferdinandam. Ja nezini, kas ir Francis Ferdinands, tad jāsaka – ūsas kā durvju kliņķis!
Tā nu viņi abi, vīri gados un sarkani no dusmām un ar ūsām kā durvju kliņķis, teica “Sasper Jods!” un pieprasīja ieiet dzīvoklī. Jo redz, Onkulis, būdams jau gados, no šitā trokšņa un stresa nevarot paskaitīt zvaigznes. Kur nu vēl piereģistrēt. Princeses atvainojās par lielo troksni un taisnojās, ka neesot bijušas mājās, kad iebrucis Pelnrušķītes un viņas neglīto, dibenu atšāvušo māsu dzīvoklis.
- Velns pār stenderi, tā jau es domāju! - secināja Policists. - Tāpēc mums augšstāvā neviens neatvēra!
Bet, lai kaut vai mazliet izpirktu savu vainu un mazinātu apjukumu, Princese aicināja Onkuli un Policistu iekšā istabā – uz pusdienām. Kamēr Viena sagatavoja vēl vienu šķīvi un pajautāja, vai pusdienām derēs vēlreiz uzlieta dubultstiprā tēja ar medu (kas tagad būs tikpat stipra kā vienkārši stiprā), tikmēr Otra kaut kur gruvešos atrada no Pelnrušķītes dzīvokļa divus nokritušos un nesalūzušos krēslus, apsedza Raganu ar viņas pašas seģeni, lai nesalst, un pasniedza sēžamos abiem viesiem.
Tā nu atkal tika uzsaukts tosts par aizraujošo pēcpusdienu, meitenes noskurinājās un nedaudz noreiba, kamēr abi kungi sagrīļojās ne pa jokam. Jo viņi abi taču bija vīri gados!
Princeses ar Pīķa Dāmu piebeidza otro papriku un jau ķērās pie trešās. Tikmēr pirmo notiesājuši bija arī Onkulis un Policists. Tieši tajā mirklī visi sajutās tā pavisam dīvaini. Pasaule sagriezās, rokas un kājas sastinga, Policista kungs vien paspēja iesaukties “Sasper Jods!”, kad, gan princesēm, gan Pīķa Dāmai, gan abiem vīriem gados sanāca tādas žāvas, kādas neviens nekad nebija redzējis, ja nu vienīgi lauvām. Visi nu žāvājās kā Āfrikā, paspēja vien iedzert pēdējo malciņu tējas, apreiba pavisam un aizmiga ciešā, ciešā miegā. Pat gailis pakaļ nedziedāja.

Tā nu viņi visi gulēja līdz nākošajam pavasarim līdz piecēlušies kļuva mazdrusciņ labāki. Bet tad garlaicīgi vairs nebija nemaz – princesēm priekšā bija liels remonts!

Tāpēc arī tev, mazo draudziņ, tagad jādodas gulēt un jāatļauj mammai/tētim/vecmāmiņai/vectētiņam/brālim/māsai/kaimiņam atpūsties, jo arī viņiem šonakt vai rīt droši vien ir kāds lielāks vai mazāks remonts. Nuka!
Un rītu jau būs cita pasaka.