4 soļi, kā kļūt par Seržu Geinsbūru. "Vie héroïque"

Sākot ar 4.februāri Latvijas kino vērotājiem kino "Rīga" ir iespēja noskatīties vienu no ekstraordinārākajām, bet reizē vilinošākajām filmām pērn – Žoana Sfāra radīto biopiku "Gainsbourg: Vie héroïque" jeb "Seržs Geisnbūrs: Varonīgā Dzīve". Kino, kas spīdoši norāda, kādām likteņa iezīmēm jāizpildās, lai dzīvotu tādu pašu "varonīgo dzīvi".

Noteikums Nr.1 – Piedzimsti kā ebrejs.

Un vēl labāk, ja ar slāviskām saknēm. Kā zināms, tādi slaveni vārdi kā Marks Rotko, Boriss Pasternaks, Marks Šagāls, Mihails Tāls un Aizaks Azimovs ir nākuši no krievu ēbreju ģimenes. Turpretī, runājot par šo tautu ģenerālā formulējumā, lieliski izteicies "Gredzenu pavēlnieka" leģendārais autors Dž.R.R. Tolkīns, atbildot Nacistiskās Vācijas jautājumam "Vai viņš ir ar ebreju saknēm?" Autors "Hobits" iespiedēju grupai atbildējis: "Ja jūs man tā jautājat, tad ar nožēlu jāatbild, ka manos senčos nav neviena no šīs apdāvinātās tautas.." Pie reizes piebilstot, lai "Hobita" tulkojums iet un pakaras.

Gandrīz visā Sfāra (Joann Sfar) daļēji zīmētajā un reizē režisētajā biogrāfiskājā drāmā/melnajā komēdijā/traģēdijā (par tikpat dramatisku/ironisku/traģisku tēlu Seržu Geinsbūru) lielu lomu ieņem atstātās genocīda un "apdāvinātās tautas" temperamenta paliekas. Un nevar nepiekrist, ka Eriks Elmosnino (Eric Elmosnino) ir izcilākais un viens no retajiem Geinsbūra "alter ego", kā arī pagājušā gada baudāmākais un aizkustinošākais, tomēr nenovērtētākais aktieris. (Blakus var likt vienīgi augstāk celto, komentārus neprasošo Kolinu Fērtu.) Lai izspēlētu šādu ebreju temperamenta, franču revolucionāro asiņu un slāvu epatāžas sajaukumu, pašam Elmosnino jābūt vienu soli no "ģeniālitātes". Cerams, ka laika gaitā ne uz "Idiots" pusi kā Geinsbūram.

Noteikums Nr.2 – Sievietes, sievietes!

Visiem zināmas viņa dēkas ar Bridžitu Bardo, Žuljetu Greko, Katrīnu Denēvu, Džeinu Birkinu. Sazin ko viņš bija iespējis izdarīt ar citām savām mūzām, piemēram, Fransē Gallu. Tomēr vienmēr vajadzēja pastāvēt vienam, nemainīgam faktoram – blakus jābūt sievietei. Un vēl labāk, ja viņa dzied, un viņai svarīgāks liekas harismātisms nevis Geinsbūra lielākais sāpju auglis – seja. Mūžilgo traumu skatītājiem nomet jau pirmās kino sekundes, kur pirmspubertātes vecuma Lusjēns tiek drastiski atraidīts, jo ir tik neglīts. Tomēr pieci bērni mūža laikā un daiļā dzimuma tēlu kosmiskais skaits ik pēc pārminūtes norāda, ka šī atraidītāja laikam vēlāk smagi nožēloja.

Jāpiebilst, ka savai pirmajai modelei mākslas skolā viņš jau puikas gados liek izģērbties, jo "krūšturi uzzīmēt redz vēl nemākot". Pirmajās desmit filmas minūtēs skatītājs, pat nezinādams Luisjēnu, jau noprot – šamam ir iekšās.

Noteikums Nr.3 – Tumšais pasažieris.

Septiņdesmito gadu beigās Geinsbūrs sevi reizēm sāka dēvēt par Geinsbarē. Tā viņš sauca to Seržu, kuru neatlaidīgi pārņēma visuresošais "Mr. Haids", kas māksliniekā bija slēpies visu mūžu. Līdz beidzot, pēdējos dzīves piecpadsimt gadus, neilgi pirms šķiršanās no Birkinas, pilnīgi uzveica viņa garu. Līdz sava pēdējā bērna dzimšanai 1986.gadā. Lusjēna Juniora dzimšana iesākās ar Geinsbūra vārdiem " Lusjēns otrais. Lai valdītu pār Franciju kā tēvs.". Tādējādi viņš cerēja tikt atpestīts no sava rēga.

Tomēr tā izskats mainījās no tukla, zirnekļveidīga ebreja sarža no nacistu plakātiem līdz viņa ilgtošākajam šizofrēniskajam tēlam profesoram Flipusam. Iespējams, ka šādi "Vie héroïque" režisors Sfārs iztēlojies Geinsbūra pašiedomātu ideālu. Savu sapņu tēlu, kuram Seržs nevar pretoties, jo sirdī ir sirsnīgs, trausls un melanholisks cilvēks. Flipuss ir biedējošs un stilīgs reizē tāpēc, ka "tauta to mīl, tāpēc ka ienīst – tāpat kā cilvēkēdājus Grimmu pasakās". Vēlāk filma lieliski pierāda šo vārdu pareizību. Piemēram, sižetā par to, kā Geinsbūrs regejā pārdzied "Marseljēzu" un pēcāk nopērk tās oriģinālmanuskriptu, nenosakāmā patosā (ar sarkasmu vai patiesi) izspļaujot: "Atdotu par to pēdejo grasi".

Noteikums Nr.4 – Cigaretes.

Pieplusojam vēl lielu daudzumu alkohola un, protams, marihuānas. Tas viss rada kokteili, kurš gan gandrīz apstādina Geinsbūra sirdi, gan arī 1991.gadā to izdara pavisam. Cigarete ne mirkli neizkrīt no viņa mutes vai arī no rokām. It sevišķi pārsteidzoši un reizē provokatīvi ir vērot mazā Lusjēna (Kacey Mottet Klein) "nopietno attieksmi" pret smēķi jau pamatskolas vecumā. Tomēr tolaik tas vēl aizvien netika uzskatīts kā kaitīgs ieradums. Vēl sešdesmito gadu Amerikā "Camel" reklamējās kā "Šīs cigaretes izvēlas pat jūsu ārsts. Viņš noteikti zina labāko arī jums.".

Vēl bez šiem četriem "kā kļūt par Seržu Geinsbūru" noteikumiem varētu pievienot – dzīvo Parīzē, esi mākslas un mūzikas entuziasts, simpatizē tumsai vai krēslai. Tomēr, lai kā arī kāds mēģinātu, neviens nekad nebūs kā Lusjēns Ginsburgs. Šī filma ir tikai atspulgs, tiesa – spīdošs. Par filmas kvalitāti liecina arī mūziķa ģimenes piekrišana tam, ka tā šobrīd ir patiesākā un reālākā Serža dzīves versija. Tomēr, neskatoties uz to, ka "Gainsbourg: Vie héroïque" parādījās vairākos festivālos, tostarp arī "Baltijas Pērlē", tā ir apbalvota tikai ar vienu godalgu – labākā aktiera titulu Tribekas filmu festivālā. Nepieklājīgi pieticīgs prieks Ērikam Elmosnino.