3.decembrī biju aizdevies uz Valmieras Drāmas teātri, lai pavērotu, ko jaunais režisors Viesturs Meikšāns ir izdarījis ar Raiņa "Zelta Zirgu"
Nu, gribētos man teikt, Jā!!!, bet.. kaut kas traucē. Ne jau scenogrāfija Reiņa Suhanova vadībā, kas izskatās pēc kaut kāda minimālistu stalkera vai izspļautas filmas "1984" versijas (kas, protams, ir tikai forši) Ne jau vairākas interesantas fīčas, kā viena izkārtojuma veiksmīga izmantošana, vairākas tehnoloģiskas pilnības un dažādi horeogrāfiski dimanti. Ne jau lieliskais Māris Bezmers Melnā prinča lomā un arīdzan labais Ivo Martinsons kā Antiņš. Vai arī neliels pārsteigums par gaidāmo Saulcerīti.
Izrādes lielākā kļūda bija 100% pieturēšanās pie Raiņa lugas teksta. Ne vienu mīļu brīdi (protams, izņemot Bezmera spēli) sirdī neparādījās atklāsme, kādēļ "Zelta Zirgu" var nosaukt par pilnīgi mūsdienīgotu. Izņemot izkārtojumu un šīs horeogrāfijas izpausmes. Dažbrīd šī brīžiem nesulīgā un mazizsakošā teksta dēļ, aizrautība skatīties notriecās līdz pašai lejai. Trūktā tās odziņas, valodas sķautņu studēšanas, kas to padarītu tuvu divdesmitā gadsimta saziņai. Aktieri spēlēja, labi, kā nu mācēja, tikai bija manāmi sasaistīti šī stingrā Raiņa vecmodības dēļ.
Taču laba izrāde. Ja neievēro augšuppieminēto nepilnību, izrāde ir pārsteigumiem un inovācijām pārpilna un visā ziņā aizraujoša. Suhānovam desinieks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru