Pirms otrā "Instrumenti" koncerta tik daudzi
jautā – kā bija, kā bija, bet otra puse prasītāju kategoriski noliedz
jelkādu informācijas ieplūdi viņu galvās, lai izjustu pārsteigumu līdz
pēdējam. Taču ir lietas, kuras tik viegli nemaz nevar aprakstīt. Tieši
tāpat kā "grupas no ārvalstīm" uzstāšanos Sapņu fabrikā 16. un 17.
decembrī. Šie ir "Instrumenti".
Neilgu laiciņu atpakaļ grupas mājas lapa publicēja video, kurā tās
apmeklētājiem radās iespēja iemest acis koncertu tapšanas procesā.
Tomēr, lai arī cik dziļi klausītājs mēģinātu fantazēt, viņam nebija ne
jausmas, kāds izrādīsies priekšnesums. Vienīgie par koncertu zināmie
fakti izrādījās iesildītāju vārdi – Toms Grēviņš & Kallervo Kalo un
igauņu meitenes "Iiris" blice. Jo pat pēc pirmajām trīsdesmit minūtēm
"Instrumentu" šovā vēl nebija skaidrs, vai viņi neaizmirsīs savu
triecamgabalu "Apēst tevi".
Visiem jau zināmais dīdžejs Toms Grēviņš un igauņu bundzinieks
Kallervo Kalo sametās kopā šī gada Positivus festivālā. Kopš tā laika ir
radies augstas raudzes beats'n'dance projekts, kas gan skan galvu
kratoši un kāju kustinoši, tomēr uz skatuves izskatās pārāk teatrāli.
Vai tieši otrādi, uzspīlēti. Lai nu kā tas viss tomēr bija priekšnesums
un mūsdienās bez šova elementiem nu nekā. Taču skanēt skanēja moži, un
koncepts piestāvēja vakara galvenajiem varoņiem.
Kopš Igaunijā izplatījās mazu, smukiņu leļļu meiteņu/dziedātāju
sindroms, (liels paldies jāsaka jaunietei vārdā Kerli) šādu skatuves
mākslinieču skaits ir palielinājies. Lūk, "Instrumentu" tiešā
iesildītāja izrādījās vēl kāda igauņu "CocoRosie" stila balss un
izpildījuma īpašniece – Iiris. Šķiet, tas jau kļūst par kaimiņzemes
modes kliedzienu izklausīties kā Bjorkai un Keitai Bušai (Kate Bsuh)
vienlaikus, nezaudējot pamanāmu bērnišķīgo skandināvu akcentu, bet
dziedot turoties pie Bušas britiskā. Vai arī Keitas Nešas (Kate Nash)
nepilngadīgā. Pie reizes, izceļoties ar krāsainiem, virtuoziem un
bagātīgiem taustiņu solo, Īrisas izpildījums un atkal, kombinācija ar
balsi, liek viņu salīdzināt ar daudziem zināmu arfisti, neofolka
pārstāvi Džoannu Ņūsomu (Joanna Newsom).
Tomēr uz skatuves viņa nav viena, lai gan piesaista 90% uzmanības.
Aiz muguras klusi grabina viņas blondā, šķietami nevajadzīgā kolēģe un
bundzinieks Kalo, blakus ukuleli un ģitāru reizēm iespēlē vēl kāds puisis, bet
akordeona partijas, kā par pārsteigumu, tikpat koncentrēti kā vienmēr
izspēlē Mārcis Gurtiņš. (Gaujarts) Kopumā ekspresīvs izpildījums, kura
laikā prātā nāk ne tikai augstāk pieminētie, bet arī citi līdzīgi
mākslinieki.
Pirmās "Instrumentu" uzstāšanās minūtes atgādināja, šķiet, jau mūžībā
aizgājušās apvienībās "Cosmos" Ziemasssvētku koncertus. Melnbaltā ēnu
spēle ar tēlu pandas maskā, kura izskatās kā inscenēta tieši uz
skatuves, tomēr vēlāk, nelielajā kulminācijā izrādās projicēta. Vēlāk
nokrīt arī aiz slavenā "ārzemju" dueta pakārtais šķidrauts, kas atklāj
skatuves patiesās dimensijas ar vēl trīs pavisam dzīvām pavadošajām
pandām un kaudzi citiem instrumentiem.
Pirmās skaņas, kas nāk no Reynsi (ko tur vairs liegties, Reiņa
Sējāna), daudzos potenciālajos "Apēst mani" blējējos rada nelielu
apjukumu. Pirmkārt, lielākā daļa, kā pēc tam izrādās, vēl vismaz nākošo
četrdesmit minūšu materiāla ir gandrīz nedzirdēta. Otrkārt, barokālās
vārsmas jaucas ar skaņu un trokšņu kokteiļiem, kas vairāk atsauc atmiņā
"Instrumentu" blakus projektu "Insperimenti". Dažbrīd melodijas
izklausījās kā Baha vai Hendeļa variācijas, kuras pēc laika parādījās
arī citās, jau zināmākās dziesmās. Ritmu struktūra, pirms
parādījās pandu papildspēki, perfekti noraksturoja Sējāna lielās
simpātijas – Maikla Džeksona skaņdarbus un sakrita ar "Billy Jean"
bītboksošanu.
Un tā, pirms nokrīt priekškars, atklājot daudz prožektoru un
prožektoriņu, kā arī ekrānus un jau pieminētos "apdraudētos lāčus",
vairākas melodijas izdzied gan Reynsi gan arī viņa kolēģis Shipsi (Jānis
Šipkēvics) ar ierasto melno matu ērkuli. Vairāku apmeklētāju sejas
neizprotami lūkojas uz skatuves pusi, kamēr bezbēdīgie klausītāji
sagatavojas lielajiem gabaliem. Lai nu kā "Instrumenti" populāros
singlus nenospēlēt vienkārši nevar.
Zilas prožektoru diodes pulsē, priekškars nokrīt un atklājas ekrāni,
kuri turpmāk, šad tad interesanti, šad tad diezgan vienmuļi atrāda
projekcijas. Duetam aiz muguras bass, ģitāra un efekti un bungas, kuri
paliek savās vietās, kamēr Shipsi un Reynsi neierasti pilnīgā nopietnībā
un, visticamāk emocionālā uzplūdā, klejo no punkta uz punktu, no
terases uz balkonu. Kaut kur pa vidu pirmajai pusstundai jau pavīd
"Freaked Out", reizēm lēnās, saldās "Prince" līdzīgās balādes nomainās
ar pavisam skābiem džeza izvirdumiem vai avangarda dvesmā atgādina „Fol
Chen". Tomēr tikai pēc četrdesmit minūtēm ar "Kvik Myndir" un daudzu
redzēto dziesmas video sākas tas, ko milzums apjukušo vai tuvākās vietas
pametušo klausītāju gaidījuši jau sen – populāro dziesmu popūrijs.
Šipkēvics nomet matus un uzvelk "Vitas" cienīgu kamozoli un "saulenes",
Sējāns savā barokālajā "Alises Brīnumzemē" stilizētajā tēlā sāk nelabi
lēkāt un svaidīt degošu sēru, un "Instrumenti" ir beiguši iesildīt paši
sevi.
Kad paskrējusi stunda, reizē ar prožektoru pulsēšanu un raitajām
projekcijām atmostas "Peace (There Must Be), kas noved pie šobrīd paša
aktuālākā singla "Born to Die", kura laikā caurspīdīgās āfrikāņu stila
bungas pagūst nosvīst no abiem galvenajiem varoņiem. Visa skatuve tad
tiek piekrauta tad nokrauta ar savādiem "anķiniem", piemēram,
prožektoru, kurš iedegas uzsitot pa virs tā novietoto tomu.
Taču pūlis nav dzirdējis neko no tā, ko patiešām vēlas, tāpēc
"Instrumenti" uznāk uz skatuves, lai tikai un vienīgi klavieru
pavadījumā nospēlētu viņu pašu pirmo un, iespējams, leģendām un
minējumiem apveltītāko "Back of Your (Drawer)", kas noved pie "Life
Jacket Under Your Seat" un, visbeidzot, visbeidzot - "Apēst Tevi". Reizē
ar Shipsi augstajiem tembriem tauta nebaidās spiegt līdz pie
"..bezspēcīgs būs advokāts" vai "lifejacket..", un pie pirmā gabala –
kļūt pavisam mierīgi. Pēc šiem trīs sitamsingliem apmeklētāji kliedz,
vēl. Protams, nav dzirdēts pagājušā gada Ziemassvētku singls
"Zemeslodes". Un tā, pie rotējošas, miglā tītas Zemes kosmosa uzņēmuma
un melnbaltiem, slavenā animatora "Blutch" rokrakstam līdzīgiem
švirkstošiem taureņiem, atkal skatuve aizmieg. Un zilā, liegā gaisma
aizmidzina arī klausītājus, kas beigu beigās nebeidz saukt "vēl", tomēr
laba daudz nevajag.
"Instrumenti" profesionālās mūzikas bagāžu var pamanīt izcili
spēcīgi. Katrs uznāciens izstrādāts no nieciņa līdz nieciņam, palīgā
ņemot vienu no populārākajiem divdesmitā gadsimta mūzikas instrumentiem -
"ābolīti" kā arī kaut ko pavisam nostalģisku – klavesīna skaņas vai pat
samplus no, iespējams, veciem Padomju muzikālajiem ierakstiem. Tikpat
krāsaini mirdz diodes un prožektori, uz grandiozākām notīm baltās
gaismas starmeši žilbina ne pa jokam, tam piebalso arī uzliesmojošas
petardes un bungu gaismiņas.
Šķiet, "Instrumenti" nenozīmē ne tikai musicware vai software, bet
arī hardware un fleshware kopā. Mūzikas instrumenti, programmatūras,
dzelži un jā, cilvēki. Un, kas ir pats interesantākais, neviens vēl
aizvien tā īsti nezina (pilnīgi iespējams, ka arī viņi ne), kurš "ware"
nomainās uz kuru, kurš dominē un kurš izrādās ir minoritāte. Un pilnīgi
neviens nevar pateikt, kad šīs nomaiņas vai sadarbošanās sāksies un kad
beigsies. Tāpat kā ar pašu "Instrumentu" koncertu. Un tāpat kā ar bitēm.
Foto: Katrīna Zepa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru