Tikai trīs dienas Ģertrudes ielas teātris"
skatītājiem piedāvā ieskatīties Latvijā neiestudētas, bet Anglijā pēc
nāves novērtētas dramaturģes Sāras Keinas pasaules moduļa uzmetumos.
Deviņdesmito niknums un dumpinieciskums, pasaules pamata zušana,
grunge, extacy un psihoze. Tieši tāds pats ir apvienības "Nomadi", ar
Mārtiņu Eihi priekšgalā, fiziskā teātra izrāde "Sāra Keina".
Savas depresīvās, fizisku un emocionālu sāpju samocītās dienas angļu
dramaturģe (Sarah Kane) piedzīvoja deviņdesmitajos gados. Mirklī, kad
ar ārkārtīgi psihodēlisku dzīves veidu sevi nonāvēja Kurts Kobeins
(fikcionēts skatījums Gaza van Santa filmā "Last Days", 2005), Irvins
Velšs radīja vienu no pagājušā gadsimta iespaidīgākajiem darbiem
"Trainspotting", un tieši tajā pašā laikā citi skoti "Tindersticks"
jauca psihodēliju ar britroku, radot kaut ko līdzīgu psihozes blūzrokam.
Sāra Keina savus spēka divdesmit viens sagaidīja mirklī, kad pasaule
bruka zem iedomātajiem balstiem. Pasaules iekārtas izzušana atstāja
ietekmi ne vien kā smags šoks, depresija un apjukums, bet arī kā
ārkārtīgi smags trieciens tiem, kuri visapkārt notiekošo pieņēma līdz
pašām humānisma mielēm. Cilvēki dumpjos, grautiņos, Pjanmeņas laukums,
Padomju Savienības nodegšana, Baltijas sindroms, Dienvidslāvijas
neprāts. Tieši tajā laikā ārkārtīgi uzplauka vēlme fiziski izlādēt katru
negatīvo iedīgli, tehno un reivs uzņēma pagriezienus, ballītes
stroboskopu uzbudinošajā pulsācijā griezās ap amfetamīnu, heroīnu un
"extacy", kas vēlāk griezās ap depresiju, paranoju, halucinācijām un
realitātes zudumiem.
Sliktākais ir tas, ka dotais smagsvara kokteilis tiešā tēmējumā
iedarbojās uz Keinu. Un viņu piebeidza. Tiesa, pirms tam šie pārdzīvojumi,
emocionālā spriedze un stress izpaudās pusducī viņas lugu. Darbos, kuru
varoņi arī nespēj cīnīties ar pasaules fizisko izrēķināšanos un iekāri,
pret vēlmi darīt to pašu un sekot. Dūri sejā, atklātību - kā ir, tā ir.
Bez retušas, izlikšanās un vainu mīkstinošiem apstākļiem.
Fiziskās izrādes autors Mārtiņš Eihe īpaši iedvesmojies no darba
"4.48 Psychosis". Fragmentāras epizodes, kur nav noteikta mērķa, tēliem
nav definīcijas, tomēr visam cauri plūst depresija, agresija, sirreāla
mīlestība un reizēm arī brutalitāte. It kā jau pierasts, ka visapkārt
valda šie visi "agregātstāvokļi". Tomēr Kristīnes Borodinas
horeogrāfijā, Edgara Rubeņa kairinošajā, cilpojošajā elektriskajā
ģitārspēlē un Aigara Apiņa "vardarbības un spīdzināšanas ideju
ģenerācijas priestera" izpausmēs kopskats izskatās gaužām nevesels. Pat
minimālā scenogrāfija vieš nojausmu par kāda rautiņa lokāciju pamestā
Anglijas skvotā.
Liela nožēla, ka "Sāra Keina" un viņas pēdējo dienu/gada dilūzijas ir
pieejamas vien trīs dienas. Saturiski, šo izrādi aprakstīt ir gandrīz
neiespējami. Atliek vien iedomāties tās, augšup minētās kombinācijas un
"Sāras Keinas kokteiļa" sekas, lai izprastu, cik psihodēliska,
traumējoša un patiešām iedarbīga var būt pilnīga atklātība un
eksistenciāla robežpārkāpšana.
Tiesa, ārkārtīgi lielu ieguldījumu dod Rubeņa slow-core valši un
reizē viņa paša uzstāšanās. Būdams, ne aktieris, ne dejotājs, atšķirībā
no Apiņa un Borodinas, viņa smagnējais "žibčika" tēls milzīgajos kirzos
rada vēl agresīvāku sajūtu. No otras puses mīlestība un trauslums tāda
paskata varonī jau izskatās nenormāli. Apinis, piemēram, pēc sejas
izskatās dramatiski mīlīgs, tomēr viņa iekšās vārās naids, fiziska
izrēķināšanās un "The Prodigy – Firestarter" bandītisms. Katram no šiem
tēliem, tāpat kā Keinai, līdzi vienmēr nāk kāds "tumšais pasažieris",
kas liek rīkoties impulsīvi, nemākulīgi, pārforsēti. Un reizēm arī
letāli.
Britu dramaturģes vārds ļoti daudziem neko neizteic. Tomēr neskaitāmi
cilvēki vai nu zina, vai cieši ir bijuši saistīti ar to pašu pasauli,
ar kuru Keina. Ja pilnīgi atbrīvojas Eihes izrādes stundai, tad
garantēta atkalredzēšanās ar deviņdesmito globālo apjukumu, bet tiem,
kuri pieder pie jaunākas paaudzes – patiess sitiens zem jostas vietas.
Bezgalīgi cerams, ka "Nomadu" komanda izlems izrādi neslēgt, bet
papildināt ar vairākiem papildseansiem. Tā ir psihodēlija, ko šobrīd
tieši vajadzētu. Un prāta stāvoklis, kas nav definējams.
Foto: Anrijs Požarskis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru