To come clean*. Komentārs pirms izrādes “Makbets.Mono”.

Pērnvasar skatītājiem kādā Andrejsalas angārā bija iespēja noskatīties uz Henrika Ibsena radītās Hedas Gableres ciešanām; ar to šobrīd izskaidrojams lokācijas iesvētītais nosaukums – Hedas māja. Šobrīd tā tiecas uz vēl vienu iesauku – traģiangārs, jo uz noliktavā iebūvētā mini teātra skatuves tiek un tiks izrādīti vien komēdijas māsu pārstāvošie darbi par cietējiem (lai gan plāni var mainīties). No 31.augusta līdz 9.septembrim arī Viljama Šekspīra tumšākā un spēcīgākā luga “Makbets”. Hedas mājā tā būs traģēdija līdz galam. Jo pāri citu nāvēm, tā tomēr būs grēksūdze visiem un nāve tikai vienam.

Šis nav Makbets Raiņa “spudūkš” un “tūdaliņ” tulkojuma mīļotājiem. Šis skotu hans runā citādāk, mūsdienīgāk un varbūt pat nepieņemamāk, tomēr valodas brīvībā atklājas daudz vairāk alkatības un gļēvuma vai godīguma un cildenuma. Makbets ir divkosīgs un pretrunīgs, tieši tāpēc izrādes režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Dzudzilo pieņem Jurija Djakonova arī kā aktiera pretrunību.

Un tikpat divējādas ir arī izrādes daļas – ievadtūre pa pilsētu sarkanā angļu “dabldekerā” ar iedomātiem un noteikti reāli eksistējošiem tūkstošiem cilvēku aiz loga un auksta, vientuļa kvadrātveida pasaule teju vai pasaules galā, kur izrādās – vairs nav ne dvēseles. Ne cilvēka, kas spētu iebilst un atbildēt. Un tajā mirklī attaisnojas izrādes teju šizofrēniskā daba. Tas vienkārši ir loģisks rezultāts, kad Makbets ar visām maņām jūt, kā tas ir – nomirt bez neviena.

Galu galā Mabets pats ir sava inde. Ar katru pāridarījumu un padošanos ļaunumam viņš, nogalinot citus, nogalina daļu sevis. Jo “..grēks dzemdē grēku; Kas ļauni sācies, ļaunumā smeļ spēku...” Un līķu kaudzēs viņam apkārt tāpat kā šajos paša Makbeta vārdos krājas traģisma kalni. Jo, ja cilvēks veļ savu akmeni kā Sīzifs un neapzinās bezjēdzību, tas ir absurds, un neapdomībā, ar labu mērķi vai sliktu, ticiet vai ne, mēdz slēpties vislielākais ļaunums. Ja cilvēks saprot visu, bet tomēr izvēlas ciešanas – tā ir traģēdija.

Jāatceras, ka Makbets ir Skotijas karalis, kas mirst bez nožēlas, bez piedošanas. Tāpēc viņa grēksūdze skatītājam ir nepieciešama, lai šī traģēdija nebūtu mūžīga. Uz izrādes laiku katrs Hedas mājas apmeklētājs kļūst par Makbetā raugošos mācītāju; nometies pie bikts, Djakonovs beidzot mēģina labot sava barokālā priekšteča rupjās kļūdas. Un tikai tad, kad skatītājs to spēj pieņemt un piedot, grēksūdze, aktiera un tēla, sasniedz savu mērķi. Makbets ir miris, bet miris tīrs un jauns.

*To come clean (no angļu val.) - atzīties, atbrīvoties; citreiz arī attīrīties.