Laibach Rīgā: tautai svētki!

Kamēr apzinīgi ļaudis pieturas pie gavēņa un sajūtu ierobežošanas, tikmēr uzticīgākie industriālās mūzikas fetišisti (un ne tikai!) patīkamā pavasara dienā, 13.martā, nepalika gara badā un devās uz neierasto Latvijas Universitātes Lielo aulu, lai noklausītos "Laibach", par kuru runājot, šķiet, tiek lietots vairāk emociju nekā par citām grupām. No bailēm līdz pakļautībai, no dusmām līdz priekam. Un visu pa vidum arī.

Es uzvilku zābakus, tev bija sarkanas lūpas, mēs sanācām kopā, viņi noblieza koncertu! Tikmēr arī kāds noteikts skaitlis koncerta apmeklētāju nebija darījuši ne vienu, ne otru. Tieši pretēji, "Laibach" vairākiem cilvēkiem uzjundī un vienmēr ir uzjundījuši baiļu sajūtu, kuru radījuši mēdiji trīsdesmit gadu garumā. Vai arī mākslinieki paši, grupas tēlu veiksmīgi sakausējot ar fašistu simboliku un stilu. Pirms koncerta pat šur tur parādījās atziņa, ka: "Nezinu, vai uz koncertu iešu, jo man liekas viņi ir bīstami!". Tomēr, kā pierādījās svētdien, tad vienīgā ētikai bīstamā lieta bija bērnu ievešana zālē mirklī, kad kādā no video projekcijām jauna meitene kādam jaunskungam/kungam veica minetu. Varbūt vēl "bīstamāks" bija vien līderis, viens no "Laibach" dibinātājiem Milans Frass, kurš, kā vienmēr tērpies savā ēģiptiešu cepurē, un nemainīgā oficiera mierā stāvēdams, izskatījās pēc nacistu tuksneša trūpera brīvbrīdī.

Ārkārtīgs prieks ieplūda "Laibach" daiļrades, viņu jaunās Slovēņu mākslas (Neue Slowenische Kunst), stila vai vienkārši "viss kopā" cienītājiem. No pirmā acu uzmetiena ieradušies bija bezmaz vai visi no pērn notikušā "Jarboe" koncerta un vēl piecas reizes vairāk. Visticamāk, liela daļa no šo abu koncertu klātesošajiem apmeklēs arī "Skaņu Meža" rīkoto "Swans" uzstāšanos maijā. Tāpēc 13.marta notikums nenoliedzami pieskaitāms pie pēdējā gada astoņdesmito beigu dumpinieku atgriešanās epopejas. Tas nekas, ka koncertā no vecā Ļubļanas apvienības sastāva palicis vien monotoni rūcošais Frass. Šajā ziņā "Laibach" var pietuvināt mūsu pašu "Līviem" - kamēr latviešu rokeru banda sastāvēja no aptuveni 40 mūziķiem, slovēņu blicei cauri izgājuši aptuveni trīsdesmit dažādu mākslinieku. Šoreiz stabilākie – pie taustiņiem Luka Jamniks un Sašo Vollmaijers, simpātiskā Mina Špillere ar balsi, sintezatoru un ruporu, kā arī Janežs Gabričs pie bungām.

Nav ne jausmas, kā varētu izpausties pakļautība, vērojot profesionāli sagatavoto "Laibach" šovu, nez vai slovēņi to iztēlojušies kā mierīgu aitu baru no "Volk" ieraksta vāciņa. Tomēr, vismaz pirmās, uz rokas skaitāmās dziesmas, skatītājos radīja tādu padošanos. It kā notiktu mērīšana un cimperlīga gaisa izošņāšana - vai tie vēl ir īstie "Laibach" un vai viņi būs tik labi kā cerēts. Jo pirmie uz skatuves uzkāpa laicīgie dalībnieki, tikai pēc tam sekoja veterāns Frass. Klausītāji nogaidoši uzņēma pirmo triecienu "Boji (Sredi Boje)", un tāpat arī citus klasiskos gabalus "Smrt za Smrt" vai "Brat Moi". Tomēr, mirklī, kad atskanēja "Tanz mit Laibach" (tātad zināmāka izrādījusies pēdējā desmitgade), pūlis jau sāka kustēties un, rokas paceļot, aplaudēt. Iespējams vaina tajā, ka vecās melodijas bija pārveidotas par krietni kustīgākām nekā oriģināli, tāpēc tās varētu būt grūti sazīmēt.

Ledus bija salauzts tikai koncerta otrajā daļā, kad ļaudis minimāli sāka "tresīt" pie citām "WAT" ieraksta dziesmām - "Hell:Symmetry" un "Achtung!". Pēcāk katra dziesma, ko noslēdza slovēņu piecinieks, radīja arvien lielākus un lielākus aplausus, kulmināciju sasniedzot ar "Volk" albuma pusatskaņošanu. Himnu aranžējumiem, sākot ar "Rossiya", beidzot ar "atkārtot!" selekciju - "Amerika", "Anglia" un "Francia". Un tā, divas stundas no vietas, tomēr nepieķeroties nevienai no populārajām kaverversiju platēm - "Sympathy for the Devil" vai "Let it Be", izņemot vien "God is God" no "Jesus Christ Superstars".

Kad "Laibach" izvēlējās vietu, kurā uzstāties, viņiem simpatizēja Lielā aula. Iespējams tāpēc, ka tajā notikušas vairākas nacistu partijas sanāksmes un konferences ar viesiem, viens no vērienīgākajiem – Okupēto austrumu apgabalu reihsleiters (valsts vadītājs) Alfreds Rozenbergs. Propagandas fakts ir kā medusmaize slovēņu provokatoriem, tomēr lielākā daļa no pilnās "Aula Magna" (vēl kāds pussimts atradās uz balkona) to, iespējams, nezināja.

Varbūt vienīgi kādam mazam procentam klausītāju iestājās vēl kāda emocija – dusmas. Tiem, kuriem nepatīk zemteksta ironija par Otrā Pasaules kara tēmu un kuri to nesaprot. Tomēr 13.martā "Laibach" izskatījās īpaši sterili, aizmirstot par astoņdesmito gadu kontraversālo popularitāti un nosliecoties uz industriju un animācijām, kas nedaudz atgādina "Pink Floyd – The Wall" koncertu. Tas bija kā pierādījums, ka tā ir tikai labas kvalitātes industriālā mūzika, kura kā vienmēr iet roku rokā ar provokāciju. Kā teikuši paši "Laibach": "Mēs esam fašisti tikpat daudz kā Hitlers gleznotājs". Zināms, ka, kā mākslinieks, Ādolfs bijis gaužām neveiksmīgs. Tāpēc secinājumus izdariet paši.

Gaismotājs strādāja vaiga sviedros, skaņotājs kā zivs ūdenī un muzikālais izpildījums tuvu apzīmējumam "spīdoši". Lai nu kā, "Laibach" uzstāšanās šobrīd varētu būt kvalitatīvākais alternatīvās mūzikas koncerts 2011.gadā. Tomēr šogad gaidāma ļoti sīva konkurence...

Koncertā iespējamo izpildīto dziesmu saraksts. Secība var arī neatbilst izpildīšanas kārtībai un kāda varbūt ir pazaudējusies:

Boi (Sredi Boji)
Mi Kujemo bodočnost
Smrt za Smrt
Brat moj
Krvava Gruda (Plodna Zemlja)
Ti, ki izzivas
Država
Slovenska Žena
Tanz mit Laibach
Alle Gegen Alle
Du Bist Unser
Hell:Symetry
Achtung!
God is God
-
Amerika
Anglia
Francia
-
Life is Life (titru fonā)

Foto: Anrijs Požarskis