Iekod savā apelsīnā. Dirty Drama IV izrāde “Paths/Pilgrimages II”.

Festivāla “Dirty Drama” trešajā dienā, 4.augustā beidzot kas atsvaidzinošs kā apelsīna miza un jauneklīgs kā Miks Džegers. Ar vienīgo izrādi festivāla laikā uzstājas čehu aktieru trio un izrāda “Paths/Pilgrimages II”. Simboliska un bikiņ' sirreāla kā Jans Sudeks (Jan Sudek), it kā neproduktīvi radoši mākslinieciska kā Pata un Mata pasaule un jokaini erotiska/perversa kā Miroslavs Tišijs (Miroslav Tichy). Perfekta kombinācija.

Apelsīna smarža ir ar nozīmi un klātesoša. No sākuma gribas minēt, vai tik puiši nav citējuši ideju no Gaja Dēvenporta (Guy Davenport) un viņa lugas “Puiši smaržo pēc apelsīniem”, kur autors ar augļa palīdzību apspēlē divu puiku intīmdzīvi. Vai arī Gajs Dēvenports aizņēmies ideju no kādas ebreju feministes, kas astoņdesmito gadu sākumā tradicionālajā “seder” ēdamtraukā novietoja apelsīnu, tādējādi simbolizējot sieviešu un homoseksuālistu tiesības un “vienlīdzīgi sulīgu” dzīvi kā pārējiem.

Izrādās, jācitē Džordža Orvela (George Orwell) romāns “1984” - nezināšana ir spēks. Radošā komanda Ondřej Novotný, Petr Míka un Tomáš Soldán noteikti neko nenojauta par Dēvenporta klātbūtni vai ebreju aktivitātēm, bet pieķērās pie tā, ka apelsīns vismaz medicīnas iestādēs (šajā gadījumā psihiatriskajā slimnīcā) Padomju laikā ir bijis vienīgais civilizācijas un brīvības simbols. Tātad arī izrādē.

Lai nu kā, tās ir vien pārdomas par to, kas ir kas un kāpēc; citēšana vai nezināšana nav svarīga. Homoerotika, pat iepriekšējo nezinot, izrādē tiek sazīmēta ne tikai ar veco, labo citrusaugli, ir tikpat klātesoša kā tā smarža, un tas ir fakts. Tiesa, cik ļoti kāds no trīs aktieriem vēlas tādā iesaistīties, vienmēr paliek viņa ziņā, lai gan mirklī, kad Soldana tēlotais varonis atzīstas publikai, ka mīlēšanās ar puikām laikam nebūs viņa stiliņš, tas tiek izteikts caur mutē iespraustu apelsīnu. Tā sakot, katram vienmēr kamols kaklā, ko norīt.

Un tāpēc izrāde turpina būt viegli ciniski uzjautrinoša. Kā čehu stilā. Mazliet nekaunīgu joku, mazliet notikumiem pilnas prātuļošanas, bravūras, cigarešu un izklaidējoša, sentimentāla ģitāras šlāgera. Un,  kā izrādās nobeigumā, arī maķenīt narkotiskas hipnozes atgādinot Radeka Jona (Radek John) romānu “Memento”. Bet, paskatoties uz aktieru gadu skaitu (kāda sakritība, visiem 29), komentāru nav – jaunēkļi ir sevi nodrošinājuši ar pieredzes spilvenu un vienkārši šauj pulveri ārā, cik vien labi var, cik vien ir un, paļaujoties uz nesačervelēto vecumu, cik vien grib.

Jo nav nekā lieka. Čehu trijnieks neuzrāda definīciju teju nevienai veiktajai darbībai, taču ne mirkli prātā neiešaujas doma – kas pie velna? Kam tas vajadzīgs? Ko es te daru? Pat izrādes trupas asimilēšanās Dirty Deal Teatro Baltajā zālē ir nekaunīgi organiska. Liekas, puiši izrādi iestudējuši tikai un vienīgi šeit, ņēmušies netīriem sviedriem, lējuši asinis, un tā paredzēta tikai un vienīgi Dirty Deal Baltajai zālei. Vietu atrod gan cirvis, kas noteikti nesimbolizē vien darbarīku vai kāda truluma pakāpi, muzikālie instrumenti, telts un paši aktieri.

Vide ir slimnīca. Vide ir skatuve. Vide ir hipnoze un pubertāte. Par “Paths/Pilgrimages II” agregātstāvokļiem var teikt, tie noteikti nav vien taustāmi. Tā ir arhaiska, tā ir mākslinieciska un erotiska, un katri izrādes ritējuma tvaiki pārvēršas ūdenī un ledū nemanot. Tad atpakaļ. Un ir tā, kā saka Ondreja Novotnija varonis – viss ir tikai hipnoze. Melns vairs nav balts, balts vairs nav latvietis. Divi plus divi ir pieci.

Grūti pateikt, vai izrāde ir kārtējais mūsu spogulis, vai arī tas ir mirklis, kad spoguļojoties nespējam sevi atpazīt. To nespēj aktieri paši un tāpēc viņi sev uzdod šos jautājumus – kas ir kas? Kam tas vajadzīgs? Un – kas mēs esam? Gan skaļi, gan simboliski, gan paši, gan caur saviem partneriem. Tads ir arī izrādes galvenais mērķis - uzdod jautājumus tās laikā un pašidentificēties, saprast, kas mēs esam, kā mēs esam. Kā izrādes komanda skaidro - šis ir stāsts par Karotāju, kas mēģina sevi apzināt.

“Paths/Pilgrimages II” noteikti nav tas teātris, kas mēģinātu atradināties pats no sevis kā no neatkarīga medija, piesaistot citus, kā tas gadu gaitā noticis ar vairumu citu “Dirty Drama” festivāla izrāžu. Piemēram, projekcijas, video, skaņas instalācijas, trīsdimensiju tehnoloģijas, lelles vai smiltis. Tas vienkārši ir teātris par teātri. Teātris nākamajā līmenī, nepazaudējot ne nopietnību, ne ironiju, ne dinamiku un asarām tīkamu sāpīgumu. It kā mums priekšā būtu izrāde par jau reiz tapušu izrādi, teātris par jau izdzīvotu dzīvi, sāpes par jau izsāpētām un dziesmas par jau izdziedātām. Un, visu cieņu, čehu trijotne meta-teātri noteikti uztver veselīgā virzienā un prot to pavērst tā, ka kailums nav nepatīkams un lecīgs, psihodēlija ir reizē biedējoša un ieinteresējoša un cilvēks... Jā, kāds tad kļūst tas cilvēks?

foto (c) Dirty Deal Teatro