Positivus 2011. 2.diena

Sapnis par sausu festivālu piepildījās vien līdz 16.jūlija vakaram. Toties lietus, gandrīz tāpat kā pirms leģendārajiem pieciem gadiem, kopā ar "James" pielēja festivāla apmeklētāju emocionālos kambarus. Dzīve tomēr ir skaista, neskatoties uz gumijniekiem kājās, gandrīz globāla mēroga nogurumu un festivāla noslēgumu ar uguņošanu, bet ne ugunīgu šovu.

saistītais raksts:

Positivus 2011. Diena Nr.1

Dimanti pelnos

Tik tiešām patīkami apzināties, ka Positivus festivāls nemēģina atvest tikai un vienīgi lielus vai nedaudz zināmus vārdus, bet piedāvā arī tādus ķērienus, par kuriem sabiedrība pat nemaz nezina. Viņu ieraksti vai nu nav izdoti, vai arī, ja ir, izrādās ļoti grūti sadabūjami. Tā tas notika ar vienu no "angļu indiāņiem" jeb King Charles un amerikāņu hipsteru paaudzes dobjo noskaņu mākslinieci Glasser.

"King Charles" ir perfekta iespēja kļūt par "The Who", Džimija Hendriksa un Frenka Zappas tradīciju apvienotāju un pat sava laikmeta aizsācēju, ja vien kaut kas nenoies greizi. Puisis ar ūsām un milzīgo matu ērkuli, par kuru viņa mamma saka: "Charles, it's a bit to hairy", ir uzsācis enerģisku un pašatdeves pilnu ceļu uz festivālu lielajām skatuvēm, kultivējot savu dramatiskumu, folkloras klātbūtni, Prinsa tipa "courtier in tights" ģērbšanās stilu, brita ironisko un ambiciozo raksturiņu un meiteņu mīlēšanu.

Viņu nenobiedēja ne Glastonberijas mazā, bet tomēr slavenā telts, ne Salacgrīvas 10+ metrus augstā Tele2 skatuves balstošā konstrukcija, kur King Charles uzrāpās, lai palaistu tālāk savas ģitāras meldiņu. Protams, visi zināja viņa un vispār šī gada, iespējams, klausītāko sub-folka gabalu Latvijā - "Love Lust", kā arī spēja piedziedāt līdzi arī "Early Thoughts of Final Days" vai "Mr. Flick".

Vēl kāds slavens karalis Čārlzs ar pieaugošu ātrumu iemirdzas pie slaveno vārda brāļu debesīm. Cik lieliski, ka šis ir aizsitis lauciņu indie poproka valstī, nevis veicis labus darbus vai nepiedodamas kļūdas pasaules karalistu valdīšanā. Kas to var zināt, vai tik vēlāk negadās tā, ka King Charles uz Latviju vairs neatbrauc, jo kļuvis pārāk slavens, nepieradināms vai iedomīgs. Varbūt tieši otrādi – skaistā publika un rāpšanās virs skatuves vilktin vilks viņu atpakaļ.

Toties vakara otro daļu mazāk zināmo vārdu lauciņā uz Cēsu alus skatuves atklāja "Glasser" jeb Kamerona Mesīrova (Cameron Mesirow). Tiesa, viņas ejošākās dziesmas "Apply" un "Home" izrādījās maķenīt lēnākas, mazāk enerģiskākas nekā ierakstā, tomēr tas neliedza izbaudīt šo Bjorkas, Fever Ray, it sevišķi Bat For Lashes un citu sieviešu tipa dīvainīšu līdzinieci.

"Glasser" neaizraujas ar krāšņu un pārbagātu skanējumu, tieši otrādi – šāds efekts tiek panākts ar minimālu efektu un maksimālu perkusiju, troksnīšu un grabuļu klātbūtni. Jāsaka, ka viņas skanējums pašreiz ir ļoti pieprasīts un pārstāvēts ļoti daudzu mākslinieku aprindās, arī vēlāk koncertējošo "Beach House" repertuārā, tomēr Mesīrovai piemīt spēja radīt vienmērīgu, nenogurdināmu pievakares/nakts fona attēlu – jo tumšāks paliek, jo vairāk tas iedarbojas uz klausītāju. Pats ieraksts "Ring" ir tieši tāds pats un, ja uzlikts uz "repeat", nepateiksi, kur beidzas un sākas.

Tomēr koncerts vienā brīdī beidzas, jo "Glasser" galu galā uz riņķi negriezīs. Izdots arī tikai viens pieminētais debijas albums, vēl agrāk neliels, līdzīga satura EP. Neskatoties uz to, pretēji apkārt notiekošajam rokenrolam, meitene ar lielo, diezgan neinteresanto pušķi uz gurna nodziedāja šamanisku, pārāk piebremzētu, bet baudāmu pateicīga garuma koncertu, kurš, ja sāktos no sākuma, klausītājiem tomēr būtu pārāk vienmuļš.

Disene "tikai" desmit tūkstošiem

Viens no pašiem gaidītākajiem māksliniekiem šogad bija Marks Ronsons un viņa "The Business Intl." blice. Dīdžejs, kurš necenšas ierobežot savas DJ aroda izpausmes, un, paralēli tādu dzirdētu vārdu kā Robijs Viljamss, Meisija Greja, Eimija Vainhausa, Duran Duran u.c. producēšanai, veic pats savas korekcijas popmūzikas vēsturē.

Diez kāda ir sajūta, kad tavu setu noklausās ap desmit tūkstošiem vēl nedaudz vai jau apreibušu, nedaudz transā nonākušu ļaužu un uzgavilē pie katra meldiņa, kas ir pazīstams. Marks Ronsons, pabijis pavisam cita ranga festivālos, zina arī par vairāku desmitu tūkstošu pūli, kas trako pie viņa miksa, šoreiz sastāvoša no paša radītā "Bang Bang Bang", M.I.A - "Paper Planes", Major Lazer - Pon De Floor un vairākiem citiem pēdējā laika pasaules deju superhitiem. Tautai patīk, kā nekā, viss ir pamatojams ar atslēgas teikumu "Let's make a "f***ing party!", ko Ronsons caur mikrofonu arī palaiž pasaulē.

Pietiek vien atskanēt riteņu zvaniņu džingstēšanai, kad visi jau zina – Kails Falconers (Kyle Falconer; The View) izpildīs "The Bike Song" un pēc tam arī The Zuttons kaverversiju dziesmai "Valerie", kuru neizpildīja Eimija Vainhausa. "The Business Intl." slaveno vārdu kooperēšanās koncerta laikā notiek ritmiski kā pulkstenis. Ģitārists Alekss Grīnvalds (Alex Greenwald; Phantom Planet) izpilda pats savējo "California", "The Smiths" vecgabalu "Stop Me" un "Just" no "Radiohead", kā arī aizvieto Endrjū Vaijatu (Andrew Wyatt; Miike Snow) vēl kādā pērnā gada superdziesmā "Somebody To Love".

To pašu dara arī taustiņniece un vokāliste Roza Eleonora Dogvāla (Rose Elinor Dougall; The Pipettes), kura piepalīdz Grīnvaldam ar "The Night Last Night", kā arī izpilda solo rokgabalu "Oh My God" Lilijas Alenas vietā. Plus vēl koncertā dzirdami citi kustinošie gabali, pa vidu izpildās un ar sintezatoru noņemas Amanda Varnere no MNDR un ierepo Spank Rock.

"Mark Ronson & The Business Intl." perfekti izdara tā, lai lielākā daļa festivāla pamostos no pirmās dienas miega un paģirām. Veikla disene tiem, kuriem kājās vēl aizvien ir alkohols, bet galvā miegs, un kuri mīl lieliskas melodijas, kas padarītas maķenīt labākas. Saule spīd, Ronsona sintezators raida uzbrukuma signālus – kāpēc būt bēdīgam?

Labi, aiziet!

Ar smagu darbu amerikāņu puikas "Ok Go" ir izcīnījuši iespēju spēlēt uz pasaules lielākajām festivālu skatuvēm. Arī Salacgrīvā. Neiespējami iedomāties, ka viņi spētu uzstāties kā parasta četrotne, bez kičīgām performancēm, bet, protams, ar romantiskām atkāpēm, jo "Ok Go" popularitāti ieguva "YouTube" vietnē ar saviem fantastiskajiem, ģeniālajiem mājas video. Tas bija jau gadus atpakaļ, un ironiskā, nebūt ne dārgā pieeja vainagojās ar panākumiem festivālu sfērā.

Koncerta laikā veltītas atkāpes "Ok Go" pirmajam repertuāram, kurā iekļautas "Get Over It", "Do What You Want" un leģendārās "A Million Ways" un "Here It Goes Again". Tomēr lielākais uzsvars visai sestdienas pievakares performancei tiek spiests ar pēdējā albuma brīnumdziesmu sarakstu. Beidzot "Ok Go" piedzīvojusi to pašu, ko "The Killers" sagaidīja jau 2004.gadā – viņu debijas albums "Hot Fuss" sastāvēja teju vai tikai no singliem, un šobrīd tas ir arī ar Positivus festivālā spēlējošās četrotnes "Of The Blue Colour Of The Sky".

Liekas, ka jānoraksta gandrīz visa albuma saraksts - "WTF?", "This Too Shall Pass", "All Is Not Lost", "White Knuckles", "I Want You So Bad I Can't Breathe", "End Love","Back From Kathmandu", "In the Glass"... Izskan sirdi plosošā "Ok Go" solista Deimiana Kuleša kliedzošā solopartija dziesmā "Skyscrapers", viņš arī nokāpj lejā pie skatītājiem, atrodoties to ielenkumā un, uz atnestā aparatūras kofera nostājies, izpilda "Last Leaf"·

Tomēr kaut kas dīvains un pārsteidzošs liekas viņu numurs ar dažāda izmēra rokas zvaniem. Pirmā albuma dziesma "Return" iegūst pavisam citu, maigu noskaņu, un tas, lūk, atkal ir šovs. Tas notiek tieši pirms Kuleša "invāzijas" skatītājos, un norāda koncerta kulminācijas sākumu. Pirmais atgādinājums, ka no "Ok Go" varēs sagaidīt vēl pāris interesantus izgājienus, par kuru oriģinalitāti var nešaubīties.

Top of the world

"We will try to break your hearts".

Pēc šiem vārdiem zemāk esošais teksts ir tīrā formalitāte.

Tims Būts burtiski uzlika zīmogu divām, neapstādināmām un emocionālām stundām Positivus festivāla piecgadei. Viens parasts teikums izteica pilnīgi visu, kas vēlāk tiktu pateikts par šo koncertu, izslēdza pilnīgi visu liekvārdību, iznīcināja būt jebkādam komentāram, paskaidrojumiem, recenziju plūdiem.

"James" atkal ir pierādījuši, ka mūzika ir viss. Tā rada emocijas, tā rada spēku, tā rada šovu. Bez mūzikas Tims Būts nelēkātu uz skatuves, bez tās publikā nevaldītu pilnīga pakļaušanās sajūta, bez tās cilvēki netiktu uzaicināti pievienoties grupai uz nelielu danci piecpadsmit tūkstošu pūļa priekšā. Un grūti iedomāties, ko domā paši "James", kad atkārtojas gandrīz tas pats, kas pirmajā reizē – skatuves dejas, lietus, lādiņš, tikai trīs reizes vairāk ļaužu. Lāses krīt, klausītāji apjūk, kas tagad notiks, bet Būts ir gatavs - "i'm singing in the rain" pozitīvisms un siltums iepūš pārliecību katram, kas apkārt – What a glorious feelin', I'm happy again. Būts satver kādu klausītāju pie rokas, dziedot spiež cieši un burtiski tver pūļa pulsu. Fantastika.

Asinsrite nodreb, minūte pa minūtei. Šeit enerģiju vairs nedod vien Tims Būts, Džims Glenijs, Lerijs Gots, Deivids Bejntons-Pauers, Sols Deiviss un Endijs Daiagrams un viņu hits pēc hita. Tā ir pat acīmredzamā saite, kas vieno skatuves mazo grupiņu un viņu avis klausītāju rindās, bez kurām nepastāvētu nekas, to vēlāk atzīst arī mūziķi. Saite, kas uzsilda gaisu un maina jonizāciju. "James" un "Travis" (kas festivālā viesojās 2008. gadā), ir tās blices, kuras Positivus festivāla laikā veikušas, šķiet, visgarākos koncertus un, cik interesanti liktos, abas ir tādas "lielsirdīgas" un uz emociju stīgām spēlējošas. Deviņdesmitajos gados "James" ražoja vienu saviļņojošu gabalu pēc otra, katra albuma zvaigznīšu skaits regulāri tuvojās maksimālajam, un tas atspoguļojās sestdienas vakarā – katrai kompozīcijai nevarēja nedziedāt līdzi; kaut vai tad, ja nezināmi likās panti, piedziedājums izrādījās pazīstams visiem.

"James" vienmēr būs Būta magnētiskā deja, ko viņš veic jau vismaz 25 gadus, Daiagrama trompete, kas koncertam vienmēr piešķir to debesu svētlaimes skaņu, Bejtona-Pauersa pēc savas manieres spēlētās, silti ritmiskās bungas, Sola Deivisa melanholiskā vijole. Ja Positivus vajadzētu beigties ar "James", tā būtu perfekta kulminācija. Un pierādījums viņiem pašiem kā sava laikmeta radītājiem ar debešķīgajām, neaizmirstamajām "Say Something", "Waltzing Along", "Laid", "I Know What I'm Here For". Masu apsēšanās un Būta emocionālais šoks pie "Sit Down", kā nu bez "Getting Away with it", "Sound". Dziesma ar nerakstīto titulu "you won't get rid of us" - "She's a star", jaunākā materiāla kārtējie supersingli "Whiteboy", "Rabbit Hole" un "Got the shakes".

Augšup esošais teksts ir tikai formalitāte.

Lielās Cerības

"Röyksopp" tika nozīmēti kā Positivus festivāla galvenie mākslinieki, kuru uzdevums bija noslēgt to ar pompu. Kaut kas pietrūka. Stilistika ar tundras elektronisko briesmonīšu tērpiem – perfekta, elektroniskie eksperimenti uz lielās skatuves – gardi, Stīva Reiha kompozīcijas "Electric Counterpoint III" versijas atskaņošana – debešķīga. Kas pietrūka? Skaņdarbi.
Sveins Berge un Torbjerns Brundtlands (Svein Berge; Torbjørn Brundtland) šobrīd varētu būt pasaules lielie elektroniskās mūzikas vārdi, kuri jau pašā karjeras sākumā izpildījās lielākajos pasaules notikumos un kuru "Eple" un "What else is there" zina, iespējams, vismaz miljards. "What else is there" ar viesmākslinieci Karinu Dreijeri Andersoni sestdien tika izpildīts, "Eple" ne. Klausītāji nedzirdēja arī "This must be it", "Sparks" un vairākus citus "Royksopp" slavas stūrakmeņus; šis robs atstāja lielu caurumu kopējā atmosfērā.

Bet arī bez tā puiši centās ne pa jokam. Izskanēja "Remind Me", "The Girl and the Robot", "So Easy", "Happy Up There" u.c., kas beigās, tiesa, ne viņu dēļ, noslēdzās ar uguņošanu par godu Positivus piecu gadu jubilejai. Dažbrīd pat likās, ka krāšņie, zemu lidojošie ugunsputniņi visādās krāsās iejūsmoja ļaudis daudz vairāk nekā paši hedlaineri.

Tomēr tiem, kuri nespēj izdzīvot bez elektroniskā pulsa, varēja būt apmierināti. Kopā ar nedaudz monstrozo, patīkami nevīžīgo, sci-fi skatuves tēlu un visādiem "star wars" džungļu tipa apģērbiem, eksperimentālās un melodiskās "distortion" atkāpes un bungu klaudzieni Berges un Torbjerna izpildījumā sildīja dvēselīti. Visumā koncerts vērtējams kā profesionāls un patīkams, tomēr, kā jau pieminēts, "Royksopp" nespēja sasniegt fināla koncerta pompozitātes un grandiozitātes piepildījuma sajūtu.

"Tresīšu" karaliste

Mirklī, kad liekas, nu var atvilkt elpu un pēcāk iet nedaudz padejot pie apkārt esošajiem deju plačiem, britu maģiskie hiphopa (ko? Nekā nebija!) dīdžeji "Scratch Perverts" uztaisa gandrīz vai apvērsumu pie "Red Bull music academy" skatuves. Aizmirsti par hiphopu – tas ir dub!

Divas stundas neapstādināma drum'n'bass, dubstep, reiva un electro miksa, ar kuru duets atvērtākos un padevīgākos dejotājus turēja pie vietām, neapšaubāmi izrādījies, iespējams, labākais DJ priekšnesums visu piecu gadu laikā. Temps auga kā spriegums vados, un, par laimi, tieši seta pašā vidū sāka līt lietus, kas manāmi atvēsināja dejot gribētājus, bet tikpat paredzami saslapināja zemi. Tāpēc "tresīšana" pie "Scratch Perverts" izrādījās īpaši aizraujoša – neviens nevēlējās apstāties, bet "nožauties" uz glumās dubļu kārtas arī ne. Dejošana uz risku pēc svētlaimes bonusiem.

Iespējams, tāpēc pašā plača vidū izveidojās tāds kā electro moshing, kur cilvēki, lai nenokristu, paļāvās viens uz otru ikreiz, kad zaudēja līdzsvaru. Trakoja liktās, neticamās mūzikas pavadībā un ļāvās ieslīgt transā, aizmirstot par laiku un vien beigās skaitot minūtes un pie sevis domājot – jāizvelk līdz beigām, jāizvelk līdz beigām.

Vien nav ne jausmas, kur visi tīņi rada drosmi mēģināt stilīgi izpēdot epicentram cauri, cerot palikt nesamalti putekļos. Dārgie, mazie draugi, nedomājiet, ka cilvēki bija zem "ripām" vai arī pasaule pret jums ir netaisna vecuma dēļ. Tāda kļūst dzīve, ja tie ir "Scratch Perverts"!

***

Pompa ar Royksopp nesanāca, bet Positivus festivāla "Facebook" labā pateicības birst tā vai tā. Atrisinājums ir gaužām vienkāršs. Paralēli lielajiem vārdiem, visās pārējās blices un izpildītāji, gan "I Love You" zonā, gan uz Cēsu alus skatuves, Red Bull music academy deju placī, pie Dabas un Tallin Music Week skatuvēm, kā arī pludmalē, izrādīja nepārspējamu vēlmi būt pašiem labākajiem. Šis, jubilejas gads, Salacgrīvā iezīmējies ar apskaužamas kvalitātes muzikālo baudījumu, vēl līdz šim nav nācies dzirdēt atsauksmes par sliktu izpildījumu un pat ne par vidēju.

Varbūt ne līdz galam novērtēti, bet kopumā lieliski skanēja arī episkie "Das Sonntags Legion", netipiski aktīvais Kārlis Kazāks, "sajūta kā vidusskolas sapņu zaļumballē" skanošie "Aparāts", kāpās paslēpies "Dunian". Tāpat nedaudz par daudz eklektiskais, tomēr simpātiskais "The Gaslamp Killer", modernās popmūzikas mīlētāju favorīti "Beach House", vienkāršais, bet profesionālais "vienais" mākslinieks "Yoav" un citi.

Ja Positivus komanda tā turpinās, iespējams, pat nākamgad būs vajadzīga vēl vismaz viena diena, lai noklausītos tieši tikpat un vairāk lielisku sniegumu – koncentrācijas latiņa šogad nepārprotami tika pārrauta. Iespējams, tā var izrādīties riska pilna akcija, trīs dienu festivāls noteikti izmaksās daudz vairāk ne tikai apmeklētājiem. Tomēr par popularitāti ārvalstīs laikam vairs nevajag raizēties. Nebrauks vietējie, atbrauks citi, no tuvākām vai tālākām aizrobežām.

Foto: James (c) Vladislavs Punculs