Šīs nakts pavasara siltums

Zinu jau zinu, pīterbroderiks šajā pasaules daļā jau ir pārpārēm. taču viņam tās dziesmas un dziesmiņas ir tik daudz, ka var atrast katrs kaut ko, kas patīk.

The Cold.

 

Penetrācija. “IKKI” iekš “Dirty Deal Cafe”

Kas notiek, ja sakausē “Ministry”, “Machine Head” un “Muse” ar “Daft Punk”, “Mylo” un “Pendulum”? Masīva un pilnīga iznīcināšana. Katra smadzeņu šūniņa cīnās pretī šai masu psihozei, taču ķermenis vairs neklausa. 27.martā franču/spāņu dīdžejs “IKKI” deju mūzikas koncertcikla “Deadly French” ietvaros pierādīja, ka var būt vēl trakāk.

Izmantodams samplus no Limp Bizkit, Metallica, Machine Head, Blur, Slayer, AC/DC u.c. roka un metāla smagsvariem, tad tos apvienojot ar new rave un drum'n'bass paliekām un inovācijām, IKKI rada mūzikas stilu, kuru var nosaukt par elektrometālu. Un tad tieši tāpat kā dzeloņcūka ar tādu pašu vārdu no Kiplinga “Džungļu grāmatas” - neganti un pārliecināti par sevi, šis franču dīdžejs satriec un pārvērš putekļos jebkuras spējas pretoties šim muzikālajam triecienvilnim, ar kuru viņš divas stundas no vietas kapā cilvēkus “Dirty Deal Cafe” deju zālē.

Kaut gan dažreiz jau laimes smaidiņš nolaižas. It sevišķi tad, kad brīžiem IKKI nespēj nemanāmi un pārliecinoši salaist vienu muzikālo miksu ar otru. Reizēm, kad nevaldāmā un gandrīz mošojošā publika tūlīt eksplodēs kā kosmosa kuģis “Columbia” 2003. gadā, viņš vien spēj kā noraut skaņdarba beigas, vai arī pāriet pavisam savādākā ritmā. Par šādiem “jokiem” Latīņamerikas vai Spānijas klubos IKKI norautu galvu, taču latvieši ātri piedeva, lai tā ķēpa neievelkas un miers mājās, Tomēr miera nebija. Lieliski kooperējot ar superīgajām Fantomasa, dejojošā Sega ņindzas vai Arnolda Švarcnēgera u.c. videokompozīcijām Linarda Kullesa izpildījumā, viens pēc otra aizrāvās lieliski grabināmie gabali, kurus lieliski uzņēma arī DērtīDīla skaļruņi, tāpēc nesekoja vilšanās.

Nevar nepateikt arī kādu labu vārdu par IKKI iesildošo sastāvu Skābā Jāņa un pēcballīti Indriķa izpildījumā. Protams, vakara zvaigznes kāpšana uz skatuves nedaudz ieilga, tāpēc Jānim nācās iztērēt savas pēdējās muzikālās rezerves (viņš, turklāt, izpelnījās atzinību arī no paša “lielmeistara”), bet Indrikis kā jau vienmēr pēc augstākās zortes nospēlēja jauku dejamgabalu kompilāciju. Tiesa, nedaudz vajadzētu pamainīt šīs kompilācijas saturu, jo pāris miksu labi atminīgiem klausītājiem ir bijis jau pārāk daudz. Vēl piedalījās arī tādi vīdžeji kā B.O.B. Un Dāvis.

Second Wind

kārtējais jaukais mini animācijas brīnumiņš


Second Wind from Ian Worrel on Vimeo.

Katra teikuma klasika. “Simbelīns” Ģertrūdes ielas teātrī.

Šķiet, Latvijas teātra vēsturē nav tik savdabīgas, nepārspējamas, lieliskas latviešiem neraksturīgas ironijas pārpilnas un patiesiem vārdiem runājošas kontraversālas izrādes kā jauno Latvijas Kultūras akadēmijas absolvējošo režisoru veidotā izrāde “Simbelīns”, kura pieredz jau otro skatītāju simpātiju iekarošanu. Un vēl tam pa virsu unikāls fakts - tā radīta gandrīz aizmirstā teātra žandrā kā delartiskā (dell'arte) komēdija.

“Iedomāsimies īstenībā neeksistējošu valsti - Latviju, kura ir pakļauta īstenībā neeksistējošai valstij - Krievijai. Iedomāsimies, ka abu izdomāto valstu 'galvām' ir pavisam izdomātas nesaskaņas. Iedomāsimies Latvijas karali Simbelīnu un iedomāsimies Krievijas karali. Iedomāsimies, ka pa un pāri abu valstu nesaskaņām pinas vētrains mīlas stāsts. Tagad pamēģināsim iedomāties laimīgas beigas..” Šķiet, ka šis izrādes citāts jau ir kļuvis par modernā latviešu teātra klasikas stūrakmeni. Taču tas ir tikai viens no izrādē skanošajiem izteikumiem, aforismiem, sarkasmiem, ironijām, sardonismiem un pārējiem citātiem. Šekspīra luga, kura tomēr radīta kā traģēdija, ietērpta itāļu klasiskajā piecpadsmitā gadsimta delartiskā improvizatoriskajā teātrī, katrs aktieris iegūst tikai sev raksturojošu tēlu, ietērpjoties unikālās ar rokām veidotās maskās (izņemot galvenos varoņus – mīlētājus Poshumusu un Imodženu, kā arī stingrā rakstura Krievijas Karali) un ne mirkli darbība netiek apstādināta – tā ir nemainīgi enerģiska, pārsātināta ar emocijām un eksplozīva. Dažreiz šķiet, ka pilnīgi bērnišķīga un dumja, taču tieši to dēļ “Simbelīns” iegūst nekur neredzētu pievilināšanas spēju un krāsu gammu, bet, pats galvenais, nelielās klaunādes dēļ traģēdija pārvēršas neapstādināmā parodijā, kurā katrs pasacītais teikums ir reizē apsurds, reizē perfekti noslīpēts un reizē trāpīts kā naglai uz galvas.

Kā jau zināms, Simbelīns (Edgars Kaufelds) ir Latvijas karalis, kura meita Imodžena (Lauma Balode) ir iemīlējusies parastā jaunskungā Poshumusā (Valters Sīlis), taču pašu princesi mīl Simbelīna jaunās sievas, ļaunās plānotājas Karalienes (Arnita Jaunzema) dēls Klotēns (Juris Jonelis) (kurš reizē ir arī “izveicīgs, burvīgs, skaists un spēcīgs, visi elementi – zeme uguns, ūdens, akmens, mēness un pārējie štrunti, kura labā roka ir nogalinājusi tūkstošus vīru un no kuras baidās katrs, taču kreisā glāstījusi tūkstošiem sieviešu lūpu utt. utjp.) Viss sākas ar to, kad no izdomātās valsts Latvijas tiek izsūtīts Poshumuss, kurš izdomātajā Krievijā satiek jokainu viltnieku Jakimo (izcilais Kārlis Krūmiņš), kurš vien tik spēj kā radīt problēmas, erotiskās mahinācijas un piešaut izrādei dzirksteli ik reizi, kad parādās uz dēļiem. Tam visam pa vidu arī Krievijas karalis Kajs Lucijs (Andrejs Polozkovs) (kuru ik reizi pieminot, visi tēli bailēs saraujas; šķietama alegorija ar Mela Brūksa “Young Frankenshtein” (1974), kur, ik reizi pieminot Frau Blūheres vārdu, salēcās un izviedzās zirgi) un viņa spiegi (Inga Tropa, Mārtiņš Počs) un kalpone Picanita (Ieva Paševska). Daudz tēlu, darbību, sajūsmu un “bezpriģelu”, kas, samaisīts, rada tādu pomādi, kuru droši var smērēt uz lūpām, un neviens nespēj pretoties.

Pats galvenais ir mūsdienīgā piesaiste lugai – nelielās nesaskaņas divu mums zināmu kaimiņvalstu starpā, ironija par latvju kultūras klasiķiem, krievu dzejniekiem un nelielo Jūrmalas izsaimniekošanu. Pat ar aizvērtām acīm un ausīm, ir neiespējami nejust to, kas notiek uz skatuves. Taču, jau uz beigām darbību paliek pārāk daudz, tāpēc jāsaka, ka pusotru stundu garā izrāde ir nedaudz nedaudz par ilgu. Bet dēļ šāda sīka fakta ir grēks žēloties, vienīgi varbūt dažiem krievu valodas nepratējiem izrāde neļauj izjust katru verbālisko frāžu kristāldzidro spīdēšanu, jo dažbrīd sarunas tik tiešām tiek bīdītas krieviski. Taču stereotips aiz stereotipa, laušana aiz laušanas, un vienīgais, ko vēl var pateikt – bravo un milzīgs rožu pušķis izrādes režisorei Davidei Džovanzannai, kā arī māksliniecei Rūtai Kuplajai, taču punks uz i – visiem “Simbelīna” nepārspējamajiem aktieriem.

Jau otro reizi pēc kārtas latviešu teātris ir pierādījis, ka tam ir spēcīga nākotne XXI gadsimtā. Vispirms ar nu jau nedaudz pārslavēto Jauno Rīgas teātri, un pēc tam ar visu šo jauno LKA režisoru paaudzi, kuri, lai cik ironiski neliktos, atrodas abās skatuves pusēs, gan režisējot, gan arī spēlējot. Piemēram, Dirty Deal Cafe jau paspējuši parādīt Kaufelda un Sīļa režisēto un spēlēto “Uz tirgus”, tāpat arī daudzkārtējie DDC teātra dalībnieki Inese Pudža un Jurijs Djakonovs. Šķiet, tieši šāds Latvijas teātra statuss ir lieliskas nākotnes zīmogs – kad aktieri vairs nespēs konkurēt ar režisoriem, kas spēlē viņu vietā. Jo pēdējie nu gan ir cilvēki, kuri izrādi redz no trīs pusēm – no tēla, no režisora un no skatītāja redzes loka. Un rezultātā – izsmalcināta briljantiska skatuviskā konstrukcija.

Kā pulkstenis. Sitaminstrumentālisti Spīķeru koncertzālē

Būt vai nebūt sitaminstrumentu simfonijām neatkarīgām un vērā ņemamām tāpat kā klasiskā orķestra izpildītajām? Protams, būt. Un ir pat muļķīgi to noliegt. Ritms jau izsenis ir bijis dzīvības etalons, kas attaisno visu darbību patieso esamību. Un, kā nekā, sitaminstruments ir pirmais, ko cilvēks sāka pielietot mūzikas apguvei.

Kamēr pasaule gatavojās izslēgt gaismu zemes stundā, tikmēr 28. marta vakarā Rihards Zaļupe, Uģis un Ivo Krūskopi, Edgars Saksons un Elīna Endzele gatavojās pusotru stundu garam perkusiju simfoniju koncertciklam. Pieci dažādi komponisti, 2 marimbas, lielās bungas, 4 bungu komplekti, 5 timpāni, 8 bongo, 2 ksilofoni, gongs, un tā varētu turpināt. Un tas viss uz šķietami mazās Spīķeru koncertzāles skatuves. Taču lielākā problēma jau nebūtu telpa, bet gan šo mūzikas instrumentu pārvietošana. Katrs komponists savus darbus komponējis dažādos veidos, tāpēc tajos piedalās arī dažādi sitamrīki. Vēl jāņem vērā, ka marimba arī nav nekāda joka lieta – labas kvalitātes un skaņas instruments sver vismaz 90 kilogramu. Jāpieskaita arī diezgan komplicētie bungu komplekti, lielās bungas, kā arī timpānu pārvietošana u.c. Tāpēc, ik reizi, kad notika šīs skatuves pārvērtības, talkā nāca vairāki melnā tērpti puiši melnos cimdos, kas koncerta laikā radīja nelielu misticisma un ar perkusijām vistiešākās pārdabiskās sajūtas motīvu.

Stīvs Reihs (Steve Reich; 1936) bija pirmais, ko klausītāji sadzirdēja sitaminstrumentālistu koncertā. Kā zināms, viņš ir viens no visuniversālākajiem perkusiju pavēlniekiem pasaulē, komponējis visam, sākot no marimbas līdz plaukšķināšanai, no ērģelēm līdz glokenšpīliem. Bijis pie šūpuļa repetatīvajai un tā saucamajai fāžu mūzikai - viens instruments pieslēdzas otram, kad tas maina spēlēšanas ātrumu, radot stereo skanošas fāzes. Šo principu izmantojis arī dažādās citās kompozīcijās ar ģitārām, timpāniem u.c. Šoreiz, brāļu Krūskopu, Riharda Zaļupes un Edgara Saksona pavadībā klausītājiem radās iespēja dzirdēt diezgan komplicētu un koncentrētu Reiha septiņdesmito gadu sākuma darba “Drumming” pirmo daļu, kurā piedalās 8 noskaņoti bongo. Klausoties šo skaņdarbu, skatītājiem tad arī radās iespēja izjust ko nozīmē fāžu mūzika (spilgtāk tas saklausāms Reiha 1970.gada ierakstā “Four Organs/Phase Patterns”) Taču, mirklī, kad skanēja aplausi iesildošajam koncerta skaņdarbam, radās neliela mazuma piegarša, jo Reihs nu gan būtu pelnījis ko vairāk kā tikai “Drumming Part I”. Kā nekā, viņa pūrā ir arī kompozīcijas sešām marimbām (Spīķeros gan tovakar tehniski neiespējams), arī sarežģītās tradicionālās Āfrikas tautu plaukšķināšanas, kas gan preses relīzē tika solīta, taču ne izpildīta. (īsam ieskatam Reiha “Clapping Music” (1972) un The Animals – Clapping (1966)) Tomēr, kā vēlāk atzina Ivo Krūskops: “Ja būtu laiks tās visas lietas iemācīties, daudz ko varētu. Ir arī daudz citu darbu.”

Ar otrā priekšnesuma iestāšanos uz skatuves parādījās izslavētās un pēdējā laikā krietnu popularitāti ieguvušās marimbas, pie kuru vālītēm ķērās Zaļupe un Endzele. Šoreiz izpildīts tika slavenās japāņu speciālistes un modernās marimbas spēles pionieres Keiko Abes (1937) skaņdarbs “Wind Sketch II”. Pirms tā izpildes tika uzrunāts gan Rihards, gan Elīna, lai pastāstītu, kāpēc viņa kā dāma, spēlē perkusijas, bet priekšroku dod timpāniem, un kā viņam gāja pie Abes meistarklasēs, kurās tajā pašā reizē piedalījās lielākā daļa latviešu. (!) Lielisks, gandrīz nevainojams izpildījums ar ikdienišķo Zaļupes katras skaņas izjušanu un Endzeles līdzjušanu. Visburvīgākais ir tas, kā no šī instrumenta var izdabūt tādas skaņas, kuras pēc marimbas nemaz neizklausās. Šķietami nebeidzamas, kas, piemēram, uz klavierēm spēlējot, nav iespējams.

Trešā koncerta kompozīcija bija savdabīgākā visa koncerta laikā. Ne vien ar to, ka tās radītājs ir viens no interesantākajām ASV avangarda kompozīciju radītājiem Džordžs Krams (George Crum; 1929), bet arī ar to, kāda bija izvēlētā kompozīcija. “An Idyll for the Misbegotten”. 1986. gada skaņdarbs, kas radīts perkusijām un flautai, kura tiek spēlēta, pie reizes izrunājot VIII gadsimta ķīniešu dzejnieka Sū Kung Šū vārsmu “The moon goes down. There are shivering birds and withering grasses”. Šis darbs tika piešķirts flautistei Ilonai Meijai, kura pēc kompozīcijas beigšanas neizskatījās īpaši apmierināta. Taču, palīdzot brāļiem Krūskopiem un Edgaram Saksonam, “ An Idyll for the Misbegotten” izklausījās lieliski un krietni paranormāli. Ja klausītājs zina filmu “2001: A Space Odyssey”, tad droši vien šīs kustīgās bildes fragmentu, kurš nosaukts “The Dawn of Man” simtprocentīgi varētu piemērot mistiskajam Krama skaņdarbam. Kāpēc tieši šis fragments? Jo, kā atzinis pats komponists: ”Es jūtu, ka “nelaimīgs/pazaudējies (misbegotten)” lieliski apraksta homo sapiens šī brīža nemainīgo un melanholisko stāvokli”.

Pēc savdabīgās Krama skaņdarba atskaņošanas pie četriem klasiskajiem populārās mūzikas bungu komplektiem ķērās visi koncerta vīriešu kārtas pārstāvji. Tā bija savdabīgās vidējās pagājušā gadsimta paaudzes komponistes Džūlijas Volfes (Julia Wolfe; 1958) “sitamkompozīcija”  “Dark Full Ride” (2002)  Kā zināms, Volfe iedvesmojusies no tobrīd ne tik populārās Joko Ono (Yoko Ono), kad viņa 1960.gadā radīja īpašo “Downtown music” eksperimentu – atvērt kādas ēkas bēniņus kā zāli eksperimentēt gribētājiem. Tobrīd “downtown music” bija kā sinonīms eksperimentālajai mūzikai pēcbītņiku ērā, apvienojot klasiskās mūzikas vēsmas kopā ar trokšņu kompozīcijām, popmūzikas ēru u.c. nepierastām kombinācijām. Tāpēc arī Volfes pirms astoņiem gadiem radītais skaņdarbs nedaudz izklausās pēc funk, r&b, soul un beatnik mikstūras,  tās galveno ritmlīniju veido oriģinālais “groove” ritms (lielisks piemērs ir supertalantīgais un ar neskaitāmām pasaules mūzikas zvaigznēm kopā bungojošais Bernards Pērdijs (Bernard Purdie)) Šķiet, viņa ietekmējusies arī no slavenā Džona Keidža (John Cage), kurš pārsteidza jebkādas mūzikas industriju, rados slaveno “4'33''” - skaņdarbu, kura četru minūšu un trīsdesmit trīs sekunžu laikā netiek nospēlēta neviena no muzikālā instrumenta radīta skaņa. Šādu pašu, aptuveni pusminūti garu “efektu” izmantojusi arī Volfe. Pirms bungotāju uzstāšanās vēl tika piekodināts, ka būs skaļi, tāpēc vajadzētu pielietot izdalītos ausu aizbāžņus, taču nemaz tik grandiozi nebija. Par piemēru var ņemt vēl nesen šajā pašā Spīķeru koncertzālē spēlējošos trokšņotājus “Mona De Bo”, kuri gan bija tik skaļi, ka vairāki cilvēki pat pameta zāli. 27.martā nebija ne uz pusi tik traki, taču reizē lieliski gan. Izcils veikums un ritma izjūta.

Kā pēdējo un arī visbagātīgāko skaņdarbu izpildīt tika uzticēts Elīnai Endzelei, jo, kā jau minēts, viņa ir timpānu lielmeistare, un nākošais priekšnesums bija saistīts ar Frederiku Makarezu (Frederick Macarez) – vienu no labākajiem timpānistiem, kuri šobrīd aktīvi spēlē un komponē. (patlaban Orchestre de Paris) Tāpēc uz skatuves parādījās gandrīz viss, kas vien ir iespējams – marimba, ksilofoni, timpāni, gongs, šķīvji, pat grabināma dzelzs plāksne u.c. instrumenti. Un milzīgo, krāsaino, Latīņamerikānisko, Afrikānisko un Japānisko skaņdarbu Elīna noturēja godam. Vīru kopējie pieaugošie izsaucieni norādīja uz Makareza vēsmām austrumu kultūrā (YAMATO), kā arī jūtami varēja redzēt laika līnijas ķēdes reakciju Samba – Makarezs – STOMP. Par šī darba sarežģītības pakāpi un lielo piepūli norādīja Elīnas gandarījums par paveikto un priecīgs atvieglojums pēc pēdējā klaudziena pie timpāna.

Sitamo instrumentu pielietojums kļūst arvien pieprasītāks un arīdzan daudz vairāk iesaistīts popkultūrā. Jau pieminētie YAMATO un STOMP, tāpat arī tādi klasiķi kā Reihs, Volfe, Glāss, Krams, Makerezs, Abe, Keidžs u.c. rada sitamo instrumentu simfonijas. Noteikti jāpiemin Riharda Zaļupes pagājušogad izdoto “Marimba Dance” un Spensera Krūga projekta Moonface “Dreamland EP”. Vēl arī Friendly Fires neviltoto prieku par Āfrikas grabināmajiem ritmiem iekš “Kiss of Life” vai tos pašus The Animals ar “Clapping”. Liekas, cilvēks arvien vairāk vēlas pievērsties pašam primitīvākajam, taču nebūt ne vieglākajam, neinteresantākajam vai nesajūsminošākajam mūzikas instrumentam – perkusijām. Kā nekā, tas ir visas dzīvības pamatā, nācis šo garo ceļu no cilvēces sākuma līdz 2010. gada 27.martam. Un nez vai kāds pateiks, kas tieši bija šis pirmais dauzāmais. Taču, ja rodas šaubas, ka šāds koncerts varētu nepatikt, tad tās jāapspiež – katrā no mums iekšā sēž mazs bungotājs, kurš lauztin laužas ārā, lai apvienotu sevi ar uz skatuves skanošo. Un jāsaka tā – izdodas perfekti. Galvenais ir saprast, ka klausāmas ir ne tikai klavieres un Hendelis vai Pako de Lusija. Ir jālauž stereotipi, un šim Spīķeru koncertzāles koncertam tas ir sanācis nevainojami.

Foto: Vladislavs Punculs

Igauņu šad tad interesantais humors!

Igauņu atbilde Krievijas domes vēstures komisijai, neatzīstot PSRS noziegumus Baltijā

“Very Cool People” in da haus!

Elvija Grafcova diriģēto bandu nav iespējams nepamanīt gan radio ietvaros, gan arī vienaldzīgi paiet garām koncertu norises vietās. It sevišķi tāpēc, ka “Very Cool People” radītās funk-jazz skaņas ir pilnīgi neraksturīgas šim gadalaikam. Un kā tad tu vēl varēsi paiesi garām, ja drēgnā 26. marta vakarā puiši prezentē savu vasarīgi garšīgo videoklipu.

australia

Doriāna garšīgā ģīmetne

Vakar tikos ar Martu, un nolēmām to izdarīt tajā mirklī nezināmā restorānā pašā Vecrīgas sirdī "Dorian Gray".
Teikšu godīgi - no sākuma man šī vieta nekādas īpašās simpātijas neizraisīja, tikai milzum daudz durvju instalāciju uz griestiem, bet, diemžēl, nekādas Viktorijas laikmeta un paša Doriāna Greja klasiskās šikās un kolekcionārās struktūras.
Taču savas domas mainīju par 180°, kad ieraudzīju un nogaršoju to, ko viņi todien pasniedza. Doriānā Grejā ir dienas piedāvājums pa 3 latiem, kas vienmēr izklausās labs. Taču, kad jūs to nogaršojat... Vakar sanāca tomātu zupa un pēc tam dārzeņu plātsmaize. Bez gaļas. Bet to nevajadzēja, jo es gandrīz paspēju norīt mēli. Un šī burvigā maltīte uz patiešām veciem, emaljas apdrupušiem, māla, porcelāna un sudraba traukiem. Vienvārdsakot - Ejietkanu!!

Starp citu, sekojiet tviterī, dienas piedāvājums parādās katru rītu un šad tad vakaros rāda filmas un spēlē dīdžeji. Labais

DērtīDīl palaiž gaisā

nav komentāru. Lieliski. tikai nākošreiz jāpiestrādā pie tiem kadriņiem, jo domāju ka attiecīgo materiālu var atrast. (piemēram improvizācijas teātrim nevajag palaist apakšā "A bit of Fry and Laurie", un verīkūlpīpl jau ir videomateriāls)

Labi, labi

Vālītes priekšā un pakaļā

Moonface – Dreamland EP: marimbas and shit-drums
[Jagjaguwar Records]
2010

Kad kanādietis Spensers Krūgs (Spencer Krug) kāda sava projekta “Sunset Rubdown” ietvaros pagājušogad izlaida albumu ar nosaukumu “Introducing Moonface”, nez vai kāds nodomāja, ka šis mazais projekts un arī ieraksts, kas sastāvēja no divām dziesmām un izklausījās nekā savādāk kā SR, liks viņam mainīties pa visiem iespējamajiem grādiem, un tad atpakaļ. Pēc tā uz jaunumu dēļa tika piesprausts arī blices pagaidām pēdējais pilnais albums “Dragonslayer”, Swan Lake sastāvā ierakstītais indīavangardiskais un psihodēliskais “Enemy Mine” (zinātājiem, skan līdzīgi tā paša stila un gandrīz tā paša sastāva blicei Frog Eyes), un vēl pirms gada izlaists pagaidām pēdējais (varbūt arī uz visiem laikiem) Krūga supergrupas Wolf Parade “At Mount Zoomer”.

Un tad, tik pat pēkšņi kā Spensers tālajā 2003. gadā formēja pēdējo bandu, pasaule atkal tika pārsteigta ar kaut ko pilnīgi krasi atšķirīgu no tā, ko varētu no viņa sagaidīt. Kas tad ir Krūgs? Lielisks muzikālās daudzveidības paraugs, ap kuru griežas visa Kvebekas un droši vien arī Austrumkanādas muzikālā skatuve, vienkārša melodiskā indīroka, psihodēlijas, nedaudz avantgarda, smagā roka, nedaudz elektro un tā tālāk spēlētājs un sapņaini dīvainu tekstu un aizmakušas, it kā nenoskaņotas balss īpašnieks. Viņa dziesmām parasti raksturīgas putekļainas ģitāras, liekas, sarūsējušu stīgu skaņas (līdzīgi kā Queens of The Stone Age), kā arī nemitīgi pārsteidzošu bungu ritmika un jaukas sintizatoru melodijas. Bet kas tagad?

Ieraugot MOONFACE jauno plati Jagjaguwar mājaslapā (ieraksts taustāmā formā pieejams tikai un vienīgi vinilā, bet iespēja iegūt  arī Mp3), sejā neizmainās ne vaibsts. Ja nu vienīgi nedaudz ieintriģē albuma nosaukuma papildinājums “marimbas and shit-drums” un vienīgās dziesmas garums – 20:16. Ne prātā neienāk, ka visu šo laiku uzmanību atraut ne mirkli neļaus tikai un vienīgi kā jau pieminētie perkusiju intrumenti, elektrisko impulsu radītie bungu klaudzieni un fascinējošais Krūga vokāls par sapņu pasauli ar trauslām robežām un formām pa vidu zemei un debesīm  un jūras neatņemamo klātbūtni. Viss, ne mirkli neapstājošais skaņdarbs, liekas kā atvasināts un krietni pārveidots “Wolf Parade” laiku atspulgs, ļoti atgādinot 2005. gada labumu “Apologies to the Queen Mary”. Taču vairs nav nevienas pašas stīgas, un pat bungas pieslēdzas ļoti reti, taču tikpat raiti, ritmiski un krāsaini. Kā vienmēr, Krūgam patīk pielietot patskaņu radītās garās skaņas, atkārtot sīkus vārdiņus un reizēm izklausīties kā tukšā, labi skanošā telpā, kur šad tad viņa paša balsij palīdz arī atbalss un citi vokāli.

Kā jau pieminēts, viss EP ilgst divdesmit minūtes, taču tas stratēģiski sadalīts vairākās daļās, kas pāriet no viena uz otru viļnveidīgās marimbu skaņās, palēlinoties tempam, pārklājoties un tad paātrinoties. Klausoties Dreamland, prātā iešaujas, škiet, vienīgais šī sitaminstrumenta lietpratējs tuvākajā apkārtnē – Rihards Zaļupe. Taču, visticamāk ir tā, ka Krūgs no Zaļupes ietekmējies gan nebūs. Ja muzikālā pasaule ir krietni pētīta, tad prātā iešaujas divi lieliski mūsdienu klasiskās mūzikas pionieri Stīvs Reihs (Steve Reich) un Filips Glāss (Philip Glass). Varbūt pēdējais gan vairāk aizraujas ar klavierēm un eksperimentiem, taču sadarbībā ar perkusionistu brigādi “Uakti” ir radījis ļoti skaistu ierakstu “Aguas da Amazonia”. Ja runājam par Stīvu Reihu, tad šajā sakarā viņu pieminēt ir vērts daudz vairāk. Multiinstrumentālists ir pazīstams ar perkusiju simfonijām, kas mijas ar ritmisku daudzintrumentu partijām. Tiesa, kamēr nav noklausīts “Dreamland”, tikmēr salīdzināt visus trīs ķenerus būtu grūti. To apgrūtina arī fakts, ka Moonface garadarbs nav pieejams ne myspace, ne arī youtube, tā kā atliek vien to nopirkt interneta plašumos vai arī nožuļīt no lejupielādes lapām.

Kad izskan pēdējās, Depeche Mode līdzīgās bungu trokšņu skaņas, albums nekavējoties tiek atskaņots vēlreiz – omulīgo ritmu, jauko tekstu, un muzikālās krāsainības dēļ. Tik vienkāršs un reizē sarežģīts tas ir. Neskatoties uz lielo (vai tiešām) plates metrāžu, no tās nenogurst, bet marimbas neatkārtojami maigā (lasīt – sievišķīgā) skaņa, mijoties ar raupjo Moonface vokālu, pozitīvi uzlādē. Šķiet, muzikālā pasaule veiksmīgi ir nogurusi no ģitārām, sešdesmito un astoņdesmito atgremotajām popsām vai arī avantgardiskiem kopētājiem. Līdzās tādiem akmens laikmeta cilvēkiem kā Krūgs, stāv arī Ovens Pallets, Jaga Jazzist un pat Pīters Geibriels, kurš atļāvies izdot kaverversiju albumu bez perkusijām, toties ar simpfonisko orķestri. Bet par to vēlāk. Uzliksim “Dreamland EP”, lai aizmigtu, vai lai pieceltos. Tikai ne tad, kad jāmazgā trauki – skaņdarbs skan tā, it kā grabētu glāzes un paliek bail, ka nesaplīst visa servīze. Tad gan būs pakaļā.

Spāņiem patīk Spānija

Izraku ļoti skaistu spāņu pilsoņu kara revolucionāru dziesmu. "Ay Carmena". Šo karavīri dziedāja no 1936. līdz 1939. gadam. Nezinu, ko tajā mirklī darīja nacionālisti, bet šo laikam dziedāja republikāņi. Tauta. Jo parādās komunistu un socialistu lozungi un viņu slavenais sauklis "No pasaran". Īsāk sakot "Nelaidīsism" (Ieejas nav)

Oša laiva peld, ptfu, ne oša laiva, tas vectēvs

NeoGeo ir izstrādājuši lielisku scenāriju, ja plīsīs Pļaviņu HES. Izklausās jau ļoti interesanti un arī pamatojami, pētījums veikts uz urrā (liels vimpelis un žetons viņiem), taču labāk, lai tā nenotiek...

Te ir katastrofas apskats!

Mīlestības reprodukcija. Izrāde “Blūzs.Vita.Nova.”

Cik tālu cilvēks, šajā gadījumā sieviete, ir gatavs cīnīties par savu mīlestību? Un kur ir tā robeža, pēc kuras salda iekāre un iemīlēšanās pārvēršas par apsēstību? 20. marta vakarā Gaļinas Poļiščukas “Teātra observatorija” to aicināja noskaidrot, palīdzot Vitai Baļčunaitei un latviešu blūzam Māra Lasmaņa izpildījumā.

Šķiet, visiem jau sen zināms, ka pasaule ir sadalāma divās atšķirīgās frakcijās – vīrieši un sievietes. Sākot jau ar pavisam muļķīgu atšķirību kā dzimums, tad ģenētiskā sistēma, apģērbs, iespējams, izturēšanās. Taču viena lieta, kas tiešām atdala abas šīs cilvēku grupas, ir dzīves uztveres un jūtu pasaules. Izrādes “Blūzs.Vita.Nova” apmeklētājiem radās iespēja izpētīt sievieti no trijiem dažādiem jūtu viedokļiem, no vīrieša skatījuma punkta (divējādi - kā jūtu objektu vai mātes pozīcijā), kā arī novērtēt to, ko sievietes domā par vīriešiem no tieši tiem punktiem. Šķietami, laikietilpīgā un aktieru resursus paņemošā loma tika piešķirta ekrānam, kurš laiku pa laikam atrādīja Olgas Ostrovskas, Riharda Lepera, Andra Buļa, Karīnas Tatarinovas un Maijas Doveikas definīcijas abiem tēliem.

Tieši šie fakti, raksturojumi un uztveru šķautnes lika rīkoties izrādes vienīgajai un arī klātesošajai aktrisei Vitai Baļčunaitei, kuras viedokļus tajās pašās lietās varēja noklausīties pirms izrādes sākuma iestāšanās mirkļa. Katru reizi, kad vīriešu kārtas pārstāvji definēja sievieti no sava redzes punkta un sievietes rīkojās tāpat par vīriešiem, izrādes gaita un Vitas ieņemtie un iztēlotie tēli rīkojās un reaģēja attiecīgi pēc iegūtās informācijas. “Blūzs.Vita.Nova” sastāv no trīs dažādu sieviešu redzes viedokļiem. Dziļi iemīlējušās fatālistes, kas noņemas ar neko vairāk, kā tikai ar sava mīļotā vīrieša zemapziņas zondēšanu ar hiperboliskiem un melanholiskiem pārspīlējumiem, fantastes, kas vīrieša pamešanu izskaidro ar tūkstoš un vienu lietu, kuras būtībā neeksistē, taču tas neapstādina viņu izdomāt citas, un vēl sarežģītākas un negatīvas egocentriķes, kas vīrieša klātbūtni, šķiet, izskaidro kā tikai viņai radīta priekšmeta esamību un to, ka vīrietim nav tiesību ieskatīties citās, radīt bērnus vai arī izvēlēties sievietei par sliktu. Un tas viss krietni negatīvā starojumā. Taču tie ir kā emocionāli atskaites punkti, kā stadijas, kurām trīs sievietes dodas cauri, pirmā mijas ar trešo, trešā ar otro, fantaste kļūst fatāliste, fatāliste negatīva egocentriķe, kas nonāk pat pie diezgan smaga psihopātiska gadījuma.

Izrāde iesākas ar paša Lasmaņa skaņdarbu “Blūzs bārajiem kaķiem” ar Pētera Brūvera vārdiem. Visā visumā blūzs ir tas, kas palīdz nostiprināt smeldzīgo, reizēm rotaļīgo un muļķīgo skatuves auru un likt Vitai nodefinēt savas izjūtas ne tikai verbāli, bet arī vokāli, kā arī radīt nedaudz grotesku vīziju par sievietes prāta pasaules izpausmēm. Melanholija rotaļīgi turpinās ar vēl pāris Lasmaņa darbiem, tad Ulda Stabulnieka “Miglas blūzu”, Edgara Burova “Kazanovas Blūzu” un Paula “Es aiziet nevaru”. Par telpas iekārtojumu jāpateicas Annai Barons. Vienīgi tajā pietrūkst paša blūza. Tēla iekšējais konfronts noteikti ir saskaņots ar izrādes režisoru Gunti Lēmani, kā arī ar tās autori Ingrīdu Elerti. Saliekot visas daļas kopā, iegūts bagātīgs un izslīpēts tipiskas sievietes totēms.

Jautājums ir tikai viens – ar ko un kā atbildēs vīrieši? Cilvēku pasaulei ir raksturīga vēlme salīdzināt spēkus un mēģināt pierādīt savu patiesību, vai nu tā būtu pozitīva vai negatīva. Taču viens  ir skaidrs, vīrieša lomai jābūt krietni maskulīnai, reizēm trulai un vieglprātīgai, tad arī tā varēs sasniegt tādas maksimālas izpausmes kā “Blūzs.Vita.Nova”. Droši vien tas ir jājautā sievietēm, vai Vitas tēlu rīkošanās nav klaji muļķīga un pārspīlēta? Jāsaka, ka nē, jo viņa ir pieaugusi sieviete, kas spēj paskatīties uz sevi no malas un apjēgt, ka tā tas tiešām notiek. Cilvēki ir maksimālisti, un mums raksturīga pārspīlēšana un grožu palaišana vaļīgāk. Vai vīrieša rīcība ir vairāk nosodāma, nekā tipiskas sievietes brīžiem histēriskās lēkmes un visas pasaules sāpes uzņemšana uz sevi, tas ir jāspriež skatītājam. Kā nekā, tā taču tā pati mūsu dzīve vien ir – katrs no mums pieder vai nu vienai, vai otrai frontei. Un katrs savējo pazīst labāk.

 

Foto: Kārlis Bergs

Vēl reizi pusaudzis

Gil Scott Heron – I’m new here
XL Recordings
2010

Šķiet, DŽILA SKOTA-HERONA vārds Latvijā bija pazīstams vien patiesi spēcīgu muzikālo žokļu pārstāvjiem. Pārsvarā vien kā romantisku un smeldzīgu soul un jazz sonāšu autors septiņdesmitajos un agrajos astoņdesmitajos. Bet, lūk, pēc sešpadsmit gadu pārtraukuma, Skots-Herons ir atkal nobriedis, lai pozitīvi satriektu žurnālistus un parastajiem ritmiņa un blūziņa radītājiem norādītu, kur ziemo vēži un pārējie galvkāji .

Skots-Herons ir pazīstams kā ļoti impulsīvs un reizēm smeldzīgi atklāts dzejnieks. Tieši tāpēc, laikā, kad augstās notis (tiesa, smēķēšanas dēļ) balss paņemt vairs neatļauj, lieti noder bītņiku iemājotās tradīcijas – spoken word soul, ko jaunajā platē “I’m new here” viņš ieraksta ar vairākām akustiski vai sintētiski radītām skaņām, elektroniku, triphopam līdzīgām versijām un eksperimentālo džeza fanku. Taču visam pa virsu – dzeja, dzeja un vēlreiz dzeja. Šajā ierakstā tā ir vissmagākā, stāstot par savas tautas, par āfrikāņu dzīvi viņa mūžā, mātes nozīmi un pilnīgi atkailināto atskatu pasaules un Amerikas pusgadsimta ilgajā sabiedrībā un viņa mīlestībā pret visu apkārt (arī pret sievietēm). Salīdzinot ar ironisko, ķircinoši politisko un brīžiem vēl aizvien tikpat aktuālo septiņdesmitā gada “Small Talk At 125th And Lenox”, Džils ir sācis apdomāt, vai pārliecinoša deklamēšana, milzīgs daudzums propagandas un aktīvs skatuves tēls ir tas noteicošākais, lai sasniegtu publiku. “I’m new here” ķeras pie cita vērša gala, un mēģina uzrunāt cilvēkus ar tīru sentimentu un, ne ar fizisku enerģiju, bet ar zemapziņas zondēšanu.

Tiesa, viņš nav aizmirsis, kā tas ir – dziedāt. Par piemēru var ņemt hipnotizējošo “Me and The Devil”, kas ir pirmais albuma singls un arī pirmā dziesma ar video, kas albumā pēc tam ieskandina diezgan parastu izrunātas dzejas americana titulskaņdarbu “I’m new here”, pēc tam sasniedzot “Massive Attack” kvalitātes triphopa un eksperimentāla hip hopa paralēles dziesmās “Your Soul and Mine” kā arī “Where did the night go”, kas vispār iesniedzas minimālismā. Un tā, no fanka, līdz blūzam, no minimalisma līdz triphopam, no hip hopa līdz folkam. Šķiet, nav neviena stila, kurā izpausties nemācātu Džils Skots-Herons. Tāpat arī spēja pasmieties par sevi un savu dzīvi (“if you gotta pay for things you’ve done wrong, i have a big bill coming at the end of the day”), kā arī diezgan spēcīgi definēt savu stāvokli gan no vīrieša, gan no dēla vai vienkārši cilvēka pozīcijas (“my life has been guided by women, but because of them I am a man“). Taču nekādā gadījumā nevar spriest par “I’m new here” kā par kārtējo raudulīgo balāžu vācelīti. Pretēji stilu nosaukumiem, noklausoties šo skaņripuli, izgaist pilnīgi visas šaubas par mūsdienu mūzikas pokultūras audzēšanu un kvalitātes graušanu. Blūzs skan skarbi, taču spēcīgi, hip hops nelīdzinās nekam citam, kas skanējis pēdejo desmit gadu laikā, tāpat arī dzeja nestāv klāt lielākai daļai pasaules mūzikas liriķu. Un tas, ko pārsvarā rīmē mūsdienu “manīmeikeri” ir tikai vārga atrauga no tā, ko šis mākslinieks radīja septiņdesmito sākumā.

Džila Skota-Herona jaunais veikums ir viens no tiem albumiem, kuru var uzlikt jebkurā noskaņojumā, un kuru pat pašā sākumā vajag noklausīties pāris reizes, lai pierastu pie tik vienkāršās uzbūves, un atklātu, ka tā tik vienkārša nemaz nav. Pie plates strādājuši teju divdesmit mākslinieki, iespēlējot perkusijas, ģitāras, miksējot, masterējot utt. Šis ieraksts ir tas, kurš, ja atvērts un sākts, netiks apstādināts, un tiks noklausīts vēl dučiem riņku. Ritmika, minimalistika un unikālais veciskais un šķelmīgais balss tembrs neapnīk pat pēc divdesmitās reizes, un, iespējams, neapniks nekad. Dažbrīd jauki salīdzināt Skota-Herona skanējumu pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem, un atklāt, ka arī tad dziesmas bija izteikti dvēseliskas un reizē skaistas.  “I’m new here” ir kārtējā aizmirstā un atkal atgūtā mūziķa kārtējais “debijas” albums.

labāāiis!!

lielisks klips nu gan. 

lielās cerības

cerības par šo dienu. Elbow - Great Expectations. Šodienas dziesma.

Animācijas filmas

Jāiet, jāiet!!

Orson un Basildona

Shodien Basildonaa gandriiz nopirku nocenoto "Orson - Bright idea" albumu. Nesaprotu tikai, kaapeec gandriiz. Lunis kas lunis. Man jau patiiiiik. :) Orson - bright idea

Southend-on-Sea

Vazaajos pa Eseksas austrumu piekrasti, un skaneeja shii. Elbow - Some Riot

Flirts ar troksni. “Mona De Bo” koncertē Spīķeru koncertzālē

Kā atzinis kolektīva “Mona De Bo” vizuālais un arī muzikālais līderis Edgars Rubenis, skaņa un pati mūzika kopumā ir kaut kas privāts, un, ja cilvēkam neinteresē, ko rada mākslinieks, tad nez vai sevi vajadzētu piespiest klausīties tikai tāpēc, ka to dara vairākums. Šķiet, uz daļēju vairākuma spiedienu uzķērās pāris koncerta apmeklētāji, jo tik milzīgu un ar tilpumu vai spēku neizmērāmu skaņas devu viņi nebija gaidījuši 12.marta Spīķeru koncertzālē notiekošajā “Mona De Bo” albuma “Nekavējies, šīs spēles ir ar tevi” prezentācijas koncertā. Nu, kad otrais “Mona De Bo” albums ir sataustāms, ikvienam ir iespēja trennēties un tvert kaifu vai vismaz pozitīvas emocijas no kārtās būvētā skaņas blīvuma arī mājas apstākļos.

Šķiet, kā ļoti zīmīgu un nepārprotamu brīdinājumu “Mona De Bo” pirms ieejas klausītājiem piedāvāja ausu aizbāžņus, un ne velti nesen notikušajā intervijā ar Rubeni viņš nepārprotami un strikti pieminēja drone ambient metal ansambli “Sunn 0)))” kā vienu no jaunā ieraksta iedvesmotājiem. Zinātājiem vai arī tiem, kuri nebija dzirdējuši jauno materiālu versijas pāris koncertos pagājušajā gadā, taču vēlējās pārbaudīt, kā tad tas viss varētu izklausīties (un būtu gatavi uz visu), piektdienas vakars neradīja problēmas, daži pat tīri normāli atklāja, kā jādejo pie šāda veida mūzikas. Tiem, kuri domāja, ka abi Edgari (Rubenis un Eihmanis) turpinās eksperimentēšanu ar dažnedažādiem ritmikas un aritmikas elementiem, psihodēliskām ģitāras skaņām un daudz pārnaturāliem tekstiem, taču saglabājot šo jautrības un draiskulības efektu, vēlāk cieši maldījās un, iespējams, nožēloja. It sevišķi arī tāpēc, ka ierakstā “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi” izklausās vairāk kā piemīlīgi.

Koncertu iesāka apvienība “100 baltas dvēseles”, kuri gan nebija 100, taču vairāk par pusduci gan. Lieki ir piebilst, ka visus viņu vārdus pieminēt būtu diezgan gari, taču var piezīmēt, ka pie taustiņiem atradās Monas izbijusī taustiņinstrumentāliste Anete Stuce un vēl aizvien galveno vakara mākslinieku ģitārists Dāvis Burmeisters. Pirmajā dziesmā uzstāšanās tika papildināta ar nelielu pārsteigumu – bungu vietā uz balkona atradās trīs stepa dejotājas no apvienības “Soul Tap”, kas vēlāk izrādījās arī meiteņu vienīgais priekšnesums. “100 baltas dvēseles” kā vienmēr savu spēli pārkrāsoja ar dažādu taustiņu, perkusiju, ģitāru un balss elementiem, taču visa uzstāšanās kopumā izklausījās diezgan vārga. Bet ne jau izpildījuma dēļ. Pie vainas laikam ir pasākuma skaņotājs, jo visa skaņu sistēma bija pielāgota lielākai pretestībai un slodzei, izcili piemēroti “Mona De Bo” uznācienam, bet ne šim astoņniekam. Tāpēc mirklī, kad visi centās klusi un mīlīgi iedziedāt vārdus mikrofonos, tādas vieglas vēsmas vien sanāca.

Edgari Rubenis un Eihmanis, jau pieminētais Burmeisters, pūtēji Kaspars Majors un Raitis Rozentāls, kā arī taustiņnieks Pauls Grīnhofs uz skatuves uzkāpa tā kautri un ar vairākiem etapiem. Taču, kad katra daļa no Monas saslēdzās kopā, no skaļruņiem izlauzās tāda skaņa, kuras dēļ viņus tik tiešam jānosauc par vienīgajiem drone mūzikas pārstāvjiem Latvijā. Pārdozēta rezonance (visa koncerta garumā), spēcīgas atmosfēriskas un dziļas skaņas, kas apvilktas ar melodijas ādām, atkal rezonance un tik augsta rakstura trokšņa radītās vibrācijas, ka no tām sāk trīsēt ķermenis un visiesvārstāmākā vieta – krūškurvis. Brīžiem jau pieminētās overdrive un rezonances apvienošanas dēļ no muzikālā mutuļa izlaužas tik spalgas švīkas, ka sāk sāpēt ausu bungādiņas, basģitāras vietā tiek lietotas šāda pat zemuma ērģeļu skaņas, tāpat arī klasiska hārdroka dzimšanas laikā lietotās tonalitātes. Tur, lūk, noder arī ausu aizbāžamie, taču nez vai īsts izbaudītājs tos kādreiz ir lietojis vai lietos. Jo tas ir tāpat kā ēst ar aizvērtu muti – it kā pieņemts un pieklājīgi, taču vairs negaršo tik labi.

Pirmajā reizē Rubenis pie mikrofona pieķērās, lai pavēstītu, ka dziesma, kas skanēs nākošā ir “Viņi aiziet saulē” - albuma pirmais skaņdarbs. Un arī gandrīz pats īsākais, kaut gan dzīvajā tas viss tiek pavilkts garām. Tieši šīs melodijas laikā nokristalizējās aptuvenā definīcija mūsdienīgās un dalībnieku skaitā bagātākās “Mona De Bo” skanējumam. Nenoliedzami “in general” grupa skan kā jau pieminētie “Sunn 0)))”, ļoti zemu, dārdoši un pārsvarā manevrējot pa horizontālu skaņu plašumiem un rezonējošiem grūdieniem, šad tad attaisnojas arī Edgara Rubeņa neformālā kļička “latviešu Džimmijs Hendrikss”. Taču viss priekšnesums ļoti salīmējas kopā ar “Pink Foyd” šķietami nebeidzamajiem koncertiem vai arī ar viņu pirmsākumiem psihodēliskā un kosmiskā roka skatuvē sešdesmito beigās. “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi” pārliecinoši rada asociācijas ar nu jau laikmetīgo 1969. gada “Ummagumma” vai arī skaņdarbu no septiņdesmitā gada ieraksta– “Atomic Heart Mother”. Tas būtiski norāda pašu “Mona De Bo” lielo muzikālo un intelektuālo bagāžu (atzīstot, ka “Pink Floyd” pirms leģendārā “The Dark Side of the Moon” 1973. gadā nebūt nebija tik populāri, kā viņus mēdz uzskatīt tagad) un vēlmi reanimēt sen aizmirstas, bet izcilas un klasiskas vērtības. Tiesa, piecdesmit gadus atpakaļ skaņu aparatūras un tehnoloģijas neļāva radīt skaņu, ar kuru varētu mēģināt nolīdzināt Rīgā esošos graustus vai vērst to kā masu iznīcināšanas līdzekli.

Vēl pa vidu atskanēja Monas “popdziesma” “Vēstījums”, kur Rubenis šoreiz nepiespieda sevi nospēlēt solo kopā ar pūtējiem, tāpēc viss dārdošais smagums bija jāpavelk Rozentālam un Majoram, un kā pēdējo skaņdarbu ansamblis nospēlēja “Lielo koku ēnā”. Noslēdzošo plates  divdesmit minūšu dziesma satrieca un nogurdināja tik ļoti, ka dažs labs spēka izsīkumā palika guļam tur pat Spīķeru koncertzāles stūrītī. Iespējams, vainojams arī kāds cits apstāklis, bet tas jau nu labāk zināms būs personiski. Noteikti, ka šī mūzika nekad nekļūs par topu dominanti un neaizstās, piemēram, “Metallica” vai jau pieminētās ikonas “Pink Floyd”, taču kā ļoti spēcīgs ieguldījums visaptverošās mūzikas pasaulē un tieši Latvijā “Mona De Bo” ir pārsteiguši ar ļoti lielu dāvanu.

Foto: Anrijs Požarskis

Morisons un lūgšana

Music is your only pray.. Filma par Džimu Morisonu un The Doors.

reklāma

piedāvāju seksu AVON

Noskaņojos rīta lidojumam

Šodienas prieciņš. The Black Keys. Just Got to be.

Nu kas nu būs

Šoruden pie apvāršņiem varētu iznirt kāda jauna filma. Sēņotāji. Kā turpinājums īsfilmai "Apsēstie". Nu, neko daudz neteikšu, skatieties paši rullīti. Nu es jau nu gaidu. Tūkstots un trīspadsmit Zatlerus vairāk nekā "Pēdējo Lāčplēsi". A to es vispār negaidīju.

Latvis ienāk/nāk/ienācis dizainā

Ilzes Začestes radītā mudinājuma dēļ šodien aizkātoju līdz Lietišķās Mākslas un Dizaina muezeju (kā viņa man vakar atklāja, tur vēl bija kaut kādas nosaukuma modifikācijas, bet neuzskatu, ka tas maina pasaules griešanās virzienu, vai vectēvam vairs nepienāk pensija) Tātad tajā risinājās latviešu dizaina mākslinieku izstāde, pie nosaukuma vēl neesmu ticis, taču izskatījās gana interesanti.
Ļoti ieinteresēja fakts, ka visi artisti manāmi spieduši uz tautas elementiem, latvietisko skatījumu par dzīvi un pārsvarā tiem materiāliem, ko var atrast šajos garuma un platuma grādos. Visa izstāde pārlādēta ar dažādām sienas instalācijām, pārsvarā radot atmiņas par padomju laika "lieliskajiem" sienu gobelēniem. Taču dažas lietas ieinteresēja ironijas vai arī izpildījuma ziņā.

• Pati Ilze bija pieķērusies minimālistisku koka gaismekļu radīšanai. Viņas darbs man vairs nebija pārsteigums, jo pirms tam jau paspēju ar to saskrieties iekš vienas "TASTY" izstādes.
• Roberts Kesenfelds izstādījās ar interesanta paskata koka ēdampaliknīti/paplāti, kura reljefā iestrādātas šķīvja, krūzītes/glāzītes/cita dzeramtrauka, nazīša un dakšiņas formas. Neteikšu, ka pārsteidza, taču patika
• Jānis Straupe bija izzāģējis un izgrebis milzīgu priedes koka piltuvi un izklājis to ar vasku. Nez, kur es tādu varētu likt, taču smaržoja jau nu lieliski. Kā pie Almītes tantes laukos (viņai ir bites)
• Agnese Rimša-Peļņa (interesants otrais uzvārds, Šleseram patiktu) arī acīmredzot aizrāvusies ar gaismas un tumsas spēlēm un uztaisījusi stūrainu plakanu un robustu stikla lampu (-as), kurām, protams, var redzēt cauri. Ļoti interesanti un izteiksmīgi izskatās stikla struktūrā redzamie vadi. Ņammīgi.

Tā lūk. Vēl bija pāris lietas, taču visā visumā jau ne pārāk oriģinālas vai nepiesaistošas. Taču jā, darbiņš labs, kas padarīts. Dodieties jūs arī.

Tā, ka bail paliek

Liars – Sisterworld

(Mute Records)

2010

2006. gada “Skaņu Meža” viesi, amerikāņu postpanka censoņi LIARS nesēž rokas klēpī salikuši, un, pamīšus vēl vienam albumam, kurš iznācis jau tālajā 2007. gadā piedāvā kā vienmēr izsalkušajiem klausītājiem jauno ierakstu ar diezgan biedējošu MĀJASLAPU.

Kad pasaules mūzikas portālos pagājušā gada izskaņā nodimdēja ziņa par šī albuma klajā nākšanu, daudzi minēja, no kā tad tas sastāvēs. Dziļās tālēs jau kādu laiku paslēptais 2006tā “Drum’s not Dead” bija kā pārsātināts ar dažnedažādu perkusiju izpausmēm (nu jā, droši vien arī tāds nosaukums) kā arī ar variējošām atmosfēriskām ģitāru partijām, bet pēc gada “Liars” paspēlējās ar “The Stone Roses” dīvainiem “Fool’s gold” rifiem un “The Smashing Pumpkins” izbijušajām ģitāru rotaļām.

Pareģojums piepildījās tiem, kuri lika uz to, ka šīs abas frakcijas tīri labi sader kopā. Jaunā plate “Sisterworld” ir kā abu iepriekšējo (un vēl pāris enerģisko elektrisko ģitāru un bungu faktiņu no pirmajām divām) sakausējums, kur pilnībā atmesta jau klišejiskā pankam tik raksturīgā iebļaušana mikrofonā, kā tas ļoti izpaudās “They Threw Us All In A Trench And Built A Monument On Top”.

Vairs nav tik daudz ambient raksturīgo skaņu (liekas, ka par laimi), vibrējošo ģitāru horizontu paplašināšanas un puišeliskā vokāla. Viss “Sisterworld” skanējums nosprausts kā ar kociņiem un nav nekādas planēšanas, ļoti un izteikti nopietni balstās uz basģitāras, un, jo zemāk, diezāk, bemolīgāk un minorīgāk tā skan, jo labak. Galvenais runas vīrs Anguss Endrjū (Angus Andrew) nu jau skan kā nosalis vecis turpat dziļos “Sisterworld” mūžamežos, kam nav sanācis aprunāties ar tikpat dziļi elpojošiem indivīdiem jau krietnu laiku, taču, vienmēr kabatā vai aiz kādas koka saknes aizbāzti Aijena Brauna (Ian Brown) vokālu sampli un partitūras. Balss, reizēm, nomainījusi meditatīvo elektrisko “Drum’s not Dead” skanējumu, tā kā pasaulīgie lidojumi turpinās.

Pats muzikālais izpildījums noslīpēts līdz mielēm, ka nebūs kur piesieties par kādu nevajadzīgu vai traucējošu skaņu, taču tas nenozīmē, ka ieraksts ir garlaicīgs. Arons Hemphils (Aaron Hemphill) un Džuliāns Gross (Julian Gross) arī paspēj pajokoties un pabaidīt klausītāju ar neviendabīgu vijoli, biedējošu ksilafoniņu un pāris citiem simpfoniskā orķestra knifiem. Summā jau pie ceturtās dziesmas “Drip” gribas ieslēgt gaismu visās telpās, desmit reizes dziļi ieelpot un atvērt balkonu, lai paskatītos, vai pie tā malas nekarājas kāds 1978. gada filmas ļaundaris. Tiešitādu noskaņu rada gandrīz viss Liars ieraksts (izņēmot pāris diezgan vārgas pēdējās dziesmas), kurš, ja brīžiem izdzēstu vokāla celiņu, būtu gatavs jau pieminētā gada kinematogrāfijas kārtējā parauga skaņu celiņam. Ātras, asas, nedaudz mītiski un mistiski agresīvas un aukstas melodijas, kurām vien gribas galvā iztēloties kādu narkotiku darījumu, pakaļdzīšanos pa netīrām Hārlemas ieliņām un atkaušanos no masīviem diskočaļiem ūsās, ādas vestēs un naģenēs. Un, protams, neiztikt bez tikpat vecām Korg jonikām un graudaina kadra.

11 skaņdarbu lielo plati nevar nosaukt par kaut ko pārsteidzošu, taču kā labs radinieku baidīšanas un vecmāmiņu pie vietas nolikšanas dziesmu kopums šis derēs kā uzliets. “Sisterworld” ir labs piemērs, kā apvienot postpanku kopā ar sintezatoru radītajiem trokšņiem un nedaudz drone radītām noskaņām. Sākot jau ar “Scissor”, Liars ir radījuši labu rīta mošanās trieku ieroci jau pierastajā popa un r&b pasaulē. Brīžiem hipnotiski un suģestētējoši liekot neizslēgt kādu neieinteresējušu rifu, bet turpināt klausīties tālāk. Pašās beigās vien var piebilst, ka šad tad skaņripulis atgādina “Fight Club” skaņu celiņa autorus “The Dust Brothers”. Bet tikai šad tad. Pārējais viss ir spēcīgs un nedaudz patumšs labas raudzes darbs.

Augstu debesīs

Shearwater – The Golden Archipelago
Matador Records
2010

Mirklī, kad atskan pirmās jaunā “SHEARWATER” albuma “The Golden Archipelago” skaņas, visu ķermeni pārņem tāds miera un līgana lidojuma sajūtu kūlis. Pirmie it kā aborigēnu tautu izsaucieni, kuri pārslēdzas dziļā lēnā pikējumā no desmittūkstošmetru augstuma vai milzīgā okeāna pārlidojumā. Sķiet, viss ieraksts ir kā skaņu celiņš dokumentālajām filmām par putniem, to redzējumu uz mūsu mazo pasauli un viņu apjausmu, cik tā tomēr liela.

Shearwater sastāv no Džonatana Meiburga, Kimberlija Bērka un Tora Herisa (Johnatan Meiburg, Kimberly Burke, Thor Harris), taču par visu vairāk ansambli un arī tā dzīves ceļu vadīt tiecas Meiburgs. Tieši arī viņa izdomājums ir grupas nosaukums. Džo ir ornitologs, un ’shearwater’ ir kāds diezgan graciozs jūras plēsējputns. Noteikti arī tāpēc “The Golden Archipelago” ir tik laidens aptuveni 38 minūšu skaņdarbs, kas sadalīts vienpadsmit burvīgās dziesmās, kuras vienā vārdā varētu apzīmēt  šādi: “songs with tunes”. Salīdzinot ar iepriekšējo grupas muzikālo bagāžu, “theGA” ir vispretenziozākais no viņu veikumiem. Lai gan dziesmas nav īpaši radio un popmūzikas topu formāta (iespējams, ja nu vienīgi enerģiskais vieglā roka un nelielas oriental pieskaņas apveltītais hits “Black Eyes” un singls “Hidden Lakes”), tās tomēr ir ar ļoti spēcīgu, viegli iegaumējumu skanējumu, un arī varbūt tāpēc, ka tonāli skan ģeniāli vienkārši, taču uzsvars uz ģeniāli. Kopā tas viss skan kā progresīvā orientālā artroka un meditatīvās hipiju mūzikas sakausējums modernajām paaudzēm.

Šo skaņripuli nevar salīdzināt ar Meiburga iepriekšējo projektu, kuru viņš nesaskaņu dēļ pameta aptuveni divus gadus atpakaļ. “OKKERVIL RIVER” līdzi velk diezgan klasiska skanēju indīroku, kura nelielās ietekmes vērojamas arī Shearwater iepriekšējās platēs. Taču, apvienojumā ar diezgan dinamisku, mazliet ar pasaules mūziku sintizētu “The Golden Archipelago”, plus vēl gandrīz 35 gadus vecajam vīrietim pieaugot, apceļojot Folklendu salas, Austrāliju, Jaunzēlandi un Kanādu, galā iznāk lielisks ceļojums pavisam parasta Teksasieša dzīvē. Blīvripa ir kā Meiburga atskaite par padarīto un piedzīvoto. Šķiet, ornitoloģisko, sociālo, ģeogrāfisko un reliģisko studiju dēļ paveiktais atspoguļojas ne tikai muzikālajā materiālā, izteiktajā un konkrētajā liriskajā tekstā, bet arī melodiskajā un lielu diapazonu iekļaujošajā meditatīvajā balsī. Palaižot atskaņotājā pēdējo viņa veikumu un ieejot izpildītāja MĀJASLAPĀ, skanošais iet soli pēc soļa blakus tā saturam. Uzreiz var saprast, ka pati mūzika visā albuma tapšanā ieņem diezgan mazu, bet svarīgu lomu. Tikpat svarīga loma ir iztēlei. Dziesmu pielāgošanai dabai, dzīvnieku skaistumam, dabiskajam mieram un brīžiem cilvēku diezgan muļķīgajai un netendenciozai dzīvošanai.

Ar dabas un ģeogrāfijas materiāliem pārpildīts nav tikai albuma melodiskais pieskāriens. Pats kompaktdisks ir papildināts ar iespaidīga lieluma bukletu, kurš sastāv no lirikām, kartēm, dabas attēliem un visa pārējā, kas rada plates saskaņu ar dabu. Bagāts ir arīdzan katras dziesmas skanējums, kas no parastās “Okkervil River” aizņemtās popmūzikas, pārvērsts dažnedažādu tradicionālo aborigēnu, inuītu un argentīnas salenieku muzikālo variāciju sintēzē ar paša ostinieša Meiburga idejām, pāris viņa līdzgājēju jaunības vārsmu idejām un horizontāli nosvērtajām  klavieru un citu muzikālo priekšmetu miera skaņām. Tik pat lielisks “kā naglai uz galvas” ir albuma vāciņš, kas lieliski saskan ar ievadziesmu “Meridian”, un beigās arī ar pēdējo “Missing Islands”, radot to kā šī tēla pēdējo ceļojumu. Retumis galvā iešaujas doma, vai tik “The Golden Archipelago” nav mākslinieciski attīstīts kā prototips cilvēka dzīvei. Tik pat dažāda, emocionāla, enerģiska un reizēm arī nolemta satura. Taču tas lai paliek klausītāja ziņā. Viens gan ir drošs, neviltots mūzikas gardēdis novērtēs lielisko, mistisko un mazliet biedējošo vokālu un mūzikas struktūru līdz pašām laimes mielēm.

pritī forša laika nosišana

un mēs mostamies!!!!!

šodien tieši šāds noskaņojums. Lai gan šī nav tikpat tuva dziesma kā Postcards to Italy, taču ir otrā pēc mīļuma. Un ļōoti patīk video. Elephant Gun.

meklē ko meklēdams, nemeklē Čeku

pēdējā laikā esmu sācis aizrauties ar reliģiju pētīšanu. AIzbraucu pat uz laukiem, savācu visādas ar tām saistītas grāmatas, ielādēju pāris filmas, un nu sākšu ķidāt. Jāiegūst man pašam sava patiesība.
Ja godīgi, tā diezgan ātri aug. Un mani reliģiskie draugi nebūs īpaši priecīgi.
Vajag kačāt kompetenci, vajag kačāt kompetenci.

Septiņi ritmi un vēl viens

Trīs lietas, labas lietas. Kā medijos minēts, vispasaules ritma sensācija “STOMP”, atkal ir ielauzusies Latvijas koncertdzīvē. Un jā, šoreiz jau trešo reizi. Vispirms tas notiks 2003. gadā – 8 koncerti, 2007. gadā – tāpat, un nu veselu nedēļu ar sešiem koncertiem no 9. līdz 13. martam.

Diez cik daudziem radās cerība ieraudzīt diženo Lūku Kresvellu (Luke Creswell) vai Stīvu Maknikolasu (Steve McNicolas) nostājamies uz Kongresu nama dēļiem Rīgā 9. martā. Kā zināms, šie divi cilvēki aizsāka sākotnēji ar neko vairāk kā ar vienu vai pāris Heineken un Coca-Cola reklāmām slaveno projektu, līdz tas izauga tik spoži un tik spīdoši, ka šobrīd pasaulē šo ritmikas, izcilas bungošanas spējas un arī savdabīga bezvārdu (jāsaka, pat izsmalcināta) humora performanci apmeklē simtiem tūkstošu cilvēku. Kādēļ gan nav cerību? Jo viss aizsākās tālajā 1980. gadu sākumā. Tas nozīmē, ka šobrīd abi džentlmeņi no Braitonas dejošanai ir krietni godājamā vecumā. Nav ziņu par Stīvu, taču Lūks vienmēr bijis trupas galva un superzvaigzne, kas izpaudās arī 2007. gada koncertos. Šogad ir piesaistīti vairāki jauni cilvēki, līdz ar to arī jaunas idejas un papildspēki. Tas nozīmē ka, kamēr STOMP ideja būs aktuāla, šī programma nekad nepazudīs no zemes virsas.

Kādēļ septiņi ritmi un vēl viens? - Uz skatuves dīvainā vecas darbnīcas vai automehāniķu noliktavas ieskāvienā darbojās astoņi dejotāji, bungotāji un arī jokdari. Tikai viens no tiem pamanījās gan haltūrēt, gan nepakļauties galvenā “stampātāja” iegribām un ļoti bieži sasmīdināt mazos skatītājus ar savām diezgan neveiklajām, bet izsmalcinātajām manierēm un uzvedību. Tas, ka uz pasākumu par velti drīkstēja ņemt bērnus līdz sešu gadu vecumam, iespējams, radīja ļoti jauku un aktīvu gaisotni, jo, neskatoties uz skaļajiem pieaugušajiem, vislielākie smējēji bija tieši mazie cilvēciņi.

Pati uzstāšanās programma būtiski netika mainīta. Vēl aizvien saglabātas vecās labās slotas, spaiņu trobelēšana, basketa bumbas, koka nūjas, grabināmā un bungojamā klinškāpēju sienas “plātsmaize” un, protams, pats galvenais – leģendārā atkritumu un visādu citu mucu un to piederumu dauzīšana un sadauzīšana, tiesa, apstrādātās, citādākās un nedaudz pārveidotās versijās. Kā jau “barvedim” pienākas, trupas galvenais vīrs paspēja sniegt pāris solo performances, pārsvarā ar “hit'n'clap” tehniku (ķermeņa izmantošana plaukšķināšanai un skaņu radīšanai klapējot) Pārējie varēja atļauties mazus skečiņus atpūtas periodos. - Vieni mēģināja no maisa izvilkt dažnedažādus, pavisam vienkāršus, taču labi skanošus priekšmetus, piemēram, lielās kolas glāzes, papīra turziņas un citus krāmus, turpretī otri centās uzjautrināt skatītājus, izspēlējot negausīgu un ļoti bērnišķīga rakstura (taču debešķīgu) skeču par to, kas notiek, kad cilvēka iztēle nonāk saskarsmē ar avīzēm un ar ko tas viss beidzas. Programmu pildīja nedaudz akrobātisku triku, nedaudz ironijas ar skaistu un atsvaidzinošu ūdens pielietošanas performanci pārnēsājamajās izlietnēs, kā arī ar bērnus visvairāk “sabojājušo” uzstāšanās daļu, kur aktieri uz skatuves iemāca, kā eleganti un gaumīgi lauzt krēslus. Nu vismaz skolu personāli zinās, kurš būs vainīgs pie salauztās mēbeles.

Neticami dinamiskajā, aptuveni pusotru stundu garajā programmā performancē tika iesaistīta arī publika, pārsvarā vien ar ritmiskām plaukšķināšanām un kāju piesitieniem. Uz skatuves, izņemot pāris izsaucienus, iespējams, aizstājot tos ar sasveicināšanos, netika pateikts neviens pats vārds. Pārsvarā runāja skaņa, apskaužami sinhronas un asinhronas ritmikas paraugi un visiem saprotama zīmju valoda un mīmika. Protams, kā vienmēr tika salauzta viena slota, kas pēdējo gadu šovu laikā, šķiet, notiek jau speciālos nolūkos. Un apmeklētāji vien skatās un skatās, un pat neliekas, ka šis šovs mēģinātu kaut kā noslēgties. Domas asums ir iestatīts, un STOMP uzstāšanās norāda tikai uz to, ka cilvēks sastāv no ķermeņa, prāta un ritma. Skečs pēc skeča, ritmika pēc ritmikas ar mainīgiem tempiem, versijām un pat notīm, jo šovā tiek izmantotas arī tembrāli precīzi sagrieztas gumijas caurules, kā arī jau pazīstamo trauku lēna atbrīvošana no ūdens, kas rada toņus.

Un tieši tāpat kā sākusies, izrāde ar izplānotu izskaņu noslēdzās, radot gredzenveida kompozīciju. Šķiet, arī STOMP ir sapratuši, ka, ja cilvēku enerģija būtu neizsmeļama, viņi performanci varētu atkārtot un atkārtot, tieši tik ilgi, kamēr pašiem aptrūktos iztēles un publikai beigtos pacietība. Taču izrādes beigas nenozīmē noslēgumu pilnīgi visam. Skatītāji, dodoties mājās, bieži vien visai redzami vēl nespēj nomierināties, un tāpat kā viņu pašu bērni, satriecošā pasaules ritmu sajaukuma dēļ, vēl paspēj nobungot kājas pret zemi, durvju rokturiem vai arī ģērbtuvju numuriņiem.

Foto: Anrijs Požarskis

Kas tad tā par improvizāciju

Kādu nedēļu atpakaļ bija sanācis ieskriet un pafotografēt (pēdējo reizi ar to tumšo objektīvu) Studentu Klubā. 4.martā tur notika Latvijas dažādu stilu (diezgan modernu) pārstāvju ievāriju vārīšana "Skaņu virtuve", kurā piedalījās Āris Ozols (Camillas), Andrejs Vasiļjevs (Tribes of the City), brāļi Ābeles (Soundarcade) un Edgars Rubenis (Mona De Bo, Mofo)

Teikšu godīgi - pats pasākums bija ar labu ideju, un dažas organizatoriskas kļūdas pieļaujamas dēļ neilgās pieredzes, TAČU beigās krietni pievīla visu dalībnieku kopēja improvizācija, kurai piespēlēja Vasiļjeva mazais bundzinieks. Viena ritmkārta un sūds kas vien no tā impro sanāca. Jā, esmu godīgs. Bet bildes ar to stroķi nu tādas, šādas, itnekādas, nav ne vainas :)

klikit on bildit

ceļš līdz pilnibai

un Ok Go atkal pārspēj paši sevi! This Too Shal Pass


This Too Shall Pass - RGM version

OK Go | MySpace Music Videos

i love wrangler

te būs jaunā wrangler kolekcija un arī tā lieliskā dziesma, kas skan apakšā!!

vīri turaties/guys carry on

Style Changing

lidojošais paklājs

gluži jau nē, taču šādu aparātiņu es vēlētos dabūt. The Flying Hovercraft.

Šī gada spožā zvaigzne

Neskatoties uz to, ka truluma paaudze pavilksies uz  "Die Antwoord", es tomēr ticu, ka šogad savu uzvaras gājienu sāks šis lieliskais Zimbabves izcelsmes jaunietis. Tinashe. Viņam daudz jauku variāciju par tēmu "mana mūzika popkultūras azotē" un arī supertopu šī gada gabals "Mayday" (kas man pašam sāk patikt tikai no 0:35 minūtes)

YES YOU DANCE ceturtā pakāpe

Veiksmīgi izrāvies no Space Dog un Grēviņa "Vampire Veekend" un Jonsi skaņām, devos ar Zani uz DērtīDīlu, kur kā izrādās, viss jau klaji nekaunīgi gāja vaļā. Noārdījos līdz mielēm, izkratīju plaušu un satiku pāris sen neredzētus un nekad neredzētus cilvēkus. Visā visumā jauki.

Nepaspēju norauties no Ņinas Električkas (plkst. kādos 00:30), KODEK sākumā izrādījās atturīgs, taču pēc tam saviem GAMEBOY aparātiņiem parādīja kur vēži ziemo un vectēvs čurāt iet. Visu noslēdza Indrikkis, kas tad arī nospēlēja lielāko daļu vakara, līdz beidzot ierados mājās ap sešiem un skatījos (un šad tad arī klausījos), kā Ingrīda diskutē par dzīves jēgu un taisa tomāt/sier maizītes.

Prieks un laime, kur tu rodies. Iešu laikam arī uz nākošo, YES YOU DANCE. varbūt. mazums, kā garīgais var uzmest kūkumu..

Pēdējais Lāčplēsis

Šīs filmas radīšana jau vien ir milzīgs varoņdarbs. Materiāls, kurš aizsākts 2008. gadā un uzreiz pasludināts par Valsts tēlu graujošu (pat neizvērtējot un neredzot tā saturu), izgājis cauri ne tikai finansiālām problēmām un beidzot arī atdūries pret Nacionālā Kino centra (NKC) striktajiem priekšstatiem. Taču, lūk, Lāčplēsis tomēr ir izcīnījis savu pirmizrādi kino “Rīga”, un 25. februārī cilvēki sagaida vienu no retajām īsmetrāžas filmām, kurai ir pašai savs atsevišķs seanss.

Viedokļi ir divējādi un diezgan saprotami – vai nu cilvēkiem patīk vai arī nē. Bet tikai un vienīgi saturiski. Nav aspekta no Nacionālā kino centra puses, kas šo īsfilmu, kura ataino Lāčplēša (Mārtiņš Eihe) atkārtotu izlīšanu no Daugavas un cīņu pret ietekmīgo un bezjūtīgo valdnieku Doktoru Šņukuru (Guntis Pilsums), izpēta no kinematogrāfiskā viedokļa. Ir tikai tīri faktiskas atzīšanās mīlestībā vai arī aizmuguriska nāves soda piespriešana. No mirkļa, kad pie apvāršņa parādījās “Pēdējā Lāčplēša” reklāmas rullītis, Latvijas interneta vietnes laiku pēc laika tiek pārpludinātas ar dažnedažādiem komentāriem. Pārsvarā pirms pirmizrādes tie skanēja diezgan pozitīvi, katrs, kurš ierakstīja pat vismazāko vārdu sava viedokļa ailītē, vēlējās filmu redzēt. Pēc tam.. Skatītāju rindas ir pustukšas, vairāki viedokļi paliek, bet arī krasi mainās. Kāpēc?

Krietnā devā groteskas ietērptā, iespējams, ne parodija vai komēdija, bet gan paskvila, Jāņa Vingra īsfilma stāsta par jau kaut kur redzēto Dr. Šņukuru, kurš paralizē Latvijas brīvo domāšanu un demokrātiju un kuram visur un vienmēr palīdz tehno pārlādēti muskuļmaisi un tumšas, nolaistas telpas. Šīs situācijas rezultātā arī tikpat zināmais Lāčplēsis sakrīt uz vienu roku ar Šņukura vēl nenotvertajiem latviešu literatūras supertēliem Antiņu (Kārlis Būmeisters) un Maiju (Dana Dombrovska), lai izglābtu Sprīdīti, Raini, princesi Zeltīti un, protams, arī visu latvisko nāciju. Ja šo darbu sāk uztvert kā nopietnu mākslu un kinoestētisko pērli, tad gaidīta liela vilšanās, un rakstās tādi komentāri kā “MURGS” un “Tā lūk, paši izzog valsti un taisa filmu par tās izzadzējiem..”. Pēdējais varētu būt attiecināms uz faktu, ka NKC Vingrim kā labas slavas cilvēkam piešķīra 45 000 latu, un mazā naudas apjoma dēļ “Pēdējais Lāčplēsis” arī ir pārdesmit minūšu īss. Zagšana tādēļ, ka vairāku cilvēku uzskatos šī nauda būtu izlietojama citiem, labākiem mērķiem.

Taču, ja uz kinoteātri tiek nākts ar vēlmi būt sarkastiskam pret tikai mums, latviešiem, zināmiem politiskiem procesiem un iesmiet par vairāku pašmāju varoņu un nevaroņu izdarībām, šī kustīgā bildīte ir tieši laikā. Ja dažreiz pieklibo saturs, piemēram ar to, kā tiek atbrīvoti un arī kā tiek spīdzināti Rainis, Zeltīte un Sprīdītis, tad operatora (Uldis Jancis) darbs, pārsteidz arvien vairāk un vairāk. Jauku noskaņu rod arī Andra Vilcāna (Drakula. Svešās Asinis, Dzelzs Vilks u.c.) sakomponētā mūzika, kas brīžiem rada tādu nepatikas efektu, taču tādai tai noteikti būtu jābūt, jo, ja Dr. Sņukura kambaru auru nevar saost, tad labāk to sadzirdēt.

Vienu gan var teikt, šķiet, šīs Baltijas valsts sabiedrība un kino nav radīti sarkasmam. Brīžiem, vērtējot katru “joku” un “ironiju” no tās sastādīšanas viedokļa, saturiski tas viss sāk kļūt nedaudz truli un nemaz ne smieklīgi, kad nesmejas par joku kā izteiksmes līdzekli un inteliģences skalu, bet gan par tā izpildījumu. Šajā valstī cieņā un labā izpildījuma kvalitātē vienmēr būs diezgan jauka un labākajās Padomju tradīcijās ieturēta Ēzopa valodas sabiedriskā un sociālā ironija un satīra, tāda, kas netieši vai tieši ataino mūsu pašu muļķīgās likstas ģimenē vai arī ar pārējiem sabiedrotajiem (par piemēru jau ikoniskā komēdija “Limuzīns Jāņu nakts Krāsā”). Labāk veselīgs humors nekā neveselīga brutalitāte.

Koncerts Smiļģa muzejā

Nu jā, atgādināšu visiem, ka 7.martā plkst 19:00 es uzstājos ar savu "Dziesmas.Dzeja.Dzīve" jeb Dz³ koncertvakaru. Viss notiek SMiļģa muzejā un ilgst aptuveni pusotru stundu, ja ne mazāk.

Ieeja: 1 lats, bet kā ziedojums muzejam. Gaidu visus, kuri jau zina, un gaidu arī tos, kuri nezina. Karoče - gaidu visus.

balets un barišņikovs

esmu pārliecināts, ka tieši šajā pašā laikā, bet pagājušogad es skatījos tieši šo pašu video. Jo bija lieli plāni, jo bija arī izdevības.
Nekas nepiepildījās, bet šogad izdevības ir vēl lielākas. Tāpat arī plāni. Mācos no vienas no visskaistākajām filmu epizodēm pēc maniem uzskatiem, un tikai Barišņikova dēļ es vēl mazliet mīlu baletu. Un kustību teātri vispār. Bet to vairāk.

Cietumnieki un citi zvēri. Karnevāls LMA

Garas rindas it visur, mācītāji, un vismaz viena līgava. Tās ir tikai dažas no lietām, bez kurām nevarētu iedomāties Latvijas Mākslas akadēmijas ikgadējo karnevālu. Vienu februāra dienu, kad teju vai puse aktīvi domājošās Rīgas jaunatnes sastopas, auļo, iemīlas un izšķiras kā draugi.

Kalpaka bulvārī 13, 26.februārī un septiņdesmit otro reizi - skaitliskie raksturojumi. Melnbaltā planēta – tematiskais noteikums. Pārējais vairs nav jāzina, jo neskatoties ne uz ko, visa nakts tiek pavadīta pilnīgā nonstopā, pēc tam mēģinot sevi aizvilkt uz mājām vai arī, ja ir mazliet spēka, doties uz oficiālo pēcballīti iekš “Space Garage” pulksten pusseptiņos no rīta. Visi akadēmijas gaiteņi izklāti ar dažnedažādiem darbiem, grafikām un diezgan vieglas (lai neteiktu vairāk) uzvedības ilustrējumiem. Melnbaltas acis nomaina baltu striķu pīnes, balti tērptais Valdis Melderis ar baļļu hītiem konkurē ar blakus esošo industriālo “Sturm” ārdošo diskotēku. Pretreakcija pēc pretreakcijas. Kontrasts pēc kontrasta. Šogad, nez kāpēc šķiet, ļoti piestrādāts tieši pie mākslinieciskās dažādības vairāk kā citas reizes, viss karnevāls ir kā liela izstāžu zāle, ir vairāk deju plaču, kas arī nodrošina gaumes apmierināšanu gandrīz jebkurai sabiedrības daļai. Pat tai, kurai dejošana un koncerts neinteresē. Tikai kā vienmēr kaili pozējošs vīrietis kāpņu telpā starp pirmo un otro stāvu, kuram retumis piebiedrojas tikpat “apdāvināti” tās pašas dzimtas pārstāvji, lai kaili aptaujātos, kā tad klājas un samērītos dāvanām.

Paša vakara ieskaņā skatītājiem tika piedāvātas klasiskas vērtības – ēnu teātris, steps, kustību uzvedums un improvizācijas teātra uzstāšanās. Tiesa, paši improvizatori bija gandrīz vizuāli sagatavojušies, ko gan nevarētu teikt par kustību dejotājiem, kuriem no melnbaltā šķiet bija vien šad tad gaisā plīvojošs krūšturis, taču uzstāšanās pati par sevi bija piemīlīgi skaista. Pārējām divām performancēm, kur meitenes klasiskos frencīšos dejoja burvīgu stepu (žēl vienīgi, ka izjust šo skaisto trīs dāmu sadanci traucēja skaļā apkārtējā fona mūzika) un pretī spožai gaismai savu izrādi spēlēja ēnu kustinātāji, viss atradās pie vietas. Protams, vakara garumā pavīdēja vēl kāda performance, piemēram agra rīta breiks pie DJ AG pults, taču būtu pilnīgi neiespējami apskatīt tās visas gan laika, gan lielās izvēles dēļ.

Akadēmijas sporta zālē kā vienmēr notika lielo karnevāla grandu uzstāšanās. Viss tā īsti sākās ar “SuS Dungo”, kurām sanāca diezgan jaudīga uzstāšanās, pēc tam arī “V.I.P.P. Basbočka”, “Age of Stones”, taču patiešām īsta koncertjautrība iestājās, uz skatuves kāpjot milzīgā skaitā esošiem turboSka pārstāvjiem “Oranžās Brīvdienas”. Pirmā nopietnā lēkāšana pie veseliem vienpadsmit vīriem, kas diezgan spoži norādīja uz LMA skatuves ietilpību. Tad, protams, ļoti daudzu gaidītie “Dzelzs Vilks”, pēc kuriem iestājās karnevāla kulminācija – pie apvāršņa parādījās nevieni citi kā “Eolika”. Liels daudzums oriģinālo topu triekšanas skaņdarbu, kas nomainījās, protams, ar jau paredzamo “Raimonda Paula vecās dziesmas, Raimonda Paula jaunās dziesmas..”. Mūžīgi unikālā fasona žaketēs tērpies Viktors Zemgals, minikleitu pavēlniece Olga Rajecka un vienmēr klasiskā Ilona Stepānova. Un ar to pietika, lai aptuveni pusdivos gandrīz visa klātesošā publika būtu, brutāli izsakoties, iegūta, pat nenovelkot bikses.

Pēc tam arī “Suņa Stunda”, “2tie” mūmiju tērpos un ka vienmēr nepārspējamie “Soundarcade” paši ar saviem skaņu dzelžiem melnos “baņģugu” tēlos. Tam visam pa virsu enerģisku garnējumu (kā jau vienmēr viņiem sanāk) uzklāja jaunie un talantīgie “Acid Rain”, bet, mirklī, kad uz skatuves uzradās “The Black Tea”, karnevāla apsargi nelielu nesaprašanu dēļ no lielās zāles izfīrēja lielāko daļu ļaužu, tāpēc sanāca, ka pēdējā blice nospēlēja koncertu kādiem padsmit klausītājiem. Vēl stundu pēc oficiālās pasākuma slēgšanas cilvēki tikai klīda un klīda ārā no LMA ēkas (pat Viktors Zemgals palika līdz beigām), iekšā atstājot “Space Garage”, “Elektras”, “Piena”, Radio Skonto u.c. pārstāvniecības, lai tās atkoptos pēc pēdējiem uzlidojumiem no pāris tūkstošu lielās publikas.

Neskatoties uz ekonomiskās krīzes stāvokli, apmeklētāji karnevāla laikā tikai plūda un plūda iekšā, kas norāda tikai uz vienu – tas ir viens no visstiprākajām tradīcijām Latvijā. Pat tad, ja šajā vakarā varbūt nekoncertē nekas personisku iemeslu dēļ ievērojams, pietiek tikai uzrasties, lai satiktu milzum daudz ļaužu, tiktu laiski iedzerts un krietni padejots tā, ka nākošajā dienā jāveic pāris balss atkopšanas procedūru vai jāiet pēc kāda ģipša kājām, jo tās vairāk nefunkcionē. Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls bija, ir un būs viens no gaidītākajiem saviesīgajiem pasākumiem valsts vēsturē, un to noliegt nevar neviens, pat “Jaunā viļņa” pārstāvji ne.

Foto: Ingus Bajārs

Rīga 1987. gadā

Nezinu, kā šīs fotogrāfijas ir izdevies saglabāt tieši tādā izskatā, bet tās ir lieliskas. Atzīšos pavisam nopieni, izņemot divas "fīčas" pirmajā fotogrāfijā un vēl tažas nolaiztas vietas, tā Rīga man patīk labāk, jo ir zaļāka.. Un tās mašīnas tādās krāsās un izskatā..

Rīga 1987. gadā.

nav komentāru

John Cage 4'33''

mirkļa emocija

šodien šī dziesma atka uzspieda uz jūtām. My Morning Jacket.