Romāna
Polaņska filmā “The Ghost Writer” tās galveno varoni
tēlojošais Evans Makgregors (Ewan McGregor)
uzskatīja, ka viņš nespētu rakstīt grāmatu par politiku, jo tā
viņu nesaista, tomēr pēcāk piekrita veidot biogrāfisku grāmatu
par kādu valstsvīru. Pēc nelielas iesildīšanās tas viņam
neliedza piekrist sarakstīt arī politisko uzrunu, kas izrādījās
pietiekami iedarbīga, lai produktīvi paildzinātu notiekošos, nav
svarīgi kādus, procesus. Aktrise, māksliniece Keita Makintoša
(Kate MacIntosh) vien nepilnā stundā pierāda,
ka lieliskai un iedarbīgai politiskajai performancei tiešām vajag
vien rāmu runu un tuvības mirkli ar tās mērķauditoriju un
izmeklētu, bieži vien pat falsificētu, bet iedarbīgu tekstuālo
bāzi, ko aktrisei sagādājis režisors un rakstnieks Tims Etčels
(Tim Etchells) un kas, iespējams, teju ne mūžam
neienāktu paša tautas kalpa galvā.
Fantastiskākā
runa, valdzinošākā politika, skaistākā leksika, ko vien varētu
dzirdēt uz zemeslodes. Fidels Kastro spēja runāt par visu, sākot
no arhitektūras vadlīnijām un beidzot par ginekoloģiju, bet viņa
runas rādās vien kā vājš atspulgs pret šo gigantu.
Skaitļi
un procenti, kas sajūk ar skaitļiem un procentiem un vārgāki
apvainojumi aizstājas aiz spēcīgākiem, kas apslēpti zem
daiļrunības plīvura. Un tā ir skaista, šī daiļrunība, un tā
ir pilnīgi bez konteksta. Un tā jau ir izskanējusi, un konteksts
nekad nav bijis atrasts.
Stunda
monotonitātes, stunda aprautu teikumu, stunda nepabeigtu domu,
ceļošanas laikā, neizcīnītas taisnības un neattaisnotu alibi.
Stunda monologa un stunda suģestijas. Stunda ticības, ka varētu
klausīties vēl vismaz stundu, nepamanot, kā Makintoša jau
pasacīto atkārto vēl un vēl. Stunda ticības, ka viņa to
nespētu; tik ļoti redzams, šīs cilvēku kļūdas un literārās
fantāzijas viņu fiziski izsūc.
“Manas
lejupslīdes acis, manas ne-Šengenas acis...” šādos un līdzīgos
domugraudos un citātos jau vien dzimst Nobela vai Pulicera prēmijas
laureāti vai, tieši pretēji, rasisma apsūdzības, cietumsodi un
politiskās nodevības.
Draugi/
Es
atceros/
pāri
Kalifornijai šonakt ir zvaigznes/
kad man
bija desmit gadi/
es
ticu/
nekad
neesmu bijusi tik pārliecināta kā šovakar, ka mēs nekad
nesasniegsim mūsu galamērķi!/
pār
mums ir Klans/
Draugi,
šis NAV mūsu laiks/
Un
izrādās, ka visiem vienmēr priekšā atmiņas par laiku desmit
gadu vecumā kā akmens mūris. Tas palicis kā zemes rags, uz kura
glabājas spilgtākie saspīlējumi, cilvēcība vai pirmie
cēlsirdīgie sapņi.
Nav
iespējams noticēt, ka kāds tiešām reiz runājis kaut ko tik
muļķīgu, frivolu un provinciālu un reizē tik pārsteidzošu un
aizgrābjošu, dalījies atmiņās par savu tēraudlējēju tēvu un
bāradāmu māti un, tieši pēc mirkļa – par atzīšos ticībā
Utopijai.
Valstsvīrs,
kurš ir vislabākajā kursā par to, kas notiek un varētu cerēt uz
pasaules valdnieka titulu vai arī vienkārši izrādās
visnožēlojamākais tipāžs, kuram par to draud politiskais arests.
Un, lai
slavēts Etčels, šur tur parādās viņa pirksts. Šur tur ir viņa
spēles, viņa Amerikāņu kalniņi. Viņa spēks likt pateikt: “mēs
nevaram uzvarēt, mēs tomēr nekur nenonāksim...” Bet jautājums
nepazūd – ja kādreiz tas būtu izteikts tieši šādi, cik tālu
tu nolaistos vai cik tālu kāds vai kaut kas tiktu nolaists, lai
spētu atļauties ko tādu teikt?
Mūsu
pasaules vēsture tik daudz reižu mums ļāvusi mācīties no citu
kļūdām, no nepareizajiem vārdiem, no neizstrādātiem un
izstrādātiem meliem (no meliem vispār); tajā laikā mēs jau sen
varējām izkristalizēt, izdestilēt un izfiltrēt paraugpolitiķi,
bet tā mēs to arī nesasniedzām. Un, vienīgais, kas atliek, ir
vien aktieris uz skatuves, kam Tims Hečels uz mēles licis vārdus
un kas dod ticību nesalīdzināmi vairāk kā neviens cits ar
mandātu uz pleciem. Ja Keita Makintoša būtu vēlēšanu sarakstā,
par viņu noteikti balsotu puse zāles. Tabakas fabrikas partija,
draugi.
Satraucoši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru