Leģendārais ungāru izcelsmes performanču mākslinieks no Kanādas
Ištvans Kantors (Istvan Kantor) un jauna mākslas virziena neoisma
pionieris tā ietvaros reiz nonāca pie universālas ķermeņa zīmju
kombinācijas, aizstājot neveiksmīgo nacistu sveicienu vai militāros
žestus. Pētot Gruvezas saspēli ar skaņu mākslinieka Mārtena van
Kauvenberges (Maarten van Cauwenberghe) uz sitienu piegādātajiem
tele-evanģēlista Džimija Svagarta saukļu fragmentiem, prātā nāk
destruktīvā un valdnieciskā Kantora "Slave, Master, King of Disaster"
kombinācija, katram vārdam piemeklējot plastisku žestu.
Gruveza iet tālāk. Gruveza saplēš teikumus, nes to smagumu kā Atlants
zemeslodi; nu jau no katras vārdu/teju vai zilbi definējošās ķermeņa
komandas ārā nāk pārcilvēciska vara, un sakniebtās lūpās paslēptas
nogurušas dvēseles ciešanas. Vairs nav vajadzīgs vārds, lai palaistu
programmu, katrs rokas vēziens ir spēka kods.
Ķermenis ir ieradies stingrs, nelokāms un sastāv no savas patiesības.
No sava ritma, no pārliecības, kas virmo, pirms iestājies transs, pirms
ārējie apstākļi ietekmē ārējās un iekšējās patvaļības. Ķermenis ierodas
ar pašapziņu, ar takta sajūtu, nenojaušot lūzuma mirkļa tuvošanos.
Nenojaušot transformāciju, kad cilvēks kļūst par rīku, kad skatuve ir
podests, dejotājs ir vārdnīca un žesti – vārdi. Kad pēkšņi tu piederi
kādam citam, tu tiec nesaudzīgi izrunāts un tevī paliek kas smags un
noklusēts.
Būtībā, mēs visi esam sagatavoti, kā uztvert un nodot emocijas un,
noteikti zvanīts, mums zināms, kā vārdi ietekmē mūsu stāvokļus. Gruveza
izrādē ar nosaukumu, ko neērti atkārtot, padodas visiem valodas
impulsiem un saltās Kauvenberges mūzikas pavadībā teju vai salūst no
Svagarta sagraizītās demagoģijas. Viņa frāzes ir izrādes evaņģēlijs, un
Gruveza iet uz priekšu, kaislīgi un, iespējams, pretēji savai gribai.
Tad iestājas ekstāze, - "..kas uzstiepj zaudējuma stāvokli, kas
sagādā neērtības (iespējams, pat līdz zināmai garlaicībai), izjauc [..]
vēsturiskos, kultūras, psiholoģiskos pieņēmumus, [..] gaumes, vērtību,
atmiņu nemainīgumu, izraisa krīzi [..] šoku, satricinājumu, zaudējumu."
(Roland Barthes) Ekstāze, kas neļauj apstāties un paņem no mums arvien
vairāk un vairāk. Pieklust pat gaismas, atstājas mūzika, saukļi paliek
arvien intensīvāki, zūd pretestība, un ķermenis tiek izgriezts kā veļa.
Un beigās cilvēks izkūp gaisā kā sāls izzūd ūdenī, un no Gruvezas
paliek vien deja. Tīrs kustības ķermenis, tās ideoloģijas un metodikas
koncentrāts, un iepriekš iegūtā, kārtējā amerikāņu hipersavādnieka,
"ultrakonservatīvā" Svagarta ķērcošā, pāreksponētā identitāte tiek
smagi, bet rūpīgi noberzta no ķermeņa kā veca, pārsauļota āda. Nomazgāta
kā sveša reliģija, kā asinis no grēcīgām rokām.
Gruveza un viņas kompanjons van Kauvenberge turpina slīpēt dejas
"filozofu akmeni", apvienībā "Voetvolk" nodarbojoties gan ar
oriģināldejas, gan oriģinālmūzikas radīšanu, tādējādi kļūstot neatkarīgi
no citiem apkārtējo resursu radītiem ierobežojumiem. Ko līdzīgu, gan kā
kādai "blicei" nepiesaistīts mākslinieks, šobrīd dara daudziem zināmais
mūziķis Pīters Broderiks (Peter Broderick), praksi reizi pa reizei
piekopj Ģertrūdes ielas teātris un vairāku, izmeklētu mūziķu plejāde no
apvienībām TESA un Soundarcade.
Sistēma strādā perfekti, un nerodas ne vienas pašas liekas
asociācijas ar mūziku, tā ir pirmatnēja un maģiska, tāda pati, cik
pirmatnēja ir Gruvezas loma izrādē. Zem lielā runātāja rokām būt
vienīgajai mesijai, kas sniedz mums pirmkodu. Un, to redzot, mēs dzirdam
"It's going to get worse and worse, and worse, my friend". Un, to
dzirdot, mēs nodomājam – nē, viss paliek arvien labāk.
Foto (c) www.benhuybrechts.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru