Pirmo reizi Jāni Balodi dejojam es redzēju, šķiet, 2010.gadā.
Tieši tāpat kā viņš stāsta “Nacionālajā attīstības
plānā”, tā bija kāda mājas ballīte, kuras varonis gan nebija
administrators Eiropas lielākajā interneta kazino, bet Elmārs
Seņkovs, taču runa nav par to – Jānim Balodim dejot nevajadzētu.
Tomēr rakstīt gan.
2011.gada 21.novembrī, portālā “arterritory.com” parādījās
raksts
par zināmākajiem un/vai veiksmīgākajiem radošajiem protestiem un
protestētājiem mākslas vēsturē. Tajā tika pieminēti, arī
iespējams, veiksmīgākie, radikālākie un drosmīgākie mūsdienu
protestu mākslas dūži “The Yes Men”, kuru veikums sociālās
un politiskās taisnības sfērā ir globāls, ekranizēts un
novērtēts.
Arī “Nacionālajā attīstības plānā”, tiesa, ne valstiskajā,
bet Jāņa Baloža inscenētajā protestētāju duets parādās
diezgan bieži – gan kā piemērs, gan iedvesmas objekts. Paralēli
neadekvātai (varbūt vajag/varbūt nevajag, ar atsauci/bez atsauces)
dejai, izskan vairāk kā pārliecinošs monologs Baloža
izpildījumā. Bet, lai arī cik slīpēts un detaļām bagāts tas
nebūtu, un lai arī cik daudzi, mani ieskaitot, varētu atzīt šo
skatuves darbu par unikālu mūsdienu teātrī, “Nacionālais
attīstības plāns” paliek vien kā domāt liekoša, ironiska un
tieša izklaide, kas turpina “kā būtu, ja būtu” tematiku, bet
kurai pietrūkst asas rīcības. Iespējams, tā ir tikai mana
subjektīvā vajadzība.
Lielākā nelaime šķiet tā, ka “Nacionālais attīstības plāns”
var radīt vien minimālu rezonansi sabiedrībā. Lai arī ik reizi
pārpildītas, izrādes spēj sasniegt vien saujiņu sabiedrības
inteliģences, kas tālāko informācijas plūsmu ar retvītiem,
atsauksmēm vai pat tenkām nespēj izspiest cauri pār tautu
pārziestajai tauku kārtai. Tāpēc vienīgais, kas Balodis iesaka
apķērīgajiem, ir pārorientēties esošajā, uz ekonomiskā tīģera
muguras balstītajā desmitgades attīstības plānā nevis izdomāt
jaunu, kultūrā un sociālajā augšupejā sakņotu, jo,
acīmredzams, to mainīt vairs nav lemts, un valsts savu garīgo
bagātību par svarīgu attīstības aspektu neuzskata. Monoizrāde
“Nacionālais attīstības plāns” ir spogulis tām atvilktnēs
atstātajām vīzijām, kas nodrošinātu tautai mentāli stipru,
varbūt ne perfekti turīgu, tomēr ekonomiski sabalansētu un
ģimenes dzīvei atlicinātu dzīvi. Vai tieši otrādi –
finansiāli nodrošinātu, globāli atpazīstamu un ražošanas
attīstībā tendētu iekšzemes kopprodukta pumpi bez netveramās
pievienotās pasaulīgās vērtības. Garīgums pret fiziskumu. Kurš
kuru.
Bet Jānim, tāpat kā daudziem citiem, ģimeniskums vel aizvien ir
vērtē. Darbs brīvdienu laikā dzen kopproduktu augšup pa kalnu,
bet mīlnieki attālinās, demogrāfiskās līknes grimst, un to viņš
neslēpti izrāda. Taču būdams jauns, karjeru tikko sācis cilvēks
ar paša ģimeni vēl aizmetnī, Jānis Balodis, mūsdienu
sabiedrības noteikumu ierobežots, vienkārši nevar atļauties iet
tik tālu, cik “The Yes Men”. Nekad, vai vēl ne – tas ir
drosmes, principa un stratēģijas jautājums. Tomēr tā vien gribas
ticēt, ka reiz pienāks mirklis, kad viņš, pēc kādas tikpat
nozīmīgas uzstāšanās kā Žakam Servinam vai Igoram Vamosam,
cilvēkiem atkārtoti jautās “Kas tevi padarīs laimīgu
2020.gadā?”. Un tie droši atbildēs: “2020.gadā mani laimīgu
padarīs apziņa, ka tādi vārdi kā “karš” un “katastrofa”
izgaisa no mūsu valodas jau divi tūkstoši trīspadsmitajā”.
Foto (c) Didzis Grodzs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru