Zane atminās pretī un mēs devāmies pie Cieceres ezera, kur jau sēdēja Inta un runāja ārā vienu "Zelta zivtiņu" (aka baltvīnu). Vēlāk noskaidrojās, ka tas ir viens no trijām "Zelta zivtiņām". Nospēlēju uz savas menas skaistules visu ārzemju repertuāru, bet neuzdrošinājos savu. Nekas, citreiz.
Smenai aizsvīda objektīvs, tāpēc nolēmu vakarā vairāk nefotogrāfēt.
Tā nu mēs visi pilnīgā zivtiņā (nu es ne, bet man jau nevajag - es jau piedzimu pilnīga reibumā) devāmies pie Zanes, kas, izmetot vīna pudeles, nomaucās no riteņa. Mēģinājām aizmigt, bet nespējām. Reunājām lielākās muļķības pasaulē un klausījāmies, kā, iespējams, vienīgie krievi Brocēnos mauc savas estrādes zinņges. Pie rīta uznāca miegs, bet aizgāja Zane, jo viņa jau bija pagulējusi, ko es, protams, nebiju darījis.
Brokastīs labi pagatavota (viņas to izdarīja, wouwouwiwa!!!) omlete un, kā es pāts vēlāk atklāju, biju uztaisījis bazilika tēju. Bet!!! Tā nebija kļūda, jo baziliks palīdz lūk pret šo:
- nervu slimībām
- ēstgribas trūkumu
- galvassāpēm
- sliktu dūšu
- pret skumjām un depresijām
- iekasumu remdēšanai un brūcēm
- atsvaidzināt elpu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru