Palle viens pats pasaulē

Paralēli nopietnai un dramatiskai lugai "Veļupes krastā" režisors Viesturs Sīlis inscenē Jena Sigsgora stāstu par Palli, kurš pamostas tukšā pilsētā. Tieši tā, inscenē. Ne kā masu pasākumu ar sarežģītu scenogrāfiju, bet ar jaunu vizuālu noformējumu ne tikai bērnu izrādēm. Savdabīgais trīsdimensionālais video piedzīvojums varētu šķist saistošs ne tikai Latvijas Leļļu teātrim.

saistītie raksti:

1.Izrāde "Hipnotizē Mani".

2. Kārļa Krūmiņa "Svētceļnieks"

Palle ir parasts puika, kurš dzīvo ar māmiņu un tēti.

Kā jau parastam pilsētas puikam, Pallem interesē braucamās rotaļlietas, saista tramvaji, un labi, ja ir neizmērojams daudzums konfekšu. Jo vairāk, jo labāk.

Palle ir labi audzināts, kurš no rītiem mazgājas pirms iziet ārā no mājas, bet dara to tikai ar kādu kopā, jo vienam iet ārā uz ielas nav atļauts.

Bet šis rīts ir citādāks nekā iepriekšējie.

Jo Palle pamostas viens pats pasaulē.

Izrādās, ka pazudusi ir gan māmiņa, gan tētis.

Neskatoties uz to, ka, kā jau parastam puikam, Pallem ir aizliegts vienam iet ārā no mājas (ko mēs jau noskaidrojām iepriekš), tomēr māmiņa un tētis taču kaut kā jāatrod.

Tāpēc Palle dodas ielās, kuras ir bezgala tukšas.

Kā zināms, Pallem ir arī trīs draugi – režisors Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš un operators Dainis Juraga, kurš agri cēlies (vai arī negājis gulēt), lai iemūžinātu Rīgu mirkļos, kad uz ielām nav ne cilvēku, ne auto tā, lai pilsēta uz video ekrāna patiešām izskatītos pēc spoku stāsta.

Tā nu, būdams viens, Palle nolemj darīt to, ko viens pats būtu pasācis tikai SAPNĪ – ignorējot tukšo piena veikalu "Barona centrā" un maiznīcu Blaumaņa/Barona krustojumā, viņš sāk sarausties un sanašķoties ar visām konfektēm Miera ielā, savākties ledenēm Doma laukumā, sakrauties ar mašīnītēm pie Zinātņu akadēmijas un salaupīties naudu Latvijas Bankā.

Jo nav neviena, kas Palli apstādinātu.

Pat no iekāpšanas jaunajā, iespaidīgajā tramvajā, paspaidīt podziņas, paraustīt kloķīšus un traukties pa visām tramvaja līnijām pēc kārtas.

Ja nu vienīgi Palli ar lielu blīkški var apstādināt cits tramvajs.

Bet galvenais ir tas, ka Pallem aiz muguras ir milzīgs ekrāns, uz kura fona viņš paliek, te mazāks, te lielāks, lai liktos, ka viņa lelle nav uz skatuves, bet tajā filmā iekšā.

Vai arī ekrāns nolaižas un Palle paspēj pat ielidot kosmosā!

Vēl Pallem ir citi divi draugi – Edgars Kaufelds un Baiba Geķe.

Liekas, ka Kaufeldam sanāk tāds nedaudz samocīts un ieprogrammēts Palle, kurš pat smejas kā džinglos no Holivudas filmām, tādējādi radot paredzamu, klišejisku parasta puikas tēlu, kurš reizēm ir pārāk mehānisks neparedzamajām video projekcijām.

Tomēr Palle patīk bērniem, tas ir fakts, jo viņš taču var darīt visu, ko vēlas.

Pat tad, kad paliek nedaudz bailīgi, jo Pallem liekas, ka viņu kāds izseko.

Tomēr jau pēc laika mazais Palle apjēdz, ka katrai neapdomīgai, neaprēķināmai un vaļīgai rīcībai, ko rada nerēķināšanās ar citiem, ir savas sekas; tāpat arī ierobežojumu neesamība vidē bez sabiedrības tomēr padara tevi bezgala vientuļu.

Bet tu skaties un skaties uz to Palli, un tā lelles sejiņa tik ļoti atsauc atmiņā visiem (vairumam) zināmo bezbēdīgo, pēc Gunāra Bērziņa skicēm modelēto puiku no "Si Si Dra" (Sivēns Sivēna Draugs), tikai mūzika "Viens pats Pilsētā" izvēlēta nevis pierasta kā pieminētajā multfilmā, bet nu jau moderna rakstura no "Arcade Fire" un "MGMT" repertuāra.

Tikai nav zināms, cik ļoti citiem bērniem pašiem tā patīk; to pašu var sacīt arī par dažiem trillera rakstura specefektiem un skaņu kopumā, kas ir gan krietni par jaudīgu, gan krietni par nepiemērotu, gan krietni raustās.

Tomēr krāsainās burtiņu un ciparu aplikācijas atkal silda sirdi ne tikai Pallem, bet arī vecākiem un atgādina titrus no citām bērnības multfilmām, piemēram "Ну погоди!".

Diezgan dīvaini šķiet, kā Palles dinamiskā, reizēm pat asā vide sadzīvo ar šīm jaukajām, silto krāsu pārpildītajām aplikācijām.

Galu galā, izrādi, kura ir pirmais Palles drauga, režisora Valtera Sīļa darbs Leļļu teātrī, var slavēt no tehnisko risinājumu un kreatīvisma puses, tomēr vajadzētu mēģināt tikt vaļā no klasiskajām, iesērējušajām un iestrādātām leļļu ierunāšanas un vadības tehnikām.

No tām jau kādu laiku atpakaļ veiksmīgi atbrīvojušies "UMKA" aktieri, kā arī pozitīvu rezultātu sasniedzis Mārtiņš Eihe, veidojot vienu no objektu teātra attīstības un pilnveidošanas projekta "Leļļu laboratorija" izrādēm "Kāzas. Stāsts par negaidītu mīlestību".

Kaut gan bērnu izrādes nav salīdzināmas ar pieaugušajiem domātām, bet tomēr.

Palle beigās gan ir priecīgs, ekrāns ir strādājis pat negaidīti labi, tomēr leļļu dīdīšanas tehnikas vismaz šajā izrādē jāpieslīpē rūpīgāk – Palles draugs Valters Sīlis ir pazīstams kā lielo cilvēku lietu režisors, tāpēc gaidāms, ka Leļļu teātrī ieradīsies arī pieaugušie, kuri ir daudz prasīgāki.

Daudz prasīgāki nekā bērni.

Un Palle.

Kurš ir pavisam parasts puika, kas dzīvo ar māmiņu un tēti.