Pēdējās divas Andra
Kalnozola dramaturģijas un savā ziņā arī režijas Dirty Deal
Teatro izrādēs - “Laika Jautājums” (kopā ar UMKA.LV) un
“Labākais cilvēks Tahkurannā” -, ir salīdzināmas ar pēdējā
pieminēto ierīci – kakapults. Kamēr vienā tās pusē Radītājs
atstāj savus sagremotos, apstrādātos, izmaltos un izsūktos
ķermeņa izejas pārpalikumus (kas no otras puses ir labs
mēslojums), tikmēr otrā pusē tas pats Radītājs uzmet visu sevi,
lai atbrīvotos no iepriekš minētajiem pārpalikumiem diezgan
primitīvā, bet ērtā veidā – pāri sētai kaimiņa dārziņā.
Ja jautājums ir, kur atrodas kas, tad nav šaubu - “Labākais
cilvēks Tahkurannā” noteikti ir iespaidīgā, tiešā un
nesaudzīgā Radītāja pusē.
No sākuma jānorāda, ka
abas izrādes ir kā diena pret nakti, taču, kā pieņemts bērēs
un sezonas noslēgumos – runā labu vai nerunā neko. Tāpēc
atliek vien “labākais cilvēks” (to vietas nosaukumu ir burvīgi
dzirdēt, bet izrunāt ir kā dabūt
dubultnelsonu),
un ir jāsāk domāt, kas tad “labo cilvēku” padara par to tiešo
un nesaudzīgo bliezienu, kas tik ļoti nav “Laika jautājums”?
Pilnīgi noteikti tas ir
jau UMKA.LV iestrādātais un
turpinātais rokraksts,
tikai bez kompromisiem un dilemmām – “Labākais cilvēks” ir
Kalnozola maģistra darbs un veikums gan režijā, gan dramaturģijā,
un Kalnozols tad arī ir viens no spilgtākajiem UMKA.LV rokraksta
veidotājiem. Tā pamatā teju vienmēr absurds un realitātes
parodēšana, dažos mirkļos pat klaja atspoguļošana bez
aizspriedumiem, norādot uz tām vietiņām, kur mēs neskatāmies
vai pat izceļot apēnotos laukumus un pašu galveno galvenāko –
PERSONĪBAS un personības attīstību. Jo, mirklī, kad uz skatuves
radītā realitāte kļūst tāda pati kā “īstā”, draud
sabrukt arī Kalnozola un Umkas visums – tas
pēkšņi kļūst līdzīgs mūsu pasaulei. Ar
pieņēmumiem bez pamata, ar skatu bez mērķiem un, tik bieži,
ķermeni bez personības.
Izrādes “Labākais
cilvēks Tahkurannā” galvenais tēls Madis (Ivars Krasts) ir ne
tikai pietiekami aktīvs/neaktīvs priekš igauņa, bet caur
dramaturģiju atspoguļo pašu režisoru un pieminēto UMKA.lv
raksturu (tomēr uzmanību – šī izrāde nav UMKA.lv darbs!).
Bērnišķība un
puiciskums, kas tiešām ir bērnišķība un puiciskums, nevis tikai
centieni izklausīties bērnišķīgam un puiciskam. Tas ir
nekaunīgs, pat banāls tiešums, ar kādu tiek sauktas lietas, pat
nepamirkšķinot acis, jo viņiem pašiem no sevis vairs nav, ko
kaunēties, un skatītājam spraigajā darbībā neatliek laika
padomāt, vai kauns vai nē (a priekš kam?). Tas ir tīņu laiku
jūtīgums, kas liek pārspīlēt, un pārspīlējumā dzimst tās
hiperbolas, tās pārnovas, kas savā uzliesmojumā ir
neprognozējamas vai to sadegšanas process ir iestrēdzis mūsu pašu
pieklājības n-stūrī. Kā nekā – izrādē viņi visi ir
neapdomīgi, sapņaini puikas (Ivars Krasts, Edgars Kaufelds un Jurģis Spulenieks; izņemot Lienīti Osipovu, bet viņa
taču arī runā Kalnozola valodā).
Un tas strādā, tas viss
strādā, jo Krasts strādā. Pēc pēdējās neatkarīgā teātra
izrādes (Oļesjas Rubenes “Kroplī”) viņam iestrādājies tāds
amizants, apjukušā/jukušā tēls, kas no vienas puses ir
trauksmains, no otras puses koncentrēts un nopietns. Tieši “Labākā
cilvēka” leļļu teātra etīdē Krasta absurdā nopietnība sejas
vaibstos un tajā pašā laikā garīguma meklēšana scenogrāfijas
detaļās ar pievienoto laika vērtību (Kristīne Vītola) un pāris
totāla dumjuma etīžu piestāv viņam un tikai viņam. Laikam
tikai Ivars var būt reizē izskatīgs, nopietns, inteliģents,
smieklīgs un totāli dumjš. Un reizē nozīmē tā, ka visi
īpašības vārdi uz sitienu raisās dažādos skatītājos un
turpina dialogu pat šādā pakāpē.
“Labākais
cilvēks” patiešām
ir īsts dialogs.
Saruna,
kas
risinās, darbība, kas notiek, kas neliek atslābt, kas liek gaidīt
vēl un vēl notikumu pēc notikuma, sagadīšanos pēc sagadīšanās.
Gaidīt kā bērnam, neapzinoties ne nieka no tā, kas varētu
notikt, kā tas varētu beigties un apvainoties vien uz īsu brīdi,
jo jautrība ir vērtīgāka kā lepnums - tās ir ne tikai leļļu
teātra stiprā puses, bet arī Umkas
un Kalnozola raksturs bīdīt lietas, veikt notikumu, piešķirt
dzīvo nedzīvajam, mājīgumu nemājīgajam. Dziļdomība ir
ietverta simbolos, bet kas gan tur var būt dziļdomīgs – nav
vajadzīgs dziļi rakt, lai saprastu, ka cilvēks grib mīlēt un
grib būt mīlēts, cilvēks grib sapņot un grib būt kāda sapņos.
Kalnozola un UMKA.LV
raksturi ir ārkārtīgi līdzīgi, tāpēc šo tekstu var
pielīdzināt kā vienam, tā otram veikumam. Tikai atceroties “Laika
jautājumu” un izrādes vienmuļību, pārāk lielo, vienkrāsaino
tekstuālo bagāžu un pārāk dziļo leļļu iedzīvināšanu un
vēlmi pietuvoties šai pasaulei (tur arī rodoties to pārāk
lielajam plastiskumam), skaidri redzams, ka savā pēdējā izrādē
Kalnozols ir pārņēmis to, ko viņš ar umkiešiem prot vislabāk –
izklaidēties un izklaidēt.
Nav divu domu, ka tikai
uzzinot, ka izrāde ir par igauņiem, mēs gaidām diezgan mistiskus,
absurdus un neierastus tipāžus ar tikpat mistiskām patiesībām,
kas, zinot igauņus, nevar tikt izklāstītas pusotrā stundā. Bet
skatītājam pietiek ar to pašu, ar to visu jau ir pārāk daudz
vienai dzīvei. Pats galvenais – šīs personības, lai arī cik
lēnas un principos ieciklējušās, skatītāju priekšā attīstās.
Mainās. Pieaug un iemācās kādu mazu daļiņu no tā lielā
kosmosa, kas viņus aptver un audzina. Droši var likt roku uz sirds
un teikt – katrs no tēliem no skatuves noiet ar citu bagāžu, ar
pieredzi, un tas šķietami ir viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc
valstī vēl skatās izrādes – lai atkal un atkal piedzīvotu, kā
teātris, dzīvs cilvēks tavā priekšā pāris stundu laikā cenšas
cilvēkus padarīt vienkārši labākus.
p.s. Un,
ja kādam ir problēmas ar lamuvārdiem un citiem rupjiem
paspilgtinājumiem “Labākajā cilvēkā” (sākot ar klasisko 'ej
dirst' un beidzot ar to pašu triviālo kakapulti), tad tā ir viņu
pašu apziņas šaurība. Kā reiz teicis slavenais angļu humorists
Stīves Frajs (Steven Fry), tad pareiza lamāšanās un labi
izfantazētas rupjības norāda uz inteliģences līmeni. Nemaz nav
tik viegli to darīt pareizajā vietā, pareizajā konsistencē un
vienmēr esošā jaunradē; tā spēj vien slīpēti tipiņi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru