Saistītie raksti:
Pērn centos pārbaudīt savas spējas uzost daudz vairāk sev patīkamu hip hopa albumu; reizē ar pirmo Kanye West – Yeezus ne-līdz-galam-noklausīšanos. Jo, šķiet, biju nedaudz apžilbis no mūzikas portālu augstajām markām šim ierakstam, pat izzināju, kādus samplus un dziesmas neskaitāmos daudzumos Vests ir izmantojis sava albuma producēšanai, radot bagātīgu, krāsainu melodiju, bet kad Kanje atvēra muti... Līdz ar pirmajām rīmēm nolēmu, ka, Yeezus klausīšos vien tad, ja tas būs pieejams tikai instrumentālajā versijā un atzīšu to par labu esam. Pagaidām tas nav noticis, tāpēc necentīšos sevi mocīt ar Vesta patētisko, glupo diršanu un klausīšos ko citu, sev nozīmīgāku no pērnā gada rīmju mūzikas. Par to jau drīz!
Gada vilšanās noteikti bija arī Arcade Fire - Reflector, kas, kā saprotu, nav ne tikai konceptalbums, bet arī norāda uz mūsdienu producēšanas spīdošo kvalitāti, publika gāžas no kājām, bet tas ir tiešām pavisam viss. Savādi pārperfektas dziesmas, kurās ir bagātīga, nostrādāta melodija, bilingvāla uzruna un āķīgi piedziedājumi, bet... Bet tā liekas, ka katram smukulītim ar dziļu suģestējošu skatienu tik bieži pietrūkst arī tās dvēselītes un tā grūva, ko es atšķirībā no daudziem jo daudziem tomēr nespēju iegūt (es zinu, ka kāds mans sens draugs un Arcade Fire kvēls fans pērn arī būtu ļoti vīlies).
Neglītumu listi var noslēgt arī ar Arctic Monkeys – AM. Īsi albumu raksturojot, kā mana laba draudzene būtu teikusi: “tas “šalala” taču ne ar ko neatšķiras no Mārtiņa Freimaņa...” Komentāru nav, bet, vismaz pretēji 2011.gada “Suck It and See”, šajā albumā to “šalala” nav teju nemaz (ir tikai “ulalalā” un Prāta Vētras “Kaķēna” perioda salkanums), un ar regulāru sevis pieradināšanu tāds retro american motorcycle softrock kaut kā vairs neliekas drausmīgs. Bet nu, manuprāt, Alekss Tērners kā ekvilibrists 2013.gadā baisi balansēja uz poethic/pathetic stieples, un šajā reizē uz mani tas tomēr nav iedarbojies.
Galu galā, īsāk sakot un p.s. – pārējais kā vienmēr atrodams zemāk - 100 albumi un 100 dziesmas, kas mani pērn uzrunājušas vairāk nekā viss cits. Īpaši izceļu latviešu mūzikas produktus – klāt pielikts “(LV)!”
A Hawk and A Hacksaw - You Have Already Gone to the Other World
Mūzikas apskatu uzreiz jāsāk ar īstu folku pašā tā saknē, un, lai arī jums ne pārāk patīk Balkānu un Karpatu tautas mūzika, kas, jā, dažbrīd mēdz kļūt diezgan apnicīga, un iestājas postpadomju “jā, mēs taču visu zinām par gucuļiem!”, tomēr “YHAGTTOW” ir albums ar ārkārtīgi augstu, pat neizmērojamu kultūrvēsturisku vērtību ne tikai 2013.gadā, bet, visticamāk, arī turpmākos desmit, divdesmit gadus - ja neinteresējies par šīm kultūrām padziļināti, “A Hawk and A Hacksaw” ir tie mazpazīstamo un veco Austrumeiropas kultūru Prometeji masu klausītājiem. Un kāds sākums – maģiskais gucuļu tauru motīvs no 1964.gada filmas “Shadows of Forgotten Ancestors”, kurai par godu arī tapis šis ieraksts kā teju oficiālais alternatīvs skaņu celiņš.
Alexander Spit - A Breathtaking Trip to That Otherside
Pašā gada sākumā Aleksandrs Spļāviena kungs izdeva savu pirmo no diviem albumiem, un godīgi sakot, iesāka anti-Kanye West skrējienu gaumīgāka mūsdienu hiphopa virzienā. Lai arī šis ieraksts ir jaunības maksimālisma pilns un enerģisks, cik dīvaini izklausās, tas ir arī – jauks. Un pats galvenais, šeit tekstiem ir kāda stiprāka jēga par pupainām un pakaļotām bitch meitenēm un debesīs ieaugošu pašpārliecinātību (bet bez mutha fuckaa nu nekādi) un arī bīti ir gluži krāsaini. Dažbrīd patīkamais skanējuma gotiskums atgādina vēlāk pieminētos zombijreperus Wigsplitaz, bet par to vēlāk.
*AR – Succession
2011.gadā Richarda Skeltona un viņa sievas Atumnas Ričardsones kopprojekts kļuva par vienu no maniem mīlētākajiem ambient un elektroakustiskās mūzikas albumiem. Tā stafeti pērn pārņēma Olans Mills (skatīt tālāk), tomēr *A turpināja darbības ciklu ar otru albumu, kas sākas teju identiski, bet ar vienu lielu atšķirību – cik pelēki kalni gan bija uz “Wolf Notes” un skumjas tonalitātes plates rievās, tik 2013.gada “Succession” ar zeltainu vārpu liekas tik silts un tikpat tuvs; lai arī reizēm tikpat skumjš, tomēr pilns ražas, cerību un tā paša ilgi gaidītā miera.
Arutyunyan & Rubenis – Temple of Sound (LV)!
Cik daudzsološi liekas, bet tā ir taisnība – Ivars Arutjunjans un Edgars Rubenis, būdami ārpus Latvijas, ir radījuši ne tikai, manuprāt, labāko pērnā gada ierakstu Latvijā, bet arī, iespējams, pasaulē savā, šoreiz galvenokārt ambient, bet arī experimental, drone un free jazz lauciņā. Varbūt kāds teiks, nekas īpašs tur nav bijis, tomēr nevar noliegt – mūsu pašu duets, nav šaubu, skan kā laikmetīgi kā tāa slavenā Eiropa, pasaule un labākie lauciņa dižgari, un ar šo telpisko, līdz kaut kādai pielūgšanas pakāpei perfekto ierakstu mums būtu jālepojas.
Anika – Anika EP
Jau ar pirmajiem ērģelīšu akordiem un basa toņiem Annika Hendersone paņem savā dark pop varā un ļauj akceptēt pat absurdo, infantīlo vācu akcentu viņas dziedājumā. Klausoties Anika EP, jūtos iesprūdis laika šķirbā starp Nenu un viņas "99 Luftballons" 1983.gadā un kaut kur pirms pieciem gadiem Beak> debijas albumā. Bet iesprūdis ar mīlestību un kaifu.
Atoms for Peace – Amok
Lai arī Toma Jorka izveidotās supergrupas eksperimentālais IDM debijas albums liekas diezgan vienveidīgs, tomēr ārkārtīgi patīkama liekas tā misija savā specifiskajā veidā atspoguļot afrobīta megazvaigzni Fela Kuti un viņa mūža veikumu pavērst elektroniskā, nedaudz trokšņainā un romantiskā formā. Atoms for Peace noteikti arī nebūtu nekas bez Flea pie basa un Joey Waronker pie bungām, kas praktiski ir nozīmīgākie instrumenti afrobeat tapšanai.
Baths – Obsidian
Savā ziņā šīs savādais smagums pārņem jau mirklī, kad ieraugu “Obsidian” albuma vāciņu. Teju nedzīva, teju dzīva, dinamiska un grieķiska statuja, kas pārklāta smagiem, aukstiem toņiem un, sakodusi zobus, izcieš kādu neredzamu iekšēju sāpi. Tikpat dinamisks un reizē drēgns ir “Obsidian” un tomēr pietiekami silts, intīms un pievilcīgs elektropops, lai atzītu to par baudāmu albumu (kas nepretendē ne uz ģēnialitāti, ne topu pirmajām vietām).
Benoît Pioulard – Hymnal
Līdz ar Pītera Broderika un Grouper norietiem (pagaidām) zaļā gaisma tiek dota jaunajiem lo-fi eksperimentālā folka izpildītājiem, šogad, piemēram, šim jaunskungam. Būtībā, lai aprakstītu šo reizēm nedaudz šamanisko ģitāras vibrāciju, jāpiemin trešais valis Matt Valentine, kas lūk pārstāv pēdējo aprakstīto īpašību. Patiešām nezinu, vai Polārs ir ietekmējies no kaut viena no manis nosauktajiem māksliniekiem, tomēr vismaz tagad var orientēties šī jaukā albuma priekšstatā, to pat nedzirdot.
Bill Callahan – Dream River
Bila Kallahana spēja aptvert visu manā pasaulē, kamēr skan kāds no viņa darbiem, ir apbrīnojama. Šī noteikti nav darba mūzika, klausoties Bilu, man krietni jāpierod pie akustiskā, apbružātā fona, lai atgrieztos jebkādā vitālā vai ražošanas tempā. Lai arī “Dream River” sākotnēji liekas kā vismazākais drauds viņa daiļradē, diezgan parasts un pat balansē uz garlaicības robežas, tomēr tieši tas, cik nesteidzīgi viņš iznāk iztēlotā verandā, izdzer aliņu, un, neskatoties acīs, vien klusi runājot dziesmu tekstus, ieaicina mani savā dzīves piesūktajā autsaidera mājoklī... Tas apmāna skepsi un izdzēš šaubas. Cik vienkāršs sākums, tik emocionāli sarežģītas beigas, un tajās atkal atklājas Kallahana patika pret viņa lielāko iedvesmotāju, tādu pašu eksperimentālo, atbalsis un skaņas deformācijas mīlošo autsaideru Jandek.
Billy Wood – Dour Candy
Ja pērn būtu jāizceļ kāds MC un kāds ideoloģiski pārsātināts, intelektuāls albums, tas notiekti būtu reperis Billy Wood. Klausoties šo ierakstu, neviļus atmiņā ataust Gila Skota-Herona “Small Talk at 125th and Lenox”, lai arī Vudam pietrukst tā zemteksta un grācijas, tomēr arī “Dour Candy” ir baudāms gan dzīvā pavadījuma, gan rindu sakarību, politiskuma un nopietnības dēļ, un Vuds turpina Skota-Herona misiju skatīties no dažādiem skatu punktiem uz ASV pēdējās stalažās ieķērušos sabiedrību.
Bitchin Bajas – Bitchitronics
Izlasot nosaukumu, pirmie jautājumi būtu - pankroks? Nē! Garāžroks? Nē! Tīneidžeri? Hm, varbūt pagātnē! Starpgalaktisks, trancendents ceļojums? Jā! Patīkams, meditatīvs un psihodēlisks piedzīvojums? Jā! Atbilde vvarētu but arī garāka, piemēam - neskati trīs vīrus no cepures (nosaukuma) un labāk uzliec kādā agrā rītā un vēlā vakarā.
Black Pus – All My Relations
Lai arī tiešām nedaudz pārāk vienmuļš un intensitāti zaudējošs, tomēr Braiena Čipendeila bungu un lāzerģitāru trokšņu pops manu uzmanību šogad ir noturējis. Skaņas ziņā jūtama līdzība ar power-duet nosaukumā Talibam!, kas mani vēl nav spējuši pārliecināt, tomēr Black Pus nāk tieši pareizajā laikā un formā, lai aizpildītu manu ne pārāk pilno trobeļpopa mūzikas faila mapīti.
Blood Orange – Cupid Deluxe
Devontē Hainss izklausās pēc maigas, trauslas, salauztas un sāpinātas būtnes, un tādu viņu dzīve ir arī padarījusi. Klausoties šo albumu, man neviļus prātā nāca ārkārtīgi čirkainas meitenes Solange superdziesma “Losing You”, kas pērnvasar man nedeva mieru, līdzība bija nepārprotama. Taču atbilde nebija vis tikai līdzīgās sajūtas – aiz trauslajiem fanka un elektropopa “Cupid Deluxe” un “Losing you” darbiem stāvēja tas pats dzīves apceltais Hainss, kam nu ir iespēja greizajam liktenim brīnišķīgi atspēlēties.
Boards of Canada – Tomorrow's Harvest
Jāatzīst, šis ir ne tikai pirmais Boards of Canada albums, kas nonācis kādā mana atlases listē, bet arī pirmais, ko esmu noklausījies līdz galam. Visu laiku tās ir bijušas kādas savādas mocības, kam apzīmējuma pat nezinu, bet šoreiz... “Tomorrow's Harvest” ir kā retro elektro mūzikas celiņš tāda paša nosaukuma neeksistējošai dokumentālajai sāgai par Amerikas un amerikāņu kultūras norietu un imploziju (pašiznīcināšanos), un šis noriets tiešām skan pārāk patiesi un biedējoši. Ko sēsi, to pļausi, un šis pļāviens jau rītu būs nomācošs un acis atverošs.
CFCF – Music for Objects
CFCF pērn izdeva divus ierakstus, no kuriem viens bija pamatīgs brāķis (kā jau vienmēr), bet otrs – konceptalbums ar izsmeļošu nosaukumu “Music for Objects”, kas ar pirmajām Filipu Glāsu, Charlemagne Palestine un retrofutūrismu atgādinošām repetatīvajām melodijām aizrāva mani pilnīgā “repeat” funkcijā. Šķiet, pirmajā vakarā atjēdzos pie četrām uz riņķi apskrietām reizēm, un manā gadījumā tas tikai norāda uz to, ka šis jaukais IDM/ne-IDM akadēmiskais/neakadēmiskais ieraksts ir ārkārtīgi vērtīgs dimants, kas valdzinās sapņotājus (un ne tikai sapņotājus) vēl dekādēm. Uzmanīgi, var iemīlēties.
Chance The Rapper – Acid Rap
Neskatiet vīru no cepures un čiepstošas balstiņas – Chance The Rapper (Chancelor Bennett) jauneklīgi tamborē nenopietnus tekstus un ietur pozitīvu tempiņu, neskatoties uz viņam raksturīgajiem, nedaudz kaitinošajiem vārnas ķērcieniem. Benets pārstāv mūsdienu pop hiphopa tendenci nevis nopirkt un sagraizīt labus retro gabalus no septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem, bet gan iedvesmoties un veidot pašam ko jaunu un maķenīt sintētiskāku. Bet galvenais, Benets, kā jau katrs laikmetīgs hiphoperis, nekautrējas no savas komandas, pieminot gan producētājus, gan kopdarbības partnerus ikkatrā dziesmā, un šajā krāsainajā karavīriņu plejādē arī rodas tās visas varavīksnes krāsas. Krā!
Circle – Six Day Run
Circle ir somu videomāksliniekam Mikam Tānilam piesaistīta blice, un, ja nebūtu redzējis viņa filmu “Six Day Run” par kādu citu somu, kas Ņujorkā ir viens no galvenajiem favorītiem sešu dienu pa apli skriešanas maratonā, tad šis albums būtu tieši tā arī paskrējis man garām. Tomēr ir apskaužami radīt tik dinamisku, new wave albumu filmai, kas uzņemta uz 15mm lentas un vairāk izskatās kā reportāža no Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980.gadā. Tā arī skan. Valdzinoši.
Danny Paul Grody – Between Two Worlds
Mirklī, kad pārtrūkst jutekliskā saite ar James Blackshaw akustiskās ģitāras nemitīgajiem telpiskajiem ceļojumiem un Sun Kil Moon melanholijas, Denijs Pols Grodijs ir labākais, kas var notikt, lai tevi glābtu. Skaists, ārkārtīgi pareizās sajūtu dozās sadalīts albums vientuļajiem ceļā, mīlestībā, darbā, naktī, piedzimšanā un nāvē. Un, nebaidos salīdzinājuma, reizēm tik skaists, ka sāp.
Date Palms – The Dusted Sessions
Reiz bija tāds burvīgs Sanfrancisko trio “The Alps”, un viņiem ļoti patika cītaras, psihodēlija un visuma akustiskā izpēte. “The Dusted Sessions” iet vēl tālāk, pievienojot elektronisko instrumentu vērtību, un beigu beigās radot izcilu, sapņainu, putekļu piepildītu pastaigu pa izkaltušajām amerikāņu prērijām, kam tomēr piederas kāda tikpat putekļaina taverna, kurā noteikti notiek kāds nelikumīgs darījums. Date Palms savā ziņā turpina to pašu “The Alps” domu gājienu, veidojot albumu kā skaņu celiņu, kā kāda uzrakstīta scenārija pavadījumu, un tas noteikti dod ieganstu vismaz manai iztēlei domu tēlos redzēt vesternu ar nelaimīgām beigām, toties kādām skarbām, skarbām, vēja sapūstām un saules izcepinātām sejām.
Death Grips – Government Plates
Šķiet, jaudai un dronam, un ritmam, un naidam, un muzikālajai masai izmēru nav jau trešo albumu pēc kārtas, kopš Death Grips konkrēti pārstāv to pirmo vārdu, no kā mietpilsonis izpildītāja nosaukumā izvairās. Arī 2014.gadā nāvei nāvītei ir savs kaulu šķaidīšanas ritms un savi izkliedzami, marihuānā izpīpējami lozungi, un nolādēts, tas viss ir maģiski, par spīti tam, ka Death Grips, kā leģendas vēsta, norauj jumtu mazos koncertos, bet uz lielajiem vienkārši neierodas. Bet to nevajag zināt, lai “ Government Plates” tāpat spētu turpināt pats savu industriāla anarhistu repa leģendu.
Deerhunter – Monomania
Kaut kas tajā amerikānu garāžrokā ir. No vienas puses tāda nedaudz novalkāta sajūta, tomēr no otras – tajā vēl aizvien ir tas arhaiskais rokenrols, kas Eiropā soli pa solim jau teju ir transformējies future garage elektronikā. Kad mani nomāc sintezatoru un tīrās ritmikas pārsvars, uzlieku, piemēram, “Dream Captain”, un paliek tā jauneklīgi labāk.
Dirty Beaches – Love is The Devil
Savā ziņā jau tas ir loģiski, ka, pēc dubultalbuma pirmās šizo space drift lo-fi daļas “Drifters”, seko kas rāms, tikpat zemā izšķirtspējā ieskaņota instrumentāla ambient daļa. Un vārds vietā - “Love is The Devil” skanējumā skan reizē mīlestības grācija un sentiments un reizē tāds savāds naids šīs grācijas saknē, pilnīgs NO LOVE un LOVE WILL TEAR US APART. Sīkāk nav ko stāstīt, pietiek izlasīt skaņdarbu nosaukumus, lai saprastu – tam mūžīgi nav labu beigu.
Dustin Wong - Mediation of Ecstatic Energy
Kopš, šķiet, 2009.gadā izdzirdēju apvienības “Ecstatic Sunshine” ģitārspēli, kas vairāk atgādināja skaitļošanas mašīnu, mana pretestība pret Baltimoras artrokeriem un matemātrokeriem utt. ir samazinājusies līdz minimumam, un Dastins Vongs ir/bija viens no “Ecstatic Sunshine” un “Ponytail” celmlaužiem un sava īpašā kalkulatoru ģitārmūzikas stila izkopējiem. Lai arī nekas dižs tajā nav mainījies, tomēr, kopš viņš vairs nespēlē kopā ar Metjū Pepiču, tik reti gadās dzirdēt šo jauko ģitārtoņu plūsmu, un Vongs nāk, kā saukts. Vismaz ar šo albumu.
ELVI/DUNIAN – MMXXII-MMXXIII. (LV)!
Lai arī uz beigu pusi diezgan vienveidīgs, tomēr Elvi/Dunian kopdarbs, kas iznāca kā brīvi pieejams albums, ir viens lieliski producēts un smalki noslīpēts IDM ieraksts, kas spēlējas gan ar Anika, gan Lonnie Holley, gan (vai tiešām?) Holy Other u.c. muzikālajiem sampliem, padarot šo visu ziemas/neziemas periodu nedaudz ģimeniskāku un lepnāku.
Egyptrixx – A/B til Infinity
Vispirms jāpiemin šī albuma un mūzikas video 3D dizains, ko veidojis Andreas Nicolas Fischer, un kā dēļ es nolēmu padziļinātāk ieskatīties un ieklausīties Kanādas mystical space-beats projektā, ko nebiju dzirdējis, šķiet kopš viņa debijas pašā 2011.gada sākumā. Ļoti daudz enerģisku, strauji atzītu un inovatīvu mūziķu bieži nogurst un sašļūk, paliekot “pieauguši”, profesionāli un reizē garlaicīgi, tomēr Egyptrixx reizē ar briedumu kļūst pat biedējoši pārliecinošs par to, ka nesteidzīgs which-house un sci-fi atkal ir nākotne. 3D and programming FTW!
Forest Swords – Engravings
Oriental dub, soul drone, post-dubstep, future garage, breakbeat – ja nespējam paturēt šos mūzikas virzienu ačgārnos nosaukumus, vienīgais, kas paliek, ir – Forest Swords. Lai gan, par spīti visām definīcijām, “Engravings” ir diezgan dub'ojošs ieraksts minorā ar dziļu, repetatīvu baslīniju, kas, paralēli visiem Vidusjūras sakrālās mūzikas motīviem, ko Metjū Bārns izmanto pasaulīgas noskaņas radīšanai, veido albuma notikumu dramaturģiju. Jāatceras, ka Engravings nav baigā hitu mašīna, bet konceptieraksts, kas izskan no pirmās līdz pēdējai sekundei, lēnām, caur islāma, pareizticības, katoļu un telpas atbalss vārsmām uz pārliecinātu breikbītu, lai nepārprotami ievadītu nākamā albuma sākuma titrus. To be Continued...
Fuck Buttons – Slow Focus
Ja troksnim un drone mūzikai pievieno pietiekamu ritma un bītu vērtību, tad troksnis un drone nemaz nav tik bīstams. It sevišķi, ja tie ir Fuck Buttons, kas ar tādām ģenētiskām modifikācijām nodarbojas jau vismaz pēdējos piecus gadus. Bet, ja izsecina cilvēciski, “Slow Focus” ir vismazāk trokšņainākais un visvairāk vispieradinātākais albums no pagaidām trīs izdotajiem, tomēr savu īpašo “Fuck Buttons” neatkarību un mērķtiecīgi koncentrētu kosmisko jaudu tas noteikti nav pazaudējis.
Gregory Alan Isakov – The Weatherman
Ja man jāsalīdzina starp Isakovu un Boniju “Prinsu” Billiju kā romantiska amerikāņu folka pārstāvjus, tad Isakovs noteikti uzvar kaut vai tāpēc, ka, klausoties “The Weatherman” rodas tāda Prinsam rei piemītoša mērķtiecības, drosmes un spara sajūta kaut ko darīt, kaut ko rakstīt, kādu satikt par spīti tam, ka Gregorija Alana Isakova darbs ir ārkārtīgi intīms un trausls. “The Weatherman” ļoti atgādina vēl kādu bardu Charlie Wadhams, tomēr, atšķirībā no viņa, Isakovam ir sanācis Štatu kluso, politikas un šaušanu nepiesārņoto ainavu triepienu pa triepienam uzgleznot nevis pāris dziesmās, bet veselā ducī meldiju.
HAIM – Days ar Gone
Iedomājies trīs indifanka/indipopa māsas Alanisas Morisetes, visu spēlē, māk peldēt un braukt ar mopēdu, dzied un dejo, staigā pa mežu, patīk filmēties modernos video. Nu, ārkārtīgi stilīgi, lai gan nav jāpiebilst, ka māsas savos svaigajos divdesmitajos + bundzinieci (ko tā kā vienmēr atstāj novārtā, bet dziesmās nu nekādi; pilnīga diskriminācija) to māk darīt arī labi un tikpat saldi, cik saldi bija meiteņu vecāku divdesmitie tad, kad viņas vēl nebija dzimušas.
Hyetal – Modern Worship
Ja 2013.gadā eksistēja kādi īpaši ritmi, tad “Modern Worship” noteikti bija tie, kurus es tiešām liku vienmēr, kad tos ritmus vajadzēja un dažreiz, kad ne. Atskatoties uz atskaņojumu skaitu, atzinīgajiem izteikumiem, spēlēšanas reizēm publiskās dejās un privātās ballītēs, Hyetal ierindojas top ever. Lai gan, būtībā šeit nav nekā īpaša, varbūt pat varētu pārsteigt albuma vienveidība, tomēr, piedodiet man, Chvrches vai Factory Floor, jūs vienkārši neesat mans tuvākais elektropops šogad.
James Blake – Overgrown
Iesākumā liekas, ka “Overgrown” ir vien melanholiskāks un ritmiski sabalansētāks (kas nenoliedz, ka tikpat labs) nekā viņa iepriekšējais, savā vārdā nosauktais ieraksts, tomēr, jau pēc pirmajām minūtēm ir skaidrs – arī episkāks, simfoniskāks, skaļāks, mērķtiecīgāks un jutekliskāks (jūtīgāks), nezaudējot viņa dūmakaino, jauneklīgi kautrīgo rokrakstu. Un teju katrs skaņdarbs lieliski atradis savu motīvu, lai pastāvētu kā vērtīga vienība neatkarīgi no albuma kopējā skanējuma, kas arī atradis savu konceptu neatkarīgi no skaņdarbiem. Ja pastāv šāda atgriezeniska saite, tad grūti ko iebilst.
James Holden – The Inheritors
Līdz kādam punktam Džeims Holdens ir gājis tieši to pašu ceļu, kuru Džons Hopkinss (skatīt zemāk). Veiksmīga, publiski novērtēta bāze, kas norāda uz to, ka šeit varētu sanākt kaut kas liels, un tad pienāk tikpat liela izvēle – vai turpināt čakli strādāt aizkulisēs un saņemt bezgalīgus bonusa punktus, līdz vairs nav tas vecums, lai trauktos pretī karjerai, vai riskēt un “izcelt miljonu”. Rezultātā pērn iznāca “The Inheritors”, kas varbūt nav miljons, tomēr strauji iet šajā virzienā, apvienojot gan dejas, gan eksperimentus, gan tehno, gan kosmisku ceļošanu un primitīvu minimālismu, rezultējoties ar aizraujošu audiālu ceļojumu ne tikai tehniskā, bet arī baudījuma ziņā, un mirkļos pat atgādina kaut ko vecu no Radiohead.
Jerusalem in My Heart – Mo7it Al-Mo7it
Un tieši tad, kad mani māc ārprātīgas alkas dzirdēt ko labu no laikmetīgās un maķenīt elektroniskās arābu mūzikas, tieši tad uzpeld šis Monreālas trio ar libāņu mūziķi, franču producentu un čīliešu vīdžeju, un uzmanība apstājas pie burvīgām, mistiskām un futuristiskām 40 minūtēm arābu dziedājuma, hypnagogic pop sintezatoru vibrācijas un maģiskas noskaņas. Jeruzāleme manā sirdī ir tieši īstajā laikā un īstajā formā.
Jon Hopkins – Immunity
Pēc Džona Hopkinsa albuma teju visi, kam derdzas tehno, varētu, ja ne mainīt domas pretējā virzienā, tad vismaz samazināt naida līmeņus asinīs. Jo, starp citu, “Immunity” nav tikai smagu ritmu grūšana, Hopkinsa pieredze ambient mūzikas lauciņā liek šiem grūdieniem poētiski slīdēt caur akustisku, plašu telpu, Hopkins pats paša pirmā skaņdarba “We Dissapear” sākumā teju fiziski aiz rokas ieved klausītāju kādā vēja apņemtā piejūras mājoklī, viņa privātajā zonā. Un tieši tā arī albums skan - kā intīma, delikāta un, reizē, intensīva, inteliģenta saruna.
Julianna Barwick – Nepethne
Ja kaut reizi esi spēris kāju Džulianas Barvikas pasaulē, atgriešanās ir sāpīga vai neiespējama. Praktiski jau albuma nosaukumā “nepethne”, kas grieķu mitoloģijā nozīmēja aizmiršanās eliksīru, zāles pret skumjām jeb īsāk – parastu antidepresantu, izskaidrotas albuma dziedinošās īpašības. Tā ir lēna sūkšanās cauri porām un šūnām, sākumā rodot garlaicības un greizsirdības pretestību, bet mirklī, kad mēs pārstājam būt fiziskas būtnes un atdodam Barvikai miegu, sapņus, saprātu, paliek tik neizsakāmi mierīgi.
Keiji Haino, Jim O'Rourke, Oren Ambarchi - Now While It's Still Warm Let Us Pour in All the Mystery
Eksperimentālistu trijotne šķiet atrodas savā asākajā periodā, savā skrējiena produktīvajā taisnē, savā punktā uz “i”, savai naglai uz galvas utt.. Lai arī kāda būtu albuma koncepcija – japāņu tradicionālās kultūras savīšana ar noise, neakadēmiska kliegšana ar maigu japāņu zen meditāciju, šogad tas vēl aizvien skan pietiekami oriģināli un atgādina, ka eksperimentālā trokšņu mūzika ir ārkārtīgi dzīva.
KEN Mode – Entrench
Noteikti ir ļoti grūti skanēt kā spilgtam jebkura žanra debijas albumam, ja tu esi jau piektais desmit gadu laikā. “Kill Everyone Now” režīms šo grūtumu nejūt, tajās vienpadsmit “Entrench” heavy metal un hardcore dziesmās ir paslēpies pats jaunības eliksīrs, ko vidusskolā es tā pa īstam neiedzēru, jo bišku par daudz klausījos radio SWH. Esmu pārsteigts, ka teju desmit gadus vēlāk izbaudu šo smagās mūzikas pērli kā sevis jaunatklājumu, kā vienpadsmitklasnieka izlaušanās prieku, un, paralēli retai drone un noise atskaņošanai mājas režīmā, varu atkal sajust, ko tīnim pa īstam nozīmē spēlēt kaimiņiem uz jūtām.
Kölsch – 1977
Ļoti būtiski pieminēt, ka daņu tech-house darītājs Rune Reilly savu disku izdevis tieši “Kompakt” paspārnē, kas kā beznosacījuma reflekss uzreiz paaugstina manu ieinteresētības atskaites punktu. Pie šīs bump bump neona sintezatoru mūzikas nav jāstrādā - ir jādejo un jāatdodas vasarai.
Lady Lazarus - All My Love in Half Light
Es pat teiktu tā Sharon van Etten + Grouper pie klavierēm. Sapņains repetatīvu taustiņu albums stilīgu jauniešu salonam, nav nekāds akadēmiskais Nils Frāms, bet gan jāsaka – neakadēmisks klavierfolks ar pēc skata nedaudz iedomīgu un visnotaļ ambiciozu Kalifornijas meiču. Bet – she really knows what she does.
Laura Marling – Once I Was an Eagle
Viena stunda praktiski nebeidzamas melodijas, viena stunda savādas, ne-manas tautas apziņas, prieka un naida, dabas, identitātes un iztēles melodijas, ka neļauj aizmirst ne nieka no tā, kas bijis un reizē neļauj grimt atmiņās kā slīkstot. “One I Was an Eagle” ir konceptalbums bez singliem, bet ar lielu, grūti rūdītu misiju – kaut kādā mērā apvienot vēstures gaitā augošās un teju izdzisušās Lielbritānijas impērijas apziņu, caur Anglijas tautu melodijām, Indijas tablām un sītarām, štatu muzikālajām americana pašvariācijām, pirātu dziesmām un pat blūzu. Praktiski tā ir stunda, lai apzinātu svarīgākos angliski dziedājošā folka apziņas atskaites punktus, vai nu tas būtu XVIII gadsimts, vai nu pagājušā gadsimta divdesmitie gadi, vai hipiju laiki ar Timu Bakliju un southern rock ar The Band, vai vienkārši izcils mūsu laikiem tik svarīgā producenta darbs. Viss atkarīgs no klausītāja, vai Mārlinga skanēs kāzās vai berēs, bet nav šaubu – ieraksts derēs katrā godībā.
Laura Stevenson & The Cans – Wheel
Laura Stīvensone ir gudra, vēl trīsdesmit gadus nesasniegusi poppanka/americana meitene, kurai, iespējams, ir problēmas ar attiecībām, jo ne jau visiem puikām patīk tik gudra meitene. Lai arī trīspadsmit “Wheel” melodijas šķiet gana lipīgas, Stīvensones poēzija noteikti ir spilgtāka pār lielu daļu mūsdienās spēlējošo americana čaļu, kas ar smuku skuvumu un saldām melodijām tiek cauri ar “love you, baby blue”, kamēr Stīvensone dzied: “To give yourself a little bit of hope's a lie, you said,/"we're just spinning where we stand."/And if you cling to tokens for your life/you find you wind up with imaginary men”. Moderni un labi.
Le1f – Tree House
Līf, vispirms, ir mistiski izrunājams vārds, kas piesaista uzmanību. Pēc tam tu uzzini – reps un hiphops. Pēc tam uzliec – maģisks reps un hiphops. Lēns, minimāls, tumšs un labs ritms, kas peld caur skandām kā nostādināts chill wave un reizē pilnīgi attaisno “Tree House” vāciņu ar pašu Līf jeb Kalifu Diufu diezgan spilgtā, maķenīt perversā pozīcijā. Albums ir kā spēle starp tīru producētu pophop un reizē underground visatļautību gan melodijā, gan tekstos.
Lilacs & Champagne – Danish & Blue
Jau trešo gadu pēc kārtas uzskatu, ka Lilacs & Champagne ir duets, kas raksta mūziku kādām itāļu hiphopa šausmu vai vesternfilmām un savus albumus izdod kā skaņu celiņu kompilācijas. Lūk! Dziesma no filmas “Pēdējais makarons”, te ievadmelodija no psiholoģiskā trīlera “Mūsu 72.gada nakts”, te ieiešana mežā grāvējā “Bēgšana no Romas”, visbeidzot Starskija un Hača lavīšanās Ņujorkā detektīvfilmā “Mister Smirk '83”! Un tā var turpināt, un neapnīk, kamēr vien viss ir Danish & Blue un strādā fantāzija.
Local Natives – Hummingbird
Ar šiem ir sarežģīti. It kā no vienas puses tāds želabains indi ieraksts savā vienkāršībā, bet, no otras puses - “Hummingbird” nenovēršami spēj iedvesmot, kaut vai vismaz par kādu padomājot. Protams, diska konstrukcija sastāv no enerģiskiem bungu ritmiem, ģitāru akordu atbalsīm, plaukstām, kopā dziedāšanām u.c. neatkarīgās populārās mūzikas āķīšiem un knifiņiem, tomēr “Local Natives” nevar vainot pie tā, ka viņiem tiešām sanāk ļaut klausītājiem (un arī man) uzķerties.
Logos – Cold Mission
It kā jau daudzi saka, ka mēs neatgriezeniski tuvojamies “Pērtiķu planētas” jaunatnei, kas klausījās mūziku, ko nevarētu nosaukt mūziku, bet gan klikšķiem un šāviņiem, un nevienādu ritma tekstūru. “Cold Mission” vāārbūūt ir kas šai jaunatnei tuvu stāvošs, tomēr, ja minimal electro un electroakustiskām skaņām piekabina kādu maģisku, sintezatoru spokaino planēšanu un beigās noslēdz ar, piemēram, mīlīgu kalimbas efektu, nemaz tā sliktā nākotne vēl neliekas tik tuvu.
Lustmord – The World as Power
Savā ziņā es pat skaužu tos, kas pērn apmeklēja Skaņu Meža koncertu Dzelzceļa muzejā, lai dzirdētu Braienu Viljamsu a.k.a Lustmord dzīvajā. Jo, lai arī nebiju lietas kursā par viņa iepriekšējo darbību, “The World as Power” izklausās kā viens no burvīgākajiem 2013.gada ambient experimental (un world) muzikas ierakstiem - orientāls reliģisks dziedājums, līdzsvaroti drone kāpumi un kritumi un ārkārtīgi smalki izstrādāta skaņas telpiskā arhitektūra, kas liek spēlēt “The World as Power” visu nakti ne tikai, lai neiemigtu, bet lai mirkļiem justu smadzeņu atmosfēras tekstūras pārvēršamies par miglas tēliem bez reliģiskas, politiskas vai nacionālas piederības – just visas pasaules spēku. Izrādās – Lustmord ir veiksmīgi ielēcis arī tendencē: https://soundcloud.com/19-88music/1988-my-brother-is-dead
Machinedrum – Vapor City
“Vapor City” noteikti nav klasisks dabsteps, tieši tāpat kā Burial, lai gan pavīd jautājums, vai tas vispār ir dabsteps. Manuprāt ir viens variants, Skrillex nīdējuprāt – pavisam cits. Oyaarss mīlētājiem – vēl viena versija. Galu galā ir ārkārtīgi viegli Vapor City” ielikt kādā plauktiņā, ja noliek to tieši blakus Burial materiālam, tad arī rodas kāds kopsavilkums – dubstep, future garage, contemporary r'nb, ambient house... Un, kā ģenētikā iemācīts, stiprākie mēdz būt tie, kuru DNS materiāls paņem labāko no daudziem. Par Machinedrum tad nu seciniet paši.
Majical Cloudz – Immpersonator
Devons Velšs ir tas pēdējais gudrītis ballītē, kas ieklīst pulksten četros no rīta, kad visi mīlulīši jau salīduši pa kaktiem, protams, iereibis un tver pēc mikrofona. Fonā skan viegla melodija, viņš nesaprot, karaoke vai kas, un tik dzied – nedaudz pašpārliecināti, kā jau iereibušam pienākas, seksīgi, lai publikai patiktu un tad, kad palicis vien saimnieks, atlūzis klubkrēslā, Velšs paņem ģitāru un apreibis viegli atkārto noti pēc nots, pēc tam spēlē uz tukšām pudelēm un pīpē pie loga, kamēr lēni uzaust vasaras saule. Protams, “Immpersonator” nav nekā no reibuma, bet noskaņa, ko tas rada, noteikti nav trijos dienā, un nedaudz jāpierod, lai katrā no 10 jaukām, gudrām dziesmām izšķirtu smalku, atšķirīgu motīvu.
Mark Kozelek & Desertshore - Mark Kozelek & Desertshore
Nu ir Markam Kozelekam (Sun Kil Moon) tā spēja dziedāt lirikas, kas sastāv no hronoloģiska viņa draugu un radu nekrologa (esmu pārsteigts, kā viņš atceras visu šo cilvēku nāves konkrētos gados, turklāt tas notiek vismaz vienreiz dziesmā), tomēr tas privātums, ar kādu viņš iekļūst manā istabā un prātā, liekot līdzdziedāt un līdzjust pavisam ikdienišķām, pat triviālām lietām, ir neizmērāms. Dažbrīd talants ir tik liels, ka pat nav vairāk, ko teikt un, visticamāk, līdz nākamajam albumam.
Matthew Herbert – The End of Silence
Lai vieglāk būtu saprast šī trīsdaļīgā konceptalbuma laikmetīgo māksliniecisko vērtību, citēšu boomkat: “..every sound on the album is derived from a 10-second recording of war photographer Sebastian Meyer being bombed by Libyan airforces in 2011; as Herbert puts it, it forces you to "live inside" this atrocity rather than passively observe it, and on top of that poses some very tough questions about art as entertainment, the moral duty of the artist, and so on. [..] Herbert's music has never sounded this violent or degraded, with blasts of molten noise, static, disturbed drones and eerie, primitivist minimalism..” Un, piekrītot teiktajam, vēl jāpiezīmē tas, ka vismaz šajā gadījumā Herberts, ko vairāk pazīstam kā IDM pārstāvi, necenšas izdot albumu kā klasisku pavairojamu vērtību, tā netiešais mērķis ir skaņu māksla, skaņas instalācija mūsu austiņās vai mājas skaļruņos, kas jau pretendē uz konceptuālo mākslu un “The End of Silence” kā ļoti vērtīgu, mūsdienīgu, pat futūristisku mākslas darbu, ko nepārdod ierakstu veikalos, bet izsoļu namos vai atskaņo izstāžu zālēs.
Merchandise – Totale Nite
Vai kāds pieminēja The Cure, The Smiths vai New Order? Nē, atvainojos, tie ir tikai Merchandise. Bet vai tiešām tikai? Protams, jaunieši ir trokšņaini un nepieradināti, tomēr melodijas ir tiešas, pārliecinošas un bez divdomībām – kopā ar Karsona Koksa Morrissey-like stila dziedāšanu ar savādi piesaistoši izelsotām pantiņu izskaņām, piecu garu dziesmu summa spītīgi turas pretī un reizē roku rokā iet kopā ar laiku. Mūsdienās tas nav nekas īpašs, kad skanējums vairāk atgādina mūsu vecāku jaunības manieri, tomēr vēriens un drosme eksperimentēt ar trokšņiem un konceptiem, iznākumā skanot reizē laikmetīgi un reizē nostaļģiski. Noteikti jānoklausās vismaz “Anxiety's Door”, jo man šķiet šis ir pērnā gada visburvīgākais hits.
Midlake – Antiphone
Lai arī Pitchfork apskatā šim Teksasas indi (un mazliet psihodēliska) folkroka albumam ar uzspodrinātu, jaunu skanējumu ir ieviesies viduvējs apaļš sešinieks, neviļus gribas citēt tā kritiķi Ian Cohen: “It’s not hard to find folky rock bands with stronger melodies, bolder personae, or even ones that are just flat-out weirder while operating squarely within the mainstream:[..] That doesn’t change the fact that “Antiphon”is still a likeable, pleasant listen that will always wait for you by the hearth after a long day.” Un man nav, ko piebilst.
Mika Vanio – Kilo
Paralēli Pan Sonic un arī sevis paša smagnējajam noise, electronica skanējumam, somu eksperimentālās mūzikas superzvaigzne Mika Vanio pērn izdeva arī ko ritmiskāku, protams, ar īstu aukstu ziemeļu pieskaņu, leduslauzējiem un nopietnu industriju aiz muguras. Neatkarīgi no ritmiem, “Kilo” ierindojas vienā lauciņā ar Bena Frosta “By the Throat”, tomēr Vanio izvēlas būt hipnotiskāks, spalgāks un mazāk poētisks.
Mike Cooper - White Shadows In The South Seas
No sākuma man likās, ka pēdējais eksperimentālās mūzikas vecmeistara Maika Kūpera ieraksts būs tāds joks vien, bet nākas padomāt vairākreiz, vai tiešām gribas tikai pasmieties. Savā ziņā “WSITSS” ir apātiski un reizē sakārtoti elektronisku cikāžu, primātu un zālēdāju džungļi, ko papildina lēni Karību ritmi, neritmiskas cilpas un stīlģitāra, un tas liek uzdot jautājumu - vai Kūperam ir visi mājās, vai arī, tieši pretēji, viņš ir tuvu absolūtai pilnībai.
Moonface – Julia with Blue Jeans On
Jau kopš 2004.gada “Wolf Parade” debijas albuma “Appologies to the Queen Mary” sekoju kanādiešu mūziķa Spensera Krūga darbībai, un varu teikt, ka praktiski katrs albums, kurā viņš ņēmis dalību, ir nonācis šeit. “Julia with Blue Jeans On” ir meistardarbs, ar kuru Krūgs mani atkal pārsteidza nesagatavotu, praktiski liekot pārdefinēt klaviermūziku manā subjektīvajā perspektīvā – ja kāds man jautātu, vai vēl jebkad esmu dzirdējis šādas svaigā dzejā un melodijās izkaltas balādes, es būtu manāmi apmulsis, tikpat apmulsis, kad izdzirdēju pirmos Krūgam tik raksturīgos spēcīgos ieraksta akordus, vien šoreiz – tikai un vienīgi uz flīģeļa repetatīviem taustiņu piespiedieniem. Ļoti skaisti un drošsirdīgi, un neaizmirstami (arī runājot par poēziju).
Mount Kimbie - Cold Spring Fault Less Youth
Lai arī neizklausās, Mount Kimbie tik tiešām ir īsta dzīvā grupa. Nevar noliegt (un jāatzīst), ka 2010.gada Crooks & Lovers ne tuvu nav pārspēts, tomēr šī dzīvības sajūta tā jau diezgan pārlādētajā elektroniskajā datoru un samplu kaudzē ir stipri manāma. Mount Kimbie ir kļuvuši varbūt nedaudz vienmuļāki, no viesvokālistiem palicis vien konkrēts King Krule, bet katram mūziķim reiz pienāk mirklis, kad jācīnās nevis ar fanu pūļiem, bet gan ar debijas albuma iespaidīgumu. Nu, ir pietiekami labi, bet 2013.gada listē – tikai ar personīgu simpātiju palīdzību.
Mystical Weapons – Mystical Weapons
Dažbrīd liekas, ka tas ir kāds joks, bet, ja ieklausās vairāk un ilgāk - “Mystical Weapons” ir ārkārtīgi interesants artroka albums ar labām psihodēlijas un progresīvā roka pirmsākumu iezīmēm. Mirkļos, kad uzmācies rakstīšanas dēmons, bohēmu mīloša kaimiņa dēmons vai jebkurš cits produktīvs dēmons, šis albums noteikti uzlādēs baterijas vai palīdzēs nolaist tvaiku.
Netherworld – Alchemy of Ice
Ielaid itāli ledus alās, iedod nedaudz cilpas metošas elektronikas, pāris samplu un atbalss, un dabūsi tik daudz un dikti, ka pietiks katram telpas kaktiņam, atmosfēras daļiņai un asinsvadiņam (atkarīgs arī, vai skandas var pavilkt). Ļoti nomierinošs un reizē neiemidzinošs un fantāziju raisošs nakts un klusas dienas albums no Glacial Movements Records (BvDub, Aidan Baker, Retina.it) bosa Alessandro Tedeschi.
Nick Cave and The Bad Seeds – Push the Sky Away
Šķiet, kopš “The Boatman's Call” (un tie ir 15 gadi!) tik ļoti neesmu bijis aizgrābts ar Nika Keiva un Ļauno Sēklu veikumu. Ir tikai deviņas melodijas, bet tajās kā no jauna atklājas Keiva groteska, skumjais pieskāriens, šaušalīgi zemteksti un instinktu saucieni Deivida Linča gaumē. Un liekas, nemaz nav bijuši tie 30+ gadi kopš Keiva karjeras sākuma- “Push the Sky Away” skan kā pavisam svaigs, laikmetīgs paveca kunga vēstījums paša un jaunākai paaudzei par savu ticību mīlestību, bailēm un drosmi.
NiklāvZ – Seasons. (LV)!
Šķiet, pagaidām visideālāk saliktais un palaistais NiklāvZ underground bītu albums, kas pārspēj gan iepriekšējo EP, gan singlus, kas izdoti DirtyDealAudio paspārnē, gan arī visu mūsu cerības. Protams, ilgi dzīvot uz lauriem nevarēs, un, kā visādi putniņi čivina, jaunais “Blocks” jau tuvojas mūsu dzirdīgajai un vērtējošajai ausij, bet diskotēkās uz “Seasons” var paļauties pat daudz labāk kā uz lielu daļu megahitmeikeru, un tas ir nopietns pieteikums deju ļaužu atmiņai.
Nosaj Thing – Home
Nosaj Thing nekad nav bijis ārkārtīgi lieli mažora piekritējs. Džeisons Čangs ir elektroniska basa pavadībā strādājošs dzejnieks, kas neraksta dzeju, romantiķis, kas nebēg mežā, bet tomēr paslēpšanās no popmūzikas skāviena un durvju aizvēršana sabiedrībai kaut vai uz nepilnām 37 minūtēm ir viņa vismaz muzikālajā dabā. “Home” nav pārsteidzošs, jaunas instrumentālā chill hop kustības celmlaušanas vai agresijas paspilgtināts albums. “Home” ir vienkārši krēslains un poētisks.
Olan Mill – Hiraeth
“Hiraeth” ir velsiešu vārds, kas nozīmē ilgošanos pēc mājām, kurās tu nevari atgriezties. Un, savā ziņā, šis vārds ir kā punkts uz “i” manai pēdējo pāris gadu dzīvei, tikai teorētiski pieķeroties māju definīcijām un formai (“mājas ir tur, kur ir manas grāmatas, mūzika un matracis”, “mājas ir tur, kur viegli nomirt”, “maya” no sanskrita – plīvurs, šķitums), tomēr vēl aizvien klejojot un meklējot māju kā tempļa saturu, piepildījumu. Un tā, palaižot svaigi spiesto Olana Milla plati atskaņotājā, es katru reizi mēģināšu savākt sevi daliņu pa pasaulē un sirdīs izkaisītajām daļiņām, lai cīnītos ar šķitumu, ka esmu laimīgs. Līdz kaut kad, pēc n gadiem un x mēnešiem es to klausīšos pēdējo reizi, jo, atrodoties savās māju mājās, savā ģimenē un templī, hiraeth bezizejas sajūta būs vien skumjas, gaistošas atmiņas.
Oneohtrix Point Never – R plus Seven
Daniels Lopatins nesteidzīgi un neizsmeļami turpina “Replica” iesākto manieri ģenerēt unikālas sintezatoru, visuma un baiļu skaņu skulptūras, un katra viņa kompozīcija vēl aizvien izklausās kā tēlotājmākslas darbs – klusā daba, pornogrāfisks akts, marinisma aina, baznīcu griestu gleznojums vai piepilsētas ainava kubismā un Dzigas Vertova filmās. Tas viss ir tur iekšā – sākot no fiziskas, primitīvas dinamikas, caur reliģiskiem motīviem līdz smagai erotikai. Triepienu pa triepienam rodas teju vai nepieradināts elektrobaroks – ārišķīga, krāšņa un tukša mūsdienu pasaules refleksija, kas vairāk izklausās nevis pēc civilizētas sabiedrības, bet zooloģiskā dārza ar mums eksponātu sarakstā. Skumīgi un reizē valšķīgi skaisti.
Oriole – The Mushroom Music Vol.3 (LV)!
Iespējams, ja 25 bītu skaņdarbu vietā būtu uz pusi mazāk, Oriole iegūtu ārkārtīgi augstas, neizsijātas kvalitātes albumu, bet šobrīd, lai arī ieraksts vēl aizvien ir valdzinošs, tas attiecīgos mirkļos spēj nogurdināt un garlaikot. Varbūt nākamreiz nav vērts censties publicēt visu, pieliekot par septiņiem darbiem vairāk kā iepriekš (varbūt tas jau būs megakoncepts), bet pamēģināt uztjūnēt, piemēram, desmit ārkārtīgi spicas “Vassalage”, “Titled” vai “Torus” tipa dziesmas un iet pasaulē, jo, neskatoties uz to, ka šoreiz pieveru acis pašmāju censoņiem, potenciāls šeit ir tik milzīgs, ka skauž.
Paul McCartney – New
Tā tomēr māk tikai Pols. Vēl aizvien, uz tā paša viļņa, bet vēl aizvien labi. Protams, katram reiz bija astoņdesmito periods, par kuru labāk nerunāt, un katram mūziķim pienāk akustisks skaistais nostaļģijas “ap 70” periods, pēc kura liekas, viss ir pateikts. Bet Makartnijam ir ne tikai enerģisks jauneklīgs skanējums, kas iet roku rokā ar vecajiem ieradumiem, bet arī vēl daudz ko sacīt un, savā ziņā daudz vairāk nekā, piemēram, Bobam Dilanam šajos laikos.
Perera Elsewhere – Everlast
Sekojot Gonjasufi piemēram, Saša Perera tiecas izzināt triphopa un downtempo kombinācijas ar austrumu kultūras un arhitektūras vaibstiem, lai gan esmu pārliecināts lielākā daļa atbalsīs izzūdošo skaņu izplatās elektroniskā visumā – dūmakaini, atturīgi, gotiski un maģiski. Šo albumu var viennozīmīgi likt virsū, ja ļoti un pasaulīgi gribas nogurt vai saskumt.
Phosphorescent – Muchacho
Būtībā “Muchacho” nemaz nav baigais vīriešu albums, tas vairāk ir kā intīma siržu lauzēja vasaras pievakares saruna ar dāmām caur romantisku mūzikas fonu. Un tā tas arī skan – ļoti amerikāniski, nedaudz Bon Iver-iski, Džon-Grant-iski un Edvard-Šarpiski, un, protams, ar episkām beigām. Īsāk sakot – visu americana popstāru apvienojums vienā produktā, kas pērn manuprāt pārspēja visus šos stārus.
Primal Scream – More Light
Jau nedaudz vēlāk tiks pieminēti Suede ar savu atgriešanās albumu, un tieši to pašu varētu teikt arī par “Primal Scream”. Lai arī trīsdesmit gadu jau apkārt kopš grupas rašanās, tomēr šie meistari nav zaudējuši ne asumu, ne grūvu, ne dvēseli, un lieliski iejūtas laikā.
Quadron – Avalanche
Iespējams, tā ir elektroniskā soul meistara Robina Hannibala (no Rhye; skatīt tālāk) vaina, bet kopš izdzirdēju jauno, Coco O albumu, viss, ko varu vien teikt – I love, love, love this sensitive neo-soul.
Rashad Becker - Traditional Music of Notional Species Vol. I
Klausoties lieliskā Berlīnes skaņu inženiera debijas trokšņu, klikšķu un primitīvisma albumu, visu laiku galvā turas ilūzija par kukaiņu pasaules neizbēgamo karu un to divīziju, kontingentu, radiosakaru un, reizē arī mājsaimniecības komunikāciju un konfliktiem, un pie šī fantāzijas tēla vainīgs laikam būs Deivids Rotenbergs, kas pirms pāris gadiem “Art + Communication” festivālā uzstājās ar palēninātiem kukaiņu signāliem, kas izklausījās tieši tāpat! Rašads Bekers gan neizmanto kukaiņus, bet jau pazīstamās pultis, mikserus, iekšējās cilpas, pedāļus un droši vien visas pārējās dārgās lietas, kas atrodamas viņa studijā/studijās un ar kurām top tik daudzi ne tik trokšņaini albumi. Īsāk - trokšņu mūzika, ka nemaz nav tik nepieradināta.
RAUM – Event of Your Leaving
Lizas Harisas (Grouper) un Jefre Cantu-Ledesma kopdarbs man pērn patika daudz labāk kā pašas Grouper soloalbums, iespējams, jūtama kompozīciju kontrasta dēļ. Jo “Event of Your Leaving” ir klusuma un drone, atbalss un skaņu asuma, vokāla un instrumentālā materiāla balanss – tādad, daudz vairāk sajūtu kaurinošs. Šāda, lai arī ierobežota, tomēr lo-fi žanra daudzesjainība manai šī brīža esībai iet pie dūšas daudz labāk nekā nu jau ieilgušais Grouper lo-fi sapņu folka posms.
Rhye – Woman
Pērn es ļoti vēlējos mīlēt, šodien es vēlos un rīt vēlēšos mīlēt vēl stiprāk, es zinu. Un pavisam apzināti “Woman” mani iedrošina ticēt šai trauslajai, teju nesasniedzamai mīlestībai, kas ideālisma nosodījumā nenāk un nenāk un mirdz atmiņās kā it kā bijušas, it kā jau pagaisušas “tās skaistās vasaras dienas”. Varbūt esmu muļķis, varbūt tikpat romantisks kā androgīnās, trauslās balss īpašnieks Milošs un romantiski nostaļģisks kā Robins Hannibals (Quadron), tomēr “Woman” ir, ja ne vērtīgākais, tad viens no, manuprāt, vērtīgākajiem pēdējās desmitgades albumiem, un ne tikai laikmetīgajā r'n'b žanrā. Starp citu, “Woman” teju pilnībā iznīcina jebkuru riebumu pret astoņdesmito/deviņdesmito mijas saksofonistiem ar Kenny G priekšgalā, atjaunojot manu ticību seksīgam un sensitīvam saksofonu pūtienam pareizajā vietā un pareizajā noskaņā.
RJD2 – More is Than Isn't
Kopš 2010.gada, kad uzzināju par Ramblu Džonu Kronu, esmu sekojis līdzi šīm uz popsas un grūvīga instrumentālā hiphopa balansējošajam jaunskungam. Būtībā jaunais albums ir kaut kas starp Flying Lotus un Clams Casino, tomēr, ja rēķinām atpakaļ datumus, RJD2 varētu izrādīties tas, kas šos nosauktos māksliniekus ir ietekmējis. Tomēr “More is Than Isn't” ir lieliski noproducēts kā ļoti labs, laikmetīgs eksperimentālā soula un hiphopa albums, ko vajadzētu noklausīties no sākuma līdz galam vismaz vienreiz.
Run the Jewels – Run the Jewels
Šīs noteikti nav labākās pērnā gada rīmes, tomēr tās plūst kā no pārpilnības raga, to krājumā ir daudz vairāk kā 50 atsevišķu vārdu un visādā ziņā “Run the Jewels” simbolizē jaunību un visu, kas hiphopā ar to saistās – pie šīs mūzikas noteikti var skeitot, dejot, pīpēt, seksot, streikot, getot un visu pārējo-ot, un nemaz nav kauna.
Sam Amidon – Bright Sunny South
Esmu pārliecināts, ka vēl gadu desmitiem pēc šodienas īsti folkmūzikas klausītāji neatcerēsies stilizēto “I See The Sign” 2010.gadā, bet gan smalko, intīmo un atklāto jaunfolku “Bright Sunny South” skanējumā. Sems Emidons ir tiešs Sufjana Stīvensa sekotājs, tomēr, sakarā ar savu pastāvīgo atrašanos Britu salās, jūtami manāma arī britfolka iedarbība, piemēram, materiāls, ko varētu dzirdēt Wilkommen Collective paspārnē (Sons of Noel and Adrian, The Leisure Society u.c.); galu galā albums ieguvis maigu un tajā pašā mirklī raupju tautas melodiju motīvu interpretāciju caur brīnišķīgām inovācijām.
San Fermin – San Fermin
Kas notiek, ja apvieno labāko no Niko Mūlija, Bila Kalahana, Bon Iver, Sufjāna Stīvensa un The National? Iespējams, ka kļūdos, bet viens ārkārtīgi fantastisks un episks popfolka, avantpopa labums. Vien māc savādas bažas, ka ar šo debijas albumu un septiņpadsmit orķestrālām, bagātīgām kompozīcijām Elisa Ludviga-Leone būs sevi izsmēlusi vai vismaz ārkārtīgi apgrūtinājusi līdzvērtīgu nākamo albumu rašanos. Lai gan meitenei ar mūzikas grādu un šādu burvīgu vērienu nebūs grūti atrast līdzgaitniekus, nedauz aizsmakušus baritonu vai dabas, kurā iedvesmoties kā līdz šim.
Scout Niblett – It's up to Emma
Tad nu lūk, līdz kam grundge un Nirvana ir nonācis – tās pašas balādes, vienkāršs elektriskais ģitārfolks un mūžīgā “Me and You” attiecību šķetināšana caur sāpēm, slāpēm un cenšanos piedot. Tomēr nemieram nav pamata, lai arī noskaņa ir diezgan drūma, Skautai Nibletai jau kārtējo albumu pēc kārtas ir iekšās to visu izdziedāt un izspēlēt un neizdarīt ne pašnāvību, ne mēģinājumu. Iespējams, tāpēc, ka viņa nav superzvaigzne ar visu mūzikas industriju uz pleciem, un viņas teksti tomēr pamatā ir par diezgan vienkārši salauztu sirsniņu.
Sean Nicholas Savage – Other Life
Šķiet, vajag pamatīgi skarbi izbeigt mīlestību un pie reizes dzīvot astoņdesmito gadu mīlas balāžu patētismā, lai galarezultāts tomēr sanāktu kas ārkārtīgi salds un skaudrs. “Other Life” ir pilnīgs kultūras nama sintīpops un savā ziņā neatšķiras no citas baļļu mūzikas, bet lirika un tajā caur un caur ievītais neveiksmīgais mīlas stāsts liek padomāt vēlreiz. Galu galā, Šons Nikolass Sevedžs noteikti par sevis pārstāvēto stilu nejokojas, sintīpops ir viņam tuva lieta, un šādā nopietnībā ir vērts ieklausīties vismaz kā profesionālā vecāku jaunības izpētē un attīstīšanā.
Serengeti – Kenny Dennis LP
Kā pilnīgs stulbenis mēģināju gūglē sameklēt, kas tad ir šis Kenijs Deniss, kam veltīts vesels albums, bet tad noklausījos to vēlreiz un vēlreiz un sapratu, ka Kenijs Deniss ir Serengeti, Serengeti ir Kenijs Deniss, un es esmu izāzēts. Īsumā – ja ārkārtīgi vēlies dzirdēt retro hiphopa stāstu par kārtējo izdomāto Ziggy Stardust, tad vīlies nebūsi, Kenijam ir kičīgi bīti, baigā harisma un dīvains akcents arī, starp citu.
Sigur Ros – Kveikur
Bieži neesmu par viņiem tā teicis, bez izbaudīju “Kveikur” kā skaistu skaņu celiņu piedzīvojumu meklētāja filmai, kur takas ved no kalnu augšām līdz piķa melnām alām, caur kalnu pļavām, lejpus straujām upēm un iekšā klusos, plašos mežos. Iespējams, beidzot piepildījies tās, ko es no Sigur Ros gaidīju – tā ir fiziska dinamika, skaņu cilpas un bungu ritmi, kas dzen uz priekšu ne tikai viņu mūziku, bet arī iztēli, kas pagaidām ir vienīgā pasaule, kur varu ceļot tik vērienīgi. Vai arī vēl varbūt filmās...
Skagos – Anarchic
Lai arī neesmu teju nekāds tīras smagās mūzikas fans, Vankuveras atmosfēriskā melnā metāla duets Skagos šogad patīkami uzrunāja un netraucēja noklausīties divas, kopsummā vairāk kā četrdesmit minūtes garas smeldzīgas un bagātīgas melodijas, kas, nē, vismaz pusē no laika nav tikai zāģēšana un gārkšana; skanējums ir pat tuvāks postrokam. Puiši ir piestrādājuši ne tikai pie jaudas un megazāģa, bet tajā pašā mirklī arī pie dabai draudzīgām lirikām un civilizētas partitūras, un visā visumā ir ne tikai kārtējie anarhisti, bet pamatīgi romantiķi. Metāls tiem, kas neklausās metālu, t.i. man it īpaši.
Snoop Lion – Reincarnated
Bet tur ir kaut kas lielisks! Protams, producenta darbs, pieredze, moderns skatījums var izglābt daudz, “Reincarnated” var būt pielāgots masu kultūrām, slavenību atklāsmju laiks liekas kā veiksmīgs mārketings (un iespējams ir vien absurda ilūzija) un no vēlamā “back to the roots” iznācis “i don't care about the roots”. Tomēr tās ir 17 regejpopa dziesmas augstākajā produkta raudzē (nu, teju visas) un svaigā populārās mūzikas dižgara vērīgās acs skatījumā. Bet, lai arī kā “Reincarnated” nepatiktu, tas tomēr spēj sagādāt to īpašo regeja groove visu laiku, un tas ir fakts.
Stephen Vitiello + Molly Berg – Between You and The Shapes You Make
Vērtīgi atgādināt, ka šis elektroakustiskais albums būtībā ir saplānots, tomēr melodiju, partiju un motīvu iestāšanās ir tīri laika sajūtu līmenī, tāpēc “Between you and the shapes you make” spēj pielāgoties tai noskaņai, kas ir klausītāja pašreizējā realitātes mirklī un, kā vēsta ieraksta nosaukums, turpinot sekot klausītāja laika gājumam starp tiem. Pamatīga sapņu mūzika ar nelielu nemierīgu iejaukšanos, lieti noder arī dienaszagļiem un meditācijai.
Suede – Bloodsports
Cik aizgrābjoši teikt, ka kaut kas šajā gadā skan kā bērnība. Suede noteikti bija mana vissavādāk mīlētā grupa tīņu gados, tik savādi atcerēties, ka klausījos Breta Andersona spilgto vokālu kā kaut ko bendējošu un reizē dzīvības pilnu. Ja jautājums ir, vai Bloodsports ir pilns ar superhitiem, atbilde ir nē. Ja jautājums ir, vai Suede pērn atgrieza atpakaļ milēniumu, tad atbilde caur viņiem piedienīgu skumja prieka sajūtu ir – jā.
The Haxan Cloak – Excavation
Tā nav pabeigta cilpa uz “Excavation” vāciņa, bet tas noteikti ir cilpas sākums. Bobija Krlika pasniegtais auklas gals ir aicinājums uz nāvi, uz klusi un slāpēti ritmisku došanos tai pretī, kur tevi nepiemeklē šausmas un pārsteiguma efekti krītošu skeletu formā, bet gan kraukļi krēslainā upes gultnē, kas savām melnajām acīm auksti tevi noraugās, kamēr tu turpini slīdēt pa darvas tumšo ūdeni garām pat vēja pamestām lokācijām, kur skaņu rada saules aso staru bezgalīga graušanās planētas virsmā, līdz tumsa kā inde iesūcas ķermenī, sirdspukstu ritmā izdzēšot tavu esamību. Tu roc pats savu kapu, tu tajā iekāp un ar pēdējo ritmu dunoņu gaidi nākošo.
The Knife – Shaking the Habitual
No vienas puses The Knife savā atgriešanās albumā skan koncentrēti un pieradināti, no otras puses – pie velna krautroku, welcome techno! Protams, vien mazā daļā no trīspadsmit, pārsvarā supergarām un superinteresantām kompozīcijām, kurās atrodams pilnīgi viss no “The Knife” pagātnes ekstravagantās un unikālās darbības (vieglai līdzību sazīmēšanai neaizmirsīsim, kā skanēja “Tomorrow, In a Year” rokopera), plus vēl daudz vairāk arābu un tuvo austrumu kultūras, nekā būtu to paredzējis. Nosaukums “Shaking the Habitual” noteikti lieliski atspoguļo savu būtību – The Knife nopietni sašūpo zemi zem kājām.
The National – Trouble Will Find Me
Beidzot arī The National ir iekarojuši varbūt vēl ne manu sirdi, bet pienācīgu vietu manā ikgadējā mūzikas sarakstā, UN lielā mērā pateicoties arī tam, ka Meta Berningera vadītā skumjo un inteliģento pilsoņu grupa šogad krietni pārspējusi savus iedvesmotājus un, manuprāt, vienā kulītē liekamos Tindersticks. Tiešām, lai arī “Trouble Will Find Me” ir nedaudz par garu vienam normālas skumjuma pakāpes cilvēkam, tomēr ieraksts ir saldi patīkams un rada pieradumu līdz ar katru nākamo atkārtošanos.
These New Puritans – Field of Reeds
Kamēr šī apskata ievadā minētās nobriedušās zvaigznes (un ne tikai) vēl aizvien mēģina iekarot sabiedrības simpātijas ar ballīšu hitiem, tikmēr angļu trīs “jaunie puritāņi” turpina atklāt arvien jaunus ceļus, kā mūzikai nepazaudēt savu māksliniecisko nenovērtējamo vērtību. Lai arī liekas, ka mūzika ir kas galēji neatkarīgs, tā tomēr vienmēr ir bijusi mākslas forma, vienlīdz liberāla, vienlīdz ietekmīga un estētiska un, nedrīkstam aizmirst, viena no vecākajām mākslas formām ever forever. Klausoties “Field of Reeds”, sirdī reizē uzvirmo gan prieks, gan skumjas, gan cerība – kas būtu noticis ar mūziku un mums, ja mūsdienu jaunatne vairs nerakstītu ko tādu, kas notiks ar mums, ja tādas vērtības kā “These New Puritans” nogurs, izdodot fantastisku albumu pēc albuma, un neizturēs...
Thundercat – Apocalypse
Kur roku pieliek Flying Lotus, tur zelts nāk ārā. Taču no otras puses – pats zelts jau ir tur apakšā. Rezultātā rodas albums Apocalypse, kurā abi multimaestro sametas kopā, lai uzspodrinātu laikmetīgā r'n'b, soula, fanka un eksperimentālās elektronikas draudzību – viens no vokālās un baslīnijas, otrs no instrumentālās un producēšanas puses. Kungs, apžēlojies, palaist garām šādas zemās arpeggio partijas...
Tim Hecker – Virgins
Drone, experimental electro un ambient mūziķis Tim Heckers mēdz veikt lielākus un mazākus sadarbības projektus (piemēram, ar Danielu Lopatinu a.k.a Oneohtrix Point Never), kas varbūt nesanāk tik spilgti, tomēr katru reizi, arī ar pieminēto, pēdējo kopdarbu kaut kas viņa izpildījumā, saglabājot seismiskas, tehtoniskas telpas skumjas, mainās uz pavisam citu, šoreiz, atkārtojošu, tramīgu taustiņmelodiju cilpu pusi. “Virgins” kopumā tā arī skan – nevis trausli, maigi, kautri, nepieredzēti un pavasarīgi (kas arī nav izslēgts!), bet gan izmisīgi, neapdomīgi, nolemti, bailīgi, pretestīgi un sāpīgi. Tieši tā, kā man Heckers māk vislabāk.
Tomonari Nozaki – North Palace
Kad “The Caretaker” nedod ziņu un Viljams Basinskis kļūst garlaicīgs, ir vajadzīgs kas atsvaidzinošs un nedaudz jaudīgāks, un tāds, lūk, ir Tomari Nozaki un viņa analogo cilpu ambient drone, kas stājas pirmajās rindās ne tikai pārstāvot, bet aizstāvot un attīstot savu mūzikas novirzienu. Atšķirīgā burvība no jau nosauktajiem ir tāda, ka Nozaki nebaidās no klusuma vai elektrisko ierīču tukšgaitas vai klusgaitas šņākoņas, tādējādi palīdzot iestāties kādam spēcīgākam motīvam un vispārējai telpiskai (lasīt – maigi seismiskai) sajūtai.
Trentemøller – Lost
Trentemøller pēdējais darbs brīžiem atgādina kaut ko no “Get To France”, ko 1984.gadā kopā ar Megiju Railiju izpildīja Maiks Oldfīlds. Lai arī laiki mainījušies, ģitāras solo partijas teju simtprocentīgi pārgājušas uz sintezatoriem, tomēr gotika paliek. Pat palielinās, “Lost” izskanot kā šīs nosauktās kompozīcijas un, piemēram, “Bat For Lashes” aizpagājušā albuma “The Haunted Man” drūmās ritmikas summai. No vienas puses mainīgi enerģisks IDM, no otras – gotisks juteklisks dziedājums, kas kopsaucējā skan baigi labi.
Ty Segall – Sleeper
Tai Sīgals ir pilnīgs sētas rokeris. No grunge līdz garage, no punk līdz heavy rock, bet tad... Bet tad iznāk “Sleeper”, un, šķiet, tas ir pēdējās dekādes labākais akustiskais ne-popa albums. Nē, klausoties es pat iztēlojos, ka dzīvoju līdzi Deividam Bovijam, Grateful Dead, Timam Baklijam, Neilam Jangam un tik daudziem citiem pašos labākajos laikos – septiņdesmito sākumā, un arī tad konkurence nerādās tik saspringta, kā liktos. Jo Tai Sīgalam ir izdevies notvert tā laika esenci pašam savās desmit dziesmās, un kā lielam hipijlaiku fanam, man ļoti, ļoti patīk, kā skan šī esence, ļoti.
u-Ziq – Chewed Corners
Nevar izteikt, cik ļoti man derdzās µ-Ziq, kopš pirmo reizi izdzirdēju 1997.gada “Lunatic Harness”. Un šī sajūta man turējās prātā līdz pat mirklim, kad pie manis nonāca pērnais veikums. “Chewed Corners” ir tiešām krāsains IDM ar piedzīvojumiem bagātu klausījumu, un neviļus jāņem savi vārdi atpakaļ – ja ne par “Lunatic Harness”, tad noteikti par µ-Ziq kā ļoti profesionālu elektronisko motīvu radītāju.
Unknown Mortal Orchstra – II
Šī bija mana pirmā reize, kad izdzirdēju Rubana Nilsona balsi un viņa apvienībai tik tuvo lo-fi kasešu atskaņotāja skaņu, un pirmā doma bija – The Beatles un Devendra Banhart. Pirmkārt, bītli, jo “II” melodijām piemīt tāds pats orientāls, lipīgs skanējums kā bītlu pēdējiem albumiem, un, otrkārt, Devendra, jo šīs melodijas Nilsons izdzied ar tādu jauku ņaudēšanu caur nedaudz psihodēlisku, seksīgu ģitārpriekšspēli. Galu galā “II” ir pieradinošs popa albums, kas tomēr nemaz nav pops.
Vampire Weekend – Modern Vampires of the City
Nu labi, labi, lai arī no sākuma tāpat kā pret iepriekšējo “Contra” biju krietni skeptisks par Ezras Kēniga Babilonas dziedājumiem, viņa tā jau spilgtās balss dažbrīdējo pārspilgtināšanu ar vokoderiem un visādā ziņā tādu savādu pašpārliecinātību un digitālo infantīlismu, tomēr beigu beigās “Modern Vampire of the City” ir kaut kas vienkārši ģeniāls. Un šis “superalbums” noteikti ir daudz spilgtāka mūzikas parādība šogad nekā “Arcade Fire”.
White Denim – Corsica Lemonade
Baltais džinss vēl aizvien ir modē un izklausās kā pārāk progresīvu kovboju dienvidroks no 1972.gada, ietekmes jūtamas gan no The Band, gan Lynyrd Skynyrd vai The Guess Who, un, paldies dievam, ka tā. “Corsica Lemonade” pat nav softdrinks, bet kārtīgs kokteilis, ko patīkami klausīties tiem, kas ar sirdi vēl aizvien ir četrdesmit gadus atpakaļ; protams, tie laiki nav atkārtojami, tomēr šis albums dara visu iespējamo, lai, kā saka – not to loose the vibe.
Wigsplitaz – Represent the Dead
Ja kādam nav ne jausmas, ko nozīmē zombijreps un kā skan zombijreps iztēlotai zombijfilmai, tad šis konceptalbums būs lieliska atbilde visiem šiem jautājumiem (un, kas to zina, kādiem vēl). Bet ja nopietni, tad Wigsplitaz ir ļoti biedējoši veiksmīgs retrohiphopa un dobja repa krustojums un visnotaļ būs interesants gan tiem, kas vēlas saklausīt tekstos iepīto scenāriju, gan ironiju par vecajiem laikiem vai vienkārši labus bītus ar laimīgām beigām!!!
Wrekmeister Harmonies - You've Always Meant So Much To Me
Tiešā nozīmē šis albums ir milzīgs, 38 minūšu garš metāl-drōn-post-akademik-kosmosroka monoskaņdarbs, kas skaisti un cildeni apspēlē tikpat poētisku un cildenu nosaukumu – tā ir kā piedošana, kā lūgšana kam augstākam, mīlestībai, ģimenei, reliģiskai figūrai vai kam citam, bet ar tikpat augstu nodošanos, upurēšanos un mīlestību. Ja klausītājs ir atvērts audio piedzīvojumam, tad šis magnētiskais eposs tikpat magnētiski noturēs prātu un iztēli līdz pašām fināla arfas klusajām izskaņām pēdējā, trīsdesmit septītajā minūtē, kad laiks jau kļuvis mazsvarīgs.
Xenia Rubinos – Magic Trix
Ja šogad ir kāda avangarda meitene, ko varētu precēt un reizē neprecēt (jo viņa ir labāka par tevi), tad tā ir Ksenija. Šeit ir viss – spāniski runājošiem cilvēkiem tik tuvā ekstravagantā šizofrēnija un naivisms, nedaudz soul un jazz, rigtīgi daudz kontrolētu un nokontrolētu bungu, griezīgas skaņas un maiga, bagātīga balss, pops un pilnīgs nepops. Īsumā – nedaudz truls albums, kas reizē arī ir lieliskākā šī gada nepieradinātā indi sasniegums. Panikafē!!!!
Lieliski krājumi:
After Dark 2Air Texture Volume III
Cosmic Machine: A Voyage Across French Cosmic & Electronic Avantgarde (1970-1980)
DDA\VA II (LV)!
John Talabot – Dj Kicks (mixtape)
Ebo Taylor Jnr. - Afrobeat Airways 2: Return Flight to Ghana 1974-1983
Saint Heron
The Outer Church
Patīkami skaņdarbi no vārgiem albumiem (vai arī tāda šogad nav bijis):
Actress - Voodoo Posse Chronic IllusionADULT. - Idle (Second Thoughts)
Akron/Family – Until the Morning
Anna Calvi – Sing to Me
Applescal - Thanks For Fun
Arcade Fire - Flashbulb Eyes
Arctic Monkeys – U R Mine?
Autre Ne Veut – Ego Free Sex Free
Benjamin Damage – Heliosphere
Bibio – Dye The Water Green
Black Milk feat. Quelle Chris - Ghetto Demf
Blue Hawaii – In Two
Bombino – Azamane Tiliade
Broadcast – The Equestrian Vortex
Burial – Rival Dealer
Clark – Alice (Redux)
Claude VonStroke - Dood
Cocaine 80s - Kuro To Shiro (The Flower Of Life)
Daft Punk - Get Lucky (feat. Pharrell Williams)
Dan Friel - Ulysses
Daníel Bjarnason – Over Light Earth I. Over Light Earth
DARKSIDE - Paper Trails
DeepChord - De Wallen
Destruction Unit – Bumpy Road
Devendra Banhart - Daniel
Dirty Beaches – Casino Lisboa
DJ Rashad – Feelin
DKSTR – Miami Deli
Drake – Tuscan Lather
Earl Sweatshirt - Sunday (feat. Frank Ocean)
Edward Sharpe and the Magnetic Zeros - Better Days
Ellery James Roberts – Kerou's Lament
Ethernet - Correction
Flume feat. Jezzabell Doran - Sleepless
Foals - Inhaler
Francis and the Lights - Like a Dream
Ghost Outfit - Killuhs
Gold Panda – Brazil
Helado Negro – Junes
Iceage – You're Nothing
Indians – I am Haunted
Instrumenti – Heartcore (LV)!
John Grant - You Don't Have To
Julia Kent – Kingdom
Junip – Light of Fire
Justin Velor - Galliano Rocks (feat. Jez Williams)
Justin Walter – Western Tears
King Krule - Foreign 2
Kodek – Future Now (LV)!
Laura Mvula – Green Garden
Little-Scale – Karate!
Lonnie Holley feat. Lillian Blades - Sun & Water
Lust For Youth - Perfect View
Lycia - Quiet Moments
Major Lazer feat. Laidback Luke & Ms. Dynamite – Sweat
Mayer Hawthorne - Where Does This Door Go
M.I.A. - Bring The Noize
Mick Harvey – Glorious
Mogwai - Jaguar
Mother Falcon - Dirty Summer
Mountains - Sand
Nguzunguzu – Foam Feathers
Nightlands – You're My Baby
Nobody - Third Charm
Noveler – No Dreams
oOoOO - Mouchette
Orchestra Of Spheres - Mind Over Might
Oval and Hana Kobayashi – Beige
Pharrell Williams – Happy
Phill Niblock – Feedcorn Ear
Phoenix - Entertainment
PVT - Shiver
Quasimoto - Catchin' the Vibe
Ras G - Ancestrad Data Bank
RL Grime - Shells
Robin Thicke - Blurred Lines feat. T.I., Pharell
RY X – Berlin
Ryan Hemsworth feat. Lofty305 – Against A Wall
Sampha - Without
Shearwater - I Luv The Valley OH!
Shigeto – Ringlader
Syclops - A Blink of an Eye
The Delta Mirror - Goldfish
The Dodos – Stranger
The Field – They Won't See Me
The Heliocentrics - Wrecking Ball
The Joy Formidable – This Ladder is Ours
The Range - The One
Tindersticks - Friday Night
Toro Y Moi – Say That
Ultraísta - Smalltalk (Four Tet Remix)
Umberto - Night Fantasy
VADi – N I G H T R I D E (LV)!
Villagers - Earthly Pleasure
Vondelpark - Dracula
Wampire - The Hearse
Wild Nothing – Ocean Repeating (Big-Eyed Girl)
Willy Moon - Get Up (What You Need)
Xiu Xiu - You'd Be So Nice
Yeah Yeah Yeahs – Sacrilege
(c) Easyget.lv
nuostabus turinys, ačiū, kad pasidalinote šiuo tinklarasčiu ....
AtbildētDzēstcd muzika parduotuve
kust osta muusika CD
Es vēlētos jūs visus ieteikt uzticamam un patiesam privātā aizdevuma aizdevējam, kurš apstiprināja manu aizdevumu tikai dažu stundu laikā pēc tik daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem saņemt aizdevumu, es biju pārsteigts un priecīgs, ka privātais aizdevējs mani izglāba un piedāvāja aizdevums ar 2% procentu likmi, sazinieties ar viņu tagad, ja jums ir nepieciešams steidzams aizdevums E-pasts: christywalton355@gmail.com
AtbildētDzēst