Verdi Rekviēms

mana balss beidzot ir agriezusies.
pazaudēju Viļņas koncertā vai pareizāk sakot pirms tā.
brīnums kā paņēmu fa...

L.

Man liekas, ka viņa tik daudz neraud par "In Bruges", bet vairāk par to, ko izdarīja/neizdarīja...

Sala

Viņi pamodās. Divi vīrieši, kuri bija atspiedušies viens pret otra mugurām. Viens no viņiem, vārdā Valters, atvēra acis. Pirms tam gan varēja saklausīt jūras šalkoņu. Skatam pavērās ar smiltīm noklāts liedags. Viņs iebakstīja otrajam. Tad atmodās arī Viljamss. Abi klusi un ļoti smagi piecēlās. Skats pārmeklēja salu. Smiltis. Nekā cita. Neviena paša dzīvības asna. Tikai tuksnesis.

- Eu...
- Nu?
- Kur mēs esam?
- Šķiet, ka uz salas...
- Nu jā, bet kā mēs šeit nokļuvām.

Abi saskatījās un tad saķēra galvas, smagi domājot.

- Moins,- teica Valters.- Es neatceros.
- Es arī ne, - atzinās Viljamss. - man le kalst...

Valters uz viņu paskatījās tādu paģiru samocītā sejā, ka negribot bija jāsāk raudāt.

Viņi sāka staigāt pa salu. Tā nebija pārāk liela, un no viena gala varēja redzēt otru. Taču neviena paša koka, tikai smiltis. Abi staigāja turp un atpakaļ, skatījās jūrā, vai nemana nevienu kuģi, ausījās pēc lidmašīnām, bet nekā. Stundu pēc stundas. Un karstums tikai pieņēmās spēkā. Viņi abi jau bija zaudējuši pēdējo cerību, kad Valters nokrita uz ceļiem un pēkšņi ieraudzīja mazu asniņu lienam ārā no zemes.

- Ei, paskaties, dzīvība!
Viljamss nokrita blakus otram vīrietim un pārsteikts raudzījās.
- Zaļš.
- Jā, tur noteikti ir jābūt daudz vitamīniem un dzeramajam ūdenim.

Viljamss pagriezās pret to tā, ka viņa ēna krita uz mazo augu, un tas, likās, kļuva mazliet kuplāks.

- Re, paskaties, saņēmās! – priecīgs iesaucās Valters.

Abi priecīgi skatījās uz mazo „dārzeni”. Tad abu skatieni lēnam cēlās augšup un sastapās. Tā viņi skatījās viens otram virsū ilgu laiciņu.

- Nē, it nemaz nedomā! – draudīgi norūca Valters. – Es šo pirmais atradu, tāpēc arī ēdīšu.
- Bet es pagādāju ēnu, tāpēc šis uzzaļoja, tā būtu novītis.
- Tu gribi teikt, ka pienākas tev?
- Protams!
- Pamēģini tad atņemt! – nokliedza Valters un pagrūda Viljamu. Viņs pārsteigts paskatījās un tad pagrūda Valteru. Valters Viljamu. Viljams Valteru. Valters Viljamu. Viljams kā šķēla, tā Valteram pa degunu. Tas apgāzās aukšpēdus. Vienā mirklī abi bija uz kājām. Un nākošajā abi saķērušies cīkstējās. Valters atgrūda Viljamu, tas sita, bet neveiksmīgi. Pēkšņi Valters atkāpās un tā spēra Viljamam pa kājstarpi, ka tas gandrīz bezsamaņā nokrita blakus. Palicis viens, viņs ātri notupās un elsodams ķēra pēc asna. Bet mirklī, kad plaukstā būtu jābūt šim zaļumam, tajā vīdēja tikai smiltis.

- O, bļe, - slaucīdams asiņojošo degunu, novaidēja Valters. – Lomka.
Pa to laiku Viljams bija mazlietiņ atžirdzis un paskatījās uz jūras pusi.
- Re, re... Ku... Kuģis.

Valters nikni paskatījās uz horizonta pusi. Nebija neviena kuģa.
- Atkal lomka.- viņs noņurdēja. Pēc tam vēlreiz noslaucīja degunu. Uz rokas palika nelielas asiņu pēdas. Tad paskatījās uz Viljamu. Pietupās. Noglāstīja kāju. Tā bija mazliet mitra un silta. Abi saskatījas. Tajā pašā mirklī sekoja atkārtots Valtera sitiens. Tik spēcīgs, ka Viljams uz vietas atslēdzās. Tad Valters vēlreiz noglāstīja Viljama kāju un aplaizīja lūpas.
- Nav lomka, nav...

13.jūnijs. 2008

Jaunais vilnis - 3

spriežot pēc jaunā Nouvelle Vague albūma, tā pirmais singls varētu būt Simple Minds kaverversija - The American.

Ja tāds pirmais singls vispār būs un viņu menedžeris domā ar galvu.

myspace out of space

un vispār man nedaudz kaitina tas, ka mans myspace profils, kam, redz, nav www, bet ir uk, pamatīgi bremzē.
gribu pārtulkot vēl dažas dziesmas, bet viņš tik ielādē, ielādē...

aizbraukšu uz laukiem.
Pēc a capella dziesmām.

Izplešanās saraušanās laikā

Dārgie lasītāji, tagad varat mani arī klausīties. Iekš MySpace

***

Mans prāts kā zirneklis
Miljonu kājām,
Un es viņa izpluinītais cietumnieka krekls.
Pa labi, pa kreisi,
Uz augšu, uz leju,
Plēš mani, plēš,
Līdz izplēš no mājām,
Jo man taču nav, kur gurdumā gulties -
Visa pasaule
Sapinas kājās,
Zirnekļa milzīgos
Apmāna tīklos.
Un es esmu
Sadrupis šķilās,
Izkaisīts rudens nolemtās lapās.
Pa vējam svaidīts,
Pretoties nespējīgs.
Sadegošs,
Izžūstošs.
Nolemts un irstošs.
Un, lai cik tālu,
Es apziņas skrietu,
Atduros sen jau iemītās pēdās.

Šī pasaule man jau gadiem par mazu!
Nē.
Tā ir par mazu
Tik manam ideotismam.

5.jūnijs. 2009. Rīga.

padodos

jā esmu arī iekš Twitter

mājās vairs nav tējas vārāmā aparāta. jāvāra katliņā uz gāzes.
pilnīga romantika.

FujiFilm 100F Velvia Chrome

jaucēji

mani tik tiešām intriģē tie cilvēki, kas atnāk un izgāž žulti kā nelabais, bet, kad jautā, lai pamatojas, pazūd kā rīta rasa...

take away shows

nesen uzdūros kādam video, kur bija attēlots, kā Patriks Vatsons skandina Parīzes ielās pašradītu un pašprojektētu naturālo akustisko koncertu. Tad nesen parādījās arī Guillemots tās pašas pilsētas ielās. atradu avotu. LA BLOGOTHEQUE

pats blogs ir franču valodā, bet šeit vajadzētu būt visiem tiem video, kas ir salasīti visās pasaules malās, kur vien šie cilvēki ir spēlējuši.

arī tāds neliels tautas romantisms.