nujā, ko es vēl gribēju pateikt.
piegdien, plkst. deviņos vakarā es spēlēju @ ĻEŅINGRADĀ.
savu koncertu.
ielūgti visi, dārgie.

miers un grīziņš

piegdien ingrīdu mocīja pohas un, līdz ar to, sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc es nolēmu viņu izstaidzināt pa visu rīgu. protams, bija nedaudz sašutusi, bet tikai pašā sākumā. aizgājām uz staciju, es paēdu tajā "super patata" (diezgan labs un lēts, jumī), tad satiku gati pie latgalītes uz objektīvu apguvi. pēc tam bijām izplānojuši doties uz pansionātu pasēdēt parkā, bet es sapratu, ka atkal gribu atgriezties Grīzīņkalnā. Tā nu mēs aizmināmies līdz parkam un nosēdējām pāris stundas nerunājot, vai mazliet runājot. Super jauki. Un laiks mūs vienkārši traki lutināja.

P.S. Latgalītē nopirku četras Smenas astoņdesmit sestā gada 250 platfilmiņas. pa divi lati. vēl tur palika vesels desmit filmiņu bloks, kas šodien bija patukšots. kūl. jāpārbauda.

type records

ak, cik. burvīgi

“Сплин'' apsola palikt pārziemot

24.septembra vakarā klubā LaRocca koncertēja Aleksandrs Vasiljevs kopā ar savu grupu “Сплин''. Ansamblis Rīgā uzstājās jaunā albuma "Сигнал из Космоса" koncertturnejas ietvaros.

Aizkavēšanās preses konferencē izraisīja arī koncerta sākšanos pāri deviņiem, bet “Сплин'' to attaisnoja gan ar jaunā albuma skaņdarbiem, gan arī ar vairākiem superhitiem, piemēram, «Остаемся зимовать», «Молоко и мед», un «Маяк», kuri tika izpildīti ar tik lielu atdevi, ka nepārspējami kuplā publika būtu lauzusi krēslus, ja La Rocca lielajā zālē tādi būtu. Ar nevaldāmu enerģiju un ekspresīvajām dziesmām grupas līderis Aleksandrs Vasiljevs pat paspēja atzīties, ka ar šādu atbalstu ir vērts lepoties, jo milzīgas ovācijas sekoja arī pēc vairākām jaunā albuma dziesmām, ko Vasiljevs nebija gaidījis.

Koncerta laikā netika izpildīta neviena balāde. Pārsvarā katra dziesma beidzās ar spēcīgām un enerģizējošām ģitāru skaņām un bungu ritmiem, kurus pastiprināja pārpildītās zāles balsis. Šoreiz publika bija patiešām pārsātināta ar dažādību un pārsvarā arī ar ļoti pozitīvām emocijām. Sākot no ļoti lieliem “Сплин'' mūzikas entuziastiem, paužot savu mīlestību visdažādākajos veidos, beidzot ar klasiskiem dīvānā sēdētājiem, turpinot ar pavisam draudzīgiem un saulaini raksturojamiem tipiem, līdz nopietni agresīviem apmeklētājiem. Cilvēki uzvalkos, vakarkleitās, parastos apģērbos, gariem matiem, īsiem, panka frizūrām un skūtām galvām. Veci, jauni, latvieši un krievi.

Neticami ilgo koncertprogrammu, kas ilga turpat divas stundas, grupa bija sadalījusi divās daļās. Pirmā ilga aptuveni pusotru, bet pēc atkārtotām ovācijām “Сплин'' atgriezās un turpināja vēl ar aptuveni septiņām dziesmām. Vien patiesajiem entuziastiem mājās bija jānes izsauktie dziesmu nosaukumi «Орбит без сахара», «Выхода нет», «Пил-курил» un «Мое сердце». Šīs izcilās dziesmas grupa šoreiz neizpildīja.

Ansamblis «Сплин» dibināts 1994. gadā Sankt-Pēterburgā. Un kopš tā laika ir novērtēts kā viens no spēcīgākajiem Krievijas mūzikas panākumiem pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Pēc otrā albuma izdošanas grupa pārcēlusies uz Maskavu, bet pēc tam atkal atgriezusies iepriekšējā vietā. «Сплин» lielu pateicību var teikt krievu mūzikas dižgaram Borisam Grebenščikovam, kas tiem atvēra slavas virsotnes. Grupas sastāvā ir pieci cilvēki, un tā kopā ir izdevusi trīspadsmit albumus.

+foto

jaunas vārsmas vecā kanjonā

Halal Restorāns Kalēju ielā, kurš saucās "Cafe An Noor" garšo lieliski, ir lēts un laba kompānija ar kuru mierīgi parunāt. Ja godīgi - tieši tāpat, kad es pieklīdu tur pat esošajā MI6 (kādreiz esošajā) Patīkamas atmiņas un, pat teikšu, patīkamas pārmaiņas. Ja tas nebūtu muslimiem, spēlētu tur ģitāru kādas dienas vakaros. Bet laikam ne.

Alis P un viņa gaismas ceļš

16.septembrī Vecrīgā, Mūzikas veikalā „Randoms” uzstājās ilgi uz skatuves neredzētais un nedzirdētais Alis P kopā ar Juri Kaukuli (Dzelzs Vilks).

Ne velti šī uzstāšanās norisēja tieši kopā ar Juri Kaukuli, jo Alis P, īstajā vārdā Gundars Rullis, ir ilggadējs “Dzelzs Vilka” skaņu operators. Viens no vērā ņemamākajiem Latvijas blūza skatuves pārstāvjiem un virtuoziem jau jūlija beigās paspējis izdot pirmo albumu 21 gada laikā, kopš tika izdots iepriekšējais “Alis iet pastaigāt”. Jaunā plate “Uz priekšu” jau nosaukta par vienu no spēcīgākajiem notikumiem Latvijas mūzikā šogad.

Mini formāta, bet ļoti patiesajā un intīmajā koncertā Alis P izpildīja vairākas populārākās dziesmas no jaunā albuma, tai skaitā “Gaismas ceļš”, “No Tapešu ielas”, kā arī nedaudz atmiņas dziļumos iesērējušo “Aizvējā”, kas ir Gundara Ruļļa atdzejojums no Boba Dilana dziesmas “Shelter from the storm”, un vēl vienu klasisko dziesmu “Laimīgs”.

Aptuveni pusstundas garumā elektriskās ģitāras neradīja nebūt ne milzīgu enerģijas pārplūdumu. Tieši otrādi. Apvienojumā ar virtuozo ģitārspēli, interesanto latviešu valodas izloksni (aptuveni pusi dzīves Alis P pavadījis Zviedrijā), fascinējošo, nedaudz nazālo balss tembru un interesanto izpildījumu tās deva nepārspējamu miera sajūtu un dažiem atnācējiem nevaldāmas nostaļģijas alkas. It īpaši jau pieminētās dziesmas “Aizvējā” dēļ, kuru Rullis, pēc dažu cilvēku uzskatiem izpilda labāk pat par pašu dižo Bobu Dilanu, un kurai vairāki cilvēki veikalā “Randoms” aizgrābti dziedāja līdzi.

Grupa „Alis P” dibināta 1979. gadā, kad Gundars Rullis sanāca kopā ar Pēteri Šmitmani un Māri Rozenbahu. Ar pēdējo saistās arī Ruļļa iepriekšējais projekts “Prusaku ansamblis”, kuram piepulcējies arī dzejnieks Juris Kronbergs. Divi Jura Kronberga dzejoļi dzirdami 1975. gada izdotajā ierakstā “Dvēsele uz grīdas”, kā arī dzejolis “Ņujorka” publicēts jaunajā “Uz priekšu” platē.

+foto

saules sistēma nav nekas vairāk kā mazs mazītiņš atoma modelis. un varbūt tu zini, ka atomam ir kodols. protoni un neitroni. pozitīvie un neitrāli. un apkārt pa orbītām riņķo elektroni. negatīvi lādētas daļiņas, lai notiktu savsarpējā pievilkšanās un atgrūšanās. lai viss būtu līdzsvarā. un zeme ir elektrons. negatīva. bet lādēta. un tā pievelk visas tās enerģijas kas ir daudz vājākas par to. tātad arī mūs. cilvēkus. un kādu enerģiju var pievilkt negatīva?

bilžas

dažas bildes no pavadītajiem pasākumiem šeit.

bez gals bez gals maziņā maziņā bezgals

Viss sākās ceturdien

Aizgājis uz tūri atklāju, ka neviens šodien nebūs. Tāpēc aizgāju lēnīgi un noliku koferi un tad devos uz Riga Art space, kurā tika atklāta jauna izstāde , kurā apkopotas Hardija Lediņa pārdomas par padomju laiku arhitektūru un vispār. Ieradies tur atklāju, ka tā ir vēl tapšanas procesā. Tā nu es sapratu, ka vajag piedalīties un salīmēju dažus numuriņus. Nu, palīdzēju. Un man piekodināja, lai atgriežos vakarā uz atklāšanu.

Sacīts Darīts. Uzvilku savas jaunās linu bikses, kuras pēc tam ierāva ķēdē un devos turp. Izstāde ir spīdoša, un atziņās vēl vairāk. Vismieklīgākais man likās tas, ka tur bija kāds ducis bilžu, zem kurām izskaidrots, kāpēc man patīk dzīvojamie rajoni Rīgā. Ironiski, bet viss ducis bija krievu sākumskolas paaudze, un parastākā atbilde - tāpēc, ka man tur ir draugi. Mazie gangsta rajoni aug, mīļie. :)

Pilnīgi nejauši satiku Evitu un viņa mani uzaicināja uz Gaujarta (Gožār) koncertu mākslas darbinieku namā. Bija plānots aizdoties uz vienu Dzejas dienu pasākumu, bet, ja parādās laba iespēja, es to izmantoju. Tā nu ap septiņiem satiku sevi, Evitu in Uldžu (un vēl dažu labu gūzmu ar pazīstamiem ļautiņiem) tur - MD namā. Jāatzīst - koncerts bija lielisks. Un vēl lieliskāk bija tas, ka viņi dažbrīd runāja dzeju (nu kā jau dzejas dienām pienākas) Vienā mirklī (tas ir pats pats foršākais) viņi piedāvaja publikai kādu dzejoli norunāt pašiem. Es jau uz mutes neesmu kritis, protams pieteicos. Pie reizes norunāju Pušķinu un reklāmu par dzejas zveju. Un ticiet vai ne - saņēmu Gaujarta jaunu skaņripuli spīdīgo par baltu velti. Laime, laime, laime.

Tad aizgāju uz Ļeņingradu (pa ilgiem laikiem) un satiku fizmatus atsvinot Baldoni. Aizgāju mājās, jo nedaudz piebesīja, bet tad tāpat pēc stundas atgriezos Vecrīgā, jo man tak piegdien strādāt nevajadzēja. Un vēl kāda laime. Aizklīdu uz Rokenrigu a tur? Husqvarna zāķē pušu gaisu un spēlē debešķīgu smagmūziku. Vienkārši svētlaime.

Atgriezos mājās kādos četros. Vai kaut kā tā. Cēlos desmitos.


Kulturālā 5g-diena

Piegdien sadarīju dažādas lietiņas ko man vajadzēja darīt un devos uz Jūrmaku, uz Bulduriem Kursīša meitai ballīti vadīt. Paliek seši gadi. Nevēlos leilīties, bet laikam jāatzīst, ka viņa māsai, kurai ir kādus deviņus gadus vecs dēls un vīrs (turīgi) es drausmīgi esmu iepaticies, ka viņa pat atļāvās koķetēt. Mjā. Interesanti.

Atgriezies no Jūrmalas uzreiz piesliecos grupas Stereo Hypnosis koncerta Old Town hostelī fotogrāfēšanā. Pie reizes ietestēju arī jaunu Carena zibspuldzi. Vispār pats koncis bija tāds ņammīgs, bet nevarēju palikt uz afterpārtī, jo nācās skriet uz Kongesu namu, kur ar nakts filmu seansu tika atklāta īstā "Baltijas Pērle".

Triju debešķīgu filmu parāde, kuras jums ir JĀREDZ:

• A L'Aventure. franču filma par psihoanalīzi, seksu, iekāri, ekstāzi, skaistām un iekārojamām sievietēm un izskatīgiem franču jaunskungiem. Fiziska Filozofiskaun nedaudz pārdabiska drāma.
• Nightwatching. Pītere Grīnveja drāma par Rembranta nevaldāmajām alkām atklāt Aristokrātiskās holandes aizkulises tieši jums. Un bez cenzūras. Ideāls reālisms un ievads barokā dārgie. Kādas krāsas, kādas krāsas!
• Dzift. Bulgārijas oskarotā tiktiešām Kino pērle, koru nevar apraktīt, jo tā ir jāredz. Tikai šim apgabalam raksturigs humors, izcils kameras darbs un scenārijs. Jāredz. Jāredz. Jāredz.

Pēc filmām atkal ierados Hostelī, kur nevien vēl nebija devies pie miera, bet es devos mājup, jo, kā smejies, šodien jāstrādā. Un smejies vel, jo aizgāju gulēt septiņos. kaut kā tā. Celiens - plkst. Desmit.


Pasākumiskā seskdiena

Nostrādāju debešķīgu tūri ar gandrīz visiem angliski runajošajiem cilvēkiem (anglija, jaunzēlande, austrālija un viens jokais polis) un tad ātrā gaitā devos uz Strenču ielu, kur daži pazistami un nepazīstami cilvēki rīkoja dārza balli. Es atkal fotografēju (sanāca trīs filmiņas) un redzēju uzstāšanos no Riga Metro (tiesa, gan pēdejo dziesmu), tad Zaķi, tad Crowd, tad Backflow (kuri man tomēr mazliet piebesīja ar to, ka kameras priekšā gribēja zīmēties, jo man nepatīk māksligi cilvēki) tad digna un inese_tk un viņu benda uzstāšanos, Sniegavīru rūpnīcu (šķiet), tad Martin Confused. Nu tā. Satiku daudz (nu labi, ne tik daudz, bet visus skaistus) jaunu cilvēku, un mani pat paspēja nobildēt kādam modes mēdijam par izcili savādāko ģērbšanās stilu. Nu jā. Dīvaini, bet patīkami. Pasākums ļoti privāts, bet super super.

Ceļš veda uz mājām pēc zeķēm un tad uz Vērmanīti skatīties Le Bal. 20. gadsmita vēsture dejā. Arī burvīga filma. Bet tā beidzās pusē, jo mani atrada Ieva, kas bija nedaudz iesilusi, tāpēc mēs devāmies uz Bastejkalnu cirku vērot, bet, tā kā tur bija pauze, tad aizdevāmies uz franču maiznīcu. Parunājām par daudz un dažādām dvēseliskām lietām, uzzināju no viņas mutes, ka esmu labs cilvēks par 99% (man vēl jācenšas :)) un tad devāmies atpakaļ uz Basteju. Tur uzstājās, iespējams, Somu žonglieris. Ieva pajautāja, kāpēc viņam skūta galva. Ar saviem trikiem viņš parādīja, kāpēc.

Īstenībā pirms tās uzstāšanās mēs satikām Aiju (nu gan veiksmīgi) un devāmies uz Vecrīgu ar trejiem viņas draugiem. Vecrīga mūs pievīla, bet DērtīDīls ne, jo tur bija sasodīti labs dišons. Nedaudz pakratījās meitenes, tad Ieva aizbrauca mājās, tad Aijas draugi, tad arī es pakratījos. Un jā. Tā nu es arī tiku pie vienas nozīmītes no listener.lv saita. Nestāstīšu, kas tas ir, bet interesanta ideja. (vēl piebildīšu, ka ieteiktu tos cilvēkus, kas ir ar šīm nozīmītēm saukt par Klausītniekiem. Klausītāji ir mazi un niecīgi. Listeneri - nelatviski. Klausītnieki. Mīļi. Bet Paskatieties paši.

Bet vispār... Vispār interesants nobeigums ;)

Aizgāju gulēt pēc sešiem.


Dvēseliskā svēdrdiena

Piecēlu sevi vienpadsmitos. Nobaidījos, vai radio ieslēgsies, jo pa nakti nebija elektrības. Visā mājā. Bet, kā rādīja maģa pulkstenis, tad tikai vienu stundu. Lēna nogurdinoša tūre. Atvilkos mājup ar domu aiziet pagulēt, bet nesanāca. Saliku dažas bildēs klāt manā fotoblogā, paspēlēju ģitāriņ un izlasīju savu dzeju, kas bija paredzēta šīsdienas Dzejas Zvejai, kuru platforma.lv un Latvijas Mūzikas Kanāls pārraidīja tiešraidē. Iespējams, ka visu savu krājumu es nolasīju vislabāk no visām pārējām reizēm, jo es biju sevi tā uzvilcis, ka visas jūtas un pārdzīvojumi gāzās ārā aumaļām. Pēc tam i parunāt nevarēju.

Tā lūk. Neliels nonstopiņš mazulīt. Un tagad arī laikam sanāks aizvilkties gulēt ap trijiem četriem (kā parasti) Rīt brīvs. Laikam uz jūru skimot. Anyone?

Mazais “Positivus” Strenču ielā

Šādu izteicienu visbiežāk varēja dzirdēt 12. septembrī Strenču ielā 2, kur daži domubiedri savas dzīvojamās mājas pagalmā bija sarīkojuši nelielu, bet bezgala jauku, saulainu un pozitīvu zaļumballi.

“Jūtu Strenču” bija iespējams apmeklēt tikai ar speciāliem ielūgumiem, kas tika izplatīti plašsaziņas portālos draugiem.lv, facebook.com, twitter.com, kā arī citos. Ieeja tātad bija par brīvu, bet, ja kāds vēlējās, varēja atstāt nelielu ziedojumu pie vārtiem vai arī zem nojumes pie ēdienu galda. Apmēram simt viesu tika cienāti ar alu, pašdarinātu sautējumu, Red Bull enerģijas dzērieniem un dažādām graužamām uzkodām, kā arī bija iespēja apēst to, ko paši apmeklētāji bija atnesuši.

Pasākums sākās plkst. 12:00 dienā, kad to uz mazas mazītiņas dēļu skatuvītes ar “kārlīša” priekšējo buferi, piekārtu pie dibensienas, atklāja grupa Tumors. Tālāk sekoja strauju popularitāti gūstošā Riga Metro, kurus pēc tam nomainīja ne mazāk populārais Normunds Zaķis, visiem vienkārši pazīstams kā Zaķis, kas pamanījās pagalmu pierunāt ar dažnedažādiem necenzētiem izteikumiem (kas apmeklētājus jo īpaši sajūsmināja) un arī paspēja pārraut stīgu aizlienētajai iepriekš pieminēto grupu ģitārista Valtera Suķa ģitārai un atbrīvoties no biksēm. Tālāk pasākumu turpināja par klasiķiem jau kļuvušie Crowd, kuriem paralēli sākās arī milzīgu metamo kauliņu loterija. Tās laikā bija iespējams vinnēt dažādas dzeramas un arī nedzeramas lietiņas.

Pēc Crowd uz skatuves iestājās neliels četrdesmit minūšu klusums, kuru pēc tam satricināja smagākie pasākuma dalībnieki Backflow, kuri, iespējams, satricināja apkārt esošo rajonu. Vēlāk viņus nomainīja Duets Kjū, kuri uzstājās tikai ar dažām dziesmām, jo steidzās uz Valku, uz nākošo koncertu, bet dienas daļu noslēdza ansamblis Sniegavīru Rūpnīca, kuriem laika gaitā piebiedrojās viņu neaicināti, bet vēlami mūziku mīloši cilvēki gan pie perkusijām, gan pie mikrofona.

Vakara mierīgo daļu ieskandināja Martin Confused un Kārlis Kazāks. Koncertu noslēdza Laystein un Latvijas latviešu grupa Sūdi.

Droši var teikt, ka šis pasākums un mini festivāls ir atzīstams par vienu no vislabākajiem un pozitīvākajiem pasākumiem visa gada garumā. Cerams, ka rīkotājiem būs drosme šo pasākumu atkārtot un radīt tik pat privātu un mīļu noskaņu kā 12. septembra saulainajā dienā arī gadu vēlāk.

+foto

.

Stereo Hypnosis uzvaras gājiens

Tā varētu nosaukt islandiešu dueta uzstāšanos sēriju Rīgā. Ieradušies uz vienu koncertu klubā Depo, viņi aizkavējās uz vēl trijiem. Iespējams, pateicoties elektroniskās mūzikas pārstāvju menedžerim Olafuram Torsonam un, iespējams, Old Town hostelim, kas šos mūziķus gādīgi uzņēma un piedāvāja uzspēlēt arī tajā esošajā Backpackers pub bārā.

Pirmais koncerts notika otrdien, kad šajā, izsenis zināmajā hostelī parasti uzstājas kādi mūziķi ar dzīvo performanci. Old Town hostelis pazīstams ar savu labo attieksmi pret šāda veida pasākumiem un ar tur dzimušajiem mūziķiem kā Martin Confused, Kaunums un Dubutzods, Six Toe People. Vakaros uzņemti arī ceļojoši muzikanti no Francijas, Īrijas, Itālijas un citām valstīm. Šoreiz iespēja tika dota islandiešu puišiem.

11.septembris. Plkst. 22:00. Tiek veikti pēdējie sagatavošanās darbi un uzstādīts projektors. Olafurs aizdedzina dažus vīraku kociņus un koncerts ir sācies. Vieglas lidojošas melodijas iesilda publiku, un tad darbu sāk elektroniski radītie bungmašīnas ritmi. Backpackers pub nav pārāk daudz vietas un tajā vēl atrodas pāris galdiņu, tāpēc bārs ir piebāzts kā siļķu muca, bet tas dod vēl lielāku sajūsmu par dzirdēto, ja atrodies tikai pusmetru no antīka Roland sintezatora.

Pēc stundas koncerts ir beidzies. Un grupa gatavojas koncertam nākošajā dienā līdzās esošajā klubā Depo. Vaļņu ielas gala koncerttūre beidzas ar četriem koncertiem, dučiem klausītāju un jaunu fanu, kā arī ar lieliski novadītu nedēļu. Un nav jāuztraucas, ka nevar saprast to, ko viņi dzied. Pretēji viņu tautiešiem Sigur Ros, Stereo Hypnosis, ja nu izpildās, tad tikai angļu valodā.

Elektroniskā triphopa duets radīts 2006. gadā Islandē. Ironiski, bet to veido tēvs un dēls – Pans un Oskars Thorarenseni. Pamanījušies ierakstīt divus albumus, mūziķi ieradās Rīgā, lai prezentētu pēdējo no tiem – Hypnogogia.

+foto

.

Naturālās izpausmes

Es tagad darīšu tā.

Ikreiz, kad būs kāda izstādes atklāšana, kurā man būs lemts ierasties, es ieradīšos ļoti par agru. Lai redzētu, kā viss vēl top, lai redzētu izaugsmi, attīstību un briedumu. Lai satiktu cilvēkus, kuri tur ir atnākuši, lai strādātu un domātu nevis pierādīt kādu statusu. Vai uzspestu kādu viedokli.

Putekļi visriņķī. Nākotnes Vīzija. Naturalitāte. Dievinu. Troksnis apkārt rada sānu notikumu, kurā nedrīkst iejaukties, tāpēc prāts tiek nodarbināts tikai ar ekspozīciju. Izstādes laikā tu skaties apkārt un dažreiz kāds arī meklē kur var noraut kādu vīna glāzi.

Un, protams, vienmēr tevi var pielikt pie kāda darbiņa, par ko es īpaši esmu priecīgs. Pat speciāli ietu viskur viskautko darīt, lai varētu iejusties un piedalīties. Sajusties pieņemts. Un iepazīt jaunas pasaules šķautnes.

Šodien Hardija Lediņa arhitektūras izstādes atklāšana Rīgas Mākslas telpā. Sešos. Būs pārsteigums.

Marts Kangro izrādē "Can't get no/satisfaction" man ietrieca galvā divas galvenās domas. Vienmēr esi pozitīvs. Un visu var atrisināt patiess smaids.

Izrāda ļoti netipiska un burvīga. Es apmulsu. Un praktizēju domas. Esam vienkārši.

Kristiešu glamroks un dauzītāji

sesdien apmeklēju tik tiešām pārsteidzošu pasākumu. Ieva (Tā, kas Nagliņa) kopā ar savu izstādi Torņkalna baznīcā un viņu jaunajā draudzes namā rīkoja koncertu, kurā piedalījās Mārtiņš, tāda dīviana kristiešu farsa glamroka grupa King of the Dolls (laikam tā) un Pulsa Efekts. Par pirmo man šaubu nebija, par otrajiem es kārtīgi nosmējos, jo tik stulbi ablomēties, ka "mēs šodien neuzvilkām galvaskausus utt., jo esam taču pie dievnama. Bet jā, visi kristieši.." Nu kamōn. Lame.

Bet mani traki sajūsmināja Pulsa Efekts. Es viņus pirms tam nebiju dzirdējis, škiet, ka spēlēja viņi arī Pagājušajā pozitīvusā, bet nedzirdēju. Tā nu viņi mani satrieca un pārtrieca. Viena laba grupa. Vēl dullāk bija, kad atnāca Leila. Nebiju viņu saticis kādu gadu laikam. Bet tik dīvaini, ka viņi viņu pasauca un tad šie sadziedājās. supelll!

Un vēl es tur daudz bildēju. lai cik stulbi neizklausītos, tad sanāca, ka biju ielicis igaunijas pirmo filmiņu. tākā visas bija pārklājušas. taču viena gan iznāca baigi labā. Ar mārtiņu.

viņa visa ir kā vācija - no šekuma uz augšu austrumi, uz leju - rietumi. Nebūšu muļķis, būsu PSRS.

Islandes dīvainie gariņi

Otrdien Hostelī spēlēja tāda patiešām jauka ambientpopa grupa no Islandes vārdā Stereo Hypnosis.Tik tiešām jauka, tikai viņiem menedžeris tāds nedaudz patraks. Visu laiku runā par kaut kādām jocīgām lietām, mazliet ož, nemazgā matus un staigā garā smilšu krāsas lietus mētelī.

Bet tas nekas. Mūzika tāda jauka. Viņi piekdien spēlē depo, bet nez, varbūt pēc tam arī nospēlēs kaut ko hostelī. redzēs. Man no viņiem jādabon albūms. Par to es laikam Depo šos fočēju.

skype

vai nu tikai novērojums, vai arī speciāli skaipā visi ir sākuši likt "netraucēt" zīmīti uz zaļā ķeksīša.

kāpēc gan..

Los Engelis

lai atvieglotu dažu feisbuka neapmeklētāju utt. cilvēku iespēju apskatīt manas fotogrāfijas, piedāvāju manu jaunizveidoto fotoblogu . informācija ir angliski, la varētu saprast gandrīz jebkurš. Un kāpēc Los Engelis? Tāpēc, ka, kad ārzemnieki nesaprot, kā jāizrunā tas vārds, es saku - nu kā Los Angeles, bet tikai bez pirmās daļas.

Titāniks

Lielais vakars nu ir mazs

ceturdienas vakarā Toms Grēviņš paziņoja par pāraides "Lielais vakars" izbeigšanu. Autsaidera popmuzikas funkcija 4 gadus un 8 mēnešus.

atseros pašus pirmākumus, kad uz mata kā no 1968. gada atlidojis garmatains hipijs Grē sāka savu uzvaras gājienu kopā ar Blūmu, lai pēc gandrīz pieciem gadiem novestu to līdz likumsakarigām beigām. Sākumā man Lielais vakars nelikās gana izklaidējošs, jo es tomēr gribēju dzirdēt mūziku, nevis šo abu cilvēku pesteļošanos, bet tad, kad Tomiņš atspērās, viss aizgāja tā, kā vajadzēja. izcils kokteilis

No viņa mutes es esmu uzzinājis daudz vairāk mūzikas pārstāvju, Tai skaitā Feista, Guillemots, Nizlopi, MGMT, daži latviešu mūzikas pārstāvji, un tā var turpināt. Droši varu teikt, ka viņš ir Latvijas Džons Pīls (Kaut gan viņš man ir atzinies, ka to toliedz). Iegājis vēsturē ar to, ka nevienmēr atskaņo izcilu mūziku, bet tomēr cenšas iepazīstināt cilvēkus ar pēc iespējas vairāk sejām un nošu virtuoziem. Viņam tas sanāca. Bet komerciālisms un radio loma ir mainījusies.

Nu neko. Gaidīsim, kas notiks ar darbadienu vienpadsmitiem. Jauns laiks. Jaunas iespējas. Un jā, viss notiek uz labu, vai nāvi. Nu karoče, uz labu.

pirmie kucēni lai paliek dzivi

šodien hostelī bija pirmais koncerts vienatnē. Neteikšu, ka bija labi, bet normāli arī nebija. baļļu sistēmā uz seši septiņi. Mīnusi - pietrūka materiāla kādai pustundai (tā kā es vēlējos), dažas dziesmas nospēlēju pagriezi (nu nemaz jau arī ne tik traki, vēl pietam tās es redzēju šodien pirmo reizi, tā kā viss štokos), un balss mazliet aplūza. Bet ir divi iemesli, kāpēc aplūza - man ap divadsmitiem tā vienmēr notiek, un otrais - šodien visu dienu nodziedāju tās dziesmas, (nu, sagatavojos), pēc tam bija kora mēģinājums un uzreiz pēc tam spēlēju. dēļ tās šodienas mēģināšanas arī pirksti jēli. teorētiski esmu nospēlējies to ģitāru kādas sešas stundas šodien. nu tā. surst pirkstiņi.

bet nākošreiz būs labāk. apsolu un zinu. tākā - tiekamies nākošotrdien Old Town Hostelī, pretī Depo.